09. 12. 2010. žurnāls  “Ir”

Prezidenta Zatera vizīte iederas jaunajā Krievijas politikā, ko finanšu krīze vērtusi pragmatiskāku, taču Kremļa ietekmes tīkojumi nav zuduši.

Pirms dažiem gadiem Krievijas varai pietuvinātais analītiķis Sergejs Karaganovs uz intervētāja jautājumu kāda ir Krievijas politika attiecībā uz Latviju atbildēja: «nav tādas politikas!». Protams, tas bija apzināts pārspīlējums, tomēr šajā atbildē bija daļa patiesības. Sešpadsmit gadus (kopš Gunta Ulmaņa vizītes Maskavā) neapmainīties ar valsts galvu oficiālām vizītēm – tas ir rādītājs. Pirmkārt jau oficiālās Maskavas attieksmes rādītājs. Starpvalstu attiecībās lēmums neko nedarīt arī ir «politika».

Pareizais fons nobriedis

Pagaidām nav sasniegts «pareizais politiski informatīvais fons» – tā 2008. gadā Valda Zatlera vizītes Maskavā attālināšanu uz nenoteiktu laiku komentēja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Dažus mēnešus vēlāk Krievijas Federācijas Revīzijas palātas priekšsēdētājs Sergejs Stepašins atveda Zatleram sveicienus no Krievijas kolēģa Dmitrija Medvedeva. Bijušais Krievijas premjers Stepašins, kurš savulaik Jūrmalā no Jaunā viļņa skatuves norāja latviešus «par sirdsapziņas un atmiņas pazaudēšanu» šoreiz atveda ziņas, ka «pareizais fons» vizītei pakāpeniski veidojoties. Tomēr neizpalika arī ierastās Krievijas amatpersonu tēvišķās pamācības, proti, «Latvijai vajadzētu būt korektai un nepārsteigties retorikā…».

Negatīvā retorika pēdējā laikā tiešām ir nedaudz pieklususi. Iepriekšējo gadu idejiskā pretstāvēšana saistībā ar dažādo vēstures interpretāciju ir mazinājusies. «Uzvaras dienas» 65 gadu jubileja aiz muguras, Krievija zaudējusi sarkanā partizāna Kononova lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pēc Medvedeva norādījuma izveidotā komisija cīņai pret vēstures falsifikāciju nav sevišķi aktīva. Vēl viena pretrunīga tēma – tautiešu «interešu» aizstāvība, Krievijas varas kontrolētajos medijos var tikt ieslēgta un izslēgta kā elektriskais slēdzis.

Sarunas par iespējamu starpvalstu tikšanos augstākajā līmenī norisinājās vēl Vairas Vīķes – Freibergas prezidentūras laikā 2007. gadā, tomēr jūnijā tapa skaidrs, ka uz Maskavu dosies jau nākamais Latvijas prezidents. Valda Zatlera došanās uz «Uzvaras dienas» svinībām Maskavā, kā arī viņa uzmanīgie izteikumi publiskajā telpā par attiecībām ar Krieviju, padarījuši Medvedevam izvēli vieglāku. Ja neizšķiroši, situāciju tomēr ietekmēja arī Vācijas kanclere Angela Merkele, dodot Medvedevam padomu uzlabot attiecības ar baltiešiem. Laikā, kad Krievija izmisīgi cenšas piesaistīt Rietumu investīcijas akūto ekonomisko problēmu risināšanai, labāk neatteikt tādā «sīkumā» tik svarīgam ekonomiskajam partnerim kā Vācija.

Nauda rūk, dūša arī

Ir sagatavota līgumu pakete parakstīšanai vizītes laikā, tomēr svarīgais līgums par savstarpējo investīciju veicināšanu un aizsardzību šoreiz vēl uz galda nenonāks. Krievija pašlaik strādā pie savas investīciju piesaistes politikas. Tiek lemts par stratēģiskajām nozarēm, kuras ir jāpatur Krievijas valsts rokās. Ekonomiskā krīze ir piespiedusi Krieviju lemt par lielāko valsts uzņēmumu akciju kontrolpakešu pārdošanu, samazinot valsts daļu līdz 25%. Turklāt Putins septembrī paziņoja, ka Krievija ir gatava pieņemt ārvalstu kapitāla investīcijas valsts banku sektorā. Lai gan Krievijas premjers to pasniedza kā kaut ko ikdienišķu, tomēr tā ir atkāpšanās Krievijai, kura pirmskrīzes periodā sāka būvēt ap sevi ekonomiska un politiska cietokšņa sienas. Kopš 2008. gada ārvalstu kapitāls aizplūst no Krievijas. Tā pamatā ir ne tikai pieredzētā globālā finanšu krīze, bet visu līmeņu korupcija, sliktā uzņēmējdarbības vide, ārvalstu investoru neaizsargātība.

Pat «suverēnās demokrātijas» ideju tēvs, prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Pāvels Surkovs šovasar žurnālistiem pavēstīja, ka «nāksies izturēties ar iecietību» pret globālo kompāniju klātbūtni Krievijā. Krīzes dēļ Krievija savus naftas un gāzes peļņas (Rezerves fonda) uzkrājumus ir iztērējusi sociālās stabilitātes uzturēšanai. Kopš šī gada aprīļa Krievija atkal aizņemas naudu starptautiskajos tirgos (jau ap 80 miljardu ASV dolāru). Krievijas 2011. gada budžets liecina, ka vairāk nekā 70% līdzekļu tiks novirzīti sociālām vajadzībām. Investīcijām un izdaudzinātajai modernizācijai tik pat kā nekas neatliek – tikai 0,7%. Lauvas tiesu paņem prioritārās atbalsta nozares – aizsardzība, iekšlietas un specdienesti.

Nākamie divi gadi ir Valsts Domes un prezidenta un vēlēšanu laiks Krievijā. Tas nozīmē, ka Kremlis un valdība neriskēs samazināt sociālās garantijas priekšvēlēšanu periodā. Diemžēl ar savām finansēm Krievijai neiztikt. Tas, ko Medvedevs Rietumos pasniedz kā nepieciešamību atbalstīt viņa iniciēto valsts ekonomikas modernizāciju, ir drīzāk valsts budžeta caurumu lāpīšana un priekšnosacījums esošās elites varas saglabāšanai. Tāpēc Krievija maina ārpolitisko tēlu – pragmatiķi ar kaimiņiem, restart jeb pārlāde ar ASV, dialogs ar ES un NATO. Latvijas prezidenta vizīti var ielikt šajā kopējā Medvedeva politikas mozaīkā.

Prezidenta Zatlera vizītei ir vēl cits konteksts. Šopavasar, pirms ES – Krievijas samita, caur Newsweek.ru nopludinātā informācija par jauno, vēl nepieņemto Krievijas ārpolitikas doktrīnu liecināja, ka Krievija tuvākajā nākotnē vēlas izskatīt enerģētikas, IT, loģistikas un transporta infrastruktūras objektu iegādi Baltijas valstīs. Vēl ir jāpēta, kas īsti var tikt nopirkts. Viena no iespējam ir ar Gazprom saistītu uzņēmumu dalība sašķidrinātās gāzes jaunā termināļa būvniecībā Mangaļsalā. Šajā kontekstā būs interesanti dzirdēt, ko pēc Maskavas vizītes teiks ekonomikas ministrs Artis Kampars. Katrā ziņā lielus brīnumus no ekonomiskās sadarbības nevajadzētu gaidīt. Mīts par «milzīgo Krievijas tirgu, kurā visa pasaule mēģina iekļūt» ir tikai instruments dažu Latvijas uzņēmēju un politisko spēku rokās. Tādām kompānijām kā British Petroleum un Shell būtu ko teikt par investēšanu Krievijā, un tas nebūtu nekas glaimojošs.

Kremļa ēna prezidenta vēlēšanās

Krievijas puse Zatleru drīzāk uztver kā aizejošo prezidentu un arī par paša Medvedeva likteni pēc 2012. gada nav skaidrības. Tomēr būtu pretdabiski Krievijas tradīcijai, ja tā nemēģinātu iegūt labumus no Latvijas prezidenta vizītes. Uzņemošā puse apzinās, ka Zatlers vēlas palikt amatā arī turpmākos četrus gadus. Vizīte Maskavā un valsts vadītāja tēls, kas spējis pārtraukt ieilgušo augstākā līmeņa dialoga pauzi ar Krieviju, vairos Latvijas prezidenta politisko kapitālu.

Tomēr Krievijas pusei līdz šim Zatlers kā prezidents nav bijis labākais variants. Krievijai labāk patiktu ar ekonomiskajiem grupējumiem saistīts cilvēks, kas īstajā brīdī aicinātu par premjeru «pareizo» cilvēku. Valdis Zatlers ir vairāk vai mazāk pierādījis neatkarību no šādiem grupējumiem un vēlmi būt par visas tautas prezidentu. Hipotētiski varētu pieļaut, ka uzņemošā puse (neoficiāli, protams) var mēģināt piedāvāt Zatleram atbalstu pārvēlēšanā uz otro termiņu – caur ietekmi uz noteiktiem Latvijas politiskajiem spēkiem. Tomēr Zatlera pēdējo gadu darbība ļauj cerēt uz valstiski atbildīgu prezidenta turpmāko rīcību.

Lai gan būtu naivi cerēt uz pilnīgu caurspīdīgumu (ja nu tikai ar WikiLeaks palīdzību), tomēr Latvijas – Krievijas attiecību veidošanā sabiedrībai ir jāpieprasa no politiķiem sevišķs caurspīdīgums. Divpusējās attiecībās ar Krieviju ir jāveido nevis «sarunāšanas» stilā, bet uz visai sabiedrībai skaidru noteikumu un principu pamata, nepārkāpjot iepriekš nospraustās «sarkanās līnijas» (svarīgākās – t.s. krievvalodīgo situācija ir Latvijas iekšējā lieta, nav pieļaujama stratēģisko nozaru uzņēmumu kontrolpakešu nonākšana Maskavas rokās).

Prezidenta Zatlera gaidāmā vizīte ir visnotaļ pozitīvs notikums Latvijas – Krievijas attiecībās, jo, kā nesen izteicās Krievijas politiķis Boriss Ņemcovs, «runāt vienmēr ir labāk nekā šaut.»

Andis Kudors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors.