23.12.2011. www.ng.ru
Valentīns Badraks, Armijas, konversijas un atbruņošanās centra direktors
Krievijas kuģi un Krievijas karogi Sevastopolē patīk ne visiem ukraiņiem.
Pēdējo gadu laikā Ukrainā ir noticis daudz pārvērtību. Mainījies tās ārpolitiskais kurss, notikusi vērā ņemama tuvināšanās Krievijai, neskatoties uz strauji mainīgā politiskā klimata fona valstu starpā, uz ilgu laiku tās teritorijā melnās jūras kara flote nostiprinājusi tiesības uz bāzes vietu, no dienaskārtības noņemts jautājums par Ukrainas pilnīgu dalību NATO.
Būtiski mainījusies arī pasaule apkārt Ukrainai. ASV audzē militāro potenciālu Eiropā, bet tās pretraķešu sistēmas elementi tiek izvietoti Ukrainas robežu tuvumā. Tas savukārt pasliktina ASV – Krievijas attiecības, bet Ukraina neviļus kļūst par buferzonu. Eiropa ir vīlusies Ukrainas politiskajos līderos, bet mūsdienu Kijevas elite jau sen izraisa vien vilšanos. No otras puses strauji pieaudzis to publikāciju un uzstāšanos skaits, kurās izteiktas pretenzijas pret strauji pieaugošo lielkrievu šovinismu. Kopumā ne mazums Ukrainas politologu un ekspertu saskata Krievijas ietekmē draudu Ukrainas nākotnei, īpaši tās valstiskuma attīstībai.
Uzreiz vēlos atgādināt: turpmāk rakstā citētie cilvēki nav speciāli atlasīti rusofobi, bet gan noskaņoti uz sadarbību un partnerību ar Krieviju. Pat vairāk, šodien būs grūti atrast ukraini, kas nemīlētu krievu kultūru, būtu vienaldzīgs pret plašās krievu dvēseles izpausmēm vai norobežotos no Krievijas. Taču mūsdienu ukrainis, ļoti sāpīgi uztver nepienācīgu attieksmi. Daudz domājošu cilvēku Ukrainā atzīst, ka esošās valstiskuma problēmas nebūt nav radušās no Krievijas, bet gan no pašas Ukrainas politisko līderu nekonsekventās rīcības. Un tomēr, staļiniskā politika, kopā ar attiecīgu ideoloģisko apstrādi, nez vai jebkad radīs vietu šajā zemē 21. gadsimtā.
Specdienestu refleksija
Formāli par ieganstu ekspertu diskusijai kļuva šī raksta autora jaunās grāmatas prezentācija. Atgādināšu, ka grāmata “Austrumu stratēģija” lielā mērā atspoguļo Krievijas specdienestu darbību Ukrainas teritorijā 2006. – 2009. gados. Tā kā šī grāmata ir rakstīta mākslinieciskajā žanrā, nevajadzētu pārvērtēt vienas, kaut arī varenas, iestādes iespējas. Runa ir par ko citu. Tas, ko, kaut arī dažādu tonalitāti, atzīst paši Ukrainas specdienestu pārstāvji – Krievijas faktors ir izaicinājums Ukrainas valstiskuma nākotnei.
Nenoliedzami, specdienestu darbs ir tikai daļa no kopējā darba un nebūt ne lielākā. Politiķi, diplomāti, lielo uzņēmumu, fondu vadītāji, ekspertu un sabiedrisko organizāciju, zinātnes un masu mediju pārstāvji – visi viņi tiek izmantoti modernajā ideoloģiskās konfrontācijas kaujas laukā. Taču tas, ka Ukrainas specdienestu pārstāvji sāka runāt par Krievijas iejaukšanos Ukrainas valstiskuma rekonstrukcijas plānos, ir visai zīmīgs fakts.
Bijušais Ukrainas drošības dienesta priekšsēdētāja vietnieks, Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs Aleksandrs Skipaļskis pārliecināts, ka Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kas realizē Ukrainā izlūkošanas – diversiju darbību. “Vienīgā valsts, kas attiecībā pret Ukrainu veic ne tikai izlūkošanas, bet arī izlūkošanas-diversiju darbību ir Krievija”, – atzīmēja ģenerālis. Pēc viņa domām, tieši Krievija izaicina Ukrainu ar “Tuzlas” un “gāzes krāna aizvēršanas” aktivitātēm. Skipaļskis ir pārliecināts, ka ideoloģiskie Krievijas centri Ukrainā, dara “visu, lai Ukrainā iznīcinātu vēsturisko atmiņu, kas attiecas uz cīņu par savu neatkarību”. Taču galvenais akcents, ko ģenerālis centās izcelt, ir, ka Krievijas izlūkošanas iestādes darbojas ne tik daudz, lai organizētu informācijas iegūšanu, cik ietekmes misijas ar mērķi – mainīt Ukrainas iekšpolitisko kursu.
Ukrainas prezidenta padomnieks, bijušais Ukrainas Ārējās izlūkošanas vadītājs Nikolajs Malomužs gan mīsktināja pozīciju un iestājās par partnerattiecību veidošanu starp Krievijas un Ukrainas drošības iestādēm, vienlaicīgi atzīmējot: “Patiešām, atsevišķas no minētajām mūsu Krievijas partneru darbībām ir bijušas, taču kopumā jāatzīmē, ka starpvalstu attiecību stratēģijai jābalstās uz kopēju problēmu pārvarēšanu”. Tādējādi viņš netieši apstiprināja, to, ka Krievija izmantojusi specdienestu pakalpojumus, lai risinātu specifiskas operācijas Ukrainā. Malomužs pasvītroja, ka specdienesti katrā valstī ir orientēti uz savas valsts ārpolitikas realizāciju un savas valsts nacionālo interešu nodrošināšanu. Izlūks nosauca dažus veiksmīgas sadarbības projektus starp Krievijas un Ukrainas specdienestiem, tostarp enerģētiskās konfrontācijas krīzes mazināšanu 2006. gadā. Un tomēr Malomužs atzina, ka Ukaraina, realizējot 4-5 NATO programmas, no Krievijas puses saskārās ar spēcīgu spiedienu, kaut arī pati Krievija NATO sadarbības ietvaros realizēja vairāk kā desmit savu sadarbības projektu.
“Kaut arī specdienesti sadarbojas savā starpā, nav jāaizmirst, ka tie vienalga realizē savas valsts intereses. Pat gadījumos, kad veidojas personiskas attiecības, jābūt pienācīgi modriem. Arī laikā, kad nav konfrontējošas situācijas, specdienesti, kaut arī ir uzmanīgi un konspirēti, tomēr darbojas. Krievijai un Ukrainai ir atšķirīgas intereses, tāpēc nevajadzētu būt romantiķiem”, ir pārliecināts bijušais Ukrainas Drošības dienesta vadītāja pirmais vietnieks, šobrīd Ukrainas parlamenta deputāts Aleksandrs Skibiņeckis. Viņš piezīmēja, ka pretizlūkošanas spējas ir atkarīgas no valsts politiskās sistēmas stipruma. “Mūsu valsts vēl nav guvusi pietiekami nozīmīgu pozīciju, kas ļautu tai izmantot asus un stingrus soļus, lai ierobežotu ārvalstu specdienestu darbību”, atzīmēja Skibiņeckis.
Mentālā injekcija?
Vērtējot potenciālos draudus no kaimiņvalsts, interesants ir profesionāla diplomāta, bijušā Ukrainas ārlietu ministra Vladimira Ogrizko viedoklis: “Par lielu nožēlu jāatzīst, ka Maskava mūs nevērtē kā starptautisko tiesību subjektu. Es domāju, ka tas vēl turpināsies pietiekami ilgi. Tik ilgi, kamēr formēsies Krievijas pārstāvniecības apziņas process attiecībā pret Ukrainu. Mēs vēl ilgi nebūsim partneri viens otram, bet drīzāk – stratēģiskais izaicinājums politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un citās jomās.” Pēc diplomāta domām, “Krievija, par nožēlu, partnerībai nav gatava ne psiholoģiski, ne ideoloģiski. Attiecības ar Krieviju mums jābūvē uz vienkāršas patiesības pamatiem – ka Ukraina nepieder un nekādā savā izpausmē nepievienosies “Krievijas pasaulei””.
Viennozīmīgi izaicinājumus no Krievijas puses vērtē ekspertu kopiena. Tā, piemēram, Razumkova Centra ārpolitikas un starptautiskās drošības programmu direktors Aleksejs Meļņiks atzīmēja, ka šobrīd Ukrainā vērojama satraucoša situācija, kad nozīmīga daļa analītisko institūciju apkalpo lēmumus, kas pieņemti citas valsts konkrētajā ofisā. Populārais Ukrainas politologs, Ukrainas nacionālās Kijevas – Mogiļevas universitātes politoloģijas profesors Aleksejs Garaņs pārliecināts, ka informatīvais karš Ukrainā notiek tai skaitā caur televīzijas kanāliem. Vienlaicīgi gan profesors atzīmēja pozitīvas tendences – pēc Razumkova centra veiktās socioloģiskās aptaujas datiem Krimā divas trešdaļas pussalas iedzīvotāju Ukrainu uztver kā savu dzimtenei, lai arī iepriekš šī attiecība bija par sliktu Ukrainai.
Daļa ekspertu apzināti novirza ārējā izaicinājuma smaguma centru uz iekšpolitiku. Tā, piemēram, “Ukrspeckonsalting” direktors Nikolajs Artjuhs uzstāj, ka pirmkārt problēmas jārisina pašā Ukrainā: “Kad nav kārtības iekšpusē, Krievijas izaicinājums objektīvi aiziet otrā plānā”. Tādu pat nostādni atbalsta arī Krievijas Institūta direktors Vasilijs Laptijčuks: “Ukraina ilgu laiku realizēja “klātesamības politiku”(«политику присутствия») un tās specdienesti darbojās šīs politikas ietvaros, neskatoties uz to, ka 98% draudu Ukrainai rada tieši Krievijas Federācija”.
Uz šī fona populārā sociologa un politologa Viktora Naboženko viedokis izskatās tīri optimistisks. “Cīņu par Ukrainu Krievija ir nokavējusi – ko varēja izdarīt līdz 2000. gadam, vairs nevar izdarīt tagad. Specdienestu operācijas Ukrainā turpināsies, ekonomiskā šantāža un citas lietas nekur nepazudīs. Taču no tā vairs nav jābaidās”, pārliecināts eksperts.
Ko gan gaidīt Ukrainai? Daudzi prognozē tālāku Kremļa antiukrainisko retoriku un spiedienu uz Ukrainu. „Pressings” attiecībā uz Krievu valodas oficiālo statusu Ukrainā turpināsies, reliģijas instruments tiks pilnveidots, bet savu jūras spēku bāzi Sevastopolē Krievija centīsies juridiski nostiprināt uz visiem laikiem. Pa to laiku pašā Ukrainā arvien vairāk briest pārliecība, ka pieteikt matu Ukrainas valstiskumam ir nereāli. Un ja reiz tā, tad ir vērts nomainīt nokaitēto dialogu uz balansētu partnerību.
Raksts oriģinālvalodā lasāms šeit.