Vēršam uzmanību uz Kanādas Valsts drošības pētījumu centrā (Centre for National Security Studies) tapušu pētījumu par informācijas operāciju būtību un nozīmi. Ieskatam piedāvājam tā priekšvārda tulkojumu.
Mūsdienu asimetrisko konfliktu realitāte liek mums atzīt, ka ar militāro spēku vien nav iespējams panākt politisko uzvaru. Mēs sastopamies ar kaut ko tādu, kas ir ļaunāks par sakāvi – uzvaras neesamību, kad mūsu priekšā ir ienaidnieks, kurš atsakās no kara, ko mēs cenšamies viņam uzspiest. Atrazdamies šādā situācijā, kas vairākumam militārpersonu izrādās sarežģīta un destabilizējoša, un pārliecinājušies, ka risinājums meklējams ārpus bruņotā konflikta, mēs novērojam atdzimstošo interesi par tā saucamajām Informācijas operācijām (IO). Tomēr, dodoties IO visumā, bieži atklājas nepazīstama pasaule, dažkārt nestrukturēta un nepārtraukti evolucionējoša.
Jau deviņdesmitajos gados sāka dīgt ideja par IO vienības nepieciešamību Kanādas Bruņotajos Spēkos. 11.septembra notikumu seku un mūsu līdzdalības Afganistānā rezultātā tika izveidota struktūra, kura, lai gan vēl ir trausla un nepilnīga, tiek uzskatīta par vienu no labākajām Starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos. Kāda īsti ir Kanādas loma šajā kontekstā un, jo īpaši, kāda ir tās nākotne? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms aplūkosim trīs kontekstus: vēsturisko, ģeogrāfisko un komerciālo.
Vēsturiskais konteksts mums atgādina, ka „kara viltības, maldināšana, dezinformēšana, maskēšanās un mahinācijas ir tikpat vecas kā pats karš”.[1] No Trojas zirga līdz „Tuksneša vētrai” stratēģi dažādos veidos ir izmantojuši informāciju saviem mērķiem. Vismaz viņi ir centušies to panākt. Nepieciešamība pēc Informācijas operācijām bieži izriet no atšķirībām uzskatos par varu. Tādējādi tās bieži ir saistītas ar revolucionāriem kariem, dumpjiem un terorismu. 19.gadsimtā Francijas impērijas koloniālā avantūra izvirzīja nomierināšanas principu un „eļļas traipu” teorijas iedzīvināšanas vēstnešus ar Galjeni (Gallieni) un Liotē (Lyautey) priekšgalā. Pirmā pasaules konflikta laikā plaši izplatīta bija aizraušanās ar pamfletiem un tādu moderno metožu kā fotografēšana izmantošanu. Otrais Pasaules karš nesa brutālu revolūciju ar perfektu propagandas pielietojumu, kur Jozefs Gēbelss bija neapstrīdami izcilākais lietpratējs; un dezinformēšana piedzīvoja savu zvaigžņu stundu līdz ar operācijas „Gara spēks” realizāciju. Aukstais karš un Vjetnama demonstrēja nevienmērīgu evolūciju, ko raksturoja mīlestības – naida attiecības starp pavēlniecību un IO. Dekolonizēšanas process radīja jaunu teorētiķu paaudzi, kuru pārstāvēja Lašero (Lacheroy), Hogards (Hogard), Nemo (Némo), Trinkjē (Trinquier) un Galulā (Galula). Mūsdienu konflikti, to asimetriskā rakstura dēļ, liek mums pārvērtēt nepieciešamību veikt karadarbību un „apdomāt” iedzīvotāju iesaukšanu karadienestā un attiecīgu viņu uztveres ievirzīšanu.
