07.09.2015. www.delfi.lv, www.lsm.lv
Cilvēks ir brīnumaina būtne, kas, lai izdzīvotu un nesajuktu prātā, pierod pie visa, pat pie tā, pie kā nevajadzētu pierast. Okupācijas laikā mēs esam pieraduši pie apšaudēm, ļaužu bojāejas, māju sagraušanas, pie tā, ka pilsētas ielas piepilda iekarotāji – „atbrīvotāji” – nekontrolēti varmākas ar ieročiem rokās, pie jaunās Doņeckas tautas republikas (DTR) „elites” absolūta analfabētisma un stulbuma, pie pastāvīgām briesmām, izsekošanām un denunciācijām no „atbildīgo pilsoņu” puses, pie izmirušas pilsētas, izzūdošām precēm un ģeometriskā progresijā augošām cenām, pat pie tā, ka diezgan liela daļa mūsu līdzpilsoņu no šķietami normāliem cilvēkiem pārvērtušies par radījumiem ar no LifeNews un Rossija 24 patapinātu klišeju komplektu galvās, kas pilnībā zaudējuši spējas šķirot informāciju, domāt un analizēt. Mēs jau esam pieraduši dzīvot šajā „mežonīgajā laukā”. Nostrādā adaptēšanās aizsargmehānisms, citādi līdz uzvarai var neizdzīvot. Taču galvenais – to vajag apzināties un pamanīt sev apkārt. Nedrīkst atmest notiekošā apjēgšanu.
Pēdējā laikā vairakkārt esmu dzirdējusi biedējošu frāzi; „Tagad jau tīri nekas, lūk, pērnvasar, kad ienāca Girkina-Strelkova karaspēks, tad gan bija šausmas”. Šādi izteikumi liecina, ka cilvēks okupācijas sākumu atceras kā pārdzīvojumu kalngalu, bet, adaptējoties pie dzīves sagrābtajā pilsētā, vienkārši pierod pie „šausmām” un tās vairs neapzinās. Šī neapzināšanās arī baida, tāpēc, ka tā ir vēl viena lienošā hibrīdkara ietekme – atņem cilvēkam spēju apjēgt esošo un vari vadīt viņu, uz kurieni vēlies.
Tas, kas notika 2014.gada vasarā, tiešām bija patiesas šausmas: pilsētu pārpildīja Krievijas karavīri, kas jau bija „apskurbuši” no asinīm pēc kaujām Slavjanskā, kurus ieraugot, kaut kā pierāvās un satraucās arī vietējie DTR-iešu aktīvisti, jo viņi paši grasījās šeit kļūt par saimniekiem, bet nācās pabīdīties malā. Pilsētā iedibinājās kara terora režīms: tika ieviesta komandanta stunda no 22.00 līdz 6.00 (patiesībā jau ap pl. 19-20 uz ielām praktiski nebija cilvēku), aresti kļuva stipri biežāki (arī tikai uz aizdomu pamata par simpatizēšanu Ukrainai) – cilvēkus savāca pat uz ielām un veikalos. 2014.gada jūlijā es pati redzēju, kā divi armijnieki izveda jaunu puisi no lielveikala „Brūklenīte” un pēc dokumentu pārbaudes „iepakoja” savā mašīnā, kas gaidīja pie veikala kopā ar vēl diviem bruņotiem kaujiniekiem. Nedaudzie garāmgājēji, acis nodūruši, pielika soli, lai ātrāk paietu garām. Nekad neaizmirsīšu apmierinājuma izteiksmi šo necilvēku acīs, redzot garāmgājēju bailes.
Tajā vasarā sākās to pašu kaujinieku veiktās pilsētas apšaudes (dažkārt viņi imitēja Ukrainas bruņoto spēku šaušanu, citreiz tā biju viņu pašu grupējumu savstarpējo rēķinu kārtošana). Daudzi Doņeckas iedzīvotāji tad arī aizbrauca no pilsētas, tika slēgti daudzi veikali (atlikušie pārtikas veikali tajā laikā strādāja līdz 17-iem), gandrīz visas bankas un aptiekas, kafejnīcas un restorāni, sporta klubi, bet teātri beidza sezonu pirms laika. Sabiedriskajam transportam pēc Girkina-Strelkova dekrēta vajadzēja pārtraukt darboties pl. 20:00, taču, piemēram, tramvaju jau pēc pl. 15-16 bija veltīgi gaidīt. Turklāt atsevišķi maršruti tika saīsināti DTR-iešu kontrolposteņu dēļ, īpaši pilsētas ziemeļos (tur atradās DTR problēmu zona – Doņeckas lidosta, ko aizstāvēja ukraiņu karavīri – tieši viņus vēlāk nodēvēja par „kiborgiem”). Kaujinieki cilvēkiem „rekvizēja” automašīnas, dzīvokļus, viņi sagrāba Sarkanā krusta biroju, asins pārliešanas staciju, ātrās palīdzības mašīnas (ko bieži izmantoja ieroču pārvadāšanai), bet apgabala slimnīcu pārvērta par „DTR kara hospitāli”. Starp citu, tur ārstēja ne tikai ievainotos kaujiniekus. Daudzi krievu armijnieki izmantoja iespēju un izgāja medicīnisko apskati, apmeklēja zobārstu, fizioterapijas kabinetus – vārdu sakot, uzlaboja veselību būdami patiesi pārsteigti par mūsu ārstu profesionālismu un medicīnas pakalpojumu lētumu (protams – ar viņu „kaujas” algām!).
Jā, tolaik bija biedējoši, tīrās šausmas. Taču apziņa nevēlējās pieņemt realitāti, likās, ka tā nevar būt, sliktākajā gadījumā, – ka viss drīz beigsies. Cerības kļuva īpaši stipras, kad ar brīvprātīgo bataljoniem (kuru sastāvā bija ne mazums doņeckiešu) pastiprinātā Ukrainas armija sāka atbrīvot teroristu sagrābtās teritorijas. Taču pēc Jilovaiskas traģēdijas, kad Krievija saviem aprūpētajiem „jaunkrieviem”/ „novorosiem” svieda palīgā profesionālo armiju, kļuva skaidrs, ka tas paliks uz ilgu laiku. Rudenī cilvēki sāka pamazām atgriezties, atvērās drusku vairāk aptieku un veikalu (galvenokārt mazas pārtikas bodītes un nelieli stihiski veidojošies tirdziņi), kā arī daži restorāni pilsētas centrā (lai kaujiniekiem būtu kur „relaksēties”). Taču tas nenozīmē, ka kļuvis labāk. Tas nozīmē, ka ļaudis sākuši pielāgoties dzīvei okupācijā.
„Tagad jau tīri nekas…” Bet vai tā ir? Spriediet paši. Ātrās palīdzības mašīnas pārstājuši izmantot kaujinieku un viņu ieroču pārvadāšanai, un tās atgrieztas sākotnējo uzdevumu pildīšanai. Taču, kas ar tām brauc? Jo daudzi ārsti taču ir aizbraukuši, lai arī, protams, ne visi. Manas paziņas vecāki izsauca „ātros”, jo mātei kļuva slikti. Tie atbrauca, uzvedās dīvaini (pēc tēva vārdiem, kā „čigānu tabors”), neko nepaskaidrojot, veica injekciju un aizbrauca neatstājot pat zāļu ampulas. Taču māte pēc tā vairākas dienas atradās savādi bremzētā stāvoklī un nepazina savus tuviniekus, tāpat bija novērojami domāšanas traucējumi. Izrādās, pilsētā ieviesusies šāda prakse: bezmaksas ātrās palīdzības izskatā ierodas krāpnieku brigāde (starp kuriem pat var nebūt mediķi), kas nolūkojuši dzīvokļus (pārsvarā piederošus vientuļiem sirmgalvjiem), kurus iespējams „atbrīvot”, injicējot īpašniekam kaut kādu narkotisku vielu un, kamēr upuris atrodas šādā stāvoklī, dabūt dzīvokļa „dāvinājuma” parakstu vai piesavināties kādus vērtīgus priekšmetus. Šajā gadījumā nekas neizdevās, jo „vecenīte” nebija viena – manas paziņas tētis, kaut arī saistīts pie gultas, ir pie skaidras apziņas un sāka pieprasīt paskaidrojumus un uzrādīt zāļu nosaukumu. Viņiem nācās ātri atvadīties. Bet pēc pusgada, kad „ātrie” bija vajadzīgi tēvam (par laimi mana paziņa tobrīd bija kopā ar vecākiem), viņi, protams, izsauca maksas ātro palīdzību „Boriss”. Atbrauca normāli, sakarīgi mediķi, taču par izsaukumu nācās samaksāt 900 grivnas. Tomēr tas bija tikai par ātro palīdzību, jo ar tālāko ārstēšanos atkal radās problēmas. Izrādījās, ka iecirkņa ārste ir aizbraukusi, tās vietā atnāca cita, skatoties uz kuras darbībām, manai paziņai radās šaubas, vai viņa patiešām ir ārste.
Bet Doņeckā situācija vēl ir kaut cik pieņemama, sliktāk ir apgabala mazpilsētās. Manai paziņai Torezā pēkšņi bija vajadzīga vēdera operācija, taču tur viņai nekādi nespēja palīdzēt – trūkst ārstu, tāpat arī zāļu un anestēzijas līdzekļu. Nācās viņu pārvest uz apgabala slimnīcu Doņeckā. Tas tika izdarīts. Paveicās, ka tajās dienās nenotika kārtējais „DTR kareivju varonīgais uzbrukums”, kad Ukrainas spēki tomēr atbild ar uguni uz neskaitāmajām provokācijām (kā, piemēram, apšaudot Ukrainas kontrolē esošo Marjinku 2015.g. jūlija beigās). Tādos gadījumos visus civilos steigšus izraksta, atbrīvojot palātas ievainotajiem.
Ja diagnoze neprasa ķirurģisku iejaukšanos, tad situācija ir nedaudz labāka. Piemēram citu manu paziņu kādā karstā 2015.gada vasaras dienā ķēra sirdstrieka. Viņu steidzami hospitalizēja kardioloģijas nodaļā. Tur nekas daudz neatšķīrās no pirmskara laikiem – ja nu vienīgi nodaļā bija tukšāks (mazāk kā ārstu, tā pacientu) un dārgākas zāles (kā viss DTR – 2-3 reizes dārgāks nekā brīvajā Ukrainā).
Un tas ir tikai tas, ar ko esmu saskārusies, ko pati zinu. Bet ir daudz kā tāda, par ko es nezinu. Kā, piemēram, šobrīd izdzīvo nieru slimnieki, kam nepieciešama dialīze? Tā taču ir sarežģīta un dārga procedūra, ko nepieciešams veikt trīs reizes nedēļā. Agrāk tādi cilvēki bija uzskaitē un viņiem veica hemodialīzi bez maksas (uz pilsētas budžeta rēķina). Bet kā ir tagad?
Arī stomatoloģiskos pakalpojumus šeit nav viegli saņemt. Daudzi zobārstniecības kabineti, privātās klīnikas ir slēgtas, daudzi ārsti aizbraukuši. Dažās atlikušajās privātajās klīnikās blakus izkārtnei izlikts uzraksts „Mēs strādājam” (tāpēc, ka nedaudzajos 2014.gada vasaras un rudens mēnešos ļaudis jau bija pieraduši, ka viss ir slēgts). (foto nr.5 Paziņojums pie zobārstniecības kabineta) Tajos ir gan speciālisti, gan materiāli, taču cenas ir „sāpīgas” – piemēram, vidēja plombe izmaksās aptuveni 800 grivnas (tāda pati brīvajā Ukrainā – 400 grivnas).
Atsevišķa tēma ir ginekoloģija. Stādieties priekšā – no Doņeckas ir izbraukuši aptuveni 600-700 tūkstoši cilvēku, pie tam pamatā jauni un vidēja vecuma cilvēki. Ārsti ginekologi domāja, ka darba kļūs mazāk, jo dzemdību skaits sarucis un daļu nodaļu nāksies slēgt. Taču atklājās, ka darba kļuvis vēl vairāk, jo sakarā ar jaunpienācējiem – Krievijas armijniekiem un brīvprātīgajiem – noticis neticams venērisko slimību uzliesmojums, turklāt tādu, no kurām mūsu teritorijā pēc ārstu uzskata jau sen bijām tikuši vaļā. Bet vēl dažus mēnešus vēlāk palielinājās arī dzemdību skaits. Kaujiniekiem bija parādījušās draudzenes, kā arī dzemdētājas -kaujinieces (dažām pat pasē ir DTR cīnītāja plastikāta karte). Dažkārt kaujinieces žēlojas, ka, uzzinot par grūtniecību, viņas tiek atlaistas, turklāt ar atpakaļejošu pavēles datumu pirms grūtniecības. Starp citu, tā rīkojas arī ar daudziem ievainotajiem, kas guvuši sakropļojumu un zaudējuši spējas atgriezties karadarbībā – atvaļina ar pavēli, kura datēta pirms ievainojuma iegūšanas.
Protams, dzemdē arī parastas pilsētas iedzīvotājas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ nav spējušas izbraukt. Un viņas saskaras ar problēmu lērumu: bērnu pārtikas, autiņbiksīšu, autiņu, drēbīšu, higiēnas preču, ratiņu u.c. lietu trūkumu. Šo visu lietu ir maz un tās maksā ļoti dārgi. Sākumā, vēl rudenī parādījās bērnu preču komisijas veikali, kuros varēja pārdot jau nevajadzīgās lietas un salīdzinoši nedārgi nopirkt nākošajam vecuma periodam nepieciešamo. Šobrīd jaunās māmiņas lielākoties mainās ar lietām, palīdzot vien otrai. Naudas pirkumiem taču nepietiek.
Sevišķa problēma ir pārtika priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem. Iedzīvotāji bieži paši savāc līdzekļus, lai to iepirktu un atvestu no „lielās zemes” – brīvās Ukrainas. Pagājušā gada laikā tā tika izglābti vairāki bērni.
Jaunajiem vecākiem ir vēl viena problēma – jaundzimušā dokumentu noformēšana, jo tos Doņeckā izdod tikai ar DTR zīmogu. Daudzi cenšas izbraukt uz Ukrainas kontrolēto teritoriju un tur saņemt bērna dzimšanas apliecību. Taču pēdējā laikā DTR-ieši neizlaiž ārā bērnus bez atbilstošiem dokumentiem. Starp citu, ar līdzīgu problemātiku sadūrušies ļaudis, kuriem kāds no tuviniekiem nomiris – arī miršanas apliecību izdod tikai ar DTR zīmogu. Civiltiesisko aktu iestādē paši darbinieki iesaka to šeit neņemt, jo visiem taču skaidrs, ka šis papīrs nebūs derīgs.
Tā, lūk, pie mums izskatās šis „jau tīri nekas”…
Veronika
Šis ir sestais apraksts sērijā „Vēstules no Doņeckas”, kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, kuras īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam, no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.