Pēdējā laikā Latvijā plašu rezonansi izsauca ziņa par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu ierobežot Krievijas kanāla Rossija RTR retranslāciju Latvijas teritorijā. Tomēr vēl lielāku satraukumu izraisa tas, ka iepriekšējā mēnesī par skatītāko TV kanālu Latvijā kļuvis Baltijas pirmais kanāls, kuru propagandā līdz ar RTR Rossija vaino visas Austrumu partnerības valstis. Protams, demokrātijā ierobežot vārda un izteiksmes brīvību ir viens no galējiem mehānismiem, lai aizsargātu suverēnas valsts nacionālās intereses. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka veids, kādā viena valsts izmanto citas valsts demokrātiskos institūtus, ir nepieņemams un tiešā veidā skar jautājumus par Latvijas drošību. Vai NEPLP lēmums atstās pozitīvu ietekmi uz sabiedrisko domu Latvijā? Drīzāk šis jautājums jāskata kontekstā ar Latvijas iestāžu stāju tik nozīmīgā jautājumā kā nacionālā drošība informācijas kara apstākļos, kur NEPLP viennozīmīgi raida signālu otrai pusei par tās nepieņemamo rīcību propagandas un naida runas izplatīšanā. Vienlaikus gan jāteic, ka bez alternatīvas informācijas plūsmas krievu valodā diez vai situācija strauji uzlabosies, un Rossija RTR aizliegums uz trīs mēnešiem maz iespaidos sašķeltās informācijas telpas rezultējumu sabiedriskajā domā.
Jaunais karš
Vēl aprīlī Eiropas Savienības Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forums, reaģējot uz notikumu attīstību Ukrainā, vienkopus aicināja visu ES Austrumu partnerības valstu pārstāvjus, lai kopīgi diskutētu par jauniem drošības izaicinājumiem šī brīža ģeopolitiskajā kontekstā. ES Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forums apvieno visu ES AP dalībvalstu nozīmīgākās domnīcas un pilsoniskās platformas. Šī foruma rīkotajās debatēs Eiropas Parlamenta prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos Ronaldas Pranckevičus uzsvēra, ka mums visiem Eiropā ir jāapzinās – jaunās kara stratēģijas paredz, ka tikai 10% no reālas un tiešas karadarbības notiek “uz zemes”, pārējie 90% ir cīņa par sirdīm un prātiem informācijas telpā. No tā, cik daudzveidīga un aizsargāta ir informācijas telpa katrā ES dalībvalstī un ES kopumā, ir atkarīga arī Eiropas kopējā drošība. Eiropa gan šādiem jaunā kara apstākļiem nebija gatava un uz Krieviju raudzījās kā uz ekonomiski izdevīgu sadarbības partneri. Protams, ES un atsevišķas dalībvalstis iepriekš ne vienu reizi vien norādīja uz cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un autoritārisma pieaugumu, taču tas viss vairāk vai mazāk tika upurēts izdevīgas ekonomikas politikas attīstīšanai.
Jāuzsver, ka visās ES Austrumu partnerības valstīs visliekāko satraukumu raisa tieši Krievijas īstenotais informācijas karš, ko tā galvenokārt veic ar Kremļa kontrolēto televīzijas kanālu starpniecību. Moldovas Eiropas politisko studiju institūta direktors Viorels Čibotaru norāda, ka Moldova saskaras ar nepārtrauktu Krievijas īstenotu dezinformācijas plūsmu un organizētu mediju kampaņu, kas rada nepārprotamu apdraudējumu Moldovas suverenitātei. Kā piemēru var minēt Krievijas TV kanālos plaši atspoguļoto ziņu, ka Moldova esot uzsākusi visaptverošu Piedņestras reģiona blokādi, tā tuvumā arī savelkot savus drošības spēkus. Realitāte gan izrādās citāda – Piedņestras reģiona “robežkontroli” ir pastiprinājusi Piedņestras vietējā vara un Krievijas “miera uzturētāji”, kuri mieru reģionā “uztur” jau no 90.-to gadu sākuma. Turklāt Piedņestras vietējā vara ir organizējusi gan “aptaujas”, gan, pēc dažu avotu teiktā, gatavojas rīkot arī visaptverošu “referendumu” par Piedņestras pievienošanos Krievijas Federācijai.
Līdzīgu satraukumu paudusi arī Armēnijas Nacionālā platforma, kura savā deklarācijā par “Rossija RTR” un Krievijas pirmā kanāla retranslāciju norādījusi, ka šo kanālu veidotajos raidījumos ir saskatāmas gan kara propagandas, gan etniskā naida kurināšanas tendences. Armēnijas Nacionālā platforma uzsver – “aicinām izbeigt Krievijas propagandu Armēnijas teritorijā, kā nelegālu, atbilstoši Armēnijas Republikas konstitūcijai, kā arī virknei starptautisku konvenciju, kurām Armēnija ir pievienojusies un kas pieprasa pārtraukt ksenofobijas un nacionālā naida kurināšanu. Uzsveram, ka šāds [TV kanālu saturs] tieši apdraud mūsu valsts informācijas telpas drošību, kā arī tās attiecības ar citām valstīm”. Armēnijas Nacionālās platformas un Erevānas preses kluba prezidents Boris Navasardjans atzīmē – Krievija izmanto to, ka starp Armēniju un Krieviju ir noslēgts divpusējs starpvalstu līgums par TV kanālu retranslāciju, kurš šajā brīdī tiek izmantots kā instruments propagandas pārraidīšanai. Šī gada aprīļa sākumā Krievijas TV kanāli plaši tiražēja “ziņu”, ka Sīrijā esošajā Kesabas pilsētā, kur jau izsenis dzīvo armēņi, ir uzsāktas etniskās tīrīšanas, jo Turcija caur savu teritoriju Sīrijā esot ielaidusi Al Kaida kaujiniekus. Tāpat šajos ziņu sižetos emocionāli uzsvērts, ka šādā veidā Turcija it kā vēlas atkārtot pirms simts gadiem Osmaņu impērijas veikto genocīdu pret armēņiem, kuru cita starpā neesot atzinušas ASV. Kā norāda B. Navasardjans, patiesība izrādījusies pavisam citāda. Pirmkārt jāpiemin tas, ka Kesabas apkārtnē atrodas vairākas Krievijas militārās bāzes; otrkārt, Sīrijas nemiernieki, kas paredzēja sadursmes ar valdības spēkiem Kesabā, vairākas dienas pirms bruņotām sadursmēm evakuēja tās iedzīvotājus. Turklāt Krievijas TV pārraidītie video fragmenti, kur it kā redzams, kā Al Kaida nemiernieki nogalina armēņus Kesabā, vēlāk identificēti kā labu laiku iepriekš filmēti materiāli no bruņotām sadursmēm Sīrijas valdības spēku un nemiernieku starpā. Taču, kā akcentēja Navasardjans, šo sižetu galvenais mērķis ir raidīt signālus, ka ASV it kā atbalsta Al Kaidas kaujiniekus un Turcija, kā NATO valsts, vērš genocīdu pret armēņiem.
