Vainīgais atrasts jeb Krievijas starptautiskās pūles pierādīt nacismu Rietumos

12.09.2022

www.delfi.lv

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Šī gada augustā Krievijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar tematisko ziņojumu “Par situāciju ar nacisma slavināšanu, neonacisma izplatīšanu un citām praksēm, kas veicina mūsdienīgu rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar tām saistītu neiecietības formu eskalāciju” (turpmāk tekstā – ziņojums).[1] Lai gan nosaukums skaidri pasaka priekšā ziņojuma būtību, tas ir ievērības cienīgs ar to, ka apskata 41 valsti.

Ņemot vērā mūsdienu Krievijas starptautisko izolāciju un saspīlētās attiecības ar rietumvalstīm, ziņojumā ir ietvertas valstis, kuras uzdrošinās īstenot Krievijai neizdevīgu politiku. Piemēra labad: ziņojumā ir ietverta lielākā daļa Eiropas valstu, kā arī ASV, Kanāda, Japāna un Austrālija. Taču uzmanība nav pievērsta Serbijai, kura jau ilgāku laiku ir uzskatāma par Krievijas ārpolitisko sabiedroto. Būtībā ziņojums ir uzskatāms par Krievijas Ārlietu ministrijas izstrādātu ietekmēšanas rīku, ar kura palīdzību nomelnot Krievijai neizdevīgās valstis, piesedzoties ar rūpēm par cilvēktiesībām.

Jau ziņojuma priekšvārdā tiek norādīts, ka 2022. gada laikā ziņojumā ietverto tēmu lokā situācija esot krasi pasliktinājusies, proti, daudzās valstīs esot pastiprinājušās vēstures pārrakstīšanas kampaņas un tikušas mainītas vēsturiskās koncepcijas. Kā piemēru ziņojuma autori min nacistiskās Vācijas režīma pielīdzināšanu totalitārajai PSRS vai centienus uzlikt daļu atbildības par Otrā pasaules kara sākšanos uz PSRS pleciem.[2]

Nebūt nav pārsteidzoši, ka pie uzvedības ziņā “vissliktākajām” valstīm tiek piepulcētas tieši Baltijas valstis, Polija un Ukraina, kurām tiek pārmesta diskriminācija attiecībā uz mazākumtautībām (lasi – krieviem). Krievijas Ārlietu ministrijas ieskatā, rietumvalstis pat kopīgi esot lēmušas no starptautiskās sabiedrības acīm slēpt Kijivas režīma “nacistisko būtību”, mērķtiecīgi cenšoties noslēpt dažādu ekstrēmistisku kustību Donbasā pastrādātos noziegumus.[3]

Krievijas raižu saraksts

Attiecībā uz Latviju ziņojuma autori norāda, ka krieviski runājošo aktīvistu un iedzīvotāju “vajāšanai” jaunu impulsu devusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Tā tiek skaidroti pieņemtie likuma grozījumi, kas aizliedz atbalstīt Krieviju tās agresijā pret Ukrainu, kā arī Krievijai piešķirtais terorismu atbalstošas valsts statuss.[4]

Arī Latvijas centieni ierobežot prokremliskās dezinformācijas plūsmu tiek uzdoti par informatīvās telpas “tīrīšanu no citādi domājošajiem”.[5] Taču ziņojuma autorus, spriežot pēc tam pievērstās uzmanības, akūti uztrauc tas, ko viņi paši dēvē par “derusifikāciju” jeb latviešu valodas statusa nostiprināšanu Latvijā. Pakāpeniska izglītības sistēmas pāreja uz izglītību latviešu valodā tiek dēvēta par diskrimināciju. Tādas pašas apsūdzības tiek raidītas Latvijas virzienā pat saistībā ar prasību nodrošināt drukātu reklāmas materiālu pieejamību latviešu valodā.[6] Krievijas Ārlietu ministrijas redzējumā, rusofobijas izpausme ir pat šogad veiktais labojums Politisko partiju likumā, kas partijām liedz sniegt atbalstu personām vai valstīm, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu.[7]

Krievijas Ārlietu ministrija arīdzan nav laidusi garām izdevību pievērsties piemineklim Uzvaras parkā. Piemineklis, kurš, autoru redzējumā, ticis uzstādīts par godu tiem, kas atbrīvojuši Latviju, esot faktisks upuris vietējam rusofobijas uzplaiksnījumam, ko pastiprinot atsevišķu pieminekļu demontāža arī ārpus Rīgas.[8]

Lai dramatizētu notiekošo, tiek pat piesaukts Valsts prezidenta atbalsts Krievijas imperiālisma simbolu nojaukšanai, lai skaidri iezīmētu Latvijā it kā valdošo tendenci[9] – vēlmi pārrakstīt vēsturi, to pakļaujot politiskajai konjunktūrai, tādā veidā diskriminējot daļu vietējās sabiedrības.

Būtiski norādīt, ka ziņojumu caurvij atsauces uz pagājušā gada nogalē ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto un Krievijas veidoto rezolūciju par nacisma glorifikācijas ierobežošanu, kurā valstis tiek aicinātas ierobežot vēstures “pārrakstīšanu” un paustas bažas par centieniem aizliegt simbolus, kas ir saistīti ar valstīm, kuras uzveica nacismu.[10] Svarīgi uzsvērt, ka starp valstīm, kas rezolūciju atbalstīja, nav ES dalībvalstu, tāpat kā Ukrainas, ASV, Austrālijas, Kanādas, Japānas un citu valstu, kuras ir tieši apskatītas ziņojumā.[11] ASV pārstāvniecība ANO arīdzan publicēja skaidrojumu, uzsverot, ka rezolūcija nav atbalstāma, jo tas ir Krievijas maskēts mēģinājums ietekmēt citas valstis, uzdodoties par nacisma glorifikācijas ierobežotāju.[12] Turklāt Krievija šādus mēģinājumus ir veikusi arī iepriekš, piemēram, 2016. gadā, un arī toreiz ES dalībvalstis atturējās.[13]

Kas Krievijas lācim vēderā

Raugoties virspusēji, ziņojums pats par sevi nav revolucionārs. Pret Latviju un citām rietumvalstīm izvirzītie iebildumi nav nedz jauni, nedz arī unikāli. Savā ziņā ziņojums pat iekapsulē Krievijas ārpolitikas tendences, zem viena jumta aptverot pārmetumus it kā notiekošajā krieviski runājošo diskriminācijā, vēstures pārrakstīšanā un rusofobijā. Taču aiz tā slēpjas ziņojuma jēga.

Pirmkārt, tas nav vienas prokremliskas vietnes vai televīzijas personības oportūnisms, bet gan Krievijas nomināli galvenās ārpolitiku veidojošās institūcijas redzējums. Uzreiz gan jāpiebilst, ka Krievijas ārpolitika, ciktāl tā attiecas uz citu valstu ietekmēšanu, lielā mērā tiek veidota Kremlī, ne tikai ārlietu resorā. Ziņojumu veidojošās institūcijas nosaukums tūlītēji tam rada papildu pievienoto vērtību un līdz ar to arī šķietamu prestižu.

Otrkārt, ziņojums adresēts arī Krievijas sabiedrībai, lai turpinātu nostiprināt Kremļa oficiālo pozīciju par Krievijai un krieviem šķietami pieaugošo apdraudējumu no Rietumiem. Ar ziņojuma palīdzību tiek piedāvāts skaidrojums, ka rietumvalstu nostāja ir nevis rezultāts Krievijas ārpolitikai, bet gan it kā pieaugošajām nacisma tendencēm. Nacisma atdzimšanas tendenču attiecināšana tieši uz attīstītajām rietumvalstīm ir veids, kā mazināt Rietumu liberālo demokrātiju valsts modeļa pievilcību Krievijas sabiedrībā, tiecoties piedāvāt Krievijas valsts pārvaldes modeli kā labāko nacisma tendenču novēršanai.

Treškārt, Krievijas apelēšana pie ANO un citu starptautisko institūciju dokumentiem ir daļa no Krievijas centieniem izmantot institūcijas pret pašām valstīm. Līdzīgā veidā Krievija ir tiekusies izmantot arī Eiropas Padomes pieņemtos dokumentus, kurus ir virzījusi pati Krievija. Šāda pieeja tiek izmantota, lai Krievijas skatījumam piešķirtu augstāku leģitimitāti. Šajā pieejā sekundāra nozīme ir dokumentu statusam, proti, vai dokuments ir ar rekomendējošu vai saistošu raksturu. Ja, kritizējot citas valstis, Krievija starptautisko institūciju dokumentu atšķirīgo statusu neizšķir, tad pretēja pieeja ir par dokumentiem, kas skar pašu Krieviju un tai noteiktās saistības.

Visbeidzot – ziņojums ir daļa no plašākas tendences Krievijas ārpolitikā raksturot jebkādas Krievijai neizdevīgas darbības no citus valstu puses kā rusofobiju vai pat nacismu. Abas parādības ir kļuvušas par klātesošo elementu Krievijas amatpersonu un mediju personību komentāros, tai skaitā par norisēm Latvijā, piemēram, valodas un izglītības jautājumiem.

