Ainārs Lerhis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks
1.Krievijas pamatnostādnes par vēstures jautājumiem – Krievijas humanitārās ietekmes politikas sastāvdaļa.
Ņemot vērā faktoru, ka vēsture lielā mērā veido nācijas indivīdu nacionālo identitāti, jānovērtē tās psiholoģiskais iespaids uz indivīda vērtību veidošanās procesu. Vadoties no savām vērtībām, indivīds pieņem lēmumus, skaidro savu rīcību un motivāciju. Skats uz valsts vēstures notikumiem vienmēr būs subjektīvs, taču neapšaubāmi tas, izejot no vēsturisko notikumu interpretācijas, sekmēs saliedējošu vai nicinošu attieksmi pret valsti. Šajā sakarā, vēstures izziņas process var veicināt vai arī graut sabiedrības integrāciju un vienotību.
Kā zināms, profesionāli ar vēstures zinātni nodarbojas akadēmiskais personāls. Sadzīvē vēstures izziņa tiek apgūta skolā. Dziļāku vēstures izpratni var apgūt individuāli.
Problēmas ar vēstures izziņu rodas, kad to sāk izmantot politiskajās interesēs, t.i., mobilizēt sabiedrību politiskajam atbalstam un popularitātei. Pozīcija ”par vai pret”, “vainīgs vai nav vainīgs”, “uzvarētājs vai zaudētājs”, utt., ir vēstures politizācijas redzamākā indikācija. Diemžēl, gūstot politiskās dividendes varas iegūšanai, apturēt pretrunīgu vērtību konfrontāciju sabiedrībā politiķiem nav vairs svarīgi, jo tas diemžēl piederas pie procesa blakus efekta. Bez plašsaziņas līdzekļiem sabiedrības mobilizācija būtu neiedomājama, tāpēc to loma vēstures politizācijas procesā ir neatsverama.
Laikā, kad postindustriālās sabiedrības apstākļos pasaule ieiet jaunā – globalizācijas un informācijas sabiedrības laikmetā, parādās jauni izaicinājumi – jebkurai līdzšinējai pozīcijai var nākties izturēt pārbaudījumu savai eksistencei. Tas attiecas arī uz nelielām nacionālām valstīm un tās veidojošām vērtībām. Pasaules globālā tīklojuma subjekti – nevalstiskās organizācijas (NVO), interešu klubi, modernie masu mediji, internets, utt. – ļauj ikvienam, kas saprot attiecīgo valodu, iegūt pieeju valstu vietējai (lokālai) videi (sabiedrībai) un tajā esošajai informācijai, kā arī dod iespēju aktīvi piedalīties attiecīgās valsts lokālās vides sabiedriskās saziņas komunikācijā, ietekmējot to „no ārienes”.
Papildu slogu rada multikulturālā matrica, kas tālākā perspektīvā var apdraudēt vai pat demontēt nacionālās valsts vērtības, dodot vietu dažādu kultūras vērtību vienlīdzīgai sadzīvošanai, vienlaicīgi nespējot situācijas attīstību atturēt no kultūras, ideoloģijas, vēstures u.c. vērtību politiskās konfrontācijas, kas nereti var tikt īstenota „multikulturālisma atbalstīšanas” aizsegā.
Tādējādi, subjektīvu un objektīvu apstākļu dēļ, vēstures interpretācija kļūst par sabiedrības mobilizācijas instrumentu iekšpolitikā un ārpolitikā. Ja iekšpolitikā tā ir mobilizācija ap nacionālās valsts izveides un pastāvēšanas vēsturisko diskursu, tad likumsakarīgs jautājums ir – kādu lomu Latvijas vēstures interpretācija un sabiedrības mobilizācija spēlē ārpolitikas kontekstā?
Piemērs ar konfrontāciju “Bronzas kareivja” jautājumā kaimiņvalstī Igaunijā rāda, ka pretēji uzskati vēstures jautājumos, vēstures problemātika var kļūt par sociāla konflikta cēloni, tādējādi kļūstot par valsts drošības jautājumu. Grautiņi 2007. gada aprīļa beigās Tallinā notika sakarā ar vēstures skaidrojumu! Vēstures jautājumi tiek izmantoti konfrontācijai – iekšēja konfrontācija (valstī politisko partiju starpā), ārējā konfrontācija (valstu starpā). Vēstures interpretācija ir vērsta uz vēlamas ievirzes pārliecības nostiprināšanu mērķauditorijā. Tiek veidotas jaunas vērtības, patiesības, uzskati u.tml.
