28.03.2011. www.ir.lv
21. martā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs un premjers Vladimirs Putins apmainījās ar radikāli atšķirīgiem viedokļiem par ANO Drošības padomes rezolūciju un militāro operāciju Lībijā. Putins, tiekoties ar Votkinskas ballistisko raķešu rūpnīcas strādniekiem Udmurtijā, izteica savu „personīgo viedokli”, nosaucot ANO rezolūciju par „nepilnīgu un kaitējošu”. Nācijas līderis norādīja, ka „viss tas man atgādina viduslaiku uzsaukumu krusta karagājienam, kad kāds sauca citu iet uz noteiktu vietu un kādu atbrīvot”. Putins nav pirmais, kurš salīdzina Rietumu sabiedrotos ar krustnešiem. Pāris dienas iepriekš to jau bija darījis Muamars Kadafi. Līdzīgus salīdzinājumus vairākus gadus iepriekš, jau tika lietojis Sadams Huseins un dažu islāma valstu pārstāvji.
Civilizāciju sadursme
Uz Medvedeva reakciju ilgi nebija jāgaida. Jau tajā pašā dienā Krievijas prezidents norādīja, ka, lai gan ANO Drošības padomes rezolūcija nav ideāla, tomēr tā ataino Krievijas vadības (!) viedokli. Viņš norādīja, ka „nekādā gadījumā nav pieļaujams izmantot izteicienus, kuri būtībā ved pie civilizāciju sadursmes, tādus kā „krusta karagājieni” utt.” Tātad, Medvedevs pieļauj, ka šādas „civilizāciju sadursmes” tomēr var notikt. Viens no galvenajiem civilizāciju pretsāvēšanas ideju autoriem ir Samuels Hantigntons, kurš norādīja, ka kultūru un reliģiju dažādība kalpos par nākotnes konfliktu iemeslu. Šīs idejas atrada daudz dzirdīgu ausu Krievijā, sevišķi tās kaimiņvalstu krāsaino revolūciju laikā. Lai gan Kadafi pavēstīja, ka „visām islāma armijām ir jāpiedalās šajā cīņā”, tomēr īsts civilizāciju karš neiznāk, jo organizācija „Arābu līga” nav īsti Kadafi pusē. Galu galā koalīcijas uzbrukumi ir vērsti uz to, lai pasargātu arī pašus islāmticīgos no diktatora Kadafi.
Lomu spēles
Lai gan dažādu viedokļu paušana starp varas tandēma (Putins – Medvedevs) dalībniekiem jau tika pieredzēta, tomēr tik krasi atšķirīgi viedokļi izskan pirmo reizi. Tā, savulaik, par Mihailu Hodorkosvski Putins izteicās kino varoņa Žiglova stilā, proti – zaglim ir jāsēž cietumā! Medvedevs par šo pašu lietu paziņoja, ka viņam kā amatpersonai nav tiesību izteikt savu viedokli līdz nav pasludināts tiesas spriedums. Bija arī citas tēmas, kur prezidenta un premjera domas dalījās, bet visas iepriekšējās „stilistiskās” nesaskaņas, atšķirībā no pēdējās, tomēr bija saistītas ar Krievijas iekšpolitiku.
Liela daļa Krievijas iedzīvotāju, kuri ir raduši sekot jaunumiem galvenokārt ar televīzijas starpniecību, par šīm domstarpībām nemaz neuzzināja. 21. marta vakara ziņās vadošajos Krievijas TV kanālos Putina izteikums par krustnešiem vairs neparādījās. Tā vietā rādīja prezidenta runu no rezidences „Gorki”, kur uz mūžsenu priežu fona Medvedevs uzrunāja žurnālistus, tērpies jakā, kuru rotāja uzraksts „KF karaspēka augstākais virspavēlnieks”. Vēstījums skatītājiem ir skaidrs – esmu galvenais!
Līdzīgi kā padomju laikā, Krievijas vadošajos medijos (neskaitot internetu) tiek izplatītas tikai tās idejas, kuras varas elite uzskata par nepieciešamām. No drukātās preses, tikai liberālās avīzes pievērsa uzmanību prezidenta un premjera viedokļu apmaiņai. Kā zināms, šo avīžu tirāžas ir nenozīmīgas. Politiski izglītotā rūpnīcas strādnieka jautājumu Putinam par situāciju Lībijā nevar uzskatīt par nejaušību, Rietumu presē tas izskanēja salīdzinoši plaši. Tātad galvenā vēstījuma auditorija bija Rietumi.
Viens no iemesliem šādiem Putina izteicieniem varēja būt ASV Aizsardzības sekretāra Roberta Geitsa vizīte Krievijā. Šāds informatīvais fons ir atgādinājums amerikāņiem, ka ar Krieviju ir jārēķinās, tai nevar uzspiest vienpusēju nostāju. Vēl notikušo var skaidrot ar Medvedeva līdera tēla virzīšanu. Parasti Krievija izmantoja veto tiesības, ja Rietumu sabiedrotie vēlējās iebrukt kādā valstī. Ja šoreiz Putins ir pret iebrukumu Lībijā, bet Krievija tomēr neuzliek veto, tātad Medvedevs Rietumiem tiek parādīts kā stiprs līderis, kurš ir noteicējs par Krievijas ārpolitiku. Premjera preses-sekretārs Dmitrijs Peskovs norādīja, Putina izteikumi bija tikai viņa personiskais viedoklis, ka veto jautājumā pastāv tikai viena valstiska pozīcija. Ar to tika domāta Medevdeva – kā galvenā ārpolitikas veidotāja pozīcija. Visdrīzāk, jau abu varas tandēma pārstāvju izteikumi ir dažādi valstiskās pozīcijas akcenti. Galu galā iebrukuma dēļ Krievija zaudē Lībiju (vismaz uz laiku) kā nozīmīgu savu ieroču pircēju. Turklāt Krievija, līdzīgi kā Ķīna, aizstāv normatīvo uzstādījumu, ka nav atbalstāma militāra iejaukšanās citas valsts iekšējo konfliktu risināšanā.
Tuvojas Krievijas Valsts Domes un prezidenta vēlēšanas
Patreizējā situācija daļēji atgādina pirmsvēlēšanu laiku 1996. gada Krievijā, kad Jeļcina komanda skaidroja Rietumiem, ka ir nepieciešams atbalstīt tieši viņu, lai komunists Zjuganovs netiktu pie varas. Tagad var biedēt ar Putinu, lai Rietumi pievērtu acis uz Krievijas prezidenta izraudzīšanas neatbilstību Rietumu izpratnei par brīvām un taisnīgām vēlēšanām. Atbalstītais Medvedevs tad tiktu pasniegts Rietumos, kā ieguvums, vai vismaz mazākais ļaunums. Bet realitātē Putins un viņa sabiedrotie turpinātu valdīt Krievijā.
Šis, protams, ir tikai viens no pieņēmumiem. Tik pat reāla ir iespēja, ka Putins 2012. gadā pats atgriezīsies Kremlī. Šobrīd ir jāsecina, ka šķelšanās varas tandēmā nav. Vadošie TV kanāli joprojām atvēl līdzīgu laiku abiem, nepārkāpjot secību – vispirms sižets par prezidentu, tad par premjeru. Un, protams, – vienmēr labvēlīgā gaismā! Ir bijušas dažas cīņas „zem paklāja”. Piemēram, Medvedeva vēlme pasargāt uzņēmumu „Nornikeļ” no nacionalizēšanas vicepremjera Igora Sečina („Putina cilvēks”) izpildījumā. Tomēr, ja radīsies reālas domstarpības starp Medvedevu un Putinu, viņi tās risinās bez mediju iesaistes. Pārējais drīzāk būs teātris. Šī gada laikā mūs gaida interesanta izrāde, kurā varam jau gaidīt nākamo cēlienu. Lēmumu par to, kurš kandidēs no tandēma uz prezidenta amatu 2012. gadā, visticamāk mēs uzzināsim rudenī. Paziņot to jau tagad, nozīmētu padarīt otru par „klibo pīli”. Tas nav ne Putina, ne Medevdeva patreizējās interesēs.