Romāns Dobrohotovs, Krievijas opozicionārās organizācijas “Mēs” vadītājs

Sajūtas šajās dienās ir tādas it kā iznirtu pēc ilgas un dziļas atrašanās zem ūdens – badīgi gribas ieelpot visu gaisu, kas atrodas apkārt. Beidzot krīt šīs kroplīgās kartona dekorācijas, un es ieraugu savu valsti un savus līdzpilsoņus šo slimīgo mēnessērdzīgo vietā.

Es, protams, saprotu, ka viss vēl tikai sākas, ka pats interesantākais vēl tikai priekšā, taču tas jau vairs nav tik svarīgi, tāpēc, ka tagad beidzot es redzu ar ko man ir jādzīvo šajā valstī un es saprotu, ka zaudēt šo cīņu nav iespējams.  Lai gan vēl tikai pirms mēneša viss bija citādi. Atlika vien sākt runāt par to, ka vara nebaidās ne no kā, izņemot desmitiem tūkstošu cilvēku laukumos, kā uzreiz mani sarunu biedri nogurušā intonācijā runāja par krievu mentalitāti, neizglītotām masām, naftas dolāriem un citām nejēdzībām. Un es sāku nogurt pats no sevis, jo cik gan var nepārtraukti atkārtot vienu un to pašu. Sāka jau likties, ka visu šo vajag tikai man vienam, bet pārējos viss apmierina, nu, vismaz tik ilgi kāmēr iPhone ķer wifi tīklu.

Visi gribēja spēlēt dažādas mierinošas spēlītes, jo, redz, mītiņi neesot īstais ceļš, labāk visiem darīt mazas lietiņas un sākt ar sevi.  Tomēr tas neaizgāja, vienalga liek cietumā, laupa un zog. Tad palūgsim jaunajam prezidentam, viņa paspārnē ir daudz visādu sabiedrisko padomju. Atkal parunāja un pameta. Tad reģistrēsim partiju un cīnīsimies ar partiju metodēm. Un mēs dabūjām kārtīgi pa spurslām. Un, lūk, 2011.gada decembrī Krievijas iedzīvotāji atklāj, ka viņi atrodas cietumnieka stāvoklī, desmit gadus ir sēdējuši kamerā un pēc tam attapušies beidzot pastumt durvis, lai atklātu, ka tās nav aizslēgtas.

Un cik gan ātri putēja visa šī propagandas zaņķa spalva ar viņu kliedzieniem par to, ka „pietiek šūpot laivu”. Es veinkārši jūtu kā Vladimirs Solovjovs un Mihails Ļeontjevs sasprindzināti skatās ziņas un zīlē, kurā brīdī viņiem atkal tapat par demokrātiem. „Naši” aktīvisti klusiņām izklīst katrs uz cita opozicionāra aizgaldu un atklājas uz Triumfa laukuma, tikai šoreiz jau Putina pretinieku nometnē. Un jautājums pēc būtības ir viens – vai viņi ievedīs ielās tankus? Ja ne, tad revolūcija kļūs par svētkiem, ja ievedīs, tad kaut kas tāds jau ir bijis mūsu vēsturē un tas nekas, gan jau tiksim galā, sanāks pat vēl ātrāk. Jautājums par to, kad mēs dzīvosim citā valstī jau vairs nav aktuāls. Paverieties apkārt un ieklausieties – šī jau ir cita valsts.

Raksts oriģinālvalodā lasāms šeit.