Ģeogrāfiskais konteksts ļauj mums atšķirt un nodalīt trīs atsevišķas grupas: (1) Amerikas Savienotās Valstis un valstis, kuras gandrīz burtiski kopē to doktrīnu; (2) bijušā Austrumu bloka valstis, kurām raksturīgs aizdomīgums pret propagandu un kuras savā darbībā koncentrējas uz materiālo aspektu (elektroniskā, kibernētiskā un tīkla karadarbība); un (3) valstis, kuras izmēģina oriģinālu pieeju. Definīcijas parasti ir neskaidras, pat pretrunīgas. Tomēr, bieži ir novērojama neauglīga vēlme izprast IO darbības principus un pielīdzināt tās Psiholoģiskajām operācijām, Dezinformēšanas operācijām, Drošības operācijām, Elektroniskajai karadarbībai un Datortīklu operācijām. Lai gan joprojām eksistē acīmredzami sarežģījumi saistībā ar izpratni un adaptāciju, skaidri iezīmējas tendence integrēt, koordinēt un sinhronizēt Informācijas operācijas ar citām militārajām un nemilitārajām funkcijām. Vecajos dokumentos novērotās neatbilstības mūsdienās parasti tiek nogludinātas, jo iesaistītās puses lielākoties panāk vienošanos attiecībā uz lomu sadalījumu un definīcijām, tomēr šeit vēl ir ļoti daudz darāmā. Joprojām eksistē galvenā neskaidrība saistībā ar IO lomas definīciju: vai tas ir funkciju koordinēšanas forums, darbības veicējs ar savām paša tiesībām, vai resursu pārvaldnieks, kura uzdevums ir sasniegt konkrētus stratēģiskos mērķus? Beidzot, komerciālais konteksts novelk interesantu paralēli starp militāro pasauli un „biznesa” pasauli. Saziņas stratēģija un ietekmes stratēģija ir atradušas sev vietu mārketinga struktūrvienībās. Saņēmuši uzdevumu stimulēt patērētājus pirkumu veikšanai, vai, no stratēģiskā viedokļa, nostiprināt preces markas reputāciju, reklāmas veidotāji un uzņēmumu sabiedrisko attiecību speciālisti izmanto visus psiholoģiskā kara ieročus. Tādas metodes kā izmaiņu vadība var arī tikt pētītas un pielietotas peļņas palielināšanai. Mums noteikti jāpievērš uzmanība arī tam, ka ir uzsākta ietekmes stratēģijas realizācija ar mērķi izmantot „viedokļa maiņu” uzņēmuma identitātes stiprināšanai. Beidzot, sociālo tīklu izplatība ir tehnoloģiskās evolūcijas rezultāts, kas, lai gan nebūdama mērķis, satur parametru, kuru nedrīkst ignorēt.
Šo trīs kontekstu aplūkošanas noslēgumā rodas acīmredzami secinājumi:
Iedzīvotāji ir centrālais IO elements. Iedzīvotāji dzīvo pilsētās, kas ir Informācijas karadarbības scēna.
Attiecībā uz informācijas uzbrukumu, ir jāatgriežas pie ideoloģijas un kopējās lietas. Lai gūtu šādas kopējās lietas izpratni, no mūsu puses ir nepieciešama atbrīvošanās no aizspriedumiem. „Vai ir iespējams pretoties džihada garīgajai ofensīvai ar materiālajiem argumentiem?”[2]
Saistībā ar mūsu ienaidnieku, mēs esam pakļauti trīs galvenajiem riska faktoriem. Pirmais ir tā tikai kā nenozīmīga lieluma iekļaušana analīzē. Otrais ir tā identificēšana ar sevi, tādējādi apveltot to ar savu paša domāšanas un rīcības veidu. Trešais ir nonicināšana, ko ātri vien rada atziņa, ka tam nav tādu varas elementu kā mums, kas īstenībā palielina tā spēku.[3]
Šodienas karavīram, un vēl jo vairāk rītdienas karavīram, ir jādemonstrē evolucionējošs un mainīgs profils un jāspēj pielāgoties kultūrai, kas ļautu viņam ļoti īsā laika periodā nomainīt klasiski militāro pozīciju ar sociālās inženierijas funkciju.
Uztvere, viedoklis un ietekme ir neatdalāmi no modernās karadarbības. Mērķis ir ienaidnieka griba, uztvere un izpratne.
Informācijas operāciju principi cilvēku prātos vēl nav īsti skaidri.
Beidzot, šķiet, ka ir steidzami jāpanāk vienprātība attiecībā uz Informācijas operāciju definīciju, struktūru un statusu, īpaši izmaiņu vadības ietvaros, kas ir saistīts ar steidzamības sajūtu un kas prasa skaidras stratēģiskās līnijas ievērošanu.
Bieži tiek jautāts: „Vai nekinētiskie IO risinājumi var kļūt par pamata spēju?” Atbilde nenoliedzami ir „jā”. Tomēr, ir zināms, ka vērtības un pārliecība vada uzvedību, kas, savukārt, nosaka kultūru. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama kultūras maiņa, lai transformētu IO pamata spējā. Tas notiks tikai tik drīz, cik drīz mainīsies uzvedība. Izmaiņas organizatoriskajā uzvedībā var novērtēt pēc vadības rīcības. Tas, kā līderi uzņemsies šādas pārmaiņas vadību, demonstrēs labo gribu, formulēs kopīgo vīziju un pieņems lēmumus, būs progresa pareizajā virzienā rādītājs.[4]
Kanādai ir iemesls būt lepnai par to, ka tā ir viena no pirmajām valstīm, kuras ir sapratušas un savlaicīgi pieņēmušas mūsdienu konfliktu radītās izmaiņas. Kā tādai, tai ir iespēja uz vispāratzīto vērtību bāzes attīstīt kompetenci, kas ir tikpat oriģināla, cik svarīga, piedāvājot novatorisku perspektīvu jaunu izaicinājumu pieņemšanai.
Atteikties no šādas iespējas vai noraidīt to nozīmētu izraisīt katastrofālas sekas. Mēs varētu ļoti viegli ļauties kārdinājumam, piemēram, izmantot pasludināto karaspēka izvešanu no Afganistānas 2011.gadā kā ieganstu budžeta samazināšanai un IO izstrādes atlikšanai uz vēlāku laiku vai, vēl ļaunāk, uz visiem laikiem. Šāda kļūda padarītu mūs par tādām valstīm, kuras pagātnē ir ieguvušas šo spēju par daudzu upuru cenu un kuras, nesaglabājot to, šodien ir spiestas vēlreiz „izgudrot riteni”.
Tādējādi, ir pilnīgi nepieciešams iedalīt atbilstošu budžetu un pieņemt lēmumus, kas demonstrētu nopietno izmaiņu vadlīnijas darbībā. Specializācijai ir jākļūst par pilnvērtīgu ieroci, ko pielieto talantu piesaistīšanai un karjeras iespēju piedāvāšanai. Beidzot, būtu lietderīgi izstrādāt spēcīgu doktrīnu, kas nodrošinātu Informācijas operāciju plaša darbību klāsta piedāvāto iespēju optimālu izmantošanu.
Taktiskā bāze ir pārliecinoša un gatava darbībai. Tas īpaši attiecas uz tiem, kas Afganistānā ikdienā saskaras ar konvencionālo aktivitāšu ierobežojumiem. Operatīvā vadība ir pārliecināta un gatava mainīt savu domāšanas veidu. Šobrīd kārta ir stratēģiskajai vadībai pieņemt lēmumus, kas faktiski demonstrētu gribu veikt nepieciešamās kultūras izmaiņas, kas ļautu Kanādai spert drošu soli pretī rītdienas konfliktu izpratnei un risinājumam.
Pētījums angļu valodā pieejams šeit.
[1] Paul Villatoux. La guerre psychologique des origines ą nos jours (Paris: L’esprit du livre, 2008). (Brīvs tulkojums.)
[2] Philippe de Montenon. David Galula’s presentation, Contre‐insurrection — Théorie et pratique (Paris: Economica, 2008). (Brīvs tulkojums.)
[3] General Vincent Desportes. La guerre probable (Paris: Economica, 2007). (Brīvs tulkojums.)
[4] David C. Akerson. “Information Operations as a Core Competency”, IO Sphere (2009).