14.09.2015. www.delfi.lv
Man dažkārt jautā: „Ko pie jums tādu rāda televīzijā, ka cilvēki tā izmainās? Pat ar radiniekiem zūd kontakts, ar viņiem kļūst neiespējami sarunāties. Kas tas ir? Vai tiešām iespējams tā „sapūderēt” smadzenes?”
Protams, pie vainas nav tikai televīzija, taču lielā mērā tomēr arī tā. Es televizoru praktiski neskatos, kopš Krievijas iebrukuma sākuma, kad vietējo televīziju sagrāba „zemessargi” un Krievijas kanāli pilnībā nomainīja ukraiņu kanālus, jo bez simtprocentīgiem meliem tajos uz skatītājiem iedarbojās arī psiholoģiski, izmantojot aizliegtas tehnoloģijas. Pārbaudīts uz daudziem! Daži patrioti, kas eksperimenta pēc noskatījās Krievijas telekanālu ziņu pārraides, atzinās, ka jau pēc 10 minūtēm viņus pārņēma naids un radās vēlme iet dauzīt nekrietnos banderoviešus un Labējo sektoru.
Okupācija ilgst jau otro gadu un mēs esam pakāpeniski izstrādājuši imunitāti pret šo zombēšanu, tomēr lielās dozās arī tagad to nedrīkst skatīties – tas saindē. Taču, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, es nolēmu veikt nelielu televīzijas pētījumu. Speciāli – eksperimenta tīrības vārdā es neizvēlējos īpašu laiku, bet vienkārši ieslēdzu televizoru un sāku skatīties, pārslēdzot kanālus. Lūk, kas sanāca.
Filmas – vai nu vecās padomju laiku, kas toreiz bērnībā vai jauniešu vecumā aizrāva noteiktu auditoriju, atgādinot par „ideālajiem padomju laikiem”; vai arī mūsdienu Krievijas „miliču-bandītu” seriāli; vai tāpat mūsdienu Krievijā uzņemtie sadzīviskie mīlas seriāli. Taču tā nav galvenā psiholoģiskā iedarbošanās, bet tikai ar blakus funkciju. Lūk, minēšu pamata iedarbošanās piemērus.
Kanālā Oplot-TV[1] sastopami Anatolija Šarija raidījumi, kurš sevi pozicionē kā ukraiņu žurnālistu un pirmo Ukrainas bēgli Eiropas Savienībā. Tāpat viņš uzstājas kā viltojumu atmaskotājs Ukrainas medijos par 2013.-2015.g. notikumiem. Tam vajadzētu izsaukt klausītāju uzticību Šarija vārdiem, jo viņu „vajā” „brīvības” dēļ, un pārliecināt tos sekot viņa padomiem. Viens šī autora sižets saucas „Vai bērnus var laist skolā?”. Tajā Šarijs sev raksturīgajā manierē brutāli un simtprocentīgi melīgi „brīdina” vecākus par to, ka ukraiņu skolās no bērniem uztaisīs „kvadrātgalvainu stulbu zombiju” (citāts), iesaka „ņemt privātskolotājus, jo tie tagad nemaksā dārgi”, lai bērnus mācītu mājās, kā ideālu piemēru minot mājskološanas praksi cariskajā Krievijā. Atvainojiet, šo cilvēku nekādi nav iespējams nosaukt par žurnālistu (un vēl mazāk ukraiņu), ja nu vienīgi par dzeltenās preses darboni.
