11.01.2012.  www.ir.lv

Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors, pētnieks

Pagājušā gada 21.decembrī uz pirmo sapulci tikās “Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta un tiesību aizstāvības fonda” šefības padome ar KF ārlietu ministru Sergeju Lavrovu priekšgalā. Fondu dibināja KF Ārlietu ministrija un valsts aģentūra Rossotrudņičestvo, kas nodarbojas ar Krievijas diasporas jautājumiem. Rossotrudņičestvo vadītājs F.Muhametšins fonda dibināšanai veltītajā runā atzīmēja, ka fonda darbs ļaušot pāriet pie “sistēmiskas un profesionālas tautiešu tiesību aizstāvības”.

Par kādām tiesībām ir runa? Tajā pašā pasākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs teica, ka tās ir tiesības uz krievu valodu. F.Muhametšins vēl norādīja, ka fonda stratēģiskais uzdevums esot virzīt “problemātisko valstu” sabiedrību kopumā un valsts institūcijas uz valsts likumdošanas pieskaņošanu starptautiskajām tiesībām. Latviju, protams, Krievija pieskaita “problemātiskajām” valstīm. Varbūt tomēr drīzāk pie “cerīgajām” zemēm, kur Maskava var mēģināt ietekmēt politiku ar savu tautiešu palīdzību.
“Neitrālā” Krievija

LTV raidījuma “Panorāma” 7.decembra intervijā Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs pauda viedokli, ka referendums par valsts valodu esot Latvijas iekšējā lieta un atbildēja apstiprinoši uz LTV žurnālista jautājumu par Krieviju kā neitrālu procesa vērotāju. Vēstnieks gan piebilda, ka Latvijas valsts uzdevums esot saprast, ka problēma (etniskajās attiecībās) pastāvot un esot jālūkojas Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību virzienā.

Paredzams, ka jaunais tautiešu aizstāvības fonds kauninās Latviju par tām atrunām, ar kurām Latvija pievienojās konvencijai. Paredzams arī, ka atradīsies Latvijā dzīvojošie Krievijas tautieši, kuru “tiesības” ignorēt Latvijas Konstitūcijā nostiprināto latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu aizstāvēs fonda juristi. Šāda fonda izveide ir loģisks Krievijas ārvalstīs dzīvojošo tautiešu politikas īstenošanas turpinājums. Šāds nodibinājums bija nepieciešams, jo vārdu salikums “fonds aicina ievērot cilvēktiesības” skanēs Rietumiem saprotamāk nekā, piemēram, “Krievijas Ārlietu ministrija aicina Latviju mainīt likumdošanu…”

Paredzamās fonda aktivitātes Latvijas virzienā iezīmē arī 2011.gada 28.decembrī publicētais Krievijas ĀM ziņojums “Par cilvēktiesību situāciju vairākās pasaules valstīs”. Papildus citiem savdabīgiem apgalvojumiem ziņojuma sastādītāji norāda, ka Baltijas valstīs notiek “krievvalodīgās informācijas un kultūras-izglītības telpas samazināšana”. Ziņojumā Latvija tiek kritizēta par “nepilsoņu” politisko tiesību ierobežošanu. Šāda kritika ir līdzvērtīga aicinājumam atteikties no pilsonības institūta. Paredzams, ka arī “nepilsoņu tiesības” būs vēl viena no sfērām, kur darbosies tautiešu aizstāvju fonds.
Mediji, valoda, vēsture

Par tautiešu tiesību aizstāvību un Krievijas informācijas telpas saglabāšanu un paplašināšanu runā arī jaunā Krievijas “Programma darbam ar ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem 2012. – 2014.gadam”. Programmas 10.punktā formulēts uzdevums: “Palīdzība ārvalstu krievvalodīgajiem medijiem iegūt objektīvu informāciju par Krieviju un tās politiku attiecībā uz tautiešiem”.

Kā redzams, jau iepriekšējo programmu ietvaros sniegtā “objektīvā informācija” ir veicinājusi to, ka Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi raugās uz politisko partiju “Vienotā Krievija” pozitīvāk nekā vēlētāji pašā Krievijā.

Nesenās Krievijas parlamenta vēlēšanās Daugavpils iedzīvotāji atdeva aptuveni 85% balsu par kaimiņzemes “varas partiju”. Krievijā labāks rezultāts bija tikai tādās vietās kā Dagestāna, Čečenija, Mordovija u.c.. Neapskatot sīkāk visu plašo tautiešu politikas pasākumu kopumu, jāatgādina tikai, ka pastāvīga tautiešu iedvesmošana cīņai par krievu valodas popularizēšanu turpinās regulārajos tautiešu kongresos, konferencēs un semināros Krievijā, kuros piedalās arī aktīvisti no Latvijas. Tajos bez valodas jautājumiem parasti tiek runāts arī par Krievijas un PSRS vēsturi, garīgumu (lasi – pareizticību!), atbalstu krievvalodīgajiem medijiem ārvalstīs un tautiešu tiesību aizstāvību. Viedokļu līderi iegūto “iedvesmu” izplata savās organizācijās Latvijā, tādējādi tiek panākts multiplikatīvais efekts. Gan V.Putins, gan D.Medvedevs, gan ārlietu ministrs S.Lavrovs ir salīdzinoši bieži viesi lielākajos tautiešu pasākumos.

Sabiedrības integrācijas eksperti ir vairākkārt atzīmējuši, ka izteikti dažādais skatījums uz vēstures jautājumiem latviešu un krievu auditorijās ir nozīmīgs sabiedrību šķeļošs faktors. Jāņem vērā, ka Krievija 2009.gadā vienota vēstures skatījuma un kopīgas informācijas telpas uzturēšanu kaimiņvalstīs ir “drošībiskojusi”, proti, šis uzdevums ir iekļauts Krievijas Nacionālās drošības stratēģijas sadaļā “Kultūra”. Bez grāmatām, dokumentālajām un mākslas filmām “pareizo” vēsturi mums māca arī Krievijas galma vēsturnieks, fonda “Vēsturiskā atmiņa” vadītājs Aleksandrs Djukovs un citi aktīvisti, kuri piedalās dažādos tautiešu pasākumos Latvijā.
Atceries Krieviju!

Intervijā interneta vietnei “Pomni Rossiju” (Atceries Krieviju) KF ārlietu ministrs S.Lavrovs teica, ka “diasporas – tas ir mūsu varens resurss un to vajag izmantot ar pilnu jaudu”. Tātad oficiālā Krievija skata arī daļu Latvijas iedzīvotāju kā savu ārpolitikas resursu!

21.decembrī “Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta un tiesību aizstāvības fonda” pirmajā sapulcē Lavrovs jau precizēja, kā šis resurss varētu darboties. Viņš teica, ka ir nepieciešams, lai Krievijas tautieši kļūtu par mītnes valstu “pilsoniskās sabiedrības organizētu daļu”. Bez šaubām, Latvijas demokrātiskas attīstības nodrošināšanai pilsoniskās sabiedrības attīstība ir vitāli nepieciešama. Tikai jāšaubās, vai Lavrovs tiešām domā par Latvijas un citu kaimiņvalstu demokrātijas attīstību. Kāpēc ir nepieciešama tautiešu pasaules konsolidācija, par ko tik bieži dažādos pasākumos runā Krievijas amatpersonas? Krievu etniskās identitātes un kultūras saglabāšanai Latvijā nav nekādu šķēršļu. Tātad konsolidācija jeb apvienošanās aktīvās organizācijās, kuras uztur ciešus sakarus ar oficiālo Krieviju, Latvijas gadījumā ir nepieciešama politiskiem mērķiem – valodas un pilsonības likumdošanas izmaiņām. Tas savukārt ir gan mērķis pats par sevi, gan līdzeklis Krievijas reģionālajā politiskajā dominancē.

Lasot Krievijas oficiālos ārpolitikas konceptuālos dokumentus, klausoties kaimiņvalsts ārpolitikas veidotāju un īstenotāju runas, vērojot, kas notiek visdažādākajos tautiešu pasākumos un ņemot vērā, kādām Latvijas NVO Krievija piešķir līdzekļus, secinājums ir vienkāršs – Latvijas valodu karos Krievija nav neitrāls vērotājs.