Cīņā ar laiku: kā Latvija stiprina atturēšanu pret Krievijas draudiem 

Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir skaidri demonstrējis Maskavas neoimpēriskās ambīcijas un draudus, ko tās rada valstīm, kas robežojās ar Krieviju. Šo notikumu rezultātā Latvijas kā NATO robežvalsts drošības situācija pēdējo trīs gadu laikā ir būtiski pasliktinājusies. Lai gan Krievijas spēki Ukrainā pašlaik cieš ievērojamus zaudējumus un tiem būs nepieciešams laiks, lai atjaunotu savas kaujas spējas tādā līmenī, lai spētu uzbrukt kādai no Baltijas valstīm, tomēr, pēc noteiktu Rietumu izlūkdienestu aplēsēm, tas varētu prasīt pat tikai trīs gadus.

Situāciju vēl vairāk sarežģī citi apsvērumi. Somijas un Zviedrijas iestāšanās aliansē, pieaugošās aizsardzības spējas Igaunijā un Lietuvā, un Polijas ievērojamās investīcijas aizsardzībā nodrošina Latvijai spēcīgāku kolektīvo aizsardzību Baltijas jūras reģionā. Vienlaikus tas notiek laikā, kad pieaug neskaidrība par ASV ilgtermiņa saistībām attiecībā uz Eiropas drošību. Reģionam pieejamās un kritiski nepieciešamās ASV militārās spējas un tūlītējais atbalsts krīzes situācijā vairs nevar tikt uzskatīts par tikpat pašsaprotamu kā iepriekš. Lai arī Eiropas valstis pagaidām piesedz ASV kodollietussargs, savstarpējās uzticības mazināšanās ir manāma, radot potenciālas ievainojamības, kuras Kremlis varētu mēģināt izmantot.

Likmes ir augstākas kā jebkad. Latvijai un mūsu Baltijas kaimiņiem potenciāla Krievijas agresija ir eksistenciāls drauds. Tajā pašā laikā Krievijas uzbrukums NATO austrumu flangam ātri vien atbalsotos visā aliansē. 

Reaģējot uz šiem draudiem un mainīgo drošības dinamiku, Latvijai būtu jātiecas uz trim fundamentāliem un savstarpēji saistītiem stratēģiskiem mērķiem:

Pirmkārt, demonstrēt politisko gribu: Latvijai ir jāparāda sabiedrotajiem Vašingtonā un visā Eiropā, ka tā maksimāli pilnveido savas aizsardzības spējas un noturību, tādējādi uzņemoties savu daļu atbildības par kolektīvo drošību, vienlaikus apliecinot nelokāmu apņemšanos kā uzticamam sabiedrotajam. Šāda politiskās gribas demonstrācija ir jāizmanto, lai savas nacionālās aizsardzības stiprināšanai piesaistītu alianses spēku un resursus. Latvijas aizsardzības budžets 2014. gadā, kad Krievija iebruka Krimā, svārstījās ap 1 procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijas aizsardzības budžets šogad ir noteikts ap 3,65 procentiem, ar apņēmību to drīzumā palielināt līdz pat 5 procentiem no IKP, kas ir būtisks palielinājums, lai atgūtu zaudēto laiku.

Otrkārt, nepieciešams attīstīt pietiekamas spējas: Latvijai ir jāattīsta pietiekamas patstāvīgas aizsardzības spējas kopā ar Latvijā izvietotajiem NATO paplašinātās kaujas grupas spēkiem, lai reāli spētu stāties pretim agresijai tik ilgi, līdz ierodas sabiedroto papildspēki. Latvijai ir jāveicina atturēšana, proti, jāpaaugstina potenciālas agresijas cena tik tālu, ka tā liegtu pretiniekam vēlmi mēģināt sasniegt iecerēto. Tam ir nepieciešama ievērojama Latvijas militāro spēju palielināšana.

Treškārt, stiprināt sabiedrības noturību: Latvijas sabiedrībai ir jādemonstrē nenoliedzams gribasspēks aizstāvēt valsti, liekot Maskavai saprast, ka jebkura agresija saskartos ar sīkstu, nepagurstošu, visu sabiedrību ietverošu pretestību. Latvija nedrīkst šķist kā viegls mērķis.

Nacionālās aizsardzības prioritātes

Latvijai jāsāk ar to, ka Visaptverošā valsts aizsardzības koncepcija ir jāievieš visos valsts un sabiedrības līmeņos. Viens no 2018. gadā pieņemtās koncepcijas spēcīgākajiem elementiem ir civilo jomu integrācija valsts drošības stiprināšanā. Ar šo visaptverošo valsts aizsardzības pieeju sabiedrības iesaistē Latvija ir apliecinājusi savu atjautību un sadarbības potenciālu. Lielisks piemērs ir Latvijas pašvaldību un uzņēmumu iesaiste bruņoto spēku mobilitātes un pretmobilitātes pasākumu īstenošanas atbalstā. Tāpat valsts aizsardzības sistēmā tiek iesaistīti mednieki kā patriotiska un apbruņota sabiedrības daļa, ko var integrēt Zemessardzē un kurai var uzticēt atbalsta funkcijas. Lai gan šie centieni ir apsveicami, ir jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka civilās institūcijas, uzņēmumi un iedzīvotāji tiek aktīvi integrēti nacionālā līmeņa noturības un aizsardzības plānošanā, izmantojot praktiskus uzdevumus un vingrinājumus. Visaptverošai valsts aizsardzībai iesakņojoties sabiedrībā, tā ne tikai stiprinātu nacionālo gribasspēku un apgrūtinātu uzbrukuma plānošanu pretiniekam, bet arī veidotu noturīgu sabiedrību, kas būtu spējīga stāties pretī ārējam spiedienam un atturēt jebkādu agresiju, tostarp Krievijas izvērstus hibrīduzbrukumus.

Tikpat svarīgi Latvijai ir turpināt militāro modernizāciju un spēju attīstību. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvija ir ievērojami palielinājusi ieguldījumus savās kaujasspējās. Tāda bruņojuma kā “HIMARS”, “IRIS-T”, kā arī krasta aizsardzības raķešu sistēmu iegāde skaidri signalizē to, ka valsts nopietni attiecas pret savu aizsardzību. Tomēr moderna bruņojuma iegāde ir tikai daļa no šī procesa. Latvijai arī jānodrošina, ka šīs sistēmas iespējams ne tikai iepirkt, bet arī efektīvi pielietot, pārapgādāt un tehniski uzturēt augstas intensitātes konflikta laikā. Tam ir nepieciešams apmācīts personāls un kritiskie atbalsta mehānismi, tostarp noturīga komandvadība un loģistika, pietiekami munīcijas krājumi un attīstīta tehniskās apkopes infrastruktūra. Ne visam bruņojumam ir jābūt dārgam vai augsti attīstītam – gar robežu izvietotas kājnieku mīnas, kas ietekmētu uzbrukuma virzienu, un lētu dronu spieti var dot būtiskus rezultātus kaujas laukā. Iespējams, vissvarīgākais, kas Latvijai ir jāpanāk, ir ka tā spēj uzturēt kaujas operācijas arī pēc sākotnējās karadarbības fāzes, pierādot, ka tai piemīt nepieciešamā noturība un sagatavotība, lai saglabātu pozīcijas līdz sabiedroto papildspēku ierašanās brīdim.

Noturība nacionālā mērogā prasa arī saliedēta kaujas spēka izveidi, izmantojot dažādus personālsastāva piesaistes avotus. 2023. gadā ieviestais Valsts aizsardzības dienests (VAD), kas iesaista jauniešus vienpadsmit mēnešu garā militārā apmācībā, ir demonstrējis ļoti pozitīvus pirmos rezultātus – 40% no 2024. gadā jauniesaucamajiem pēc obligātā dienesta izvēlējās turpināt savu karjeru NBS. Tādā veidā līdz 2028. gadam plānots ik gadu iesaukt četrus tūkstošus jauniesaucamo. Taču, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, aktīvais dienests vien nevar apmierināt personālsastāva vajadzības – tas ir jāpapildina ar rezerves sistēmu, kas šobrīd prasa būtiskus uzlabojumus. VAD nodrošina jaunu cilvēku pieplūdumu, un rezerves sistēma ir jāpielāgo, lai lietderīgi integrētu šo personālu un palielinātu kaujasspējas ilgtermiņā. Latvija var būtiski veicināt personālsastāva skaitlisko pieaugumu, kombinējot profesionālo dienestu, Zemessardzi un VAD absolventus, kā arī īstenojot rezervistu apmācības un militāro izglītību skolās. Saskaņā ar pašreizējiem plāniem, līdz 2029. gadam paredzēts palielināt karavīru skaitu līdz 31 000, kā arī izveidot tikpat lielu skaitlisko rezervi. Lai gan nospraustais mērķis ir apsveicams, plānotais skaitliskā sastāva pieauguma grafiks nesaskan ar iespējamo Krievijas bruņoto spēku atjaunošanas tempu. Latvijai jāsaskaras ar būtiskiem izaicinājumiem, tostarp nepieciešamību pēc piemērotas infrastruktūras, kvalificētiem instruktoriem un inovatīvām pieejām, lai veicinātu rekrutēšanu un veiktu apmācību nepieciešamajā mērogā un ātrumā.

Skaidra un nepieciešama atbilde Krievijas draudiem ir fiziskā aizsardzība, kam nepieciešama Baltijas aizsardzības līnijas attīstīšana visas Baltijas valstu austrumu robežas garumā, izmantojot dabiski sarežģīta reljefa priekšrocības. Pareizi veidota, tā varētu kavēt potenciālu iebrukumu, iegūstot laiku nepieciešamajiem pretpasākumiem un sabiedroto mobilizācijai. Atvieglotai būvniecībai, finansējuma piešķiršanai un lēmumu pieņemšanai būs izšķiroša nozīme šī projekta īstenošanā. Tomēr ir būtiski ņemt vērā, ka bruņotajiem spēkiem ir jātrenējas izmantot šādas sagatavotas un nostiprinātas pozīcijas, pilnībā integrējot tās valsts un reģionālajos operacionālajos plānos.

Visbeidzot, Latvijai ir jānodrošina pieejama infrastruktūra militārās mobilitātes nodrošināšanai un uzņēmējvalsts atbalsta sniegšanai. Latvijas aizsardzība savos pamatos balstās uz to, ka NATO sabiedrotie ieradīsies ātri un skaitliski lielā sastāvā, kas attiecīgi pieprasa būtiskus ieguldījumus mobilitātes infrastruktūrā un tās atbalsta elementos. Tāpēc Latvijai ir proaktīvi jāiegulda un jāpaplašina kritiskā infrastruktūra, kas nepieciešama, lai uzņemtu, izvietotu un uzturētu sabiedroto spēkus lielā mērogā. Īstermiņa prioritātes ietver tādu projektu paātrināšanu Liepājas militārajā ostā un lidlauka kapacitātes palielināšanu Lielvārdes gaisa bāzē un starptautiskajā lidostā “Rīga”. Izšķiroša nozīme ir arī “Rail Baltic” militārās lietderības veicināšanai, jo tā varētu būtiski mainīt NATO papildspēku mobilitātes mērogu un ātrumu reģionā.

Panākt sabiedroto atbalstu

Kamēr Latvija risina kritiski svarīgos nacionālos izaicinājumus, mūsu drošība galu galā balstās uz noturīgu kolektīvo aizsardzību un sabiedroto gatavību mūs aizstāvēt. Latvijai ir jāiestājas par konkrētiem soļiem, ko tā sagaida no NATO partneru puses, apzinoties, ka laika posms, pirms Krievija potenciāli atjauno savas uzbrukuma spējas, ir īss. Tas nozīmē, ka diplomātiskajos centienos Latvijai jākoncentrējas uz svarīgāko un jāpauž sava nostāja nepārprotami.

Atslēgas loma ir Vašingtonai. Baltijas valstis un Polija būtībā ir akceptējušas ASV prezidenta Donalda Trampa prasību sabiedrotajiem aizsardzībai tērēt 5% no IKP – tas būtu jāuzsver ASV pusei NATO samita laikā jūnijā, mudinot turpināt rotācijas kārtībā izvietot ASV spēkus Baltijas reģionā un papildināt to ar augstas ietekmes spējām, piemēram, pretgaisa aizsardzības spējām.

Lai atturētu Krieviju, NATO ir jāstiprina savas aizsardzības spējas reģionā. Latvijai jāturpina iestāties par reģionā izvietotās NATO paplašinātās kaujas grupas pārveidošanu no NATO klātbūtnes elementa uz patstāvīgi kaujas spējīgu priekšējās aizsardzības spēku. Tā integrācija ar nacionālā līmeņa aizsardzības spējām ļautu sasniegt paritāti ar pretinieka militārajām spējām. Priekšējās aizsardzības stiprināšana, veicinot plašāku NATO dalībvalstu līdzdalību, jo īpaši no kodolbruņota Eiropas sabiedrotā, kalpotu kā spēcīgs atturošs signāls Kremlim.

Vienlaikus šī pastiprinātā klātbūtne ir jāintegrē dziļākā reģionālās aizsardzības plānošanā. Latvijai, cieši sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, ir nepieciešams uzņemties līderību un veicināt savstarpēji saistītu, visus spēku veidus aptverošu aizsardzības plānu izstrādi Ziemeļvalstu-Baltijas-Polijas ietvarā. Tas pieprasa pāriešanu no militārām mācībām, kas fokusējas galvenokārt uz dažādu valstu spēku tehnisko un procedurālo saderību, uz kopīgi izstrādātiem operacionālajiem konceptiem un skaidri noteiktām atbildības jomām. Šāda pieeja palīdzētu izveidot saliedētāku un pret krīzēm noturīgāku aizsardzības sistēmu NATO ziemeļaustrumu reģionā, kas būtu solis uz plašāku alianses kopējo stiprināšanas stratēģiju. Līdz ar to Latvijai ir jāatbalsta gan regulāras un intensīvas militārās mācības, gan arī NATO spēku augstākās vadības Eiropā izstrādāto Baltijas reģiona pastiprināšanas plānu nepārtraukta pilnveidošana. Lai apzinātu un atrisinātu potenciālos klupšanas akmeņus, jo īpaši pārrobežu militārās mobilitātes vājās vietas un loģistikas šķēršļus, ir nepieciešams pastāvīgs un kopīgs darbs ar tiem sabiedrotajiem, kuru uzdevums ir pastiprināt reģionu krīzes situācijās.

Tāpat, lai samazinātu papildspēku ierašanās laiku, ir nepieciešami vienoti centieni iespējami lielākai sabiedroto militārā ekipējuma un nepieciešamo krājumu priekšlaicīgai izvietošanai gan Latvijā, gan reģionā kopumā. Aprīkojuma priekšlaicīga izvietošana ļauj samazināt spēku pārvietošanai nepieciešamo laiku un resursus, demonstrējot NATO spēju reaģēt ātri un plašā mērogā un tādējādi tiešā veidā stiprinot atturēšanu.

Visbeidzot, Baltijas valstu aizsardzības sadarbības stiprināšana ar Ukrainu ir jāskata kā stratēģisks ilgtermiņa drošības jautājums. Pašlaik Kijivas pašaizliedzīgā aizsardzība sniedz tūlītēju labumu Latvijai, noslogojot ievērojamus Krievijas resursus un piedāvājot nenovērtējamas, smagās kaujās gūtas mācības. Baltijas valstīm Ukraina kā kaujās rūdīts sabiedrotais var būt būtisks reģiona drošības un aizsardzības sniedzējs. Ja Krievija izlemtu pārbaudīt NATO aizsardzības spējas austrumu flangā, Ukrainas potenciāla iesaiste karadarbībā krasi paplašinātu Maskavas fronti.

Latvijai ir īss atelpas brīdis, kamēr Krievijas karaspēka uzmanība ir pievērsta Ukrainai, taču Krievija savus konvencionālos militāros spēkus spēs atjaunot salīdzinoši īsā laikā. Latvijai ir jāizmanto šī izdevība un laiks, lai stiprinātu savu aizsardzības telpu. Nacionālā līmenī strauji jāceļ savas aizsardzības spējas un noturība. Sadarbībā ar ārvalstu partneriem ir jānodrošina arī turpmāka ASV apņemšanās atbalstīt Latviju, jāveicina lielāka NATO klātbūtne uz vietas Latvijā un jāpadziļina reģionālā integrācija. Nepieciešams arī pilnveidot kārtību un mehānismus, kas nosaka NATO papildspēku ierašanos un maksimāli palielina sabiedroto aprīkojuma priekšlaicīgu izvietošanu Latvijas teritorijā. Latvijas un mūsu reģionālo partneru galvenais uzdevums ir pārliecināt sabiedrotos apliecināt savu politisko gribu, atvēlot praktiskus ieguldījumus un resursus NATO ziemeļaustrumu flanga stiprināšanai, kamēr Krievija vēl nav atguvusi spēkus.

Šis raksts ir tapis kā daļa no “Atlantic Council” un Austrumeiropas politikas pētījumu centra sadarbības projekta “Latvijas aizsardzības un drošības politikas attīstība noturības stiprināšanā”, kuru finansē Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija.