Rinalds Gulbis: Pirms gada rakstiju par neonacisma atdzimšanas tendencēm Krievijā, kur lielu rezonansi sabiedrībā ik gadus izraisa tā dēvētais “Krievu maršs”. Arī šogad 4. novembrī Maskavas nomalē Ļubļino neiztika bez neonacistu un ksenofobu pulcēšanās, lai aizstāvētu savas idejas un atgādinātu par savu eksistenci arī gaišā dienas laikā, iepretim krimināli sodāmām aktivitātēm, ko šīs organizācijas regulāri ielās izvērš vēlās vakara un nakts stundās.
Septiņi tūkstoši proaktīvu rasistu
Šogad 4. novembrī pēc pētījumu centra SOVA aplēsēm Ļubļino bija pulcējušies aptuveni septiņi tūkstoši radikāļu. Iespējams, organizatori pulcētu arī lielāku skaitu sekotāju, taču Maskavas pilsētas dome atteicās saskaņot maršu kā kultūras masu pasākumu un, lai saskaņotu mītiņu, organizatoriem vajadzēja garantēt, ka tajā nepiedalīsies vairāk kā 5,5 tūkstoši cilvēku. Saskaņā ar “Kustības pret nelegālo imigrāciju” (DPNI) vadītāja Dmitrija Demuškina prognozēm, pasākumā, kurš regulāri tiek aizliegts, gatavi piedalīties vien tie patiesie krievi, kuri nebaidās kauties ar policiju un tiem, kas nostājas pet krieviem. Oficiālais Kremlis saskata neonacisma atdzimšanu Tallinā un Rīgā, kur, piemēram, 16.martā pulcējas maksimāli vien pāris simti bijušo leģionāru, kuri noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa un aiziet savās ikdienas gaitās. Turpretim “Krievu maršs”, ko pavada rasistiski uzbrukumi, žurnālistu un preses forogrāfu iekaustīšana, paliek bez nosodošiem komentāriem no Kremļa puses. Ja iepriekš šie mītiņi galvenokārt noritēja ar saukļiem – “Krieviju – krieviem!” vai “Maskavu – krieviem!”, tad šogad mītiņš pāraudzis jaunā kvalitātē un to saukļi daudz vairāk sāk atgādināt tos, kādus varēja lasīt “Kristāla naktī” 1938. gadā Berlīnē (Par to, ka “Krievu maršs” šogad būs jaunā kvalitātē, ziņoja arī D. Demuškins intervijā Krievijas informācijas aģentūrai Jaunais reģions 2, solot pulcēt 25 000 dalībnieku.).
Tieši saukļi pret Kaukāza tautām ir vispopulārākie Krievu maršos, arī savās mājaslapās un citos saziņas tīklos neonacisti visbiežāk vēršas tieši pret imigrantiem no Kaukāza, kuri Maskavā un citās Krievijas pilsētās lielos daudzumos ieceļojuši pēc PSRS sabrukuma. Vislielākais anti-Kaukāza neicietības vilnis pār Krieviju vēlās laikā, kad Vladimirs Putins uzsāka otro Čečenijas karu. Tieši propaganda, kas bija saistīta ar karadarbību Čečenijā, izraisīja ksenofobijas un rasu neiecietības uzplaukumu, kad ar rasistiskiem izteikumiem klajā nāca kā vidusmēra krievi, tā arī liberāli politiķi. Nacistiski noskaņoto politisko spēku diskurss principā ir balstīts uz izteikumiem par nabadzīgo Kaukāza reģionu, kuru nākas barot “īstiem”, “tīrasiņu” krieviem.
Iekšējā rusifikācija iznīcina mazās tautas
Šī gada 5. martā Groznijā (Čečenija) notika kongress, kas apstiprināja šī brīža sarežģīto situāciju Krievijā un kura mērķis bija “Daudznacionālas Krievijas nācijas nostiprināšana, vispārkrieviskās identitātes audzināšana kā Krievijas valstiskuma nostiprinātājs, informācijas un humanitārās telpas formatēšana Krievijā.” Kā uzsver Irkutskas Valsts tehniskās universitātes pētniece Jeļena Parfjonova, tieši informācijas un humanitārās telpas formatēšana ir jaunās rusifikācijas pamatakmeņi. Kremļa resori pēc pētnieces domām ignorē to, ka Krievijā krievi ir tikai viena no kopumā divsimts etniskajām grupām. To pierāda kaut vai fakts, ka, saskaņā ar 2002. gada tautas skaitīšanas datiem, 40 etniskās grupas tika iekļautas citu, lielāku grupu sastāvā, kas nozīmē, ka to unikālās tradīcijas un kultūras vērtības ir gājušas bojā neatgriezeniski. Vēl būtiski, ka no valsts varas puses netiek atbalstīta šo mazo etnisko grupu kultūras tradīciju kultivēšana, tā vietā mazo valodu vietā skolās tiek mācīta tikai krievu valoda, kurā veidota arī visa apkārtējā kultūrtelpa.
Pēc J. Parfjonovas domām, tieši Kremļa apzināti radītā iekšējā rusifikācija novedusi pie nacionāli – radikālu grupu attīstības, kas noved pie cilvēku upuriem un vardarbības. Pret šīm grupām Kremlis var vien pakratīt ar pirkstu, jo faktiski iedoloģiski nevar nostāties pret cilvēkiem, kas sludina etnisko krievu pamatvērtības.