11.01.2011 www.ir.lv
Pēc Eiropas Savienības vēstnieku sanāksmes 7.janvārī, kurā tika pieņemts lēmums uzsākt procedūru, lai atkal aizliegtu iebraukšanu ES Aleksandram Lukašenko un citām Baltkrievijas amatpersonām, redzams, ka pašā ES nav īstas vienprātības šajā jautājumā. Līdzīga reakcija no ES puses bija jau vērojama arī pēc 2006.gadā notikušajām vēlēšanām Baltkrievijā, kad iebraukšana tika liegta ne tikai A.Lukašenko, bet arī četrdesmit citām ES amatpersonām. Tomēr skaidrs, ka ES neaprobežosies tikai ar iebraukšanas aizliegumu vien, bet visticamāk, tam seko arī kādas ekonomiska satura sankcijas un ekonomiskās sadarbības un palīdzības apturēšana.
Politiskā inerce Rietumos pret Baltkrieviju jau ir izveidojusies negatīva un šeit vairs īsti nevar nosvērt svaru kausus uz savu pusi. ES lēmums neizsniegt vīzas Baltkrievijas amatpersonām ir tikai sākums procesam, kad pret to tiks piemērotas arī nopietnas ekonomiskas un cita veida sankcijas. Jāsaprot, ka lielajām Eiropas Savienības dalībvalstīm Baltkrievijā nav ko zaudēt, piemēram, ne Vācijai, ne Francijai vai Lielbritānijai nav ne investīciju, nekādu tiešu politisku interešu šajā valstī un nostājoties pret Baltkrieviju, ar kuru arī Krievijai šobrīd ir sliktas attiecības. Taču demonstrēt, ka šīs pašas Eiropas lielvaras ir spējīgas nostāties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, valstī, kurā valda autoritārs diktators un par kuru patiesībā ir vienalga ir pateicīgs materiāls sava tēla spodrināšanai.
Jāapzinās, ka Polijai un Vācijai Baltkrievija ir pa ceļam uz Krieviju un šajā gadījumā tā ir kavēklis, kas traucē Polijas, Vācijas un Krievijas savstarpējai sadarbībai. Tādēļ, domājams, ka tā kā Lukašenko Baltkrievija ir traucējoša, tad no Lukašenko centīsies atbrīvoties kā Rietumos, tā Austrumos. Raugoties uz Baltkrievijas attiecībām ar apkārtējām valstīm, redzam, ka Lukašenko ir iespītējies, turklāt, jāsaprot, ka Lukašenko ir autoritārs, ne totalitārs līderis un viņam ir jārēķinās ar savu eliti, kura šobrīd ir noraizējusies par iespējamām pārmaiņām un labāk vēlas dzīvot tā kā līdz šim, jautājums ir vienīgi par to vai tas vairs ir iespējams.
Lukašenko ir izcils taktiķis, bet slikts stratēģis
Taktiski Lukašenko vēlēšanu laikā visu izdarīja pareizi, pielāgojot par Baltkrievijas vēlēšanu sistēmu Krievijas vēlēšanu sistēmai. Respektīvi, Lukašenko atļāva brīvi izvirzīt kandidātus, taisīt mītiņus pa stūriem, bija pat formāls bezmaksas raidlaiks un debates, kurās Lukašenko nepiedalās, ko gan pats kompensēja ar mediju pārklājumu citos raidlaikos. Šai sakarā Rietumiem nav ko pārmest, jo gluži tāpat kā Krievijā, arī Lukašenko Baltkrievijā ievēro formālos demokrātijas principus. Pats galvenais ir balsu skaitīšana, kuru maz ietekmē centrālā vara, bet gan vietējās varas un komisiju pašcenzūra un vēlme pakalpot. Ja mēs šīs pašas Baltkrievijas vietā paraugāmie uz Krieviju, tad aina tur ir tāda pati – arī ir atļauts pieteikties dažādiem kandidātiem, tiek organizētas arī formālas debates bez Putina – Medvedeva dalības, taču atkal svarīgākais būs basu skaitīšanas process, kur uzvarēs Ziemeļkaukāzs ar vairāk kā 90% lielu apmeklējumu.
Tikai Lukašenko pārrēķinājās, ka tas, kas ir atļauts Krievijai, nav atļauts nenozīmīgajai Baltkrievijai, viņam arī piedotu, ja viņš būtu rīkojies kaut vai tik smalki kā Janukovičs, bet Lukašenko gribēja pilnībā kopēt Krievijas modeli.
Rietumiem apnikuši Lukašenko solījumi
Rietumi vienkārši vairs netic Lukašenko solījumiem, jo kur gan ir apsolītā Venecuēlas nafta, kur traktoru rūpnīca, kur ukraiņu elektrības pārvadi? Vienlaikus tas var būt Eiropas mājiens visam reģionam – Ukraina un Gruzija slīd atpakaļ autoritārismā, Moldovā ir politisks haoss, bet pati ES ir ekonomisku grūtību nomākta. Šobrīd tas būtu iegansts kā atstumt visu reģionu nedaudz nost no ES, kas jau ir bīstami pietuvojies robežai, kad ES būtu jāapsola perspektīva dalība savienības ietvaros vismaz daļai no šī reģiona valstīm.
Tomēr atgriežoties pie nesenajiem notikumiem Minskas centrā, jāatskatās arī uz to no perspektīvas – kam tas bija izdevīgi? Atceroties notikumus Minskā, jāsaprot, ka tas nebija izdevīgi ne Lukašenko, ne patiesi eiropeiski noskaņotajiem baltkrieviem – gan pie varas, gan opozīcijā esošajiem, jo Rietumu resursi šobrīd Baltkrievijai ir vajadzīgi vairāk kā jebkad. Sabojājot attiecības ar Kremli Minskā visas cerības tika liktas uz Eiropas investīciju plūsmas pieaugumu. Taču rezultāts ir tāds kāds tas jau bija sagaidāms – pēc vēlēšanu nakts Minskā, Rietumi vienkārši atstums un atbrīvosies uz laiku no Baltkrievijas, kā iespējama partnera. Kam tas ir izdevīgi? Krievijai. Kremlis ļoti labi apzinās, ka Rietumi ļoti labprāt izmantos ieganstu, lai atgrūstu kā baltkrievus, tā visu pārējo reģionu.
Iespējams arī scenārijs, ka „atgrūstais” reģions varētu konsolidēties un ne obligāti ap Krieviju. Drīzāk katrs pašizolēsies un būs vāja visu atstumto konsolidācija, kur Krievija tiks balansēta ar Turcijas iesaistīšanu grupiņā. Interesanti, ka staptautiskajā ekspertu vidē šajā sakarā jau cirkulē pašizolācijas un paškonsolidācijas terminoloģija, attiecīgi- new kind of Titoism (pēc Dienvidslāvijas parauga) un Axis of excluded (by Europe). Latvijas risks ir apstāklī, ka minētais attīstības scenārijs iezīmē nestabila pievilkšanās centra izveidošanos. Latvijai šādā situācijā būtu vēlama konsekventa pozīcijas nostiprināšana ES orbītā. No otras puses – tas ir arī iespēju laiks. Baltkrievijai vajadzēs kādu izeju uz Rietumiem ekonomiski. Ja poļi un vācieši norobežosies politisku iemeslu dēļ, tad tas ir mūsējiem uzņēmējiem iespēju laiks darboties pragmātiski, neuzkrītoši, bez skaļas politikas.