Vācijas vēlēšanu iznākums: iekšpolitisko un ārpolitisko izaicinājumu krustcelēs

Elīna Vrobļevska
Publicēts: 28.02.2025

Attēls ģenerēts, izmantojot OpenAI DALL·E 3

Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece

Eiropas valstu iekšpolitiskā stabilitāte un efektīva valdību funkcionēšana ir kļuvusi par īpaši svarīgu un dažreiz arī izšķirošu faktoru Eiropas virzībā uz savu aizsardzības spēju stiprināšanu, atbalsta sniegšanu Ukrainai un spēju līdzsvarot galēju politisko spēku un to ideju izplatību mūsdienu ģeopolitiskajā kontekstā. Vācijas iekšpolitiskā nestabilitāte, ekonomiskie un finansiālie izaicinājumi, līdz šim nav ļāvusi tai uzņemties pilnvērtīgu un atbilstošu lomu Eiropā drošības un aizsardzības jautājumos. Šobrīd augstas likmes tiek liktas sagaidot, ka jaunā valdība, kas provizoriski varētu darbu uzsākt jau aprīļa otrajā pusē, varētu ievērojami mainīt Vācijas politisko pozicionējumu virknē jautājumu.

Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru gūstot Kristīgo Demokrātu apvienībai, jauno valdību veidos F. Mercs, atgriežoties pie tradicionālās tā saucamās melni-sarkanās koalīcijas, kas bija vadošā kanlceres A. Merkeles laikā. Priekšvēlēšanu retorika liecinājusi, ka F. Merca nostāja jautājumos par atbalstu Ukrainai ir fiskāli labvēlīgāka un kopējā politika tendēta uz lielāku Vācijas iesaisti Eiropas drošības veicināšanā. Kā jaunā koalīcija varētu mainīt Vācijas lomu Eiropas drošības veidošanā, NATO ietvaros un pretstāvot D. Trampa īstenotajam ārpolitiskajam haosam un kādi izaicinājumi to potenciāli sagaida?

Vācijas politiskās dilemmas

Vācijas aizejošā kanclera O. Šolca lēmums atbrīvot no amata finanšu ministru K. Lindneru 2024. gada rudenī, kļuva par izšķirošu pēc tam, kad vairāku mēnešu garumā netika panākta vienošanās par 2025. gada budžeta izdevumiem, īpaši ekonomikas un aizsardzības jomās. Vēlme līdzsvarot savu vēsturisko pagātni ar pašreizējo ģeopolitisko situāciju un fiskālo disciplīnu iedzina koalīciju strupceļā.

Kamēr, atsevišķi aizejošās valdības politiķi, kā, piemēram, aizsardzības ministrs B. Pistoriuss  bija sabiedrībā atbalstīti, valdības vadītāja O. Šolca un viņa Sociāldemokrātu partijas reitingi piedzīvoja dramatisku kritumu, veicinot pat iekšējās diskusijas partijā par iespējamu kanclera kandidatūras atsaukšanu no vēlēšanām. Augustā publicētās aptaujas liecināja, ka trīs no četriem aptaujātajiem uzskatīja, ka O.Šolcam trūkst līderības spēju. Arī politiskajās aprindās arvien vairāk tika apšaubīta O. Šolca valdības spēja noturēties iepretim ieilgušajām diskusijām par valsts budžeta konsolidāciju, kur viena no strīdus pozīcijām ir aizsardzības izdevumi, tostarp nepieciešamais finansējums Vācijas militārās industrijas atjaunošanai un 2% no IKP izdevumu sasniegšanai.

