Taisnīgums Krievijas gaumē jeb kā Krievija mēģina attaisnot aneksiju

10.10.2022

www.delfi.lv

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Viens no pēdējo nedēļu nozīmīgākajiem notikumiem Ukrainas karā bija Krievijas steidzīgā gatavošanās okupēto teritoriju aneksijai. Likumsakarīga bija dažādu “runājošo galvu” aktivitāte, lai censtos pamatot, kāpēc Ukrainas valsts teritorijas it kā “piederot” Krievijai un kāpēc šāda soļa speršana esot bijusi nepieciešama.

No pagātnes līdz tagadnei

Vislielākā nozīme ir piešķirama tieši Krievijas prezidenta Vladimira Putina kārtējam vēstures monologam, ar ko viņš uzstājās 30. septembrī. Viņš atsaucās uz jau bieži dzirdētiem pārmetumiem pret rietumvalstīm, proti, ka tās vēloties Krieviju padarīt par koloniju, ko tikai izlaupīt. Viņa redzējumā, Rietumi nevēloties pieņemt tādu iespēju, ka Krievija spētu būt liela un spēcīga valsts, kas uzdrošinoties nepakļauties kādām abstraktām vērtībām un principiem.

Viņš uzsvēra, ka pašreizējais karš Ukrainā esot pašas Krievijas cīņa par Krievijas varenību ne tikai tagadnē, bet arī nākamajās paaudzēs. Līdz ar to viņš beidzot nonāca pie “pamatojuma”, proti, Ukrainas teritoriju aneksija esot vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.

Ukrainas četros reģionos notikušie pseidoreferendumi esot apliecinājums teritoriju iedzīvotāju vēsturiskajai vienotībai un kopīgajam liktenim ar Krieviju, par kuru Krievijas senči esot ne reizi vien karojuši un, kas būtiski, uzvarējuši. Viņam arī piebalsojis Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks un kādreizējais prezidents Dmitrijs Medvedevs, kurš arīdzan nodēvējis teritoriju pievienošanu Krievijai par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kas vienlaikus arī palīdzēšot aizsargāt šo teritoriju iedzīvotājus.

Sasaiste ar vēstures notikumiem nebūt netiek uzskatīta par sekundāru, un Krievijas informatīvajā telpā regulāri tiek atgādināts par šo teritoriju (tāpat kā teju visas Ukrainas teritorijas) vēsturisko sasaisti ar Krieviju, par kuru krievi ir jau paaudzēs nolikuši savas galvas. Un, pēc Kremļa domām, šo teritoriju iedzīvotāji esot no paaudzes paaudzē nodevuši mīlestību pret Krieviju, kas tagad tiekot pausta vēlmē atgriezties Krievijas sastāvā. Neuzkrītoši tiek arī atgādināts, ka PSRS vadoņu nemākulības dēļ izjuka valsts un tādējādi cilvēki tika atrauti no savas patiesās dzimtenes.

Ideja par Ukrainas teritoriju aizstāvību tiek papildināta ar jau ilgi skandētām apsūdzībām Kijivas režīma fašistiskajā dabā, kurš turklāt joprojām izvēršot prettiesiskas un pat teroristiskas darbības pret saviem iedzīvotājiem. Vasilijs Koltašovs, “Jaunās sabiedrības institūta” direktors, pat apgalvo, ka pa Ukrainas ielām klīstot ar svastikām tetovēti cilvēki, kuri bez jebkāda pamata nogalinot pat ukraiņus, kamēr Ukrainas drošības dienests tiek pielīdzināts gestapo, ko visa pārējā pasaule it kā paklausīgi noklusējot. Un ar to tiek skaidrota “nepieciešamība pēc Krievijas”, proti, Krievija izbeigšot šādu teroru un palīdzēšot iedzīvotājiem, atšķirībā no Rietumiem, kuri it nekā neesot palīdzējuši.

Vēsturiskais nihilisms

Tiem, kas atminas 2014. gada notikumus Ukrainā, šī argumentācija izklausīsies jau kaut kur dzirdēta, un ne bez pamata. Putins, tāpat kā citas Krievijas amatpersonas, četru apgabalu aneksiju šogad pamato ar fundamentāli tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tiecās skaidrot Krimas aneksiju un karadarbības aizsākumu Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Caur tiem Krievija cenšas ietērpt savas imperiālistiskās ambīcijas rūpēs par cilvēktiesībām un pašnoteikšanās tiesībām. Tiesa, kopš 2014. gada Krievija un Putins pats pakāpeniski centās veidot priekšstatu par Ukrainu kā nepatstāvīgu, mākslīgu valsti, lai ilgtermiņā veidotu pret Ukrainu noskaņotu sabiedrisko domu.

Pagājušā gada jūlijā tika publicēta Putina eseja “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”, kurā Krievijas prezidents tiecās pierādīt, ka atsevišķa ukraiņu nācija nemaz neeksistē. Viņa ieskatā, Ukrainas mūsdienu teritorija allaž ir atradusies ciešā politiskā un kulturālā sasaistē ar Krieviju – pat tiktāl, ka ukraiņi kā atsevišķa nācija nav izdalāmi.

Bet mūsdienu Ukraina kā valsts esot vien PSRS ēras rezultāts, kas esot izveidots Krievijas vēsturiskajās zemēs. Savukārt jebkādi centieni demonstrēt Ukrainas kā patstāvīgas, no Krievijas atsevišķas nācijas pastāvēšanu tiek skaidroti ar jau senu tradīciju paļauties uz izdomājumiem, kuriem neesot it nekā kopīga ar realitāti. Un šie izdomājumi, Krievijas prezidenta redzējumā, turpinoties arī mūsdienās, Kijivas varai cenšoties pārrakstīt vai aizmirst pašai savu vēsturi, un šī iemesla dēļ Krievija tiekot nepamatoti uzskatīta par agresoru. Līdz ar to Ukrainas centieni nostiprināt pašiem savu nacionālo identitāti pat tiek pielīdzināti piespiedu asimilācijai, kam pretreakcija esot bijusi iedzīvotāju “separātisms” 2014. gadā Krimā un Donbasā.

Būtībā pati eseja ir neslēpts Kremļa mēģinājums jau pašā saknē noliegt ukraiņus kā nāciju un Ukrainas suverenitāti. Jau esejas nosaukums ir manipulatīvs, proti, tas vedina domāt, ka vēsturiskā vienotība vispār pastāv. Esejā paustais sentiments skaidri attēlo Krievijas nihilistisko attieksmi pret Ukrainu kopumā, proti, jau Borisa Jeļcina administrācija piekrita formāli atzīt Ukrainu par suverēnu valsti tikai tad, kad Ukraina piekrita Krievijai nodot kontroli pār Sevastopoles ostu. Šo pašu pieeju turpināja iebrukums Ukrainā 2014. gadā, kura mērķis bija ne tikai iegūt kontroli pār daļu Ukrainas teritorijas, bet tiešā veidā ierobežot Ukrainas suverenitāti, jo jebkāda Ukrainas politiskā attīstība un virzība Rietumu virzienā nebūtu iespējama bez Krievijas iesaistes.

Ukrainas vieta pasaulē

Neapšaubāmi, Ukraina un Krievija vēsturiski ir bijušas cieši saistītas, taču apgalvot, ka Ukraina kā nācija ir mākslīgs PSRS laika veidojums, nav pamata. Saskaņā ar Austrumeiropas vēstures pētnieka Timotija Snaidera teikto ideja par Ukrainu kā nacionālu valsti pastāv jau kopš 17. gadsimta, kas vēl lielāku nozīmi ieguva 19. gadsimtā, līdzīgi kā nacionālās kustības citviet Eiropā. Tikpat nepamatota ir ideja, ka Krievijai esot kādas īpašas tiesības atņemt Ukrainas teritorijas tikai tāpēc, ka tās vēsturiski ir apdzīvojuši krievi vai tās esot piederējušas Krievijai.

Šīs teritorijas ir suverēnās Ukrainas daļa, kuras bez Kijivas piekrišanas nedrīkst tikt pārdalītas. Izmantojot loģiku par vēsturiski apdzīvoto teritoriju “patieso” piederību, Mongolija varētu pieteikt savas tiesības uz lielāko daļu Eirāzijas kontinenta, pamatojot to ar Zelta ordas kontrolētajām teritorijām. Lieki piebilst, ka Krievijas īstenotie pseidoreferendumi zem ieroču stobriem neatbilst nekādiem standartiem, lai varētu tikt uzskatīti par leģitīmiem vietējo iedzīvotāju gribas izpausmes veidiem.

Krievijas uzspēlētais nacionālisms un raizes par cilvēktiesībām Ukrainā ir tikai ārpolitisks iegansts. Ideja par vienu nāciju zem viena – Krievijas – karoga ir instruments, ar kura palīdzību ir iespējams apelēt pie iedzīvotāju simpātijām ne tikai Ukrainā, bet arī Krievijas iekšpolitiskajā vidē. Iekšējai auditorijai tiek piedāvāts konkrēts politiskais ietvars, kurā Ukraina tiek demonstrēta kā Krievijai nozagta vai pazaudēta teritorija, kuras atgūšana ir juridiski un morāli pamatots un atbalstāms solis.

Tieši tāpēc Putina eseja šajā kontekstā ir nozīmīga, jo palīdz veidot “pareizo” sapratni par Ukrainu kā veidojumu, kas Krievijas teritorijas ir aizņēmies uz laiku. Taču šāds nacionālisms tiek attiecināts tikai uz teritorijām un valstīm, kas atrodas ārpus Krievijas, turpretī Krievijas iekšienē šis vēstījums tiek pieklusināts. Krievija ir multietniska valsts, kurā skaļas idejas par krievu kā noteicošo nāciju var radīt etnisko spriedzi, it īpaši ņemot vērā dažādās etniskās un reliģiskās grupas, piemēram, Čečenijā. Līdz ar to Krievija attiecībā pret Ukrainu var izmantot argumentu par it kā pastāvošo vienotību starp krieviem un ukraiņiem, kamēr iekšēji šāds šovinisms ir bīstams. Tāpat arī Ukrainas gadījumā Krievija var iestāties par cilvēktiesību ievērošanu, atsaucoties uz nepierādītām apsūdzībām pret Ukrainas iedzīvotājiem, kamēr pašā Krievijā cilvēktiesības tiek vairāk uztvertas kā traucēklis valsts politikas īstenošanai.

Līdz ar to Krievijas idejas par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un Ukrainas iedzīvotāju aizsardzību kalpo vairākiem savstarpēji saistītiem mērķiem. Pašsaprotami, pašreizējā kara kontekstā teritoriju aneksija ir skaidrs pieprasījums Kijivai un Rietumiem pārtraukt pretošanos Krievijas agresijai. Vienlaikus tas ir turpinājums jau gadiem ilgai tendencei censties ierobežot Ukrainas spējas pašai lemt par savu attīstību.

Krievijas acīs Ukrainas attālināšanās no Krievijas ietekmes ir nepiedodama – ne tikai imperiālistisko ambīciju dēļ, bet arī tādēļ, ka raisītu būtiskus, Krievijai neizdevīgus jautājumus. Ukrainas sekmīga demokratizācija un no tā izrietoša likuma varas un cilvēktiesību ievērošanas stiprināšana liktu uzdot jautājumu, kāpēc Krievija to nespēj. Tas krasi kontrastētu ar pašas Krievijas postulēto “īpašo” sūtību kā valstij, uz kuru īsti neattiecoties Rietumu liberālās vērtības. Lai gan Krievija aktīvi izmanto retoriku par Ukrainu kā NATO placdarmu, politiskā līmenī Kremlim daudz bīstamāka ir Ukrainas dalība Eiropas Savienībā, jo tā tiešā veidā izaicinātu Krievijas pārvaldības modeli kā vienīgo pareizo.

Nav šaubu, ka Krievijas piemērotie “attaisnojumi” Ukrainas teritoriju aneksijai ir vien mentālās vingrošanas piemērs, kas negūs plašu atbalstu starptautiskajā vidē. Tiesa, ironiskā kārtā tieši Krievijas rīcība pēdējo astoņu gadu laikā ir būtisks iemesls Ukrainas politiskajām un sociālajām transformācijām, kas pašā saknē vājina jebkādas vēsturiskās saites, kādas ir pastāvējušas starp Ukrainu un Krieviju. Tieši tādā pašā veidā Krievijas agresija kliedē šaubas par to, kādu pasaules modeli tā vēlas veidot.

Dalīties: