“Humors ir nopietna lieta. Es sliecos domāt, ka tas ir viens no mūsu agrīnākajiem, diženiem un dabiskiem resursiem, kas jāsaglabā par katru cenu.” Ar šo Džeimsa Tērbera (James Thurber) citātu sākas nesen publicētais NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums “StratCom Laughs: in Search of an Analytical Framework” (“Stratcom smejas: meklējot analītisku ietvaru” – aut. tulk. no angļu val.). Nav viegli pētīt fenomenu, par kuru gandrīz visiem ir viedoklis, bet trūkst zinātniskas analīzes. Šāda izpēte bija nepieciešama jau labu laiku, tāpēc ir jāuzteic zinātnieku vērtīgais darbs. Starpdisciplināra pētījuma veikšanai nepieciešams pulcināt dažādu sociālo zinātņu nozaru pārstāvjus; minētajā projektā tas tika veiksmīgi izdarīts. Profesore Žaneta Ozoliņa (starptautiskā politika), profesors Ivars Austers (psiholoģija), profesors Jurģis Šķilters (kognitīvās zinātnes) un komunikācijas zinātņu doktore Solvita Denisa-Liepniece ir profesionāļi, kuri sociālo zinātņu ekspertu vidē (un ne tikai) ir ļoti labi zināmi. Pētnieki (pilnu sarakstu meklējiet grāmatā!) ir paveikuši nozīmīgu darbu – izstrādājuši vienu no iespējamiem pētnieciskajiem ietvariem humora kā stratēģiskās komunikācijas elementiem pētīšanai un izmēģinājuši to trīs izpētes gadījumos.
Atšķirīgās reakcijas
Pētījums izraisīja diskusijas un atšķirīgas reakcijas. Viena no tām bija Krievijas Pirmā kanāla (pie mums – Pirmais Baltijas Kanāls) Maskavas studijā 16. martā rīkotā diskusija, kuras manieri un vēstījumus var iedomāties visi, kuri ir pazīstami ar Krievijas varas kontrolēto mediju “diskusiju” šoviem. Pirmā kanāla reakcija nav pārsteigums. Arī Latvijas Televīzijas kanāls LTV 7 rīkoja diskusiju par pētījumu 23. marta raidījumā “Točki nad i”, kas tika iezīmēts ar virsrakstu: “Smejieties uzmanīgi: skandalozais pētījums par JAK”. Minētais virsraksts nav īsti korekts. Pirmkārt, kāpēc tiek sašaurināta pētījuma ideja? JAK (“Jautro un atjautīgo klubs”) tematikai tika veltīts tikai viens no izpētes gadījumiem, pētījumā tiek analizēti arī Krievijas televīzijas vakara šovi un humora tematika Krievijas agresijā Ukrainā. Turklāt, ir jāņem vērā, ka viens no pētījuma galvenajiem mērķiem bija radīt teorētisku ievaru humora kā stratēģiskās komunikācijas sastāvdaļas izpētei, kas lieti noderēs arī citām NATO valstīm. Otrkārt, kāpēc LTV 7 raidījuma veidotāji uzskata, ka pētījums ir skandalozs? Vai tas, ka Krievijas propagandisti reaģēja negatīvi uz šo darbu, padara to par skandalozu? Ja Krievijas Pirmā kanāla viedoklim par šo izpēti pievienojas viens otrs Latvijas iedzīvotājs, varbūt tas mums vēlreiz atgādina, ka vēl palikušie padomju noskaņojumi un mūsdienu Krievijas propagandas un dezinformācijas izplatīšana dod redzamus augļus Latvijā? Šādā situācijā pētījuma vērtība tikai pieaug.
