Tēlnieks Gļebs Panteļejevs:

„Es gribu skatīties krievu kino, bet negribu, lai caur to man kaut ko iebaro”

Vērtējot no Krievijas puses, „soft power” izmantošana ir ļoti gudra stratēģija. Var redzēt, ka laika gaitā ir iegūta zināma pieredze un gūta mācība, tāpēc tagad tiek mainītas darbības metodes. Bet šī stratēģija ir bīstama ar to, ka nav skaidri saskatāmi acīmredzami virsuzdevumi. Viss notiek netverami. It kā caur kultūras projektiem, ar neskaidriem ietekmes līdzekļiem.

Es no savas puses gribētu teikt, tas nenozīmē, ka tagad vairs nedrīkstam iet uz, piemēram, teātra „Savremeņņik” viesizrādēm. Bieži piedāvātais produkts ir tiešām augstvērtīgs. Tātad, baudot šo teātri, mūziku vai ko citu, tomēr jāpatur prātā, ka aiz tā var stāvēt neuzkrītošs lūgums un mājiens par to, kas jādara pēc tam. Skaidrs, ka, piemēram, aiz krievu filmas neparādās titri ar norādījumiem, kā balsot vietējās vēlēšanās. Tomēr jāprot laikā apstāties, identificēt slēpto vēstījumu un padomāt, kas aiz tā stāv. Jāspēj atrast līdzsvars, kā baudīt kultūras produktu, tomēr neuzķeroties uz ideoloģiskā āķa.

Šāda situācija vienmēr ir bijusi un būs. Piemēram, laikā, kad Gagarins devās kosmosā, viņa tēlu izmantoja, lai tādējādi pasaulē popularizētu komunismu. Viņu pozicionēja kā padomju cilvēku – progresīvākās iekārtas pārstāvi. Bet es Gagarinu ar komunismu neidentificēju. Manā skatījumā viņš ir romantiskais varonis. Nesen veidoju viņa portretu. Un man nebija domas saistīt viņu ar komunisma ēru. Bet šādu tēlu var izmantot arī kā ieroci.

Es domāju, ka jebkura liela un dzīvotspējīga kultūra ir agresīva. Vienīgi to vēstījumi un motivācijas ir dažādas. Bet kopumā savas ietekmes palielināšana ir raksturīga visām lielajām kultūrām.

Mēs šobrīd stāvam kaut kur starp krievu neoimpērisko un rietumu patērētājsabiedrības nostiprināšanas ietekmi.

Pie mums augsne ietekmei ir samērā labvēlīga, jo mēs paši nepiedāvājam savu produktu, ar ko cilvēkiem identificēties. Tāpēc Krievijai ir brīva vieta savam piedāvājumam. To patērējot katrs izdara savus secinājumus. Viens varbūt konstatēs, ka tā ir lieliska māksla. Bet cits secinās, ka mēs neko nevaram, bet krievi spēj, viņi ir spēcīgāki, un tāpēc jāorientējas uz viņiem. Svarīgi, ko tu pats aiz piedāvātā gribi redzēt. Skaidrot iespējamo ietekmi ir bezcerīgi. Kā piemērs der kaut vai salīdzinoši nesenais padomju periods, kad astoņdesmitajos gados pirms amerikāņu filmu demonstrēšanas tika noturēta lekcija ar skaidrojumu, kā pareizi uztvert filmas saturu. Es noskatījos un izdarīju pilnīgi pretējus secinājumus. Tā kā šis skaidrošanas mehānisms nestrādā.

Situācijas līdzsvarošanai derētu padomāt par to, lai vietējais kultūras produkts būtu līdzvērtīgs citu valstu piedāvātajam. Šajā sakarā mani uztrauc laiku pa laikam valdībā dzirdami izteikumi, ka jāierobežo finansējums, piemēram, nacionālajam kinematogrāfam, jo tik un tā nekas vērtīgs netiek radīts. Bet, ja līdzekļi netiks piešķirti, tad pēc desmit gadiem žanra atdzimšana būs pilnīgi neiespējama. Lai gūtu rezultātu, nauda ir jādod tagad. Tas kopumā attiecas uz visu kultūrpolitiku.

Runājot par TV piedāvājumu, ko no Krievijas šobrīd saņem Latvijas auditorija, pamatā tas ir samērā zemas kvalitātes produkts humoristu un vājas krievu popmūzikas līmenī. Protams, gadās arī pa kādai kultūras pērlei, bet tādas ir izteiktā mazākumā. Varam šausmināties, cik tas ir primitīvi, taču Kultūras ministrijai nav arī izstrādātas savas programmas šī piedāvājuma atlasei un veidošanai.

Tai pat laikā ir skaidri redzams, ka tos krievu tautības kultūras pārstāvjus, kas gūst atbalstu no Latvijas valsts, vietējā krievu auditorijā atstumj. Sākot jau ar krievvalodīgajiem Latvijas medijiem, kas viņus automātiski ignorē. Rodas tāds kā princips – ja Tu esi ar latviešiem, tad neesi vairs mūsējais. Un tas ir ļoti šķeļošs mehānisms. Vietējiem krievu medijiem neinteresē tie krievu tautības cilvēki, kuriem nav problēmu ar latviešiem. Pats tam esmu spilgts piemērs. Es varu pārliecināti teikt, ka nekad mūžā no latviešu puses par savu tautību neesmu sajutis ne mazāko pārmetumu vai kādas citas problēmas šajā sakarā. Un tāpēc krievu presei manis nav.

Kopumā kultūras saistība ar politiku ir nenoliedzama. Un no tās izvairīties ir tik pat kā neiespējami. Ilustrācijai varu minēt dažus piemērus. Laikā, kad aktīvi notika cīņas ap krievu skolām Latvijā, man tika piedāvāts veidot piemiņas plāksni populāram krievu rakstniekam Valentīnam Pikuļam. Viņš ir visvairāk publicētais krievvalodīgais autors un savulaik dzīvojis Rīgā. Es būtu šo darbu veicis ar lielāko prieku, jo augsti vērtēju literāta veikumu, neskatoties uz to, ka vairākos politiskos un vēstures jautājumos mūsu viedokļi atšķiras. Taču atklājās, ka darba pasūtītājs ir OKROL (Latvijas krievu kopienu apvienotais kongress). Saprotot pasūtījuma īsto vēstījumu, es no tā atteicos, jo nepiekrītu šīs organizācijas mērķiem. Pēc tam projekts pilnībā apstājās, lai gan pats savā vietā ieteicu citus piemērotus māksliniekus, un darbam tika solīts bagātīgs finansējums. Tas tikai liecina, ka patiesībā tas bija izteikti politisks projekts, kurā rakstniekam Pikuļam nebija nekādas lomas. Tobrīd OKROL vajadzēja mani kā figūru, ar kuras palīdzību realizēt kādas savas politiska rakstura ieceres. Un tas ir ļoti raksturīgi, ka nereti māksla un kultūra paliek otrajā plānā, bet īpaši tiek uzsvērts, kādā „mērcē” to pasniedz.

Pilnīgi izolēties no politikas kultūrā nav iespējams. Tādējādi sanāk, ka arī es savu mākslu izmantoju politiskiem mērķiem, bet tikai tādiem, kas man pieņemami. Piemēram, veidojot Kalpaka pieminekli. No malas brīžiem bija dzirdami pārmetumi, ka ar šo darbību tiek spodrināta Ģirta Valda Kristovska pārstāvētā partija un viņa paša politiskā seja. Taču nevienu reizi pieminekļa tapšanas procesā netika pieminēta un akcentēta partejiskā piederība. Tās ir tautas saziedots piemineklis, kura vēstījums ir virspartejisks. Galvenais – kam šis darbs kalpo.

Tāpat man ir bijušas izstādes Sanktpēterburgā. Un tās notika ar Ārlietu ministrijas atbalstu. Līdz ar to tam bija zināms politisks vēstījums. Cilvēki Krievijā, ietekmējušies no vietējās propagandas, vaicāja, vai latvieši mani Latvijā nediskriminē? Nu, kas tas vispār par jautājumu? Latvija ir mana valsts, un tajā neviens mani nediskriminē un nevar diskriminēt. Neredzu šajā jautājumā nekādas problēmas, tāpēc negribu neviena priekšā taisnoties un kaut ko skaidrot. Mans darbs ir tas, kas visu pasaka pats par sevi – ko es domāju, kādi ir mani ideāli, mērķi un, kas es vispār esmu.