18.12.2010. Laikraksts  “Diena”

Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist. Ainārs Lerhis intervijā “Dienas” komentētājam Didzim Meļķim.

Kas īsti ir Krievija, uz kuru brauc Valdis Zatlers? Droši vien kaut kur pa vidu starp tās demonizēto Aukstā kara tēlu un Dmitrija Medvedeva programmatiskajām gaisa pilīm?

Krievija lielā mērā ir autoritāra. Starp citām lietām tas ir saistīts ar viņu problēmām iekasēt nodokļus. Līdzīgas problēmas ir zināmas arī mums un ikvienai valstij pasaulē, bet Krievijas gadījumā tas nozīmē naudas paņemšanu no „vieglākā” avota – izejvielu eksporta. Tas šāda saprotama iemesla dēļ tiek pārraudzīts šaurā lokā. Kopā ar milzīgo birokrātisko slāni šādas politiski ekonomiskās elites grupas ir ieinteresētas esošā stāvokļa, status quo, saglabāšanā. Augsta korupcijas līmeņa apstākļos veidojas kaut kas līdzīgs koruptīvai „rentes ekonomikai” – katrai elites grupai ir sava ekonomikas nozare vai svira, no kuras tā pārtiek. Kamēr būs „rente”, tikmēr sistēma ir stabila, lai kurš būtu priekšgalā.

Partija Vienotā Krievija un politiskā sistēma vispār ir veids, kā leģitimizēt atrašanos pie ekonomiskajām svirām. Pašlaik ir panākts zināms līdzsvars starp dažādiem ekonomiskajiem un politiskajiem grupējumiem. Arī Krievijā dažādu problēmu pietiek, bet „sāpju slieksnis” krievu tautai varētu būt vēl augstāks nekā mums. Drīzāk asās konkurences dēļ nākotnē ir iespējamas pārbīdes pašā Krievijas politiski ekonomiskajā elitē.

Izejot no šā, kādi attiecībās ar Krieviju ir politiskie un ekonomiskie riski Latvijai?

Principiāli skaidrs: kaimiņvalstīm jāveido labas attiecības. Prezidenta oficiālā vizīte Krievijā nav bijusi kopš 1994. gada, kad tika noslēgts līgums par Krievijas karaspēka izvešanu, un šī būs ilgi gaidīta un ļoti vēlama vizīte.

Iespējamie politiskie riski ir atsevišķu jautājumu „sarunāšana” aiz muguras, caurspīdīguma trūkums, sarkano līniju neievērošana un Krievijas jaunu ietekmes sviru un spiediena veidošana uz Latvijas iekšpolitiku.

Iespējamie ekonomiskie riski ir biznesa sasaiste ar politiku (piemēram, politiķu iesaiste biznesā), vienotai ES ekonomiskajai politikai neatbilstīgu Krievijas ekonomisko projektu uzspiešana, enerģētiskās atkarības palielināšana, Latvijas stratēģisko nozaru objektu izpārdošana.

Bažas rada arī process, ko varbūt varētu nosaukt par ārpolitikas „difūziju” – ārpolitikas akcentu, pozīciju un nostādņu veidošanas sadrumstalošanās Ārlietu ministrijas, Valsts prezidenta kancelejas, Valsts kancelejas un pat pilsētu domju ārpolitiskajās aktivitātēs.

Vai ārpolitikas sadrumstalotība ir par labu autoritārām valstīm, kur politika centralizētāka?

„Difūzijas” rezultātā trūkst vienprātības par prioritātēm, un Krievija ar plašsaziņu un prokremliski orientētu politisko un nevalstisko organizāciju lobija starpniecību var uzspiest Latvijai sev izdevīgākus noteikumus.

Ar Krievijas milzīgo pieredzi diplomātijā un iestrādātajiem mehānismiem tās ārpolitika tiek realizēta arī precīzāk, sākot jau ar lēmumu pieņemšanu. Cits jautājums, kādi šie lēmumi ir, bet tādas efektivitātes mums nav.

Arī uzņēmēju iesaistīšana valstu ārpolitikas veidošanā nav viennozīmīgi vērtējama. Mūsdienās nereti ir dzirdams, ka valstu augstu amatpersonu tikšanos faktiski ir noorganizējuši kādi uzņēmēji. Problēma ir tajā, ka jebkura biznesa mērķis pēc definīcijas ir peļņas gūšana, bet valsts intereses nereti mēdz būt atšķirīgas no izdevīguma atsevišķu biznesa aprindu interesēm. Ir labi, ka uzņēmēji tiekas un runā un ka politiķi un diplomāti novērš traucējošus šķēršļus, kāda, piemēram, ir dubultā aplikšana ar nodokļiem. Tomēr šīs principiālās problēmas dēļ politiķiem un ārpolitikas īstenotājiem jābūt uzmanīgiem, lai kaut kas valsts interesēm būtisks netiktu vienkārši „notirgots” kādu atsevišķu biznesa grupējumu interesēs.

Šeit vietā pieminēt WikiLeaks lasāmo par Latvijas politikas un biznesa kutelīgajiem krustpunktiem.

Latvijā vēsturiski ir krustojušies ne vien austrumu un rietumu tirdzniecības ceļi, bet mijiedarbojušās arī biznesa kultūras atšķirības, un šķiet, ka mums tagad piemīt kaut kas no abām. Iet jau visādi arī rietumos, tomēr tradicionāli tur cilvēkam ir iespēja karjeru veidot, balstoties uz zināšanām un spējām. Austrumu tradīcijā nozīmīgāka ir „savējo būšana” un „pareizo” cilvēku ielikšana amatos. Attiecīgi tas izpaužas arī darījumos. Tas ir papildus iemesls mūsu ārpolitikas veidotājiem būt piesardzīgiem, īpaši gadījumos, kad nav viegli nošķirt politikas un biznesa intereses, kas var veicināt „valsts nozagšanu”.

Konkrētajā gadījumā uzņēmēji paši daudz ko uzzināja pēdējā brīdī un pie rīkošanas laikam kritiski aktīvi nepiedalījās.

Varbūt. Bet šāds risks pastāv, un to nedrīkst ignorēt. Latvijā pēdējos 20 gados pārsvarā ir bijis uzskats, ka atbilstīgi „pamata kapitāla uzkrāšanas” perioda klasiskajām tradīcijām katrs indivīds cīnās tikai pats par sevi, un tad labklājību dažs gūst, bet cits ne. Varbūt gan vajadzēja rīkoties citādāk un, efektīvāk sadarbojoties, celt vispārējo līmeni, no kā pamazām kļūtu labāk visai valstij un daudziem iedzīvotājiem, ne tikai atsevišķajiem indivīdiem. Uzsvara nekritiska likšana uz biznesu ārlietās šķiet saskaņā ar līdzšinējo – individuālistisko – filozofiju. No šā izriet jautājums: vai vispār ir formulēts, kādas ir Latvijas ekonomiskās intereses Krievijā?

Vēl nozīmīgs fakts ir, ka uz Maskavu līdzi gatavojas doties arī Latvijas pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs. Ja tā notiks, tad ir visai iespējama arī Valsts prezidenta tikšanās arī ar Maskavas un visas Krievijas pareizticīgo baznīcas galvu patriarhu Kirilu, kas varētu noslēgties ar uzaicinājumu viņam apmeklēt Latviju.

Vai tas izvērtīsies par simbolisku žestu austrumu virzienā?

Patriarhs Kirils ir amatpersona ar tendenci uz panslāvismu un tā sauktās „krievu pasaules” idejas atbalstīšanu. Patriarha vizīti pielīdzina valsts vizītei, savukārt Romas katoļu baznīcas pāvests Benedikts XVI arī vēl nav bijis valsts vizītē Latvijā. Abu šo līderu vizītēm Latvijā vajadzīgs prezidenta ielūgums. Jautājums ir: kurš no viņiem varētu ierasties pirmais? Politisko procesu analītiķi varētu šajā aspektā saredzēt arī simbolisku nozīmi: kura no kristietības un kultūras telpām – austrumu vai rietumu – Latvijā ir pārsvarā.