www.osvita.mediasapiens.ua
Georgijs Počepcovs

„Putins izveidojis savu realitātes versiju, kuru viņš propagandē, lai destabilizētu situāciju Ukrainā”

Propagandas, manipulēšanas un pat parastas notikumu atainošanas masu informācijas līdzekļos pamatā, kas it kā nav vienpusēja, – kas tikai nenotiek, ja pastāv dažādas intereses, – ir objektīvi faktori. Tie pastāv kaut vai tādā ziņā, ka: a) skatītājs nav notikuma aculiecinieks, viņam tas ir jāatjauno saskaņā ar svešu aprakstu, kas neizbēgami noved pie izkropļojumiem; b) atainojums saskaras ar stingru laika limitu, kurā var ietilpt tikai desmitā daļa notikuma, tātad vienmēr pastāvēs to vai citu raksturlielumu atlase; c) pastāv daži sevišķi notikuma raksturojumi, piemēram, kriptonotikums, kas notikuma atainojumam rada principiālus šķēršļus (piemēram, notikumi Krimā – skat. šeit un šeit).

Pēdējā gadījumā runa ir gan par karavīriem bez atpazīšanas zīmēm, kuru oficiāli nav, gan arī par intensīvu un masīvu informatīvo plūsmu ar ziņu, analītisko programmu un talk-show starpniecību, kas nepieļauj alternatīvas interpretācijas. Tas viss izveido tik sistēmisku priekšstatu par kvazirealitāti, ka tas sāk konkurēt ar patiesajiem notikumiem. Pietam nav šaubu, ka virtuālie notikumi būs gan sistēmiskāki, gan vairāk apmierinošāki pasaules modeļi, nekā realitāte.

Tāpēc laikraksts Washington Post var uzrakstīt par jaunās virtuālās realitātes lomu sekojošo: „Putins radījis savu realitātes versiju, ko viņš propagandē, lai destabilizētu situāciju Ukrainā. Viņš nolēmis, ka viņa mērķu sasniegšanai viņam ir nepieciešams etnolingvistiskais pārrāvums, bet pēc tam viņš sadalīja lomas. Tagad šī stāsta viņa versija tiek izspēlēta simtos frontu un publicēta sociālajos tīklos – tā ir Putina stāsta virtuālā translācija par pierādījumiem Ukrainas krievvalodīgo iedzīvotāju vajāšanām un bailēm. Un reālajai situācijai šeit nav nekādas nozīmes”.

Televīzija kā tāda ir ideāls līdzeklis notikuma vajadzīgā virtuālā varianta uzbūvēšanai. Piemēram, Frederika Emerī pētījumi parāda, ka televīzija ne tikai bloķē cilvēka analītiskās funkcijas, bet vienlaicīgi, noņemot augstākās kontrolējošās funkcijas, atver emocionālo aktivitāti. Izveidojas doloģiskais prāts (šo terminu izmantoja Levī-Brils, analizējot pagājušos cilvēces attīstības periodus, bet Einšteins uzskatīja, lūk, šādu loģikas atslēgšanu par galveno lauku, kur darbojas māksla, bet tas ir attiecībā uz mūsdienu cilvēku).

Tā kā propagandistiskā sfēra veidojas ne tikai no zinātnes, bet arī no mākslas puses kā pietiekami kreatīva, individuāla un lielā mērā neatkārtojama, daudzi analītiskie pētījumi, skatoties no malas, var būt vāji pielietojami katram konkrētam gadījumam. Piemēram, Noems Homskis savā laikā piedāvāja manipulācijas 10 noteikumus. Un šodien desmitiem šādu noteikumu sāka parādīties mūsu interneta telpā. Bet mums vairāk ir jāinteresē nevis uzbrukuma noteikumiem, par kuriem visi raksta, bet pirmām kārtām aizsardzības noteikumiem, kas, protams, izkārtojas, vadoties no noteiktiem uzbrūkošajiem noteikumiem.

Pastāv arī pamatjautājumi, uz kuriem atbildes ir jādod ne tikai informatīvās, bet arī fiziskās realitātes telpā. Varai nav jāpiespiež, tai vajag piesaistīt, darbojoties ar maigā, ne stingrā spēka metodēm. Krimas balsojuma pieredze, pat, ja atzīt tā datus, kas ir divas reizes augstāki par reālajiem, tik un tā runā par to konstrukciju nestabilitāti, kas no varas iestāžu puses ir nemainīgas un neapspriežamas.

