Kristīne Skujiņa-Trokša, Austrumeiropas politikas pētījumu centra asociētā pētniece
Aizvadītajā nedēļā Krievijas Federācijas (KF) Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs sniedza interviju Krievijas valdībai piederošam laikrakstam “Rossyiskaya Gazeta” par fašisma un nacisma uzplaukumu Eiropā norādot, ka šo ideoloģiju reinkarnācija notiek arī Baltijā un ka visu trīs valstu valdības tās atklāti kultivē. Šajā rakstā tiek skaidrots kāda ir realitāte attiecībā uz galēji labēju partiju uzplaukumu Eiropā un kāda ir Krievijas valdības motivācija virzīt pārspīlētus izteikumus par labējā radikālisma nākotni Baltijas valstīs.
“Silovik” diskutē par ekstrēmismu
“Pagājuši jau simts gadi kopš fašisti un nacisti pacēla galvas Eiropā, taču viņu lozungi un ideoloģija vairākās valstīs jau atkal kļūst aktuāla” – šādi tika iesākta publikācija, kurā Krievijas valdībai piederošs laikraksts un informācijas platforma “Rossijskaya Gazeta” publicēja interviju ar Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretāru Nikolaju Patruševu.
Šīs konkrētā laikraksta un platformas funkcija pilda līdzvērtīgu tai, ko pilda “Latvijas Vēstnesis” – publicē oficiālus paziņojumus un publikācijas. Vērts atzīmēt, ka Drošības padomes sekretārs ir amatpersona un viņa skatījums uz Eiropā un Baltijā notiekošo ir šīs institūcijas un KF oficiālā pozīcija. Jānorāda, ka pats sekretārs 2018. gadā tika iekļauts ASV sankcijām pakļauto personu sarakstā, kuras, kā tika atklāts, piedalījās Krimas pussalas anektēšanas un Krievijas militārās klātbūtnes Ukrainā atbalstīšanā.
Tāpat Patruševs nereti tiek apzīmēts kā viens no tā saucamo “siloviku” aprindas pārstāvjiem – tie ir indivīdi, kuri sākuši savu politisko karjeru drošības vai militārajās struktūrās. Tāpat kā Vladimirs Putins, kurš jau 1975. gadā tika norīkots strādāt PSRS Valsts drošības komitejā (VDK) un no 1998. līdz 1999. gadam vadīja Krievijas Federālās Drošības dienestu (FDD).
Jāatzīmē, ka kopš Putina nākšanas pie varas deviņdesmito gadu beigās, 1999. gadā ieņemot premjerministra amatu Borisa Jeļcina prezidentūras laikā un, 2000. gadā kļūstot par prezidentu, valsts vara Krievijā pakāpeniski sāka koncentrēties šo ierēdņu, amatpersonu un politiskās elites pārstāvju rokās.
Publikācija, kurā tika ietverta intervija ar Patruševu, atgādina par 20. gadsimta lielāko katastrofu, Otro pasaules karu, minot, ka rietumu politiķi un vēsturnieki skata šo notikumu vienīgi caur “reālpolitikas” prizmu. Tā ir politikas īstenošana, balstoties uz praktiskiem apsvērumiem un, aizmirstot par šausmām, kuras nodarīja fašistu un nacistu ideoloģija.
Tiek minēts, ka atsevišķas šīs ideoloģijas iezīmes ir aktuālas arī mūsdienās. Dažas no tām, kā min Patruševs, ir “atsevišķu rasu un tautu dominēšana pār citam, kara un brutāla spēka kults, morālo un ētisko vērtību neievērošana, valdību realizēta indivīdu nospiestība”. Vēl jo vairāk, Drošības padomes sekretārs piekrita intervētājam, kurš, norādīja: “Zināms, ka nacisma reinkarnācija notiek arī Baltijā, kur bijušie un vēl dzīvojošie SS veterāni kā arī viņu sekotāji jūtas jo īpaši komfortabli”.
Papildinot teikto, Patruševs atzīmē, ka šīs ideoloģijas kultivēšanā piedalās Baltijas valstu valdības, jo tiek “nospiesta alternatīva domāšana un veicināta nekaunīga propaganda”, kā arī valstīs “nav šķēršļu sistemātisku SS leģionāru maršu organizēšanai”. Tāpat Patruševs min, ka šie “grupējumi” var sacelties pret “izdomātu krievu iebrukumu”.
Galēji labējo uzplaukums
Ir pagājuši 75 gadi kopš nacistiskās Vācijas sakāves, taču radikālas etnisko nacionālistu un baltās rases pārākumu propagandējošas kustības pastāv joprojām. Ir vairāki faktori, kuri ietekmē šo sabiedrisko un politisko kustību rašanos un to nostiprināšanos.
Viens no ievērojamākajiem faktoriem ir sabiedriskā un politiskā polarizācija. Kā norāda Eiropas Sociālā aptauja, vērienīgākā polarizācija vērojama sociālajos un ekonomiskajos jautājumos – vislielākās uzskatu atšķirības ir attiecībā uz imigrāciju, multikulturālismu, Eiropas integrāciju, uzticību parlamentiem un apmierinātību ar valdībām.
Citiem vārdiem sakot, radikāla uzskatu nevienlīdzība Eiropā un citviet pasaulē palielina plaisu komunikācijā un savstarpējā sapratnē starp dažādām sabiedrības grupām. Sabiedrību ideoloģiskā un attieksmes šķelšanās ir augsne radikāliem sabiedriskajiem un politiskajiem spēkiem gūt atbalstu un pastāvēt. Ekstrēmas šo kustību grupas darbojas atklāti, veicinot tādus ideālus kā fašisms, baltās rases pārākums un neiecietība pret citām rasēm, kā arī antisemītisms. Šo grupu aktivitāte ir starptautisks fenomens un to klātesamība ir vērojama Vācijā, Francijā, Anglijā, ASV, Kanādā, Krievijā kā arī citās pasaules valstīs.
Atšķirībā no neleģitīmiem un ekstrēmiem grupējumiem arvien biežāk iekļauties politiskajā dzīvē sekmējas galēji labējiem politiskajiem spēkiem. Šīs kustības, protams, nepropagandē nacismu vai fašismu, taču sola savās programmās aizstāvēt iedzīvotājus pret ekonomiskiem un kultūras draudiem, kurus izraisījuši imigranti vai cilvēki ar citādu etnisku piederību. Respektīvi, to attieksmē tāpat tiek saskatītas radikālas iezīmes, taču tās netiek apzīmētas ar pagātnes idejām vai simboliem.
Jānorāda, ka Eiropā ir vērojams galēji labējo partiju pieaugums. Daži no šādiem fenomeniem ir lielākā opozīcijas un pret migrāciju vērstā partija “Alternatīva Vācijai” vai “EKRE” partija Igaunijā, kuras līderis Martins Helme publiski norādīja, ka tikai baltajiem cilvēkiem vajadzētu pārcelties uz dzīvi Igaunijā. Tāpat arī vērts atzīmēt prominentus līderus, kuri saņēmuši ievērojamu atbalstu savās valstīs. Viens no tādiem ir Viktors Orbāns, kurš ir šī brīža Ungārijas premjerministrs un kurš sevi pasludinājis par ne vien Ungārijas, bet arī Eiropas kristiešu aizstāvi pret “nožēlojamiem islāma” imigrantiem.[1] Vēl viena atpazīstama persona ir Marina Lepēna[2], kura ir Francijas galēji labējas partijas “Nacionālā fronte” līdere un ieguva otro lielāko balstu skaitu Francijas prezidenta vēlēšanās 2017. gadā. Neskatoties uz to, ka viņa mainīja un mīkstināja savas partijas iepriekšējā līdera un viņas tēva Žana Marī Lepēna radikālos uzskatus par LGBT kopienu, musulmaņiem un ebrejiem, tāpat partija pārstāv nacionālistiskus un imigrācijas politiku ierobežojošus uzskatus.
Kā norāda “BBC”, nacionālisms ir vienmēr bijis klātesošs Eiropā un tagad tā uzplaukums saistāms ar cilvēku uztraukumu, ko rada globalizācija, imigrācija, sistemātisks nacionālo identitāšu zudums un Eiropas Savienība. Šis uztraukums saistās ar teroristu aktivitāti Eiropā un citviet pasaulē, nemieriem Tuvajos Austrumos, identitātes konverģenci globalizācijas ietekmē un citiem faktoriem. Vēljovairāk, to ietekmē populistu partiju uzplaukums, kuru kampaņas aktīvi aģitē pret un uzsver iepriekš minētās problēmas. Visi šie faktori rezultējas daudz nopietnākās tendencēs proti, pasaulē tiek novērota demokrātijas lejupslīde – demokrātijas indekss 2020. gadā ir zemākais kopš 2006. gada.[3] Līdz ar demokrātijas indeksu, pasliktinās cilvēku dalība vēlēšanu procesos, plurālisms, valdību darbība, demokrātiska politiskā kultūra un cilvēktiesību aizsardzība.
Labējo kustības ir novērojamas ne vien Eiropā, bet arī Krievijā, kur ekstrēms nacionālisms raksturo vairākas galēji labējas un dažas galēji kreisas organizācijas un kustības. Katru gadu, Krievijas Tautas vienotības dienā 4. novembrī, Vladimira Putina atbalstītāji, ekstrēmi labējas organizācijas un ultranacionālisti rīko gājienu, lai parādītu savu ksenofobiju un neiecietību pret imigrantiem.[4] Paralēli klātienē notiekošiem procesiem, ekstrēmisms ir novērojams arī internetā, piemēram, “Wotanjungend” kustība, kura dibināta Krievijā un, kura atklāti glorificē Ādolfu Hitleru un uzskata teroristu Andersu Breiviku par “varoni”.[5]
Vēl jo vairāk, radikāli uzskati ir vērojami ne vien sabiedrībā, bet arī augstāka līmeņa aprindās. Viens no atpazīstamākajiem ir Aleksandrs Dugins, Krievijas politiskais analītiķis, kura retorikā nereti izskan fašistiski iezīmes. Viņam ir ciešas attiecības ar Kremli un Krievijas militāro dienestu, un viņš ir strādājis par padomnieku Krievijas Valsts domes priekšsēdētājam Genādijam Seļezņovam un vienam no vadošajiem partijas “Vienotā Krievija” biedriem Sergejam Nariškinam.
Risks pastāv, bet uztraukums ir pārspīlēts
Latvija, līdzīgi kā citas demokrātijas, nav imūna pret dažādu radikālu un ekstrēmu politisko interešu paudējiem un to grupām. Viena no demokrātiju īpašībām ir izpausmes un uzskatu brīvība, tādēļ atšķirīgi viedokļi ir pieļaujami. Taču ekstrēmas un sabiedrību apdraudošas izpausmes Latvijā ierobežo normatīvi un to aktivitāti novēro Valsts drošības dienests (VDD). Latvijas Nacionālās drošības koncepcijā kura stājās spēkā 2015. gadā, kā viens no apdraudējumiem tika iekļauta Krievijas īstenotā informatīvā politika pret Latviju, minot, ka Krievijas finansēti un dezinformatīvi nereti virza tēmas kā “Latvijas valsts apvainošana fašisma un nacisma atdzimšanā”.[6] Respektīvi, ne pirmo reizi tiek kultivēta “nacisma atdzimšanas” ideja.
Vēl jo vairāk, Saeima ir aizliegusi PSRS un nacisma simbolikas izmantošanu publiskos izklaides un svētku pasākumos, kā arī sapulcēs, gājienos un piketos.[7] Tas nozīmē, ka likums Latvijā aizliedz šo simboliku publisku izrādīšanu un reklāmu. Tāpat ir kļūdains minējums, ka Baltijas valstu valdības veicina neonacisma vai neofašisma virzību savās valstīs. Nevar nepiekrist, ka viena vai otra politiska partija Baltijas valstīs ir nacionālistiski noskaņota, taču tas nerada bažas par radikālu politikas realizēšanu vai, kā minēja N. Patruševs, “nacisma reinkarnāciju”. Baltijas valstīs netiek apspiests alternatīvs viedoklis – ja N. Patruševs savās domās atsaucas uz vairāku Krievijas finansētu informācijas kanālu ierobežošanu vai aizliegšanu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā, tad to aizliegums saistās ar Krievijas virzītu propagandu un dezinformāciju, kura kaitē valstu iedzīvotāju domai un regulāri nonievā valstis, apzīmējot tās kā “neizdevušās”, bet ne alternatīvas informācijas aizliegumu “nacisma atdzimšanas” realizācijai.
Tāpat nav skaidrs, kas ir “grupējumi”, kuri varētu sacelties pret “izdomātu krievu uzbrukumu” kā arī “SS leģionāru maršs”. Vai tiešām šie grupējumi ir cilvēki, bērni un pieaugušie, kuri 16. martā, Leģionāru piemiņas dienā, dodas gājienā, lai pieminētu Otrajā pasaules karā cīnījās pret Padomju savienību? Jāatzīst, ka šo piemiņas pasākumu norise nekad nav saistījusies ar nacisma glorificēšanu vai aizstāvību. Latvija, tāpat kā citas valstis, ir cietusi no nacistu un padomju okupācijas, tādēļ jāuzsver, ka šis radikālisms nav pieļaujams mūsdienās un nekādi neatbilst Latvijas oficiālajai pozīcijai. Krievijas finansētām un dezinformāciju saturošām mājaslapām vienmēr ir bijusi interese kultivēt 16. marta piemiņas dienu kā “nacismu slavinošu” un pieminēt latviešu leģionārus kā “Waffen SS leģionārus”, nenorādot, ka patiesībā leģions bija regulāra Vācijas bruņoto spēku sastāvdaļa[8] un, tādējādi pastiprinot ideju par šo ideoloģiju realizāciju Latvijā.
Atsaucoties uz N. Patruševa raksturojumu par nacismu, ka tas ir vērojams, ja tiek saskatīts “atsevišķu rasu un tautu dominēšana pār citam, kara un brutāla spēka kults, morālo un ētisko vērtību neievērošana, valdību realizēta indivīdu nospiestība”, tad arī šajā gadījumā Latvijā netiek novērota nacisma vai citu radikālu politisku ideoloģiju atdzimšana. Nereti Krievijas finansētas informācijas platformas uzsver it kā Latvijas diskriminējošo attieksmi pret krievvalodīgo sabiedrības daļu un valodu, taču latviešu valodas nosargāšana ir svarīgs stūrakmens nacionālās identitātes saglabāšanā un nekādi nesaistās ar radikālismu politikā vai sabiedrībā.
Krievijas divkosība
Jāuzsver, ka N.Patruševa kritiskā nostāja par Eiropā un Baltijas valstīs notiekošo ir visnotaļ aplama un vienpusēja. Kā tika minēts iepriekš, arī pašā Krievijā ir vērojams ekstrēmisms, taču par to tiek noklusēts. Līdzīgi kā tiek noklusētas Krievijas intereses atbalstīt un sadarboties ar vairākiem galēji labējiem politiskajiem spēkiem Eiropā. Ir pierādīts, ka jau Aukstā kara laikā tika saskatītas Valsts drošības komitejas manipulācijas un atbalsts Rietumu arodbiedrībām, citkultūru grupām un organizācijām, lai izmantotu tās par dezinformācijas un propagandas kanāliem, un, sekojoši, sētu un veicinātu domstarpības – polarizētu Rietumu sabiedrības.[9]
Tāpat šī taktika ir klātesoša arī mūsdienās. Krievijas sadarbība ar galēji labējām partijām un organizācijām Eiropā ir izveidojusies par vairāku līmeņu sistēmu.[10] Intelektuālajā līmenī Krievija izmanto tādus demagogus kā A. Dugins, kurš jau no 80-to gadu beigām sadarbojas ar nevalstiskām fašistu organizācijām Spānijā un Francijā. Instrumentālā līmenī Krievija veicina ideju un uzskatu virzību caur mazsvarīgākiem politiķiem, kā, piemēram, Vladimirs Žirinovskis, kurš jau vairākas reizes ir rīkojis citu valstu galēji labēju politiķu kongresu Maskavā. Tāpat arī tiek izmantotas Krievijas finansētas informācijas platformas, piemēram, “Sputnik” vai “RT”, kuras tiek pārraidītas arī ārzemēs. Visbeidzot, tiek izmantoti taktiski paņēmieni, kad Kremlis sadarbojas ar partijām tiešā veidā – galēji labēja “Brīvības partija” Austrijā vai Mateo Salvīnī partija “Līga” Itālijā.
Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretāra N.Patruševa intervijas izklāsts ir pārspīlēta realitāte gan par Eiropā, gan par Baltijas valstīs notiekošajiem politiskajiem procesiem. Ne velti šīs intervijas teksts tika selektīvi atlasīts un publicēts portālos “RuBaltic.ru”[11], “Krasnaya Vesna”[12], “Baltnews”[13] un “Sputnik”[14]. Jā, galēji labēju partiju uzplaukums ir vērojams lielā daļā Eiropas valstu, taču tas neapdraud iedzīvotāju drošību, kā arī tiek uzraudzīts un regulēts. Krievija rēķinās ar labēju partiju arvien plašāku atbalstu Eiropā un to iekļaušanos Eiropas Parlamentā, tādēļ tai ir interese tās atbalstīt un vienlaikus izmantot kā līdzekli, lai tālāk virzītu kritiku pret Rietumvalstīm.
[1] https://www.britannica.com/biography/Viktor-Orban
[2] https://www.youtube.com/watch?v=4lWxd1QanOU
[3] https://www.rcinet.ca/en/2020/01/27/2020-world-democracy-index-worrisome-decline/
[4] https://www.rferl.org/a/russia-marks-national-unity-day/30252028.html