Tēvzeme liesmās – NATO grasās okupēt Baltkrieviju?

www.delfi.lv

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Viens no veidiem, kā autoritāru valstu līderi mēģina attaisnot savu atrašanos pie varas, ir savdabīga personības kulta radīšana. Šo personības kultu raksturo ilūzija, ka konkrētais līderis ir ne tikai valsts attīstības garants, bet arī tūlītējas izdzīvošanas atslēga un bez viņa klātbūtnes valsti nekavējoties saplosītu tās ienaidnieki.

Īpaši nozīmīgs šis vēstījums kļūst situācijās, kad līderis jūt savas popularitātes samazināšanos, kas spiež atrast šķietamo vaininieku, vienlaikus apstiprinot, ka bez valsts vadītāja valsts būtu pārstājusi eksistēt.

Turpinoties sabiedrības protestiem Baltkrievijā, arī Aleksandrs Lukašenko izmanto līdzīgu pieeju. Pret protestētājiem tiek izmantotas nievājošas un nepamatotas apsūdzības, un nu arī tiek izmantota NATO, lai uzburtu ilūziju par tās ļaunajiem nodomiem attiecībā pret Baltkrieviju.

NATO klātbūtne un prezidenta nopelni

22. augustā uzstājoties mītiņā Grodņā, Lukašenko apgalvoja, ka “nekārtību aizsācēji” jeb protestētāji ir ieradušies no ārvalstīm, galvenokārt Polijas un Lietuvas.^[1] Lai pastiprinātu vēstījumu, Lukašenko paziņoja par NATO aktivitātes pieaugumu pie Baltkrievijas robežas, kas paredzēts Baltkrievijas bruņoto spēku uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā.

Tāpat NATO sarosīšanās paredzēta protestētāju atslogošanai no pastiprinātas uzmanības. Kā apgalvo Baltkrievijas prezidents, NATO lūkojas ievest savus spēkus Baltkrievijas teritorijā, lai amatā ieliktu alternatīvu prezidentu, kas Baltkrievijai “pārvilkšot svītru”.^[2]

Vienlaikus Lukašenko norādījis, ka NATO aktivitātēm tiekot aktīvi sekots līdzi un Baltkrievija neļaušoties iebiedēšanai. Viņš norādīja, ka Rietumu patiesais mērķis esot Krievija un Baltkrievija esot vien kā pakāpiens ceļā uz Krieviju.^[3]

Savukārt, tiekoties ar lauksaimniecības kombināta “Dzeržinskis” darbiniekiem, Lukašenko norādīja uz konkrēto grēkāzi, proti, nemierus Baltkrievijā esot izplānojušas ASV, bet Eiropa tos paklausīgi īstenojot. Baltkrievijas prezidents konkrēti norādīja uz Grodņas reģionu Baltkrievijas ziemeļrietumos Polijas un Lietuvas tuvumā kā rietumvalstu primāro mērķi. Saskaņā ar viņa teikto Rietumi grib no Baltkrievijas atšķelt Grodņas reģionu, ko apstiprinot NATO militārās mācības Polijā un Lietuvā, kas esot vien piesegs uzbrukumam.^[4]

Vienlaikus Baltkrievijas prezidents ir norādījis uz savu pienesumu situācijas stabilizēšanā, sakot, ka pēc ceturtdaļgadsimta amatā viņš visus esot “atkodis” jau savlaicīgi un zina, ko pretinieki plānojot. Tāpat viņš norādījis, ka tikai vēlas, lai valstī visi dzīvotu mierā un saticībā, vienlaikus nebaidoties izrādīt spēcīgu pretestību saviem nelabvēļiem.^[5]

Papildus tam Baltkrievija ir izsludinājusi ārpuskārtas militārās mācības Grodņas reģionā, iesaistot arī gaisa spēkus.^[6] Tādējādi valsts iekšienē notiek militārie manevri, pat pārvietojot atsevišķu gaisa desanta brigādi uz Grodņu. Līdz ar to Lukašenko režīms mēģina demonstrēt savu gatavību aizstāvēt valsts drošību un teritoriālo nedalāmību, kā to pieprasīja pats prezidents.

Vienlaikus gan nevar izslēgt, ka bruņoto spēku pārvietošanās var tikt izmantota kā aizsegs bruņoto spēku iesaistīšanai protestu apspiešanā, it īpaši ņemot vērā līdz šim Grodņā notikušās protesta akcijas. Taču vēl bīstamāka ir militārās spriedzes radīšana pie ES un NATO ārējās robežas, faktiski eskalējot situāciju.

Krievijas pienesums

Saistībā ar Baltkrievijas teritoriālo integritāti un militāro drošību jānorāda, ka Baltkrievija ir dalībvalsts Kolektīvās drošības līguma organizācijā (KDLO), kurā ir arī Krievija, Kazahstāna, Armēnija, Kirgizstāna un Tadžikistāna. Jāņem vērā, ka dalībvalsts ārēja apdraudējuma gadījumā drīkst vērsties organizācijā pēc palīdzības, līdzīgi kā tas ir iespējams NATO ietvaros.

Kontekstā ar protestiem Baltkrievijā Lukašenko izteicās, ka KDLO dalībvalstis ir ieņēmušas konkrētu nostāju, proti, Baltkrievija netiks atdota saplosīšanai. Vienlaikus gan prezidents uzsvēris, ka Baltkrievija pati tikšot galā. Papildus tam viņš norādīja, ka pēc sarunas ar Vladimiru Putinu Krievija ir apliecinājusi gatavību sniegt palīdzību Baltkrievijas drošības nodrošināšanā, ja šāda nepieciešamība radīsies.

Zīmīgi, ka Krievijas Valsts domes NVS valstu, Eirāzijas integrācijas un komunikācijas ar tautiešiem lietu komisijas priekšsēdētājs Leonīds Kalašņikovs izteicies, ka Krievijai kā daļai no Krievijas–Baltkrievijas Apvienotās valsts esot visas tiesības iesaistīties Baltkrievijā notiekošā noregulēšanā.^[7]

Līdz ar to vēstījums par Lukašenko izlēmību un ieguldījumu Baltkrievijas neatkarības aizsargāšanā tiek pastiprināts ar tās uzticamajiem partneriem ārvalstīs. Īpaši svarīgi tas ir kontekstā ar sadarbību ar Krieviju, ņemot vērā valstu vēsturisko sasaisti un arī spēku samērus, Lukašenko demonstrējot savas valsts vadītāja spējas un sabiedrībai nesot labas ziņas. Tiesa, Kalašņikova vēstījums ar to konfliktē, jo norāda uz Krievijas priviliģēto pozīciju attiecībā uz iesaisti notiekošajā šķietami bez palīdzības lūguma.

Lai pastiprinātu vēstījumu par Baltkrievijas nelabvēļu iesaisti protestos, Kremļa kontrolētais medijs RT izmanto politikas ekspertu spriedumus. Maskavas Valsts pedagoģiskās universitātes Vēstures un politikas institūta direktora vietnieks Vladimirs Šapovalovs norādījis, ka protestiem piemītot izteikta ārpolitiska komponente. Kā norāda eksperts, valsts apvērsuma mēģinājums ticis izplānots jau iepriekš un tika veikti priekšdarbi, piemēram, izveidoti vietnes “Telegram” kanāli Polijā.

Balstoties uz šiem priekšdarbiem, šobrīd tiekot veikta aktīva informatīvā kampaņa, iesaistot arī Baltijas valstu, Polijas, Čehijas un ASV oficiālās amatpersonas. Viņam piebalso Krievijas tautsaimniecības un publiskās administrācijas akadēmijas pasniedzējs Sergejs Margulis, norādot, ka no rietumvalstu puses notiekot informatīvā kampaņa pret Lukašenko režīmu ar mērķi to vājināt.

Līdz ar to abu analītiķu iesaiste ir paredzēta tam, lai atbalstītu veidoto vēstījumu par protestiem kā par ārvalstu īstenotu speciālo operāciju. Eksperti vērš uzmanību, ka ārvalstīs bāzētie mediji, kuri jau ilgstoši ir atradušies Baltkrievijas informatīvajā telpā, darbojoties pret Baltkrievijas interesēm, proti, tie šķeļot sabiedrības vienotību.

Šapovalovs tāpat uzsvēris, ka nevar izslēgt NATO centienus destabilizēt situāciju ar militāriem līdzekļiem Baltkrievijas pierobežā, lai iebiedētu Minsku. Vēl vairāk, eksperts norāda uz ASV rīcību citos reģionos, piemēram, Tuvajos Austrumos, lai to izmantotu kā piemēru ASV un to sabiedroto mēģinājumiem iejaukties citu valstu iekšlietās.

Vai tiešām NATO agresija?

Reaģējot uz apsūdzībām uzbrukuma plānošanā, NATO nāca klajā ar publisku paziņojumu. Tajā teikts, ka reģionā nenotiekot bruņoto spēku koncentrēšana un NATO spēku klātbūtne nav drauds citām valstīm. Tā vietā NATO klātbūtne ir tikai un vienīgi aizsardzības rakstura un paredzēta konfliktu novēršanai un miera nodrošināšanai.^[8] (DELFI – zemāk links uz NATO tvītu)^[9]

Taču šajā kontekstā NATO atbildes paziņojums ir nozīmīgs tikai daļēji, jo pārmetumi Rietumu virzienā jau sākotnēji ir paredzēti emociju uzkurināšanai, nevis sabiedrības informēšanai par realitāti. Lukašenko šobrīd ārējais ienaidnieks ir ļoti nepieciešams, jo tas ļautu vienlaikus nošaut vairākus zaķus. Tas ļauj diskreditēt protestētājus, “atklājot” to aktivitāšu patieso organizētāju.

Tas ļauj “atmaskot” īstās iesaistīto pušu intereses, līdz ar to izvairoties no atbildes uz protestētāju izvirzītajām prasībām. Tāpat tas ļauj distancēties no kritikas par spēka pielietošanu pret saviem iedzīvotājiem, jo vardarbība tiek vērsta pret ārvalstu savervētiem ietekmes aģentiem, kuri nerīkojas Baltkrievijas un tās tautas interešu vārdā.

Visbeidzot, ārējā ienaidnieka atrašana pašreizējam režīmam sniedz iespēju attaisnot savu turēšanos pie varas, sakot, ka valsts faktiski atrodas ienaidnieku ielenkumā. Šajā gadījumā tiek pastarpināti teikts, ka bez tik izlēmīga prezidenta kā Lukašenko, kurš rietumvalstu plānus esot konstatējis jau savlaicīgi, Baltkrievija būtu pārstājusi eksistēt.

Nevar nepieminēt arī šī plāna acīmredzamo risku – pastiprinot savu militāro klātbūtni Polijas un Lietuvas pierobežā, palielinās provokāciju risks, kas var tikt izmantotas, lai “pierādītu”, ka Rietumi cenšas gāzt Lukašenko režīmu. Pat par spīti tam, ka gan Polija, gan Lietuva ir noliegusi pārmetumus par plāniem pārkāpt Baltkrievijas suverenitāti.

Vērts norādīt, ka šis vēstījums, lai arī cik nepamatots, atrod dzirdīgas ausis Krievijā un palīdz virzīt arī tur nereti redzamo interesi atrast ārējo ienaidnieku, kas visbiežāk ir ASV, ES vai NATO, lai rastu pamatojumu savai rīcībai.

Baltkrievijas prezidentam paziņojot par rietumvalstu mēģinājumiem destabilizēt valsti un pat atšķelt no tās teritoriju, prokremliskie mediji iegūst piemērotu materiālu, lai demonstrētu rietumvalstu kaitniecisko dabu. Balstoties uz to, tiek virzītas idejas par Rietumu mēģinājumiem gāzt Baltkrieviju, lai vēlāk to pašu paveiktu ar Krieviju.

Tāpēc nav pārsteigums, ka šādus vēstījumus nereti pavada mudinājums Krievijai iestāties par savu draudzīgo valstu aizstāvību, pretējā gadījumā Krievija un tās ietekmes sfēra tikšot saplosīta gabalos. Tādējādi nozīmīga ir arī Krievijas informatīvās telpas klātbūtne Baltkrievijā, proti, Baltkrievijā plaši izplatīti informācijas avoti ir prokremliskie mediji, kuri regulāri ataino NATO kā agresoru pie Krievijas robežām.

Talkā ņemot identisku sentimentu, ir iespējams izmantot vietējai sabiedrībai jau pazīstamu vēstījumu, vienlaikus nodrošinot dzirdīgas ausis arī Krievijā. Līdz ar to sabiedrības dienaskārtībā tiek celti tai jau zināmi jautājumi, pie kuriem ir strādāts jau gadiem.