Iekšpolitiski Vācijā pēdējos četros gados strauji ir palielinājies atbalsts galējiem un ekstrēmiem spēkiem. Reģionālo vēlēšanu rezultāti Vācijā pagājušā gada rudenī norādīja uz centrisko un koalīcijas partiju popularitātes kritumu, kurām bija izaicinājums pārvarēt pat nepieciešamo piecu procentu barjeru, kā arī vienlaicīgu pieaugošo atbalstu galēji noskaņotām politiskām idejām, kas iestājas par stingrākiem imigrācijas noteikumiem iekšpolitikā (Alternatīva Vācijai jeb AfD), kā arī  pro-kremliskām idejām ārpolitikā (Zāras Vāgenknehtas savienība jeb BSW). Socioloģiskās aptaujas liecina, ka atšķirībā no 2019. gada, reģionālo vēlēšanu rezultāti nevarētu tikt traktēti kā protesta balsojums. Vācijas sabiedrībā arvien pieaugošā neuzticība centriskajām partijām un valsts institūcijām mijiedarbojas ar galēju ideju atbalsta pieaugumu Vācijas sabiedrībā.

Drošības un aizsardzības politikas jaunais kurss?

Vācijas politika drošības un aizsardzības jautājumos līdz šim vērtējama kā atturīga un fokusēta drīzāk un ekonomisko un fiskālās politikas saglabāšanu, nevis drošības un aizsardzības attīstību. Ārpolitiski Vācija ir tikusi kritizēta par nepietiekamu un nesavlaicīgu atbalsta sniegšanu Ukrainai (lai arī Vācija relatīvi vērtējot ir otrs lielākais Ukrainas militārais atbalstītājs, aiz ASV), savukārt, kanclera ieturētā politiskā nostāja attiecībā uz esošajām kolektīvajām drošības vajadzībām bieži raisījusi kritiku un neizpratni starptautiski. Piemēram, lēmums par Taurus raķešu nepiegādāšanu Ukrainai, paredzētā militārā atbalsta samazinājums 2025. gada budžeta plānos un “sarkanās līnijas” piegādāto ieroču izmantošanas jautājumā, baidoties no “iespējamas konflikta eskalācijas”. Arī ekonomiski Vācijai neklājās tik veiksmīgi, karam Ukrainā atstājot iespaidu uz ekonomisko izaugsmi. Par to liecina, piemēram, Vācijas nespēja izšķirties par labu stingrākai nostājai pret Ķīnu 2024. gada vasarā, lai mazinātu tās atbalsta Krievijas karam Ukrainā. Tikmēr eksperti steidza norādīt, ka arī turpmāka Vācijas valdības nespēja vienoties par tās lomu kopējā Eiropas drošības un aizsardzības arhitektūrā varētu vēl vairāk negatīvi ietekmēt tās spēju iegūt citu sabiedroto uzticību.

Līdz šim pieredzētais Vācijas un arī citu Eiropas valstu līderības trūkums ir negatīvi ietekmējis Eiropas spēju atsevišķos jautājumos veidot kopīgu un noturīgu politisko nostāju, īpaši attiecībā uz drošības un aizsardzības jautājumiem – tiešiem un pakārtotiem. Šobrīd diskusijas par līderību Eiropā ir ieņēmušas daudz spēcīgākas aprises, saasinoties ārpolitiskajam kontekstam. Tikmēr F. Mercs jau ir paziņojis, ka Vācija viņa vadībā būs gatava uzņemties līdera lomu, lai veicinātu Eiropas vienotu nostāju Ukrainas, kā arī kopējās drošības un aizsardzības jautājumu risināšanā un atbalsta sniegšanā Ukrainai. Taču Vācijas nepiekāpīgā ārpolitika un iekšpolitiskie ierobežojumi līdz šim virknē jautājumu šādu vienotību un līderību ir izaicinājuši. Arī turpmāk, balstoties uz F. Merca publiskajiem paziņojumiem un politiskajām apņemšanām, Vācijas valdība varētu sastapties ar virkni izaicinājumu jauna politiskā kursa realizācijā.

Cīņa ar galēji labējiem spēkiem

Iekšpolitikā valdošās koalīcijas viens no izaicinājumiem būs tās spēja mazināt galēji noskaņoto politisko spēku popularitātes pieaugumu, kas lielā mērā iet roku rokā ar tās spējām risināt Vācijas migrācijas politikas izaicinājumus, kas ir viens galvenajiem idejiski-politiskajiem trumpjiem tādu partiju kā AfD politikā. Vienlaicīgi, tādu partiju kā AfD idejas vairs nevar tikt ignorētas no valdošo partiju puses. Tā, piemēram, O. Šolcs rudenī atkāpās no līdz tam praktizētās nostās un lēma par labu stingrākas kontroles ieviešanai uz Vācijas robežām. Savukārt, F. Mercs vēl pirms dažām nedēļām mēģināja apstiprināt grozījumus migrācijas likumā, arī sagaidot AfD atbalstu. Tas norāda uz tendenci, ka arī nākotnē, mēģinājumos iegūt vēlētāju atbalstu, Vācijas valdībā esošās partijas varētu pieņemt, tostarp, starptautiski pretrunīgi vērtējamus lēmumus, kuri vienlaicīgi ir nepieciešami, lai nodrošinātu koalīcijas un valdības dzīvotspēju un mazinās atbalstu ko izpelnās radikāli noskaņoti spēki. Tas savukārt arī veicinās Vācijas ārpolitisko pozīciju noturību. Lai arī potenciāli tas var dot papildus leģitimitāti un kredibilitāti AfD un citām līdzīgām partijām, tomēr korekti realizēta politika šajos jautājumos varētu mazināt viņu popularitāti.

Turklāt, Vācijas iekšpolitikā šobrīd vērojams arī “spiediens” no ārējiem spēlētājiem. D. Trampa viņa administrācijas, tai skaitā E. Maska un viceprezidenta Dž. D. Vensa publiski paustais atbalsts galēji labējiem spēkiem Vācijā un citviet Eiropā ir devis papildus stimulu šo partiju aktivitātei tām gūstot arvien plašāku vēlētāju atbalstu un lēmumu pieņemšanas spēku. Īpašu rezonansi izraisījis E. Maska atbalsts priekšvēlēšanu laikā AfD, kā arī  Dž. D. Vensa Minhenes Drošības konferences uzruna, izsakot publisku atbalstu galēji labēji orientētiem politiskajiem spēkiem Eiropā. Viņš arī tikās vienu no AfD vadošajiem kandidātēm Vācijas vēlēšanās (AfD tika liegta dalība Minhenes drošības konferencē), vienlaicīgi atceļot tikšanos ar O. Šolcu. Pie apstākļiem, kad jaunajai valdībai būs nepieciešams risināt migrācijas jautājumus, cerībā, ka tādā veidā tiks mazināta AfD popularitāte, būs jārēķinās, ka šī galēju un ekstrēmisku ideju noskaņojuma mazināšana izpelnīsies arī ASV administrācijas uzmanību. Turpinoties Baltā nama administrācijas pārstāvju aktīvam atbalstam, var paaugstināties riski sabiedrības polarizācijai, dezinformācijas izplatībai un radikālu politisko spēku attīstībai visā Eiropā, kas, protams, padara Vācijas jaunās valdības spējas vadīt radušos apstākļus par vēl jo nozīmīgākiem.  