Latvijas izglītības sistēmas pāreja uz izglītību latviešu valodā, tāpat kā citi ar valodu vai politisko partiju darbību saistīti jautājumi, ir Latvijas suverenā telpa. Krievijas Ārlietu ministrijai ir skaidri redzams, ka Latvija sper soļus uz tādu sabiedrības integrāciju, kas mazina Krievijas ietekmi ilgtermiņā. Būtu pārsteidzīgi un nepamatoti apgalvot, ka izglītība latviešu valodā pēkšņi atrisinās sabiedrības integrācijas jautājumus, taču tas ir svarīgs solis, lai mazinātu sabiedrības šķelšanos. Tas savukārt ilgtermiņā palīdz mazināt divu valodu informatīvo telpu problēmu, kuru Krievija aktīvi centās izmantot pret mums pašiem.

Noslēgumā – nevar noliegt Sarkanās armijas svarīgo lomu un upurus nacistiskās Vācijas sakaušanā. Tomēr tas kopā ar PSRS nodarījumiem okupētajās teritorijās kara laikā un pēc tā nepiešķir tiesības pārinterpretēt nacisma ideoloģiju un piemērot to pašas Krievijas politisko interešu īstenošanai. Jo īpaši tas ir svarīgi laikā, kad pašā Krievijā novērojams straujš autoritārisma pieaugums, plašāka vēršanās pret citādi domājošajiem, vārda un runas brīvības ierobežošana un atklāti aicinājumi uz citu tautību pārstāvju iznīcināšanu – procesi, kas atbilst nacisma ideoloģijai.

 

[1] Министерство иностранных дел Российской Федерации, “О ситуации с героизацией нацизма, распространении неонацизма и других видов практики, которые способствуют эскалации современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости”, skat. 06.09.2022., 9. lpp., pieejams: https://mid.ru/upload/medialibrary/ea9/%D0%94%D0%BE%D0%BA%D0%BB%D0%B0%D0%B4%20-%20%D0%B3%D0%B5%D1%80%D0%BE%D0%B8%D0%B7%D0%B0%D1%86%D0%B8%D1%8F%20%D0%BD%D0%B0%D1%86%D0%B8%D0%B7%D0%BC%D0%B0%20-%202022.pdf#page=231&zoom=100,109,95

[2]Turpat, 9.-10. lpp.

[3]Turpat, 12.-13. lpp.

[4] Turpat, 246. lpp.

[5] Turpat, 247.-248. lpp.

[6] Turpat, 251. lpp.

[7] “Likumi.lv”, Politisko partiju likums, 7. panta 5. daļa, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/139367-politisko-partiju-likums

[8] Министерство иностранных дел Российской Федерации, “О ситуации с героизацией нацизма, распространении неонацизма и других видов практики, которые способствуют эскалации современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости”, skat. 06.09.2022., 238-239.lpp., pieejams: https://mid.ru/upload/medialibrary/ea9/%D0%94%D0%BE%D0%BA%D0%BB%D0%B0%D0%B4%20-%20%D0%B3%D0%B5%D1%80%D0%BE%D0%B8%D0%B7%D0%B0%D1%86%D0%B8%D1%8F%20%D0%BD%D0%B0%D1%86%D0%B8%D0%B7%D0%BC%D0%B0%20-%202022.pdf#page=231&zoom=100,109,95,

[9] Turpat, 236.-237. lpp.

[10] United Nations General Assembly, 76th Session, “Combating glorification of Nazism, neo-Nazism and other practices that contribute to fuelling contemporary forms of racism, racial discrimination, xenophobia and related intolerance”, pieejams: https://digitallibrary.un.org/record/3954148

[11] Министерство иностранных дел Российской Федерации, “О ситуации с героизацией нацизма, распространении неонацизма и других видов практики, которые способствуют эскалации современных форм расизма, расовой дискриминации, ксенофобии и связанной с ними нетерпимости”, kat. 06.09.2022., 793.-794. lpp., pieejams: https://mid.ru/upload/medialibrary/ea9/%D0%94%D0%BE%D0%BA%D0%BB%D0%B0%D0%B4%20-%20%D0%B3%D0%B5%D1%80%D0%BE%D0%B8%D0%B7%D0%B0%D1%86%D0%B8%D1%8F%20%D0%BD%D0%B0%D1%86%D0%B8%D0%B7%D0%BC%D0%B0%20-%202022.pdf#page=231&zoom=100,109,95,

[12] United States Mission to the United Nations, “Explanation of Vote at the Third Committee Adoption of the Combating Glorification of Nazism”, skat. 06.09.2022., https://usun.usmission.gov/explanation-of-vote-at-the-third-committee-adoption-of-the-combating-glorification-of-nazism/

[13] “Tvnet”, “Latvija un ES neparaksta rezolūciju pret nacisma glorifikāciju vienpusējas vēstures interpretācijas dēļ”, skat. 06.09.2022., https://www.tvnet.lv/4616147/latvija-un-es-neparaksta-rezoluciju-pret-nacisma-glorifikaciju-vienpusejas-vestures-interpretacijas-del

Dalīties: