www.ej.ru

Filmēšanās grupu no Krievijas Valsts Televīzijas un Radio Kompānija (ВГТРК), kuru vadīja Arkādijs Mamontovs neielaida Ukrainā. Iepriekš Gruzijā neielaida citu Mamontovu – laikraksta „Izvestija” galveno redaktoru un Pirmā kanāla vadītāju Maksimu Ševčenko.

It kā korporatīvā brālība prasītu, lai es aizstāvētu amatabrāļus. Taču par kādu korporācijas brālību iet runa ? Viņi nav žurnālisti.

Kāpēc, lai viņi nebūtu žurnālisti? Viņi taču ir „valstiskie žurnālisti”, viņi ir Krievijas valsts pusē, viņi..

Nekā tamlīdzīga. Valsts intereses stipri atšķirās no to interesēm, kurus apkalpo šie cilvēki. Priekš žurnālista, skatījums uz valsts redzes viedokli – tā ir izpratne par nācijas, valsts, sabiedrības vajadzībām, valsts intereses vērtējot no tā, cik lielā mērā tās saskan ar  šīm vajadzībām. Bet viņi, nodarbojas ar to, ka uzrīda krievus uz to kaimiņiem. Ienaida, naidīguma propoganda, bet dažkārt tieši aicinājumi uz karu.

Pat vairāk, cita skatupunkta atspoguļojums tajos masu medijos, kuros viņi strādā principā nav iespējams. Un ne tikai plašsaziņas līdzekļos. Lūk, ko raksta kāds Odesas laikraksts:

„Nevaru noturēties nepateicis vēl kādu gadījumu: ko gan krievs Krievijā var izlasīt par Ukrainu no rokasgrāmatas „Divdesmit labākās ekskursijas pa Ukrainu”. Es palūdzu savu draudzeni Maskavā pameklēt vietējos grāmatu veikalos kādas grāmatas par Ukrainu tur var nopirkt. Viņa skurpulozi izpildīja manu lūgumu. Lūk viņas atsūtītais grāmatu saraksts (ar nelieliem saīsinājumiem – red.):

Ukraina.Pārlāde. 2009

Žiļcov S. Fašizms Ukrainā: draudi vai realiztāte? 2008

Neatkarīgā Ukraina.Proejekta krahs. Kalašņikovs M. Kaujas lauks – Ukraina.

Salauztais trijžuburis.2009

Savickij G. Krievija un Ukraina. Kad ierunāsies lielgabali.2007

Širokorad A.B. Ielūgums uz pašnāvību. Kāpēc Ukrainai vajadzīgs NATO?2009

Krjučkov Georgij,T abačņik Dmitrij, SimonenkoPjotr, Grineveckij Sergei, Toločko Pjotr. Pazudušais raksts. Nesagrozītā Ukrainas- Krievzemes vēsture.2008

Dikij A.Nācijas bez muļķiem. Ukrainas un to kaimiņu vēsture.2009

Dubovis G. Holokausta līdzdalībnieki. Baltkrievijas un Ukrainas vietējās policijas noziegumi, 1941-1944. 2008

Din M. Krievija un tās „kolonijas”: kā Gruzija, Ukraina, Moldova, Baltijas valstis un Vidusāzija iegāja Krievijas sastāvā.2007

Komentāri šeit ir absolūti lieki. Šie „literatūras, publicistikas un zinātniskie garadarbi”runā paši par sevi.i

Varbūt arī lieki, taču es nokomentēšu.

Runa neiet ne par Krievijas imidžu, ne ukraiņu neizpratni un arī ne par šo rakstu apvainojošo toni. Man nav par ko atvainoties, es to neesmu rakstījis, uz ietekmēt Krievijas politiku man, tāpat kā citiem krieviem Krievijā nav iespēju. Paši vainīgi, taču lietas šobrīd ir tieši šādas. Šeit ir svarīgs, kas cits: Ukrainas un Gruzijas varas iestādes neielaiž valstī cilvēkus ne jau tāpēc, ka tie ir vainīgi ukraiņu vai gruzīnu priekšā. Pirmām kārtām tie vainīgi Krievijas un krievu priekšā.

Situācija ir daudz ļaunāka nekā to vēlas parādīt oficiālā vara. Sak, ir propoganda, bet kaut kur augšā arī precīza analītika. Tauta tiek turēta zināmā spriedzē, taču vara – tā visu saprot un rīkojas pareizi.

Nekā tamlīdzīga. Bijušie žurnālisti, kā arī šie antiukrainiskie grāmatu autori neraksta priekš tautas. Viņi nav atkarīgi no saviem skatītājiem vai klausītājiem. Aģitācijas propogandas dzelzs princips, kurš tiek iedvests visiem atkarīgiem plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem: mēs rakstam (ziņojam, dejojam, dziedam) priekš viena lasītāja (klausītāja, skatītāja). Kāds ar to domā savu augstāko priekšniecību, cits par to uzskata tiešo kuratoru, taču neviens nedomā par auditoriju. „Tauta visu norīs”

Tauta arī „norij” – krievi pilnā nopietnībā slikti noskaņoti pret Ukrainu un ukraiņiem. Taču atšķirībā no augstā kara, nekādu pretpropogandu, -ne simetrisku, ne asimetrisku Ukraina nerealizē. Un Ukrainā uz krieviem, kā uz ienaidniekiem neskatās.

Tas arī uzkurina Ukrainas jautājuma radikālos piekritējus. Viņi ir pārliecības pilni, bet propogandisti tikai papildina šo pārliecību ar saviem buramvārdiem,- ka Ukraina ir Krievija, ka ukraiņu kā nācijas nav, ka laiks ir atjaunot Padomju Savienību.

Tas, ka ukrainiskā identitāte var formēties arī bez pretnostatījuma Krievijai, pat tieši otrādi, – tas netiek pat ņemts vērā. Tas viņiem nav saprotami, jo nav runāts viņu valodā.

Krievijai šobrīd vairāk kā nekad ir nepieciešamas zināšanas par saviem kaimiņiem, bez aizspriedumiem veikts situācijas monitorings par tuvajās ārzemēs notiekošo, iepriekšējo humanitāro sakaru atjaunošana. Krievijas varas lielākā kļūda ir tā, ka daudzu gadsimtu garumā veidotās attiecības ar Gruziju un Ukrainu ir apzināti sabojātas, tiek uzskatītas par nevajadzīgām, kļuvušas bezvērtīgas. Iespējams, tas ir uz ilgu laiku. Bet ne mūžīgi.

Jautājums šobrīd ir, kas paņems uz sevi  smago darbu, lai atjaunotu sakarus un veiks adekvātas informācijas izplatīšanu par notiekošo  Ukrainā, Gruzijā un citur. Tā būtu padomju mantojuma pārvarēšana. Taču esošā vara ir  padomju saistēmas atbalstītāja. PSRS laikos izglītots krievs bija labi informēts par ASV politisko sistēmu, franču mākslas jaunumiem un japāņu kultūru, taču neko nezināja par Gruzijas valstiskuma vēsturi, baznīcas stāvokli Armēnijā vai ukraiņu impressionismu. Tikai tad, kad Gruzīņu kīno guva pasaules slavu, to ievēroja.

Lai nepaliktu par „sovjetiem”, nepieciešams pieņemt institucionālu, stratēģisku lēmumu, par pieeju informācijai, kas adekvāti atspoguļo situāciju postpadomju telpā, tās izplatīšanu un neatkarīgu tuvo ārzemju situācijas ekspertīzi. Nevis pretpropoganda, bet gan adekvāta informācija un ekspertīze – lūk, kas var izmainīt esošo situāciju