Vācijas nākotne Eiropas drošības un aizsardzības autonomijā

Vācija ir viens no iespējamiem atslēgas spēlētājiem arī NATO  un potenciāli varētu uzņemties Eiropas drošības līdera lomu alianses ietvaros, taču tās zemie aizsardzības tēriņi šobrīd, kā vienai no lielākajām alianses valstīm, radījusi tieši pretējo efektu. Vācija ir viena no tām NATO dalībvalstīm, kura sasniegusi mērķi novirzīt 2% no IKP aizsardzības tēriņiem salīdzinoši nesen. Šobrīd nekas arī neliecina, ka tā atbalstītu strauju aizsardzības tēriņu palielinājumu pēc D. Trampa pieprasījuma, kas varētu būt 5% apmērā. D. Trampa izteiktā prasība palielināt budžeta iemaksas NATO līdz 5% varētu radīt nopietnus izaicinājumus Vācijai, kura līdz šim nav spējusi vienoties par aizsardzības tēriņu palielināšanu. Tieši nespēja kāpināt aizsardzības izdevumus alianses ietvaros ir bijis viens no ASV un Vācijas attiecību vājajiem punktiem, kritiku izpelnoties ne tikai no pašreizējā Baltā nama saimnieka, bet arī no iepriekšējās Dž. Baidena administrācijas. No otras puses Vācija arī līdz šim nav bijusi arī viennozīmīga Eiropas aizsardzības un drošības autonomijas atbalstītāja, drīzāk pieslienoties tām valstīm, kuras gatavas piemēram, līdzsvarot ieroču iepirkumus no ASV un vietējā Eiropas ražojuma.

Vēl viena plakne, kurā ir svarīga Vācijas pozīcija un līdzdalība ir NATO un valsts spēja sniegt ieguldījumu alianses stiprināšanā, attīstot Vācijas aizsardzības un reaģēšanas spējas. Vēlēšanu uzvarētājs F. Mercs norādījis uz to, ka militāriem tēriņiem būtu jābūt Vācijas budžeta prioritātei. Tiek pieļauts, ka F. Mercs varētu nodrošināt plašāku atbalstu Ukrainai, tai skaitā pārskatīt Taurus raķešu piegādes. Tāpat tiek prognozēts, ka savu amatu jaunajā valdībā varētu saglabāt līdzšinējais aizsardzības ministrs un populārākais politiķis Vācijā, B. Pistoriuss, kura skatījums uz Ukrainai nepieciešamo militāro atbalstu un Vācijas militāro attīstību ir pielaidīgāks, kā pašreizējam kancleram O. Šolcam. Tomēr izaicinājums būs Vācijas konstitūcijā noteiktie budžeta deficīta griesti, kas varētu būt kavējošs apstāklis, diskusijās par strauju aizsardzības finansējuma palielināšanu, jo politiskās nesaskaņas par budžeta deficīta palielināšanu nav pazudušas.

Vācijai ir nepieciešamas arī reformas militārajā nozarē. Politiskajā dienaskārtībā ir bijis jautājums gan par obligātā militārā dienesta atjaunošanu un valdība nav nākusi klajā ar konkrētu piedāvājumu šajā jautājumā, lai arī sabiedrības aptaujas liecina, ka 61% vēlētāju atbalstītu šādas prasības ieviešanu. Nav arī vispārīga plāna par personāla piesaisti armijai.

Vācijai ir arī nozīmīga loma Eiropas militārās mobilitātes nodrošināšanā saistītiem ar administratīviem procesiem, infrastruktūras piemērotību un tehnikas transportēšanas kapacitāti un militārpersonu gatavību šādām operācijām. Lai arī protams šie jautājumi nav attiecināmi tikai uz Vāciju, bet gan plašāku valstu loku, kurām savstarpēji būtu jāsadarbojas, valstij ir nepārprotami nozīmīga loma šo procesu koordinēšanā.

Arī ES budžeta diskusijas gaida uz Vācijas jaunās valdības darba sākumu. Ņemot vērā valsts iekšpolitisko un ekonomisko situāciju un Vācijas ekonomikas nozīmi ES, uzsākt budžeta pārrunas līdz vēlēšanām ES līmenī būtu bijis neproduktīvi, jo neviena partija Vācijas valdībā nebija gatava atbalstīt tēriņu palielinājumu Eiropas aizsardzībai, pirms vēlēšanām.

Šobrīd līdz galam nav skaidra topošās koalīcijas nostāja pret Ķīnu. Kamēr O. Šolcs bija atturīgs realizēt tā dēvēto decoupling stratēģiju, tādā veidā cerot atbalstīt ražošanas industriju, kur Ķīna ir vienlaicīgi problēma un viens no nozīmīgākajiem partneriem. Savukārt, F. Mercs pasludinājis industrializācijas veicināšanu, kā vienu no savas valdības prioritātēm- vai tas tiks darīt Eiropas autonomijas idejas ietvaros, vai turpinot ciešu sadarbību ar Ķīnu uz šo brīdi paliek atvērts jautājums. Taču pie pašreizējās D. Trampa politikas un retorikas, iespējamība, ka F. Mercs izvēlēsies atbalstīt ASV tās stratēģiskajā konkurencē ar Ķīnu, šķiet neliela, lai arī Vācijas “neveselīgā atkarība” no Ķīnas tikusi publiski atzīmēta.

Lai gan F. Mercs apgalvo, ka Vācijas militārā atjaunošana un aizsardzība kopumā būs viņa valdības budžeta prioritāte nav izslēgts, ka Vācijas jaunā valdība potenciāli varētu būt idejiski pretrunīga. Savukārt, priekšvēlēšanu aktivitātes un izteikumi liecina, ka Vācijas iekšpolitiskie jautājumi turpinās būt prioritāro jautājumu augšgalā vēlētāju vidū.

Potenciālajai jaunajai Vācijas valdībai nenovirzoties no topošā kanclera F. Merca publiski uzstādītā politiskā kursa, visdrīzāk, varēsim sagaidīt gan plašāku Vācijas atbalstu Ukrainai, gan arī solidāru nostāju attiecībā pret Krieviju līdzās Eiropas galvenajiem spēlētājiem. Atklāts pagaidām paliek jautājums par to kāda tieši būs Vācijas loma un kāda ārpolitiskās pozīcijas tā spēs ieņemt – vai tā izvirzīsies kā līdervalsts vai daļa no nedaudz plašāka Eiropas kodola, potenciāli līdzās Francijai un Lielbritānijai, veidojot Eiropas ilgtermiņa drošības un aizsardzības stratēģiju. Neskatoties uz F. Merca līdz šim pro-amerikānisko nostāju, viņš ir paziņojis par nepieciešamību kļūt neatkarīgiem no ASV tieši drošības un aizsardzības jomā, norādot, ka pašreizējā administrācija ir vienaldzīga pret Eiropu un uz to nevar paļauties. Protams, atklāts paliek jautājums par ekonomiskajām attiecībām un to ietvaru, īpaši, ja ASV lems par labu tarifu piemērošanai ES.

Kristīgo demokrātu apvienības līderis norādīja, ka jaunās melni-sarkanās koalīcijas prioritātes būs Eiropas aizsardzības spēju audzēšanā kontekstā ar nestabilo ASV ārpolitiku, migrācijas jautājumu risināšana un Vācijas industriālās bāzes stabilizācija. Neskatoties uz to, ka šķietami valdošās koalīcijas politika būs daudz lielākā mērā vērsta uz Eiropas drošības un aizsardzības stiprināšanu un Ukrainas militāro un politisko atbalstu, valdībai būs jāņem vērā pro-krievisko spēku klātbūtne parlamentā AfD partijas veidolā, kas ieguvusi 20% vēlētāju balsu.

Latvijai un arī Baltijas valstīm kopumā, stabila Vācijas valdība, kas par prioritāti virza kopējo Eiropas drošības un aizsardzības stiprināšanu un militārās industrijas attīstīšanu ir atbilstoša draudu novērtējumam un valsts aizsardzības vajadzībām. Tāpat militāri spēcīga Vācija būtu ieguvums reģiona aizsardzības spēju vairošanai un iespējamas nākotnes Krievijas agresijas atturēšanai NATO alianses ietvaros.

Avoti: