27.01.2011. “Latvijas avīze”
Krievijas Valsts domes spīkers Boriss Grizlovs savulaik izteicās, ka “parlaments nav vieta diskusijām!”. Labi, ka Saeimas vadītāja šādus izteikumus nelieto. Drīzāk jau otrādi – Latvijas politiķi ir sapratuši, ka diskusijas par ārpolitiku ir vitāli nepieciešamas Latvijas ārpolitikas leģitimitātei un vienotībai.
Leģitimitātes jeb sabiedrības atbalsta panākšana nav tik vienkārša. Ārpolitika no visām politikas sfērām ir tā elitārākā. Ne vienmēr ir iespējams izskaidrot visus lēmumu pieņemšanas apstākļus un paspēt nodrošināties ar sabiedrības atbalstu. Turklāt var iebilst, ka sabiedrības intereses, kuras ir jāaizstāv ar ārpolitikas palīdzību, ir grūti formulējamas. Tāpēc deputātus var uzskatīt arī par “uzticamības personām”, kuriem esam deleģējuši lemt svarīgas lietas mūsu vietā. Un tomēr, demokrātiskā valstī gan parlamenta lēmumiem, gan ārlietu ministrijas rīcībai ir jābauda lielākās daļas iedzīvotāju atbalsts. Paredzētās ārpolitikas debates varētu būt solis pareizajā virzienā – labākai visu mūsu izpratnei par to, kas patiešām ir mūsu valsts intereses un kā tās aizstāvēt.
Otrs iespējamais ieguvums no debatēm būs vienotas ārpolitikas īstenošanas veicināšana. Ārlietu ministrijas darbības stratēģijā 2007. – 2009. gadam varam lasīt, ka Ārlietu ministrija sadarbībā ar Saeimu un Valsts prezidentu “īsteno vienotu valsts ārpolitiku”. Ministrijai kā vadošajai valsts iestādei ārpolitikas sfērā ir jākoordinē citu iesaistīto institūciju darbība sakaros ar ārvalstīm. Lai gan nav notikuši nekādi nopietni ekscesi, tomēr pēdējā laikā ar minēto nav īsti veicies.
Viens no izlecējiem tikko pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām bija Nila Ušakova vadītā Rīgas dome, kas mēģināja pavirzīt ne tikai pilsētas, bet visas valsts ārpolitikas vektorus Maskavas virzienā. Globalizācijas rezultātā lielās pilsētas spēlē arvien nozīmīgāku lomu valstu attiecībās. Precīzāk – tās vienkārši spēj ignorēt valsts oficiālās ārpolitikas prioritātes. Maskavas mērija, sevišķi Jurija Lužkova vadības laikā, īstenoja ne tikai starppilsētu saimnieciskos un kultūras sakarus, bet arī pildīja noteiktus Krievijas ārpolitikas uzdevumus (piemēram, Krievijas tautiešu politikā).
Kā vēl viena vienotas ārpolitikas izaicinātāja ir Valsts prezidenta kanceleja, kura, neskatoties uz ierobežoto kapacitāti, rīkojot Valda Zatlera vizītes Krievijā, samērā maz iesaistīja Ārlietu ministriju. Vai tikai prezidenta kancelejai nav jāuzņemas zināma atbildības daļa par dažu ministru nepietiekamo sagatavotību sarunām Maskavā, par ko izteicās arī pats prezidents? Ja vizīte ir jāorganizē steigā un aiz noslēpumainības plīvura, tad lielāks darbinieku skaits varētu palīdzēt kvalitātes uzturēšanai.
Pieaugot starpvalstu attiecību intensitātei, pieaug arī dažādu ministriju iesaiste attiecībās ar ārvalstīm. Tas ir loģiski un nepieciešami. Ekonomikas ministrija, bez šaubām, labāk pārzinās specifiskus ekonomiskus starpvalstu sadarbības jautājumus. Tomēr ir jāuzmanās, ja ekonomikas ministra vadītās Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijas uzmanības lokā nonāk humanitārie jautājumi. Tādā gadījumā tie ir jāsaskaņo ar Ārlietu ministriju, kurai šai nozarē ir vairāk pieredzes. Kā zināms, Krievija minēto humanitāro jomu – izglītības un kultūras sakarus – ir definējusi kā ārpolitikas instrumentu savas politiskās ietekmes vairošanai.
Tas, ka globalizācijas iespaidā mainās ārpolitikā iesaistīto aktieru skaits, kas apgrūtina vienotas ārpolitikas īstenošanu, nav tikai Latvijas fenomens. Ārpolitikas decentralizācija attiecībās ar Eiropas Savienības un NATO partnervalstīm sevišķas bažas neizraisa. Citādi ir ar Krieviju, kuras plāni attiecībās ar bijušajām PSRS dalībvalstīm nav mainījušies. Saeimas debates šai ziņā varētu palīdzēt attiecībās ar kaimiņvalsti precīzāk formulēt mūsu intereses un “sarkanās līnijas”, kas savukārt būs solis tuvāk vienotai un sabiedrības atbalstu baudošai ārpolitikai.