Intervēja Didzis Meļķis (Diena). Pilna versija.

Saīsināta versija: Diena. 22.10.2010.

Cik ticams avots, pēc kā spriest par Krievijas nostājām, ir, piemēram, informācijas aģentūra Regnum, kas nesen izteicās, ka Visu Latvijai! (VL) iekļaušana jaunveidojamās valdības koalīcijā nozīmētu pārvilkt krustu Valda Zatlera vizītei Maskavā?

Konkrētais ziņu portāls, spriežot pēc tā operatīvajām ziņām un pieejamajiem resursiem, ir saistīts ar Krievijas varas struktūrām. Tas regulāri reaģē arī uz notikumiem Latvijā. Regnum ir atsaucies uz Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvja viedokli. Ir visai iespējams, ka pašlaik ārpus Latvijas notiek „ārpolitiska fona” veidošanas process Latvijas jaunās valdības veidošanai, kurā jautājums par mūsu prezidenta vizīti Maskavā tiek izmantots kā viens no elementiem. Par vizītes pārcelšanu vai pat „krusta pārvilkšanu” tai, pašlaik ir pāragri runāt, jo nekāds konkrēts vizītes laiks arī līdz šim nebija ticis noteikts. Iespējams, šis ir arī mēģinājums iztaustīt, vai un cik lielā mērā Krievija vismaz netieši var mēģināt ietekmēt Latvijā notiekošo jaunās valdības veidošanas procesu. Gaidot 10. Saeimas vēlēšanu rezultātus, Krievija vairākus mēnešus visumā bija pieklusinājusi Latvijai nelabvēlīgo retoriku. Tagad situācija, acīmredzot, ir mainījusies.

Varam runāt par sava veida „sarkanās līnijas” iezīmēšanu no Krievijas puses – tiek veidots viedoklis, ka Latvijas un Krievijas divpusējām attiecībām VL nonākšana valdībā par labu nenāktu un, kas arī ir svarīgi – tiek uzsvērts, ka tas esot galēji labēji ekstrēmistisks politiskais spēks, kas radītu Latvijai problēmas arī attiecībās ar Rietumvalstīm. Bet šeit ir svarīgi neaizmirst, ka valdības veidošana tomēr ir katras suverēnas valsts iekšēja lieta, un arī Latvijā jaunās valdības veidošanu nebūtu jāpadara atkarīgu no mūsu valsts attiecībām ar jebkuru citu valsti, pat ne lielvalstu attiecību „restartēšanas” gaisotnē. Turklāt SC šobrīd sevī akumulējis kādreizējo PCTVL krievu nacionālistu elektorātu un viennozīmīgi arī nav vērtējams.

Domāju, ka ja ne ļoti drīzā, tad ilglaicīgākā perspektīvā Latvijas prezidenta vizīte Krievijā notiks, un tas varētu būt kārtējais solis starpvalstu attiecību pilnveidošanā, jo paredzamā šādas vizītes dienas kārtība solās būt visai piesātināta neatliekami risināmiem jautājumiem. Bet īslaicīgākā perspektīvā varētu turpināties mēģinājumi vizītes termiņa jautājumu vismaz daļēji padarīt par diplomātiskās „spēles” vai spiediena elementu. Latvijas un Krievijas attiecības ir plašs komplekss, un tās turpināsies.

Protams, nevaram neņemt vērā, ka Krievija ir valsts ar nesalīdzināmi lielāku dažāda veida resursu (diplomātisko, informatīvo) un citu pielietojamo līdzekļu arsenālu. Latvijai jau arī varētu nepatikt šis un tas no Krievijas iekšpolitikā notiekošā (tostarp vairāku ietekmīgu un Krievijas parlamentā pārstāvētu partiju nostādnes Latvijas intereses skarošos jautājumos), tikai mūsu iespējas to reāli ietekmēt ir mazākas.

Pašlaik notiekošais ir jāskata arī kontekstā ar vispārzināmo Krievijas uzstādījumu par ietekmes palielināšanu bijušās PSRS telpā, kas ir ierakstīts arī Vienotās Krievijas (VK) programmā. Retorika uz kādu laiku var tikt pieklusināta, bet saprotams, ka šī politika joprojām tiek īstenota, un paredzamā nākotnē visām tām Krievijas kaimiņvalstīm, kas kādreiz bija PSRS sastāvā, būs jārēķinās ar Krievijas nepārtrauktiem centieniem vairot savu ietekmi šajās valstīs. Tāpēc šī nav tikai Latvijas problēma vien. Atšķiras tikai attiecīgajās valstīs Krievijai pieejamie resursi, ar kuriem šī politika var tikt īstenota. Ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ (Rīgas un Latvijas centrālais novietojums Baltijā) Krievijas interese par Latviju un ietekme tajā vēsturiski allaž ir bijusi nesalīdzināmi lielāka, nekā Igaunijā vai Lietuvā. Tas atstājis arī dziļākas sekas, ar ko jāsaskaras Latvijas valstij kopš neatkarības atjaunošanas. Ne velti tieši Rīgā jau 1940. gada vasarā tika izveidots PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabala centrs. Sava nozīme ir arī faktam, ka atšķirībā no Centrāleiropas, Latvijā pēc Krievijas armijas izvešanas palika atvaļinātās militārpersonas, ko var censties izmantot kā Krievijai labvēlīgu resursu situācijas ietekmēšanai kaimiņvalstij par labu. Krievijas „humanitārās ietekmes” politikas viens no stratēģiskajiem mērķiem ir no jauna integrēt bijušās PSRS telpu Krievijas informatīvajā, politiskajā un kultūras telpā.

Vai Krievijai nevarētu būt gana ar Saskaņas centra (SC) atrašanos Rīgas vadībā un konstruktīvu piedalīšanos parlamentā?