Tas pats attiecas uz pāreju uz citām pētnieciskām praktikām: kā objektīvāku analīzes metožu izmantošanu, tā arī pētnieku uzmanības pievēršanu citiem informācijas plūsmas parametriem. Viens no tiem ir tāds: kāpēc Krievijas naratīvi izrādās spēcīgāki par Ukrainas varas iestāžu stāstiem? Tas ir, vajag ne tikai monitorēt aktivitāti, un analizēt vēstījumus, nevis manipulativitātes plānā, bet arī noteiktas tematikas efektivitāti plānā, kas runā par tās taisnīgumu, tātad – censties izvērtēt to vai citu naratīvu efektivitāti uz objektīva pamata.

Starp citu, Krievijas pārstāvji ir izdarījuši būtiskākus mēģinājumus pārcirst savas propagandas Gordija mezglu, pa daļām izvērtējot federālo kanālu ziņojumus (skat. šeit un šeit.). Feisbukā tā ir lappuse „Antipropaganda – ziņu izlaidumu analīze”. Diemžēl Ukraina nav radījusi adekvātu objektīvas analīzes variantu, tās vietā to ir izdarījuši Krievijas opozicionāri, turklāt kvalitatīvā līmenī.

Laiku pa laikam no citiem avotiem nāk arī vispārinošāki novērojumi. Piemēram, izteikums par jaunu cilvēku kopumu – televīzijas skatītāju kopumu: „Valsts mutes tik neatlaidīgi apgalvoja valdniekam par Maidana draudiem kopā ar fašismu, ka ticošais valdnieks tiem noticēja. Vēl vairāk, ar viņu palīdzību izveidojās jauna cilvēku kopība – ne tauta, bet televīzijas skatītāji. Jauno kopību ilgi apmācīja dzīvot pasaulē, kur informāciju izspiež emocijas. Tagad šī māksla dzīvot saskaņā ar meliem negaidīti izrādījās par pašu masveidīgāko no mākslām. Ziņu pārraidīšana ir izrādījusies par nebeidzamu lipīgu absurdu, kur nepielūdzami, pa riņķi, tiek grozīti vieni un tie paši kadri ar nikno Saško Biliju, domīgo Jarošu, degošajām pažobelēm Kijevas centrā un iedvesmojošajiem prokrieviskajiem mītiņiem”.

Saskaņā ar šo modeli masu informācijas līdzekļi ir nodarbināti nevis ar objektīvu informēšanu, bet gan ar tādu faktu vākšanu, kas apstiprina to vai citu viedokli. To filtri ir izveidoti tādā veidā, lai neizlaistu cauri faktus, kas strādā par labu citam viedoklim. Ja ekrānā nav šādu faktu, tātad tādas realitātes arī nav.

Informācijai bija sevišķa loma Krimas karā, kurā nebija šāvienu, bet šāva tieši informācija. Informācija veidoja kontekstu nākamajām militārajām darbībām. Ielu mītiņi atkārtoja Maidana modeli, tikai tagad uz tiem sāka reaģēt Krievija.

Grigorijs Perepeļica, piemēram, sakarā ar situācijas izvēršanu Krimā pasvītro подчеркивает sekojošo: „Pirmo reizi militārajā vēsturē mēs saskaramies ar jaunu specdienestu stratēģiskās operācijas veidu. Agrāk pat Padomju Savienībā specdienestiem netika atvēlēta stratēģiska līmeņa loma. Toreiz stratēģiskās operācijas bija jāizpilda tikai stratēģiskā spēka raķešu karaspēkam, kā arī bija aizsardzības un uzbrukuma stratēģiskās operācijas. Šodien mēs redzam, ka priekšplānā izvirzās jaunas stratēģiskas operācijas, tādas kā stratēģiskā uzbrukuma informatīvā operācija (tā pašlaik faktiski jau ir pabeigta). Nākamā stadija jau arī ir izvērsta – uzbrukuma stratēģiskā operācija ar specdienestu spēkiem. Kad tā būs pabeigta, kad masveidā sāks plūst vēstījumi no tā saucamajiem krievvalodīgajiem Putinam, sāksies uzbrukuma operācija militāras intervences veidā”. To var uzskatīt par militāras darbības modeli uz informatīva uzbrukuma pamata, kam seko fizisks uzbrukums.

Tādā pašā veidā Krimas karam cenšas pielietot vēl vienu jaunu teoriju – vadāmā haosa teoriju. Haosa izvēršana vienā punktā tiek traktēta kā sakārtotības enerģijas atņemšana otram punktam – Krievijas karaspēkam. Autoram ir šāds interesants novērojums: „Krievija, kā man šķiet, Maidana pēdējā posmā, tā vietā, lai censtos apturēt Haosa uzbrukumu, iedarbojoties uz Janukoviču, kā to no tās gaidīja, tieši pretēji, izdarīja grūdienu procesam, pastiprinot Haosu un pārnesot to nevadāmā stāvoklī”.

Informācija rada realitāti: vajadzīgā informācija rada vajadzīgo realitāti. Bet vispirms informācija rada vajadzīgo realitāti galvās, jo tad prāts sāk redzēt realitātē to, par ko viņam stāsta. Un, jo intensīvāka ir šī kvazi-informēšanas plūsma, jo tai ir vairāk izredžu uz panākumiem.

Lūk, socioloģisko aptauju rezultāti no «Demokrātisko iniciatīvu” fonda, kur uz jautājumu, kā viņi atbalsta Maidanu, atbild dažādu kanālu skatītāji. Ja divas atbildes („pilnībā atbalstu” un „pamatā atbalstu”) apvieno vienā, tad dabūjam šādus Maidana atbalsta datus no dažādu kanālu skatītājiem: ТВi – 69,9%, 5 канал – 51,5%, ICTV – 42,4%, Первый национальный – 36,2%, Интер – 32,2%, bet Krievijas kanāli deva Maidana atbalstam 22,5%. Apvienoties vienā valstī ar Krieviju gribētu: 15% „Интер” skatītāju, 15,4% – kanāla „Украина” skatītāju, bet 24,3% – Krievijas kanālu skatītāju. Saprotams, ka skatītāji pieslēdzas tiem kanāliem, kuri viņiem ir tuvāki. Taču nevajag izslēgt arī iespēju, ka šādi skatījumi pastiprina skatītāju dispozīciju. Obama, piemēram, sakarā ar savām pirmajām vēlēšanām runāja, ka kanāls „Fox”, un tas ir republikāņu virzības kanāls, atņēma viņam 2–3 procentus balsu.

Ukraina atkal ir nokļuvusi aukstā kara epicentrā. Tās teritorija ir kļuvusi par pasaules spēcīgāko lielvalstu cīņas vietu, kuras nevēlējās piekāpties viena otrai. Ukraina meklēja aizsardzību pie tiem, kuri šādu aizsardzību nedeva.

Aukstais karš nekad nav ticis pārtraukts: tas tikai daļēji pieklusa, pieņemot citus veidus. Aukstais karš atšķiras no karstā kara vēl arī ar to, ka: а) tam ir ilglaicīgāki veidi, b) tā instrumentārijs nerada pretestību šodienas punktā, jo nes transformāciju nākotnes punktā.

Aukstais karš ir informatīvais-jēgas karš, tas ir karš par vērtību transformāciju. Ir noskaidrots, ka no vērtībām kā noteiktas „kodola” informācijas tipa ir atkarīga visa struktūra. Kad pārbūve (perestroika) nomainīja vērtības, sabruka arī visa struktūra. Un perestroika kā reiz „šāvа” pa padomju vērtībām. Vērtību matrices nesakritība veicināja arī reliģiskos karus.

Ukrainas – Krievijas konflikta pamatā ir ne tikai politiskie un ekonomiskie, bet arī vērtību aspekti. Nav divu cilvēku ar vienādu pasaules skatījumu, bet tie, kas sakrīt, kaut kādos aspektos pastāv. Ukrainai šodien ir sekojoši pasaules skatījumu tipi, kurus nosacīti var apzīmēt pēc pamatpievilkšanās kā: prorietumnieciskais, propadomiskais, prokrieviskais. Krievija ar savām darbībām aktivizē propadomju un prokrievisko sastāvdaļas, Ukraina – prorietumniecisko. Perspektīvā Ukrainas atraušanās no propadomju orientācijas būs gandrīz automātiska, jo aiziet tā cilvēku paaudze, kas dzīvojusi tajā laikā. Atraušanos no prokrieviskās orientācijas paātrina pašreizējais konflikts. Noteiktā mērā nākotnē saglabāsies tās kultūras sastāvdaļa, bet politiskā sastāvdaļa tiks novesta līdz minimumam. Pasaule pēc šāda konflikta jau vairs nevar palik līdzšinējā.

