03.08.2015. www.delfi.lv (LV), www.lsm.lv (RUS)
No paša sākuma, vēl kopš studentu Maidana sagraušanas Kijevā, zināju: „To vajag pierakstīt! Tagad strauji attīstās traģiski, liktenīgi notikumi, norisinās valsts dzīvā vēsture, tāpēc vajag visu fiksēt, citādi pēc tam tas aizmirsīsies zem jaunu notikumu slāņa, ar kuriem piesātināta ne tikai katra diena, bet pat stunda.”
Līdz šim brīdim atceros to dienu un satrauktās draugu sejas, kuri jau bija paspējuši uzzināt jaunākās ziņas: Kijevā notiek briesmīgas lietas!
Trūka vārdu, vienkārši sastinga sirds, un sažņaudzās dūres. Un pirmā doma: „Tas nav Ukrainas „rokraksts”, pie mums šīs varas laikā tiek darīts daudz neaptveramu lietu, bet lai notiktu kas tāds!!! Šeit kaut kas nav tā. Bez Krievijas līdzdalības te nav iztikts”. Tālākie notikumi to apstiprināja. Kopš tās dienas dzīve izmainījās uz visiem laikiem. Mēs vairs nekad nebūsim agrākie, un daudzējādā ziņā tas ir labi, bet cena par to ir tūkstošiem ukraiņu patriotu – labāko, jaunu, aktīvu, atbildīgu, pilnu spēka un vēlmes dzīvot cienīgi – dzīvību.
Un sāka skriet diena pēc dienas, kas bija piepildītas ar satraukumu un gaidām, sērām un prieku, jaunu apzināšanos un jaunām norisēm (Doņeckas Eiromaidans, līdzekļu vākšana Kijevas Eiromaidana atbalstam, sarunas ar cilvēkiem, notiekošā neizpratnes bieža konstatēšana, izskaidrošana utt.). Bet pierakstīt īsti nesanāca. Šķita – pēc tam, kad viss beigsies, arī pierakstīšu. Bet nebeidzās un turpinās arī pašlaik, jau otro gadu. Taču vakar notika kas tāds, kas tomēr mudināja sākt pierakstīt.
Kluss jūnija vakars. Vārda vistiešākajā nozīmē kluss: maiga norietoša saule, nav mūsu karstā stepes vēja, tukšs pilsētas centrs (ļoti daudzi izbraukuši uz brīvo Ukrainu) un nešauj, kas ir pārsteidzoši, jo kanonādes skaņas Doņeckas iedzīvotājiem ir jau pierasta lieta. Pēkšņi šo klusumu pāršķeļ izmisuma pilns meitenes kliedziens: „Mana Ukraina! Mana! Mana Ukraina!!! Tik un tā to nenogalināsiet, ”DTRieši” nolādētie! Mana Ukraina!” (DTRieši – Doņeckas tautas republikas kaujinieki red. piezīme).
Man no vienas puses prieks: „Lūk, taču man tuva dvēsele pavisam blakus!” – bet vienlaikus bailes par viņu: „Mīļā meitene, esi uzmanīga, var taču nogalināt, nogalina viegli un daudzus jau ir nogalinājuši”. Es ļoti labi saprotu viņas izmisumu, jo jau otro gadu mēs dzīvojam okupācijā. Ir ieviests visa ukrainiskā – simbolikas, valodas, televīzijas un preses, – aizliegums. Notiek aresti, slepkavības uz vietas bez tiesas un izmeklēšanas, cilvēki pazūd bez vēsts, frontes līnija stiepjas pa Doņeckas nomali, bet dažādu kaujinieku grupējumu savstarpējās izrēķināšanās notiek pašā Doņeckā. Regulāra ir pilsētas centra un mierīgo iedzīvotāju apšaudīšana no kaujinieku puses, lai radītu traģiskus skatus Krievijas medijiem, un lai pastrādātajā apsūdzētu Ukrainas bruņotos spēkus. Pilsēta ir pilna ar krimināliem elementiem, kuri izlaisti no cietumiem (Krievijas un okupētās teritorijas) apmaiņā pret piekrišanu karot „Doņeckas tautas republikas” pusē kopā ar vietējiem kaujiniekiem, Krievijas militārpersonām un kadiroviešiem. Kadirovieši parādījās pilsētā jau 2014. gada maijā un piedalījās Doņeckas lidostas ieņemšanā. Pa pilsētu regulāri pārvietojas tanki un bruņutransportieri. (FOTO1). Vārdu sakot, tas ir briesmīgs sapnis, kas nekādi nebeidzas.
Meitenes kliedziens „Mana Ukraina!” kādu laiku satricināja sasalušo atmosfēru. Pēc tam atskanēja dusmīga vīrieša balss: „Jā, tava, tava. Aizveriet viņu kāds, gulēt neļauj.” Sastingusī pagalma telpa sāka pakāpeniski kustēties: bars skolēnu sāka meklēt „aurojošo muļki”, un, atrodot, filmēja ar telefoniem; „bomzīga” izskata vīrietelis sāka zvanīt kādam un ātri stāstīt par notiekošo, noziņojot koordinātes. Ceru, ka ar meiteni tomēr viss kārtībā, vismaz gribētos tam ticēt.
Stučīšana „jaunajā republikā” ir īpaši uzplaukusi. Kaimiņi nodod kaimiņus, garāmgājēji kļuvuši par „modrajiem pilsoņiem” un ziņo par cilvēkiem, kas viņiem ir likušies aizdomīgi. Tā kā fotografēt „Doņeckas tautas republikā” ir tiesības tikai akreditētiem žurnālistiem, tad arī pastaiga ar fotoaparātu rokās kļuvusi bīstama. Vienreiz pati to piedzīvoju. Vēl pagājušā gada rudenī gāju pa pilsētas centrālo bulvāri, fotografēju ziediņus, debesis u.tml. (Doņeckā ir daudz skaistu vietu), un, protams, pilsētā notikušās izmaiņas. (FOTO2) Pēkšņi pamanu kādu pensijas vecuma vīru, kurš stāv tieši ceļu krustojumā uz braucamās daļas (pilsēta kļuvusi tukša, automašīnu gandrīz nav) un naidīgi skatās tieši uz mani. „Ko tu dari?!” – viņš man uzkliedz, nez kāpēc uzreiz uzrunājot uz „tu”. Un tālāk, pievēršoties retajiem garāmgājējiem, turpina kliegt: „Skatieties, tā taču ir koriģētāja. Viņa tagad datus nosūtīs, un uz mums sāks šaut”.
Sapratu, ka vajag ātri iet prom. Vēlreiz uzskatāmi nofotografēju puķes, debesis, un devos viņam garām uz priekšu pa bulvāri. Labi, ka viņš fiziski nevarēja man paskriet pakaļ.
Bet nesen manu paziņu aizturēja „Doņeckas tautas republikas” policija sakarā ar „atbildīgas pilsones” ziņojumu par tādu pašu aizdomīgu ziediņu fotografēšanu. Par laimi, viņa tika cauri sveikā. Tika caurlūkotas visas safotografētās bildes, gūta pārliecība, ka uzņemti patiešām tikai dabas skati, un viņu atlaida mājās. Tā ka dzīvojam kā staļinisko represiju periodā.
Vispār fotografēšanas aizliegums parādījās pagājušā gada vasarā, kad Krievijas karaspēks ar Girkinu priekšgalā iegāja Doņeckā un sāka apšaudīt pilsētas centru, uzdodot to par Ukrainas bruņoto spēku veiktu apšaudi. Daži cilvēki bija gatavi tam uzreiz noticēt un bija sašutuši par Ukrainu. Citi nesteidzās ticēt vai atspēkot, bet veica sprādzienu vietu fotografēšanu, analizēja bojājumu raksturu, lidojuma trajektoriju, sprādziena viļņa spēku utt., ar precīzu aprēķinu palīdzību noteica vietu, no kurienes šauts un kurā nekādi nevarēja būt Ukrainas bruņotie spēki. Tādā veidā apmāns tika atklāts, informācija kļuva pieejama un tie, kuri uzreiz noticēja Ukrainas zemiskumam, jau sāka šaubīties. Lai šis melīgais informācijas karš netiktu zaudēts, kaujinieki vienkārši aizliedza visiem, izņemot viņu pašu akreditētos žurnālistus, jebko fotografēt.
Protams, tā nav vienkārši nebrīvība, bet pastāvīgi draudi būt arestētam, piekautam, nogalinātam, kas ļoti nospiež garastāvokli un var novest pie izmisīga kliedziena: „Mana Ukraina!” Bet tomēr vajag saņemties izturību, pacietību, iziet šos pārbaudījumus un sagaidīt atbrīvošanu.
Taču, kā izrādās, no šiem aresta draudiem ir noguruši arī paši kaujinieki. Viens no teroristiem, kurš savulaik piedalījās Slavjanskas okupācijā, Aleksandrs Žučkovskis no Sanktpēterburgas savā Facebook kontā raksta:
„Diskutējam par pagrabu lomu jaunās Novorossijas republikas valstiskuma tapšanā” – Čalenko ģeniāli noformulēja. Domāju, „pagrabs” kā savdabīgs fenomens, protams, ieies Donbasa kara vēsturē. Smieklīgi un grēcīgi, protams. Boriss Borisovs līdz šim laikam ir pagrabā, pie tam vienīgi par vārdiem, par kritiku. Un arī mani, godīgi sakot, ir nogurdinājusi pastāvīgā balansēšana uz pagraba robežas. Pēdējā laikā Doņeckas pagrabi atkal sākuši intensīvi aizpildīties, kaut kāds kārtējais tīrīšanu vilnis sācies. Tas nonāk līdz pat kurioziem. Nupat vienai apakšvienībai Doņeckā tika dots rīkojums iesēdināt pagrabā kādu grupu. Puiši jau sāka grupu izstrādāt (pielietot operatīvu pasākumu kompleksu), bet pēkšņi pienāca rīkojums izstrādi pārtraukt. Taču darbs jau bija uzsākts un vairāki pasākumi paveikti. Rezultātā puiši, kuri vienkārši izpildīja pavēli, tieši par šiem pasākumiem paši arī nokļuva izstrādē un tagad viņiem pašiem draud pagrabs…”
Izlasīju šo un atcerējos vienas savas paziņas vārdus, kura it kā iestājas par Ukrainu, bet pa šo laiku kaut kā kļuvusi lojāla kaujiniekiem: „Iedomājies, pagrabā pasēdēja! Bet izlaida taču. Nu, kurš tagad nav sēdējis?”
Briesmīgais sapnis joprojām turpinās…
Veronika
Šis apraksts ir pirmais sērijā „Vēstules no Doņeckas”, kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, kuras īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam, no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.