Vienīgā acīmredzamā politiskā konfrontācija vēstures jautājumos Latvijai ir izveidojusies ar Krievijas oficiālo skatījumu uz Otro pasaules karu, tā cēloņiem, rezultātu novērtējumu, nozīmi un sekām.
Pēdējos gados Krievijas oficiālās struktūras aicinātas pastiprināti izplatīt savu humanitāro ietekmi tajās kaimiņvalstīs, kuras agrāk ir bijušas PSRS sastāvā, arī Latvijā. Humanitārās ietekmes politikas viens no stratēģiskajiem mērķiem ir atkalapvienot bijušās PSRS telpu Krievijas informatīvajā, politiskajā un kultūras telpā. Tāpēc humanitārā ietekme tiek virzīta uz šo valstu sabiedrību, lai panāktu iedzīvotāju identitātes maiņu par labu Krievijas stratēģiskajām interesēm. Lai sasniegtu vēlamo identitātes maiņu, ir jāpanāk attiecīgo valstu sabiedrības attieksmes maiņa, „vērtību revīzija” attiecībā pret savu tautu un valstu vēsturi. Krievija to cenšas panākt arī Latvijā.
Krievijas programmatiskā nostāja un ietekmes instrumentārijs
Krievijas Federācijas 2007. gada ārpolitikas pārskatā uzsvērts, ka tās Ārlietu ministrija atbalstīs tās Krievijas nevalstiskās organizācijas, kas ieinteresētas Krievijas ārpolitisko interešu nodrošināšanā.[1]
Krievijas ārpolitikas koncepcijā uzsvērts, ka ir jānodrošina apstākļi zinātnieku profesionālam darbam vēsturiskās patiesības noskaidrošanā, nedrīkst pieļaut vēstures tēmas pārvēršanu par praktiskās politikas instrumentu; nepieciešams stingri pretdarboties „mēģinājumiem pārrakstīt vēsturi un izmantot to konfrontācijas un revanšisma uzkurināšanas mērķiem pasaules politikā, pakļaut revīzijai Otrā pasaules kara rezultātus”.[2]
Savukārt Krievijas nacionālās drošības stratēģijā (līdz 2020. gadam) sadaļā “Kultūra” ir noteikts, ka negatīvu ietekmi uz Krievijas nacionālo drošību kultūras sfērā pastiprina mēģinājumi pārskatīt viedokli par Krievijas vēsturi, tās lomu un vietu pasaules vēsturē.[3] Tātad vēstures jautājums ir pacelts Krievijas valsts drošības jautājuma līmenī. Tajā pašā sadaļā ir noteikts, ka Krievijas nacionālās drošības uzdevumi kultūras jomā vidējā un ilglaicīgā perspektīvā ir atrisināmi, attīstot vienotu humanitāro un informatīvi – telekomunikatīvo vidi Neatkarīgo Valstu Sadraudzības un pārējo kaimiņvalstu teritorijās (ar tām, šķiet, domātas pirmām kārtām Baltijas valstis).[4]
Krievijas humanitārās ietekmes politika ir institucionāli plaši sazarota un pārstāvēta. Krievijas diplomātijas uzdevums ir atbalstīt attiecīgu Krievijas interesēm izdevīgu vēstures redzējumu par tās kaimiņvalstu vēsturi, izplatīt to pasaulē dažādā veidā. 2007. gada jūnijā pēc Krievijas toreizējā prezidenta Vladimira Putina rīkojuma tika izveidots fonds “Russkij mir” („Krievu pasaule”). Organizācijas dibinātāji ir Krievijas Ārlietu ministrija un Krievijas Izglītības un zinātnes ministrija.[5] Pastāv arī Krievijā izveidots jēdziens (koncepts) ar šādu nosaukumu. Viens no „Krievu pasaules” darbības virzieniem ir arī vēstures jautājumi.
Kad šis Krievijai lojālais resurss bija izveidots, sākās tā iedarbināšana – dažādas politiskas, ideoloģiskas un propagandistiskas akcijas. Parādoties jaunām Krievijas ietekmes īstenošanas iespējām, laika gaitā Krievijas humanitārā ietekme Latvijā kļuva efektīvāka. Latvijā šobrīd ir izveidotas Krievijai lojālas ietekmes struktūras – sabiedriskās organizācijas Krievijas vēstniecības Latvijā paspārnē, “Krievu pasaules” un “Maskavas namu” intelektuālais, finansiālais un organizatoriskais resurss.
Krievija savas humanitārās tehnoloģijas un ideoloģiskās nostādnes (piemēram, koncepts „Krievu pasaule”, kura ietekmei jāizplatās citu valstu teritorijās) eksportē uz Latviju un iegulda pietiekami lielus resursus, lai tās piedāvātā bijušās PSRS telpas reintegrācijas programma ne tikai konkurētu, bet arī konfliktētu ar to sabiedrības integrācijas programmu, ko savā valstī veic Latvijas valdība nacionālas valsts stiprināšanai.
Var tikai piebilst, ka līdz šim Krievijas tautiešu politikas ietvaros pārstāvētās tematikas krievu valodas, izglītības, vēstures un integrācijas jomā Latvijā ir guvušas skandalozu, pretrunīgu, uz sabiedrības šķelšanu un konfrontāciju virzītu negatīvu efektu.
2.Kādā veidā Krievija cenšas eksportēt savu vēstures skatījumu.
Šā procesa sastāvdaļas ir dažādi sižeti, filmas, grāmatas, pasākumi, aktīvistu, pasākumu, organizāciju skaita palielināšanās. Minēšu dažus piemērus. 2009. gada maijā Maskavā notika grāmatas „Mūsdienu eiropeiskā etnokrātija: nacionālo mazākumtautību tiesību pārkāpumi Igaunijā un Latvijā” prezentācija, kas iznākusi par fonda „Vēsturiskā atmiņa” līdzekļiem un kuras izdošanas viens no iniciatoriem bija Krievijas vēstniecības Latvijā bijušais diplomāts M.Demurins. 2009. gada septembra beigās Viļņā notika starptautiska konference „Molotova – Ribentropa pakts 20. gadsimta ģeopolitisko notikumu kontekstā”, kurā īpaša uzmanība tika veltīta dažu valstu mēģinājumiem, Krievijas izpratnē, falsificēt vēsturi.
2009. gada decembrī Krievijas nevalstiskā organizācija „Nacionālā ārpolitikas laboratorija” sadarbībā ar „Sabiedrisko tehnoloģiju centru” publicēja pētījumu „Krievijas un postpadomju valstu tautu kopējās vēstures atspoguļojums jauno neatkarīgo valstu vēstures mācību grāmatās”. Šis pētījums tika veikts lielāka projekta „Bezkonflikta, integratīvo uzskatu veidošana jaunatnei par vēsturi Krievijā un postsociālistiskās telpas valstīs” ietvaros. 2010. gada martā Rīgā notika Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresa un organizācijas „Baltijas forums” organizēta konference par holokausta un nacisma atdzimšanas jautājumiem. Viens no kongresa oficiālajiem sadarbības partneriem ir fonds „Krievu pasaule”. 2010. gada martā Rīgā Maskavas namā notika kārtējā Latvijas (krievu) Sabiedrisko organizāciju padomes sēde, kurā apsprieda jautājumu par 65. gadadienai kopš PSRS uzvaras „Lielajā Tēvijas karā” veltītā konkursa „Es atceros! Es lepojos!” norisi Latvijā. 2010. gada marta beigās Kijevā Krievijas zinātnes un kultūras centrā „Rossotrudņičestvo” notika konference „Krievu vēsture skolu mācību grāmatās. Vēstures pasniegšanas pieredze NVS un Baltijas valstīs”. 2010. gada martā fonds „Vēsturiskā perspektīva” sadarbībā ar Krievijas mūsdienu vēstures muzeju organizēja apaļā galda konferenci „Otrā pasaules kara rezultātu revīzija un mūsdienu ģeopolitika. Sabiedriskās diskusijas un jaunās publikācijas”. Tā paša gada aprīlī Krievijas stratēģisko pētījumu institūts Maskavā, sadarbībā ar Krievijas prezidenta komisiju pretdarbībai vēstures falsificēšanai, pretēji Krievijas interesēm un kopā ar fondu „Vēsturiskā perspektīva” rīkoja konferenci „Otrais pasaules un Lielais Tēvijas karš ES un NVS valstu vēstures grāmatās: problēmas, pieejas un interpretācijas”. Cita Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” izdevumos tiek izmantoti iepriekš nepublicēti dokumenti no Krievijas federālā drošības dienesta arhīviem, kuriem lielākai daļai vēsturnieku pieeja ir liegta.