Kādā no Krievijas kanāliem (būdama šokā par dzirdēto, pat aizmirsu pierakstīt, kurā) bija runa par bērnu piespiedu dzimumaudzināšanu Ukrainā un Eiropā. Stāsts bija par to, ka ukraiņu bērniem jau no bērnības iedvešot, ka mīlestības nav, ir tika sekss un dzimumattiecībās vajag stāties tūlīt un ar visiem. Zviedrijā šāda audzināšana sākoties vēl agrāk – bērnu dārzā, bet četrus gadus veciem bērniem kā rotaļlietas tiekot izdalīti dzimumorgānu maketi. Tika stāstīts arī, ka ļaudīm kā Ukrainā, tā Eiropā galīgi nav kauna sajūtas un tie vairs nav normāli cilvēki. Kā arī runāja par to, ka Krievijai nepieciešama droša aizsargbarjera pret šiem mutantiem. No teksta kļuva saprotams, ka Krievijas iedzīvotājus sagatavo jaunam „dzelzs priekškaram”. Un to visā nopietnībā stāsta nevis kāds no ielas, bet Krievijas stratēģisko pētījumu institūtu ekspertu grupas galvenais speciālists Ukrainas jautājumos! Starp citu, šī grupa tika izveidota 2015.gadā, jo, nespējot sagraut Ukrainu militāri, Krievijai nācās pastiprināt savu informācijas karaspēku. Izziņai: „Krievijas stratēģisko pētījumu institūts (KSPI) – liels zinātniski pētniecisks un analītisks centrs, ko izveidojis Krievijas Federācijas prezidents. Galvenais KSPI uzdevums – Krievijas Federācijas Prezidenta administrācijas, Federācijas Padomes un Valsts Domes, Drošības padomes, valdības aparāta, ministriju un resoru informatīvais nodrošinājums. KSPI sniedz ekspertu vērtējumus, rekomendācijas, gatavo informatīvi analītiskos materiālus augstāk minētajām struktūrām.”
Kā viens no KSPI darbības uzdevumiem minēta cīņa ar vēstures falsifikāciju postpadomju telpā. Patiesībā vēstures falsifikācija ir tas, ar ko šī Krievijas prezidenta radītā budžeta organizācija nodarbojas. Jau pie paviršas iepazīšanās redzams, ka notiek impērijas atjaunošana – bijušo „kļūdaini” sagrautās Padomju Savienības republiku savākšana Krievijas virsvadībā. Par to praktiski tiešā tekstā teikts KSPI direktora L.Rešetņikova apsveikuma vēstulē, kas 02.09.2015. nosūtīta Piedņestras republikas J.Ševčukam: „…šajā svētku dienā vēlam Piedņestrai un tās iedzīvotājiem mierīgas debesis virs galvas… un stingru nerimstošu virzību uz lielo vēsturisko mērķi kopā ar Krieviju”. (Pilns teksts pieejams šeit.). Es ar šausmām vēroju, kā pašlaik no manas dzimtenes daļas Krievija veido vēl vieno „brīvo Piedņestru”.
Iespējams, ka institūts tika izveidots ar labiem nolūkiem, taču par tumsonības pieņemšanos spēkā tur, īpaši pēc vadības maiņas, detalizēti pastāstījis tā bijušais darbinieks.
DTRijā (t.s. Doņeckas tautas republikas teritorijā) pastāvīgi notiek vēstures, arī nesenākās viltošana. Piemēram, vietējos kanālos regulāri pārraida militāro ziņojumu kopsavilkumus, kas ir diametrāli pretēji realitātei; tādā pašā veidā tiek uzņemtas arī filmas par karu Donbasā. Piemēram, kinoteātrī „KinoKult” notika kārtējā bezmaksas (!) filmas „Ukrainas agonija” izrādīšana – ar mērķi „jaunatnes patriotiskā audzināšana” un „lai viņiem tas uz visiem laikiem paliktu smadzenēs”. Tajā pat laikā visi, kas izbrauc no okupētās teritorijas uz Ukrainu, redz, ka agonijā atrodas tieši DTR.
Es nebiju skatījusies televīziju vairāk kā gadu, bet paskatoties tagad, ieraudzīju visus ar savu nekaunību šokējošos melus, kas parādījās uz mūsu ekrāniem līdz ar kanālu Rossija 24 un LifeNews atnākšanu. Atceros miera maršu par vienotu Ukrainu Doņeckā 2014.gada 28.aprīlī. Patrioti bez ieročiem, tikai ar karogiem un lentītēm gāja pa pilsētas galveno ielu. Milicijai viņi bija jāaizsargā un tā ieskāva patriotu kolonnu. Taču kad ar armatūras stieņiem un nūjām, kurās iedzītas naglas (smagāku ievainojumu nodarīšanai) bruņoti saniknoti „tituškas” panāca kolonnu, miliči vienkārši tos palaida un tālāk mierīgi noskatījās miermīlīgu cilvēku piekaušanā. Ļaudis bēga, mēģināja paglābties pagalmos, kāpņu telpās, taču viņus panāca un piekāva. Mani paziņas izglāba meiteni, kurai ar naglotu rungu bija pārplēsta kakla artērija. Palimējās, ka viņi ir mediķi, kuriem līdzi bija palīdzības līdzekļi un kuri burtiski brīnumainā kārtā gadījās blakus. Bet ātrās palīdzības mašīnas atbrauca tikai tad, kad slaktiņš beidzās. Krievijas kanāli uz vietas filmēja notiekošo. Pārnākot mājās un ieslēdzot televizoru, ziņu raidījumā ieraudzījām savu miera maršu, taču to pavadīja teksts, ka maršā izgājuši prokrieviski noskaņotie pilsoņi, bet viņiem uzbrukuši un tos zvēriski piekāvuši ukraiņu nacionālisti.
Sekoja šoks. Nekad nebiju iedomājusies, ka masu mediji var tā melot. Taču tā ir to pašu tehnoloģiju izmantošana. Konkrētajā gadījumā neirolingvistiskās programmēšanas tehnika. Jo meli paradoksālāki un stulbāki, jo vairāk šokē – līdz ar to sarauj apziņu un iekļūst zemapziņas dziļumos. Tā ir sava veida inficēšana un šādi inficēts cilvēks tālāk ātrāk noticēs nākošajiem meliem un reāli ticēs stāstiem par krustā piesistiem un iemarinētiem mazuļiem. Šādā veidā cilvēkam nedod zināšanas, bet manipulē ar apziņu, iedarbojoties ar melīgu šokējošu informāciju. Un cilvēks jau ir pārliecināts, ka viņš „zina”, jo šie meli jau ir iekļuvuši viscerotonālajā veselumā. [2] Un viņam pat parādās tieksme pēc līdzīgas informācijas, ne tāpēc, ka tā ir labāka, patiesāka, īstāka, bet tāpēc, ka notiek aizstāšana. Atmiņa vienmēr fiksē „ārpus ierastā” izejošus pārdzīvojumus, vēlāk negatīvā pusi var novākt un pāri paliek tikai spēcīgs pārdzīvojums (jo taču bija šoks) kā tāds, kas zemapziņas līmenī tiek uztverts kā „svētki”.
Tamdēļ šie Krievijas kanāli informācijas pasniegšanā izmanto šoku, kas var arī nebūt piesaistīts tekstam, jo tiem galvenais ir nevis patiesi pastāstīt par notikumiem, bet panākt apziņas sašķelšanos un padarīt skatītājus ērtāk manipulējamus. Tas patiešām ir informācijas karš. Un jāatzīst, ka šinī ziņā Krievija ir veiksmīgi pastrādājusi, ja vien vārdu „veiksmīgi” var attiecināt uz cilvēciskuma sagraušanu cilvēkā.
Veronika
Šis ir septītais apraksts sērijā „Vēstules no Doņeckas”, kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, kuras īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam, no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.
[1] Reģionālais telekanāls OPLOT sevi pasniedz kā Donbasa sabiedrisko televīziju. Tas ir galvenais DTR informācijas un propagandas mediju placdarms Ukrainas varas iestāžu nekontrolētajā Doņeckas apgabala teritorijā.
[2] gremošanas traktu apvijošs nervu tīkls – „ķermeņa smadzenes”, kas, saskaņā ar pēdējiem pētījumiem, atbild par emocijām