Ukrainas identitāte iegūst savas jaunās iezīmes tieši šodien, kad uz skatuves uznāk jauna paaudze, kas citādāk skatās gan uz vēsturi, gan uz šodienu, gan uz nākotni. Šajā pasaulē viņi redz ne to, ko redzēja līdz tam. Viņi ir citādi, tāpēc arī pasaule viņiem šķiet citāda. Un neatkarīgi no mūsu vēlmēm pasaule noteikti mainīsies.

Raksts krievu valodā lasāms šeit.

Informatīvās operācijas un Krima: cēloņi un sekas. 2. daļa.

Ja teritorijas ieņemšana notiek klusi un bez šāvieniem fiziskās telpas līmenī, tad tai ir jābūt spalgai informatīvās telpas līmenī. Informatīvajam uzbrukumam ir jāaizvieto ar tradiocionāliem paņēmieniem īstenotu uzbrukumu fiziskajā telpā. Pat vienkāršs kādas valsts pieminējumu skaita palielinājums citas valsts masu informācijas līdzekļos jau kalpo par paaugstinātas uzmanības pierādījumu situācijai, kam nākotnē var būt visdažādākās sekas.

Informatīvajā telpā tiek radīti konteksti nākotnes darbībām fiziskajā telpā. Tāds ir pieņemtais darbību mehānisms. Krimas situācijas sākumā Krievijas masu informācijas līdzekļos strādāja koncepts „aizsardzībа”, kas pastiprināti tika virzīts informatīvajā telpā Krievijas militārpersonu aktivitāšu attaisnošanai. Krimas situācijas noslēguma stadijā radās „atkalapvienošanas” koncepts, kas īstenojās salūta un masu pastaigu veidā. Rezultātā masu informācijas līdzekļi notur un pastiprina vienu no iespējamām interpretācijām. Pietam, tiražējot tikai vienu viedokli par notiekošo, masu apziņas ietvaros tiek radīta nepieciešamā vienbalsība. Jebkuras alternatīvas interpretācijas tiek izspiestas ārpus standarta patērētāja pieejamības robežām, tādā veidā tās tiek marģinalizētas, tāpat kā tiek marģinalizēti tie cilvēki, kuri cenšas virzīt alternatīvās idejas.

Saprotot Krimas kara cēloņus, var saprast tālāko situācijas attīstību. Krimas darbību gaitā visbiežāk tika pieminēti trīs cēloņi:

– Putins grib ieiet vēsturē „krievu zemju savācēja” lomā;

– tā ir aukstā kara rezultātu pārskatīšana. Tā kā šie rezultāti bija izrādījušies apvainojoši Krievijai, te arī var atcerēties Gregorija Beitsona frāzi, ka vēstures tālāko attīstību valda veco aizvainojumu punkti;

– tā ir Ukrainas publiska sodīšana par Maidanu un līdzīgu varas maiņu ielās.

Gļebs Pavlovskis kā pamatojumu Krimas anektēšanai saskatīja Krimu ne tikdaudz kā „krievu jūrnieku pilsētu”, cik to kā kultūras mītu krievu vēsturē. Šeit tiešām bijuši visi un dzīvojuši visi: no krievu imperatoriem līdz rakstniekiem. Tiesa gan, vienā no dokumentālajām filmām izskanēja frāze, ka imperatori deva priekšroku Baltijas jūrai. Starp citu, Krievija pietiekami ātri radīja n-to skaitu dokumentālo filmu ar propagandistiskiem mērķiem: gan par Krimas tēmām, gan ukraiņu nacionālisma tēmām, kas ļāva aizpildīt nepieciešamo ilglaicīgās propagandistiskās produkcijas nišu. Pavlovska hipotēzi apstiprina arī viņa paša pieminētais fakts par tāda paša Krievijas kultūras mīta pastāvēšanu par Kaukāzu, kas acīmredzot arī rezultātā noveda pie kara ar Gruziju. Mūsu priekšā rodas spilgta demonstrācija par to, ka fiziskā telpa sāk pakārtoties virtuālajai telpai. Kultūras mītā Krima izskatījās kā „рaradīze» krievu kultūrai, un šo paradīzi atguva atpakaļ. Pietam galā izmainījās pat vārdu pielietojums – radās termins «atkalapvienošana”, kāda nebija līdz tam. Bet Vladimirs Konstantinovs teica Maskavā vārdus: „Jūs neatdodiet mūs vairāk”.

No visa tā var izdarīt secinājumu, ka Putinu vada padomju mīti: virtuālā realitāte (literatūra, kino, atmiņas) piespiež transformēt zem tās arī fizisko realitāti. Daudzums padomju laikmeta formālo un neformālo stāstu par tautu draudzību, par Krimu un Kaukāzu kā krievu vēstures daļu noveda pie šāda rezultāta, katrā ziņā kļūstot par vienu no situācijas attīstības un uzbūves cēloņiem.

Fjodors Lukjanovs formulē vēl vienu iespējamu cēloni, kas attiecas uz Krievijas tālāku attīstību un iespējām (skat. šeit un šeit). Pastāvot dotajam spēku un instrumentārija izvietojumam, Krievija ir nolemta zaudējumam „ķērāja” attīstības modelī, tāpēc viņš nonāk pie sekojošas nostādnes: „Krievijas vadība ir nonākusi pie secinājuma: līdzšinējā ceļa saglabāšanas gadījumā izredžu uz izrāvienu nav, priekšā stāv izdzišana. Tāpēc vai nu izdosies pārlauzt trendu un piespiest pieņemt „kodolā”, vai nodibināsies kaut kāds konfrontatīvs balanss – ar orientāciju uz ne-Rietumu partneriem” (skat. arī Jegora Holmogorova tekstu „Lielā šaha dēļa beigas”).

Šeit der piebilst dīvainu iezīmi visai situācijai: Krievijas prezidenta administrācijas darbiniekiem februārī sāka lasīt teorētiskas lekcijas par konservatīvisma koncepciju (skat. šeit un šeit). Lasa Aleksandrs Širinjancs un Olga Vasiļjeva. Širinjancs spriež par to, ka konservatīvisms principā ir progresīvs, tajā vienmēr ir vieta reformām, bet Vasiļjeva, speciāliste Krievu pareizticīgās baznīcas jautājumos, pastāstīs ne tikai par baznīcas lomu, bet arī par to, kā Staļins atjaunoja pirmspadomju tradīcijas, kas strādāja par labu nācijas vienošanai. Tāpat lekciju „Nekomerciālo organizāciju, kuras ir ārvalstu aģenti, darbība” nolasīs Veronika Krašeņiņņikova. Attiecīgā lekcija ir vairāk saprotama no klausītāju auditorijas sastāva viedokļa.

Vladimira Putina uzstāšanās sakarā ar Krimas pievienošanu kļuva par kārtējās apspriešanas priekšmetu (skat. šeit un šeit). Pietam angļu valdība noraidīja to punktu pēc punkta. Taču jebkurā gadījumā šī uzstāšanās radīja savu informācijas vilni. Tikai Gļebs Pavlovskis sakarā ar svinēšanu atļāvās izteikties sarkastiski: „Protams, šeit ir arī izrādes komponents. To pašu cilvēku darba izrāde, kuri radīja Olimpiādes atklāšanas šovu. Bet arī botu un troļļu ordām tīklā maksā no budžeta. Taču ir iekustināti miljoni cilvēku, kuri 25 gadu laikā ir pārcietuši vienu smadzeņu skalošanu pēc otras, no Korotiča un Volkogonova veiktās skalošanas līdz Kiseļova veiktajai skalošanai. Mūsu priekšā ir sterili izmazgātas smadzenes, kuras vienkārši alkst pēc tā, lai tās aizpildītu ar kaut ko asu”.

Interesanti, ka Krievijas puse, tāpat kā Ukrainas puse, skaļi ierunājās par informatīvo karu. Tikai pie Krievijas iedzīvotājiem runa ir par informatīvo karu pret Krieviju. Tas ir Arkādijs Mamontovs u.c., bet Dmitrijs Kiseļovs pat ir saņēmis speciālu ētera laiku pie Vladimira Solovjova, lai aizstāvētu savu pozīciju, kuru viņš attaisnoja ar to, ka programma ir autorprogramma, ka dzīvē viņš nebūt neesot tik agresīvs kā ekrānā. Mamontovs, starp citu, runā tieši: „Es vai mana komanda, mums vienmēr ir bijusi sava pozīcija, tāpēc mūs var apvainot par to, ka mēs piedalāmies informācijas karā, tas ir – kā gribas”.