Krievijā ir iznākušas vēstures grāmatas par vairāku Krievijas kaimiņvalstu vēsturi. Tiek tiražēti propagandas izdevumi, kuros Baltijas valstu vēsture ir sagrozīta. Sevišķi pēdējos gados Krievijā iznākušas vairākas grāmatas (monogrāfijas, dokumentu krājumi, mācību grāmatas) par Latvijas vēsturi. Minēšu padomju vēstures zinātnes nostādņu stilā ieturēto L. Vorobjovas divsējumu grāmatu „Latvijas vēsture: no Krievijas impērijas līdz PSRS”. Grāmatas tekstā varam atrast visai daudzus padomju laika stereotipus par Latvijas vēsturi. Pēdējos gados tradicionāli īpaši marta mēnešos nāk klajā jaunas filmas par Baltijas valstu vēsturi. 2006. gada martā Krievijas televīzijas kanālā „TV Centr” tika demonstrēta filma „Baltijas nacisms”. 2007. gada martā telekanālā „Rossija” tika demonstrēta filma „Neapgūtās mācībstundas. Baltija”. 2009. gada martā kanālā „TV Centr” tika parādīta filma „Baltija. Kādas okupācijas vēsture”. 2010. gada martā Maskavas kinostudija „Master Film” uzņēma propagandas filmu par Latviju „Baltijas gambīts”. Filmas sponsors bija Krievijas Kultūras ministrija.
Krievijā tiek kritizēta citu valstu politika vēsturiskās atmiņas un taisnīguma atjaunošanā, dēvējot to par centieniem “pārrakstīt vēsturi” un runājot par pretestības nepieciešamību uz vēstures pamata balstītām politiski ideoloģiskām spekulācijām. Ir izskanējusi ideja, ka Krievijas valsts iestādēm nevajadzētu novērsties no vēstures problēmām un pretenzijām, “atstājot vēsturi vēsturniekiem”, bet gan formulēt valsts skaidru un precīzu politisku pozīciju galvenajos vēstures jautājumos.
3.Secinājumi
Vai mēs Latvijā pietiekami apzināmies šo Krievijas spiedienu humanitārajā jomā – lielā mērā ar Krievijas tautiešu politikas palīdzību? Krievijas tautiešu politika un humanitārās ietekmes kāpināšana jau ir radījusi iekšēju konfliktu Latvijas sabiedrībā vēstures jautājumos.
Ārējās ietekmes projekti ir virzīti uz to, lai apšaubītu nācijas fundamentālās vērtības un līdz ar to apdraudētu nacionālo kopību, sašķeltu sabiedrību. Ja valsts iekšējās vērtības ir apdraudētas, tad valstij ir jāstiprina savu vērtību propaganda. Ja trūkst vērtību, tad sabiedrība ir dezorientēta. Tad valsts veic pasākumus, lai nodrošinātu savas sabiedrības stabilitāti. Mums jāturpina un jāpaplašina Latvijas vēstures notikumu izvērsta un daudzpusīga skaidrošana.
Ārpolitiskais politiskās drošības aspekts ietver sevī politiskās sistēmas spēju pretoties negatīvam ārējam spiedienam, kas ir pretrunā valsts nacionālajām interesēm. Lai izturētu ārējo spiedienu, katrai valstij nemitīgi jāstiprina savas vērtības (nacionālie simboli, tradīcijas, kultūra, reliģija u.c.). Ārvalsts humanitārā spiediena apstākļos katra valsts turas pie savām “sarkanajām līnijām” – tāda pieeja vajadzīga arī Latvijai. Nav pieļaujams, ka demokrātijas sniegtās iespējas tiek izmantotas valsts pamatu graušanai.
Nav runas par nevēlēšanos diskutēt profesionālu vēsturnieku vidū vai Latvijas sabiedrībā kopumā par sarežģītiem Latvijas vēstures jautājumiem. Tas tiek darīts un tiks turpināts. Bet visu laiku pastāv ārējais spiediens – jebkurš vērtējums vai spriedums tiek izplatīts ārpus Latvijas pasniegšanai citā kontekstā vai izraušanai no konteksta. Līdz ar to diskusija nevar būt mierīga, akadēmiskos pētniecības ietvaros, jebkurus izteiktos viedokļus “iznes”, komentē un uzreiz interpretē divpusējo starpvalstu attiecību līmenī vai vēl plašākā starptautiskā arēnā. Vēsturnieku diskusijas par dažādi vērtētiem un traģiskiem vēstures notikumiem traucē Krievijas nepārtrauktā informatīvā klātbūtne Latvijā un jebkuru izteikto viedokļu nekavējoša interpretācija vēstures politizācijas nolūkos.
Latvija nevar pietiekami sekmīgi veikt savu sabiedrības integrāciju, ja tai pretī darbojas (un, kā minēts, ne tikai darbojas paralēli, bet nu jau arī konfliktē) cits sabiedrības integrācijas modelis, kas ienests “no ārpuses”. Latvijas uzdevums ir noņemt vai vismaz ierobežot šo ārējo ietekmi.
Ja Krievijas kaimiņvalstīs, arī Latvijā, nebūtu Krievijas “ārējā faktora” ietekmes, politiskās kampaņas ap Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem, informatīvās telpas un sabiedrības noskaņojuma “uzkarsēšana” ap tiem pakāpeniski zaudētu aktualitāti.
Jo drīzāk Latvija spēs neitralizēt šo ārējo ietekmi, jo ātrāk Latvijas valsts varēs stāties pie sava sabiedrības konsolidācijas un integrācijas modeļa īstenošanas. Šis jautājums ir politisks – ir jānoņem spriedze sabiedrībā (kas lielā mērā ir Krievijas humanitārās politikas ietekmes Latvijā sekas). Spēt risināt šo situāciju ir Latvijas politiķu kompetence un uzdevums.
Pārzināt un izmantot starptautisko kontekstu, citu valstu vēsturnieku pētījumu rezultātus ir zinātnisko pētījumu aksioma. Akadēmiskais ietvars pieprasa plašu skatījumu, zinātniskas diskusijas. Ja viedokļu paudēji par vēstures jautājumiem pretendē uz pētniecību, tad vēstures jautājumu iztirzājumam būtu arī jāpaliek šajā akadēmiskajā līmenī. Pašus vēstures faktus vairs nevar izmainīt, un vēstures problēmas nevar risināt ielās.
[1] Обзор внешней политики Российской Федерации http://www.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106BC32572AB002AC4DD (KF ĀM mājaslapa; skatīts 23.04.2012.).
[2] Концепция внешней политики Российской Федерации. 15 июля 2008 года. http://kremlin.ru/acts/785. (KF Prezidenta administrācijas mājaslapa; skatīts 23.04.2012.).
[3] Стратегия национальной безопасности Российской Федерации до 2020 года. http://www.scrf.gov.ru/documents/99.html. (KF Drošības padomes mājaslapa; skatīts 23.04.2012.).
[4] Стратегия национальной безопасности Российской Федерации до 2020 года. http://www.scrf.gov.ru/documents/99.html. (KF Drošības padomes mājaslapa; skatīts 23.04.2012.).
[5] Указ Президента Российской Федерации о создании фонда «Русский мир».
http://www.russkiymir.ru/russkiymir/ru/fund/index.nested/decree_text.html. (Fonda Russkij mir” mājaslapa; skatīts 23.04.2012.).