Gruzijas nacionālās platformas pārstāvis Vano Čikvadze aicina Eiropas valstis raudzīties ne tikai Krievijas propaganda kanālu virzienā un vēlmē tos kādā veidā eliminēt, bet gan īpašu uzmanību pievērst Krievijas aktoriem valstu iekšienē, kuri potenciāli varētu destabilizēt situāciju. V. Čikvadze kā vienu no maigās varas instrumentiem Gruzijā izceļ Gruzijas pareizticīgo baznīcu, kura gan nav Maskavas patriarhāta pakļautībā, bet ļoti cieši ar to sadarbojas. Pareizticīgā baznīca Gruzijā bauda 93% valsts iedzīvotāju uzticību, kā rezultātā tieši baznīca ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām svirām Krievijas īstenotajai ietekmei Gruzijā. Baznīca aktīvi iestājas par Maskavas patriarhāta sludinātajām „tikumiskajām” vērtībām, kā arī pret Gruzijas tālāku integrāciju Eiropas Savienībā, sludinot Gruzijas pašpietiekamību, akcentējot sliktās Rietumu vērtības un Maskavas vēlmi nosargāt tikumību un garīgumu reģionā. Protams, arī bez baznīcas palīdzības Krievija Gruzijai nepārtraukti atgādina par savu klātbūtni, tās separātiskajos reģionos Abhāzijā un Osetijā joprojām atrodas lielas Krievijas bruņotās vienības, taču īpašu satraukumu raisa Krievijas kontrolētais elektroenerģijas tirgus. Gruzijas elektroenerģijas tirgū jau no PSRS sabrukuma laika darbojas Krievijas kontrolēti elektroenerģijas ražotāji, izplatītāji un piegādātāji, tādēļ iespējama konflikta gadījumā daļa Gruzijas varētu palikt vienkārši bez elektroenerģijas.
Tomēr pie plašās informācijas plūsmas no Ukrainas, zināmā mērā mazāk apskatīta ir informācijas jeb kiberdrošība. Gruzijā norāda, ka pret Ukrainu ir vērsti tieši tādi paši kiberuzbrukumi, kā pret Gruziju 2008.gada kara laikā. Kiberkarš valsts-pret-valsti ir veids kā Krievija uzbruka Gruzijai tās kara laikā, vēršoties pret stratēģiski nozīmīgiem objektiem un paralizējot to darbību. Ukrainā martā un aprīļa sākumā bija apgrūtināti mobilo telefonu sakari, valdības tīmekļa vietnēm hakeri veica tā saucamos „servisa nolieguma” uzbrukumus, tāpat tika veikti uzbrukumi sociālajiem tīkliem, visbeidzot vienkārši tika pārgriezi telefonu un interneta kabeļi. Tieši šādā pašā veidā Krievija darbojās Gruzijā 2008.gadā pirms savu tanku ievešanas suverēnā valstī, un kiberuzbrukumi noveda pie neapskaužama haosa Gruzijas informācijas telpā. Jāatzīst, ka, lai arī starp ASV, Lielbritāniju, Kanādu, Jaunzēlandi un Austrāliju eksistē tā saucamā „Piecu acu” savienība, kuras mērķis ir sadarboties kiberuzbrukumu un kiberkara gadījumos, realitātē Rietumvalstis nav gatavas atvairīt tiešus un mērķtiecīgus uzbrukumus savu valstu infrastruktūrai.
Jāuzsver, ka praktiski visās Eiropas Savienības Austrumu partnerības dalībvalstīs eksistē līdzīgas problēmas. Tās saistās gan ar Krievijas īstenoto informācijas karu, gan maigās varas instrumentu izmantošanu, gan arī mēģinājumi izmantot 21.gadsimta informācijas tehnoloģijas citu valstu iekšējās situācijas destabilizācijā. Krievijas īstenoto ārpolitiku pret tās kaimiņvalstīm ir grūti nosaukt citādāk, kā par savu impērisko ambīciju realizēšanu uz suverēnu valstu rēķina. Krievija arī nevairās izmantot krievvalodīgos iedzīvotājus kaimiņvalstīs un ar propagandas palīdzību tos noskaņot pret to mītnes valstu pārvaldes institūcijām. Vienīgais ceļš Latvijai ir ciešāka sadarbība ar saviem Rietumu sabiedrotajiem, bet jo īpaši Baltijas jūras reģiona valstīm, kā arī informācijas plūsmas diferenciācija krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.