No militārā viedokļa Krima izrādījās kripto-operācija. CIP ietvaros ir termins deniable operation, tas ir, noraidāmā operācija. Tā ir specdienestu darbība, kura nevar izvest uz viņiem valsti, jo visas militārpersonu izcelsmes pazīmes ir „nodzēstas”. No šejienes ir Putina frāze „pieklājīgie cilvēki” un ukraiņu masu informācijas līdzekļu ironiskā frāze „zaļie cilvēciņi” šo karavīru apzīmēšanai. Krievija uzreiz izveidoja Twitter kontu „pieklājīgie cilvēki”, līdz ar ko sāka veicināt savu notikušā interpretāciju.

Tas, izrādās, ir pats spilgtākais piemērs tam, ka dotā informatīvā operācija izpaužas jēgu kara jomā, tas ir, notiekošā interpretāciju un reinterpretāciju jomā. Sveši karavīri ir, bet atkarībā no tā, kā jūs viņus nosauksiet, kā sekas rodas arī visa argumentācijas struktūra. Karavīri bija: „pašaizsardzība”, „nezināmi cilvēki uniformā”, „Krievijas karavīri” un pat „zaļie cilvēciņi”. Katrs tāds pieminējums (viena, bet ne cita varianta izvēle) rezultātā nesa attiecīgu interpretāciju, nevis vienkārši nosauca.

Gļebs Pavlovskis precizē Krimas jēgu Krievijai: „Krima mums nomainīja Ukrainu. Tā ir kāda simboliska Ukrainas nomaiņa. Ne velti attiecībā pret Krimu tika izmantots izteikums „atkalapvienošana”. Tas pie mums vispār vienmēr tiek izmantots krievu politiskā, tikai vienā kontekstā: Ukrainas atkalapvienošanās ar Krieviju Bogdana Hmeļņicka laikā”. Piebildīsim, ka jēdziens „atkalapvienošana” rodas daudz vēlāk, kad militārā operācija bija jau pilnībā pabeigta.

Informatīvās situācijas vienmēr dod iespēju prognozēt tālāko attīstību fiziskajā telpā. Mītiņu spriedzes noturēšana Ukrainas dienvidaustrumos liecina, ka Krievija demonstrē savas iespējas atkārtot Krimas scenāriju arī šajā reģionā. Informatīvā aktivitāte pieprasa aktivitātes atkārtojumu arī fiziskā laukā: vai no Ukrainas vai Krievijas puses.

Starp citu, PSRS visu laiku vadīja šādas aktivitātes darbaļaužu mītiņu un demonstrāciju veidā. Šie rituāli tika uzskatīti par piekrišanas izpausmēm, turklāt masveida piekrišanas ar lietu stāvokli valstī. Masu rituāli atnāca pie mums no tālas senatnes, uzstājoties noteiktas performances lomā, kas demonstrēja nevis vienkārši padevību, bet goddevību varas priekšā.

Lielā Krimas situācija ir piepildīta ar daudziem maziem notikumiem (skat., piemēram, šeit un šeit), kuri prasa uzmanīgāku skatījumu. Tajos „slēpjas” tā informācija, bez kuras ir neiespējami adekvāti saprast notiekošo. Piemēram, vicepremjers Igors Šuvalovs, atbildot uz jautājumu par ASV un ES sankcijām, teica: „Mēs sākām strādāt pie šīs tēmas vēl pusgadu atpakaļ. Savācām tos pašus antikrīzes ekspertus, kuri sastādīja plānu izejai no saasinājuma 2008. gadā. Mums ir gatavi scenāriji pa posmiem visiem gadījumiem, bet es tos neteikšu”. Un tas liecina, ka visas operācijas plānus arī sāka izstrādāt ne mazāk kā pirms pusgada, kad Maidans vēl nefunkcionēja.

Postpadomju telpa skaidri ir iegājusi krīzes fāzē. Padomju laika sakari, lai arī tie bija „brālīgi un nesagraujami”, brūk acu priekšā, rezultātā nonākot līdz militāra konflikta fāzei. Daļa „negatīvo varoņu”, kuri bija „Prožektorperishilton” tipa humoristiskajās programmās, noiet ceļu no ekonomiskā kara līdz tirdzniecības karam, bet pēc tam izrādās militāra konflikta epicentrā. Ekonomiskie un tirdznieciskie konflikti Krievijai bija ar Baltkrieviju, Baltijas valstīm, Gruziju, Ukrainu, Kazahstānu. Militāra spēka pielietošana radās attiecībā pret Gruziju un Ukrainu. Gan vienā, gan otrā gadījumā noteikts fons bija Olimpiāde (Pekina un Soči). Gan vienā, gan otrā gadījumā varenai informatīvajai kampaņai bija jāpierāda saviem iedzīvotājiem šī kara taisnīgums. Un lai gan Vladimirs Solovjovs un Dmitrijs Kiseļovs iedzīvotāju uzticības reitingos pret žurnālistiem bija vadībā (ФОМ aptauja – šeit un šeit), paši šīs uzticības cipari ir pietiekami mazi (attiecīgi 13 un 8%). Šajā sarakstā ar 6% ir vēl Pozneram un Маmontovam.

Tiesa gan, Ivans Davidovs skaidro Ukrainas skatītājiem, ka paši Krievijas iedzīvotāji ne visai tic oficiālajiem kanāliem. Bet Ukrainas Drošības dienests (SBU) precizē, ka Krievijas specdienesti ir aizņemti ar dezinformācijas iemešanu Ukrainas teritorijā, lai sētu paniku.

Aptaujas par Krievijas iedzīvotāju reakciju uz notikumiem Krimā („Левада-центр”, 2014. gada 21.–24. marts) parāda, ka atbilžu pirmajās vietās atrodas tieši tie atskaites punkti, kurus pilnā mērā tiražēja Krievijas masu informācijas līdzekļi. Tas ir oficiālās informācijas plūsmas spoguļattēls. Taču viena atbilde demonstrē skaidras „atiešanas” pazīmes. Tas ir jautājums par to, ko darīt, ja cits reģions, atskaitot Krimu, arī izteiksies referendumā par ieiešanu Krievijas sastāvā. Atbildes ir šādas:

	2014. g. 7.–10. martā	2014. g. 21.–24. martā
Noteikti, iekļaut Krievijas sastāvā	49	38
Drīzāk, iekļaut Krievijas sastāvā	30	29
Drīzāk, atturēties no šī soļа	10	15
Noteikti, atturēties no šī soļа	2	4
Grūti atbildēt	9	15

Ļevs Gudkovs, kurš vada „Levadas centru”, izdara šādu secinājumu: „Ir izdevies uzspiest šo negatīvi biedējošo priekšstatu par svešajiem, par draudiem krieviem Ukrainā un, neapšaubāmi, attiecīgi – atbalstu Krimas ieņemšanai, Krimas aneksijai, tās iegūšanai, karaspēka ievešanai krievu aizsardzībai”. Kā redzam, skaidri tika iniciētas bailes potenciālā ienaidnieka – Rietumu – priekšā, kas ieņem draudzīgu valsti – Ukrainu. Tāpēc Krievija, tāpat kā Gruzijas-2008 gadījumā, ieguva „glābēja” naratīvu.

Krievijas masu apziņai šie naratīvu tipi bija apbrīnojami līdzīgi:

• Gruzija–2008: Krievija glābj osetīnu tautu no Gruzijas (skat. šeit),
• Ukrainа–2014: Krievija glābj Krimas tautu no Ukrainas.

Mums ir divi Krievijas naratīvi, uz kuru pamata tiek veidots vēstījums (precīzāk, divi ietvari, uz kuru pamata tiek veidoti naratīvi masu informācijas līdzekļos):

Glābējs	Upuris	Ļaundaris
Krievija	Osetīnu tauta	Gruzija
Krievija	Krimas tauta	Ukrainа

Ukrainas/Gruzijas naratīvi bija pretēji Krievijas naratīviem:

Glābējs	Upuris	Ļaundaris
Gruzija	Оsetīnu tauta	Krievija
Ukrainа	Krimas tauta	Krievija

Šie naratīvi izrādījās tīri verbāli, glābēja lomu izpildīt neizdevās.

Informatīvais karš padara spēcīgāku spēcīgo un vājina vājāko. Kā parādīja Ukrainas notikumi, bez atbilstošas sagatavošanās un resursu, to skaitā cilvēkresursu, daudzuma, vienīgi uz entuziasma pamata ir ļoti grūti izkārtot valsts propagandistisko un kontrpropagandistisko nodrošinājumu.

Raksts krievu valodā lasāms šeit.