Īslaicīgā perspektīvā varbūt, bet ilglaicīgā noteikti nevarētu būt pietiekami. Viss liecina, ka Krievijai nekas nebūtu pret, ja SC ietekme būtu izvērtusies lielāka. Maskavai vēlamu politisko varu Latvijā nav iespējams panākt tikai ar krievvalodīgo balsīm vien, tāpēc ir jāpanāk atbalsts arī no latviešu puses. Lai to panāktu, tika uzrunāta ne tikai krievvalodīgo iedzīvotāju auditorija, bet arvien vairāk arī latvieši. Netika jau nemaz slēpts SC divpakāpju plāns: vispirms iegūt vadošās pozīcijas Rīgā, pēc tam – visā Latvijā. Ir vienmēr jāatceras fakts, ka šai partiju apvienībai joprojām pastāv sadarbības līgums ar Krievijas valdošo partiju VK. Vairākos jautājumos SC līdz šim ir paudusi nostādnes, kas principā sakrīt ar Krievijas oficiālo nostāju (piemēram, krievu valodas kā otras oficiālas valodas statuss Latvijā vai vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās).

Savukārt PCTVL pārstāvji Tatjana Ždanoka un Jurijs Sokolovskis ir piedalījušies Vispasaules Krievijas tautiešu koordinācijas padomē, kas kopš 2007. gada darbojas Krievijas Ārlietu ministrijas paspārnē.

Saistībā ar uzdoto jautājumu ir jāatceras, ka starpvalstu attiecībās, diplomātijā nereti tiek izmantota tā sauktā „pakāpenisko prasību taktika”. Sākumā otrai valstij tiek izvirzīta kāda konkrēta prasība, un tad skatās, vai izdosies panākt otras puses piekāpšanos. Ja tas izdodas, tad kādu laiku tiek ieturēta pauze, tomēr pēc kāda laika tiek izvirzīta jau nākamā prasība.

Tāpat svarīgi ir apzināties, ka mūsdienās cīņā par ietekmi plaši izplatīta ir t.s. „maigā vara”. Attiecībā uz ietekmējamo valsti tajā tiek veidotas atbalsta pozīcijas, – t.i. nostiprināta ietekme informācijas, kultūras un citās jomās. Šajā gadījumā, lai panāktu savus mērķus, valsts, kas veic ietekmi, izvairās no tādu  prasību uzstādīšanas, par ko jau iepriekš būtu skaidrs, ka ietekmējamā valsts noteikti iebilstu. Tādēļ tiek īstenoti piedāvājumi, kas ietekmējamai valstij varētu būt pievilcīgi, tomēr aiz tā visa stāv doma par politiskās un ekonomiskās ietekmes palielināšanu. Jaunais vilnis un Kontinentālā hokeja līga daudziem cilvēkiem patīk un ir pievilcīgi projekti, tomēr nevar arī noliegt, ka vismaz attiecībā uz vairākām valstīm tie ir Krievijas „maigās varas” projekti. Tāpat tiek īstenots tā sauktais „krievu pasaules” koncepts, kas attiecināts ne tikai uz bijušo PSRS, bet uz jebkuru teritoriju, kur dzīvo krievi. Citām valstīm šie Krievijas ārpolitikas aspekti ir jāņem vērā. Jāatceras, ka vēlamais „maigās varas” ietekmes rezultāts ir gūt tādu politisko atbalstu vai pozīcijas, kas Krievijas interesēs spētu mainīt Latvijas stratēģisko kursu sev vēlamā virzienā.

Viena lieta ir viņu intereses, bet kādu Krievija saskata Latvijas lomu viņu ārpolitikā? Vai tikai kā objektu, ar kuru rīkoties, vai tomēr patstāvīgu vienību un spēlētāju ES kontekstā?

Drīzāk interese ir par centieniem pakāpeniski izmainīt Latvijas iedzīvotāju sabiedrisko domu labvēlīgāku Krievijai, cenšoties izmantot nevalstiskās organizācijas, „maigās varas” pielietošanu un informatīvos resursus. Jo mazāk kritiska attieksme būs pret Krieviju, jo tai būs vieglāk realizēt šeit savus ekonomiskos, ārpolitiskos vai citus projektus. Krievijai ir intereses daudzos pasaules reģionos un starptautiskajās organizācijās. Bet ja Krievija tiešām gribētu Eiropas Savienībā lobēt kādas savas intereses caur Baltijas valstīm, tad šo pašu potenciālo vietējo resursu un vietējo iekšpolitisko apstākļu dēļ Latvija, domājams, tam būtu vispiemērotākā un tādēļ tai tiktu veltīta ievērojami lielāka uzmanība nekā Igaunijai vai Lietuvai. Ne velti pēdējos gados, izmantojot Latvijas kā ES dalībvalsts statusu, tieši Rīgā ir dibinātas vairākas Eiropas mēroga krievu organizācijas, turklāt izmantojot vairāku Latvijas krievu nevalstisko organizāciju informatīvos un organizatoriskos resursus. Krievijas ārpolitiskā interese pirmām kārtām ir tieši kā par Latviju, un nevis kā par spēlētāju, kas varētu viņiem palīdzēt Eiropas Savienībā vai citur. Nebūtu pamata pārvērtēt Latvijas kā iespējamā „starpnieka” lomu, jo Krievija risina sev interesējošos jautājumus ar Eiropas Savienības institūcijām tieši. Cits jautājums – cik lielu politisko un ekonomisko ietekmi Krievija varētu iegūt tieši Latvijā kā vienā no Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm, kļūstot par savdabīgu „Trojas zirgu”. Tas ir izaicinājums pirmām kārtām Rietumu struktūrām – Eiropas Savienībai un NATO.