Viens no LTV 7 diskusijas dalībniekiem, konkursa “Kas? Kur? Kad?” Latvijā organizators Konstantīns Čekušins teica, ka, viņaprāt, Krievija tiekot nepamatoti demonizēta. Šādu viedokli pauž arī Krievijas propagandisti un diplomāti. Varbūt pajautāsim, vai tāpat domā to Ukrainas karavīru mātes, kuru dēli neatgriezās no nežēlīgajām kaujām par Doņeckas lidostu 2014. gadā? Vai arī tām gruzīnu ģimenēm, kurām steigšus bija jāpamet savas dzimtās mājas Dienvidosetijā 2008. gadā? Nez vai pārskatāmā nākotnē šiem cilvēkiem būs iespējams atgūt savu dzimtu īpašumus atgriezties savā zemē. Vai Krimas tatāri, kuriem jāsāk justies savā zemē kā disidentiem, piekritīs, ka Krievija ārvalstīs tiek nepamatoti demonizēta? Drīzāk jau līdz daļai Rietumeiropas (un diemžēl arī Latvijas) iedzīvotāju joprojām nav aizgājis patiesais stāsts par oficiālās Krievijas noziegumu mērogu un sekām.
Bija arī izsvērtāka reakcija uz pētījumu. Piemēram, krievu valodā raidošais televīzijas kanāls Current Time (Nastojaščeje vremja) pētījuma kontekstā intervēja Krievijas žurnālistu Andreju Arhangeļski, kurš norādīja uz būtisku atšķirību starp populārākajiem Rietumu lielo TV kanālu un Krievijas TV kanālu humora šoviem, kuros izskan humors par politiku. Ja Rietumu humoristi pārsvarā joko par savas valsts politiķiem un negācijām, tad Krievijas – par ārvalstu. A. Arhangeļskis teica, ka “visa tā mašīna, kura māca mūs izsmiet Rietumus, kura māca smieties par jebkura līdera, izņemot mūsu, katru kļūdu, kura faktiski iejauc visu to pasauli, kas nav Krievija, sarkasma, samākslotības un neuzticamības telpā. Un tā kā šis humors ir angažēts, jo tas vienmēr ir vērsts pret Rietumiem, pret Ameriku, pret Eiropu, – dabiski, ka tas veido skatītāju noteiktu attieksmi.”
Starp nevainīgu “hi, hi, ha, ha” un politikas instrumentu
Par humora vēstījumiem, kā sabiedrības uzskatu veidotājiem, intervijā Radio Svoboda runāja arī viena no pētījuma autorēm Solvita Denisa-Liepniece. Komunikācijas eksperte atgādināja, ka JAK vadītājs Aleksandrs Masļakovs savulaik ir saņēmis apbalvojumu no Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu, kurš pateicās Masļakovam par patriotisma veicināšanu Krievijā. Piebildīšu, ka A. Masļakovs ir saņēmis arī 3. pakāpes ordeni “Par nopelniem Tēvzemes labā” no Vladimira Putina. S. Denisa-Liepniece intervijā par minēto pētījumu skaidro: “Patriotisms ir viena no vērtībām. Tiek veidotas vērtības, tiek veidots sabiedrības viedoklis. Kas ir sabiedrības viedokļa veidošana? Tā, kā jūs sakāt, ir maigā vara. Kas ir maigā vara? Tā ir politiskās stratēģijas komunikācijas sastāvdaļa. To neviens neslēpj arī Krievijā.” Ņemot vērā, ka S. Denisa-Liepniece nepiedalījās klātienē LTV 7 raidījumā (tāpat kā citi autori), nav saprotams, kāpēc Oļega Ignatjeva vadītajā diskusijā šis pētījuma autores svarīgais citāts tika parādīts tikai pašās raidījuma beigās, kad, pieļauju, daļa auditorijas jau bija aizgājusi no TV ekrāniem.
Atgriežoties pie S. Šoigu paustā, varam secināt, ka Krievijas aizsardzības resors neskata “Jautro un atjautīgo klubu” tikai kā izklaides un aktiermākslas treniņu iespēju. Turklāt, ja tas būtu tikai patriotisms, tad vēl nevajadzētu satraukties. Stāsts nav tikai par JAK, bet par humora lomu Krievijas politikā kopumā. Runa ir par tām humora funkcijām, kas iziet ārpus izklaides sfēras. Humors kā noteiktu vēstījumu (tai skaitā politisko) komunicēšana; humors, kā valsts tēla veidošana; humors kā agresijas izpausme, – ir daļa to funkciju, kas spilgti parādās Krievijas lielo TV humora raidījumu saturā. Dalījums “mēs (Putina Krievija) – labie, gudrie uzvarētāji, viņi (Rietumi, Ukraina, Baltijas valstis, ASV – stulbie zaudētāji” kalpo Krievijas ārpolitikas mērķu atbalsta nodrošināšanai gan Krievijā, gan tās kaimiņvalstīs. Iekšpolitikā galvenais mērķis ir saglabāt augstus V. Putina reitingus, lai viņam un varas elitei nav jārotē. Tāpēc, ja arī par V. Putinu joko, tad labvēlīgā veidā, izceļot viņa spiegošanas pieredzi un “varēšanu” uz Rietumu līderu “nevarēšanas” fona.
Kad humorists Mihails Zadornovs sāka izsmiet amerikāņus, norādot, ka viņi esot stulbi, viņa priekšnesumu laiks Krievijas TV kanālā REN TV strauji palielinājās. Vai kāds loģiski domājošs cilvēks varētu uzskatīt, ka humoram tiktu atļauta pilnīga brīvība V. Putina valdīšanas laikā, zinot, kā Krievijas vara kontrolē saturu lielākajos televīzijas kanālos? Nezinu nevienu totalitāru vai autoritāru valsti, kur tā notiktu. Arī Krievija ar savām autoritārajām tendencēm nav izņēmums. Komiķi joko par ko vēlas, bet TV kanālu redakcijas ar savu izvēli, kurus jokus rādīt, un kuriem atstāt vietu tikai youtube.com vai medijos ar mazu auditoriju jeb t.s. elektorāli mazsvarīgajos medijos, norāda uz “partijas ģenerālo līniju”.
Noslēgumā par simboliem
Pirms vairākiem gadiem, Jūrmalā notiekošajā “Jaunā viļņa” pasākumā, viens no Comedy Club jokdariem, vadot koncertu, joka pēc sāka dziedāt Latvijas himnu. Izklausījās vairāk pēc baurošanas, laikam tika domāts kā joks. Smieklīgi? Kā kuram. Demokrātiskā, brīvā valstī, humors, kā radošās izpausmes un vārda brīvības sastāvdaļa, protams, nevar tikt ierobežots. Tomēr auditorijai ir jābūt informētai, ka autoritāras varas izmanto humoru ne tikai izklaidei, bet arī ārpolitiskiem mērķiem. Viens no šādiem mērķiem ir uzbrukt citas valsts simboliem, piemēram, valsts pastāvēšanas idejai, identitātes elementiem, himnai vai karogam. Pirms vairākiem gadiem kādā karikatūru konkursā Vaira Vīķe-Freiberga tika atainota ar nacistu svastiku uz rokas apsēja. Vai tas bija tikai humors kā izklaide, vai tomēr Krievijas stratēģiskās komunikācijas sastāvdaļa, kur viens no mērķiem ir apmelot Latviju? Diemžēl šādas un līdzīgas iniciatīvas varētu tuvākajā laikā atkārtoties. Nebūs pārsteigums, ja, tuvojoties mūsu valsts simtgadei, Krievijas propagandas izplatītāji “jokos” par mums svarīgiem simboliem, kas var būt gan vēstures notikumi, gan arī vēsturiskas personas: Jānis Čakste, Konstantīns Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics (šis nav pilnīgs saraksts), kā arī tie, kuri vēl ir mūsu vidū, bet jau ir uzskatāmi par jaunāko Latvijas vēstures posmu simboliem. Vērosim, analizēsim, izdarīsim secinājumus. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums dod iespēju to darīt labāk nekā līdz šim.
Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors