Marika Petrovska
Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājums, kā arī šī gada sākumā notikusī aizturēšana, notiesāšana un tam sekojošo protesta akciju apspiešana vairākās Krievijas pilsētās izpelnījās rietumvalstu, tostarp Latvijas, nosodījumu par cilvēktiesību pārkāpumiem. No Krievijas puses sekoja asa reakcija un rietumvalstu apsūdzēšana apzinātā situācijas destabilizēšanā, kā arī saistībā ar iejaukšanos tās iekšējās lietās. Cik pamatoti ir Krievijas un ar to saistīto dezinformatoru apgalvojumi, par to raksta turpinājumā.
Krievijas opozicionāru cīņa par demokrātiju
Šī gada 2. februārī Krievijā norisinājās opozīcijas politiķa Alekseja Navaļnija tiesas sēde, kurā tika nolemts mainīt “Yves Rocher” lietā iepriekš piespriesto nosacīto sodu uz trīsarpus gadu cietumsodu. Tiesas sēdi apmeklēja arī vairāk nekā 18 dažādu valstu diplomāti, tostarp pārstāvis no Latvijas. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova publiski pauda, ka ārvalstu diplomātu dalība citu valstu pilsoņu tiesas sēdēs neesot tradicionāla prakse un tādēļ uzskatāma par politisku soli. Tāpat tika norādīts, ka tā esot jaukšanās Krievijas kā suverēnas valsts iekšējās lietās. Tomēr te jāuzsver, ka diplomātiem, tāpat kā jebkuram citam sabiedrības loceklim, ir atļauts kā klausītājiem piedalīties publiskās tiesas sēdēs. Turklāt starptautiskajā vidē tā tiek uzskatīta par ierastu diplomāta darba sastāvdaļu, kas izriet no tā darba uzdevumiem – šajā gadījumā novērot, vai attiecīgajā lietā tiek ievērotas Krievijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.
Līdzīga retorika tika veltīta arī Baltijas valstu atbildei un nosodījumam saistībā ar Krievijas opozicionāra aresta protestētāju apspiešanu. Kā minēts portāla “Baltnews” 3. februāra rakstā, Latvijas politiķu jaukšanās Krievijas iekšējās lietās esot kļuvusi par ierastu parādību. Kā piemērs tika minēta Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita intervija radiostacijai “Deutschlandfunk”, kurā viņš esot mudinājis ieviest sankcijas attiecībā uz Krieviju saistībā ar protestu apspiešanu. Tikpat nepieņemami esot arī Latvijas Ārlietu ministrijas aicinājumi atbrīvot protesta laikā aizturētos un pārtraukt pret protestētājiem vērstās represijas.
Jāmin, ka šajā intervijā Valsts prezidents neuzstāja uz sankciju ieviešanu pret Krieviju. Viņš norādīja uz nepieciešamību atbalstīt Krievijas demokrātisko kustību centienus un politiskās brīvības veicināšanu, atzīstot, ka viens no veidiem varētu būt jaunizveidotā ES sankciju režīma pielietošana, bet pati cīņa par demokrātiju ir pašas Krievijas sabiedrības rokās. Turklāt prezidents uzsvēra, ka vispirms jāizskata, vai šo mehānismu vispār ir iespējams attiecināt uz konkrēto gadījumu.
Latvija, tāpat kā jebkura cita demokrātiska valsts, stingri iestājas par citu valstu suverenitāti un demokrātiskām vērtībām. Līdz ar to Latvijas un citu rietumvalstu līderu paustais nosodījums Krievijas varasiestādēm par tās iedzīvotāju politisko brīvību un cilvēktiesību neievērošanu nevar tikt uzskatīts par Krievijas suverenitātes pārkāpšanu. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas ietver gan tiesības uz godīgu tiesu, gan izpausmes brīvību, ir saistoša Krievijai, tāpat kā visām Eiropas Padomes dalībvalstīm. Arī Krievijai ir jāpakļaujas šiem tiesību aktiem un jāgādā par to pienācīgu īstenošanu.
Mērķtiecīga uzmanības novēršana
Krievija neatzīst, ka opozicionāra apcietināšanas, tiesāšanas vai protestu apspiešanas laikā būtu pārkāpusi kādas tiesību normas. Publiskā brīfingā 4. februārī Marija Zaharova uzsvēra, ka rietumvalstis, nespējot samierināties ar konkurenci, īsteno koordinētu informācijas kampaņu, kuras mērķis esot ierobežot Krieviju un iejaukties tās iekšējās lietās. Viņa norādīja, ka rietumvalstis apzināti novērš starptautiskās sabiedrības uzmanību no situācijas savās valstīs, tā vietā koncentrējoties uz vienpusēju versiju par notikumiem Krievijā.
Ziņojumā atklājas metode, ko Krievijas amatpersonas un mediji nereti lieto valsts iekšējo problēmu kontekstā. Kremļa atbalstītajos medijos ārvalstu amatpersonu vai mediju kritiskas piezīmes regulāri tiek raksturotas kā uzbrukumi Krievijas valsts pamatiem, krievu kultūrai, krievu nācijas eksistencei. Uz jebkuru Krievijas kritiku tiek atbildēts – Rietumos ir sliktāk, un par jebkuru sasniegumu ārzemēs – Krievija to dara labāk. Arī šobrīd tā vietā, lai atklāti runātu par notikumiem savā valstī, aizstāvoties tiek aktivizētas dezinformāciju saturošu vēstījumu vai mērķtiecīgi sagrozītu faktu kampaņas par problēmām rietumvalstīs.
Piemēram, saistībā ar Latviju cita starpā var minēt Portāla “Sputnik” latviešu versijas 6. februāra rakstu, kurā Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova norādīja: “Ja Latvijas vēstnieks nosūtīja uz Maskavu savu diplomātu aizstāvēt viena konkrēta cilvēka cilvēktiesības Krievijas Federācijā, kāpēc gan citiem Latvijas diplomātiem neparūpēties par tūkstošiem krievvalodīgo savā valstī, aizstāvēt vārda brīvību, nepieļaut, ka tiek pārkāptas Latvijas starptautiskās saistības.”
Te skaidri parādās uzmanības novēršana no iespējamām apsūdzībām Krievijai uz it kā pastāvošiem cilvēktiesību pārkāpumiem citā valstī. Lai pārvirzītu uzmanību, Zaharova vērsa uzmanību uz Latvijas it kā organizēto “uzbrukumu vārda brīvībai” pēc TET lēmuma atcelt piecu Krievijas televīzijas kanālu retranslāciju.
Jānorāda, ka, pēc dezinformācijas analītikas centra “Debunk EU” veiktās analīzes datiem, Latvijas publiskajā telpā janvārī starp dezinformāciju saturošiem vēstījumiem dominēja naratīvs par to, ka Latvija pārkāpj cilvēktiesības. Minētajā laika periodā būtiski aktivizētas attiecīgo naratīvu saturošas dezinformācijas kampaņas, vairākkārt pārsniedzot jebkuru citu dezinformāciju saturošo vēstījumu apjomu (102 no 240 rakstiem). Tas korelē ar periodu, kad starptautiskā sabiedrība aktualizēja tematu par cilvēktiesību ievērošanu Krievijā Alekseja Navaļnija aizturēšanas un viņa aizstāvībai notikušo protesta akciju kontekstā.
Rietumu sankciju un pārmetumu pamatotība
Krievijai nav izdevīgi, ka tiek iedragāts publiskajā telpā regulāri kultivētais varenās lielvaras tēls, jo tas apdraud gan vietējās sabiedrības atbalsta stabilitāti valdošajai elitei, gan ietekmi Krievijas interešu reģionos. Tiek pausti vēstījumi, ka rietumvalstis apzināti sev izdevīgos brīžos apsūdz Krieviju “šausmīgos grēkos”, lai ar sankciju palīdzību to kontrolētu. Šī brīža ES un Krievijas saasinātās attiecības esot izskaidrojamas ar Krievijas nevēlēšanos paciest rietumvalstu attiecību veidošanas modeli.
Portāla “Sputnik” latviešu versijas 3. februāra rakstā atspoguļojas Krievijas oficiālā nostāja ES sankciju kontekstā. Kā norādīja Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve, rietumvalstis izdomāšot visdažādākos ieganstus, lai piemērotu Krievijai sankcijas: “Viņiem vajadzīgs jebkāds iegansts. Ja tas ir, viņi to izvilks no paša tumšākā stūra, ja nav, – izdomās vai radīs paši. [..] Šiem nolūkiem viņiem nav jānoskaidro patiesība, jāiedziļinās jautājuma būtībā, jāpēta.”
Kā rāda līdzšinējā pieredze, Krievijai sankcijas iepriekš ir piemērotas par konkrētiem starptautisko normu pārkāpumiem, piemēram, Krimas aneksiju un tīšu ilgstošu Ukrainas stāvokļa destabilizāciju. Tāpat jāmin arī piemērotās sankcijas Krievijas un Sīrijas pilsoņiem un organizācijām, kas tika iesaistītas ķīmiskā ieroča “Novičok” izmantošanā gan Alekseja Navaļnija saindēšanas mēģinājumā, gan krievu dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanā.
Turklāt, pēc “Freedomhouse” datiem par 2020. gadu, salīdzinot pilsonisko brīvību un politisko tiesību ievērošanu Latvijā un Krievijā, Latvija iegūst 89 no 100 punktiem. Savukārt Krievija ir novērtēta ar 20 no 100 punktiem un atzīta par nebrīvu valsti. Lai gan Krievija sevi dēvē par demokrātisku valsti, dati norāda uz ievērojamu demokrātisko vērtību trūkumu. Šādos apstākļos Krievijai acīmredzami nebūtu tiesību pārmest citām valstīm demokrātijas trūkumu.
Latvija un rietumvalstis netiecas destabilizēt situāciju Krievijā un neiejaucas tās iekšējās lietās. Tās reaģē uz starptautisko normu pārkāpumiem, demokrātijas apdraudējumu neatkarīgi no valsts, kurā tas fiksēts. Jāuzsver, ka sankciju mērķis būtībā nav sodīt vai mērķtiecīgi ierobežot Krieviju, bet novērst potenciālo situācijas pasliktināšanos. Tajā pašā laikā Krievija, neievērojot starptautiskās normas un cilvēktiesību principus, pati rada apstākļus un situācijas, kurās rietumvalstis ir spiestas rīkoties, tostarp lemt par iespējamu sankciju piemērošanu, lai aizsargātu cilvēku pamattiesības.