www.delfi.lv

Marika Petrovska, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs

Dažādos prokremliskajos medijos regulāri tiek pausta kritika NATO virzienā, skaidrojot alianses klātbūtni un darbības Baltijas valstīs, Austrumeiropā un citos Krievijas interešu reģionos kā apdraudējumu Krievijas drošībai. Nievājoši tiek atspoguļoti Baltijas valstu militārie iepirkumi, dažādu NATO mācību norise un aktivitāte pie Krievijas rietumu robežas. NATO tiek uzskatīts par agresoru un nicināts alianses dalībvalstu redzējums par Krieviju kā apdraudējumu. Kam beigās lielāka taisnība un kurš ir drauds kuram?

Cik pamatotas ir Baltijas valstu bailes no Krievijas?

Prokremliskajos medijos tiek radīts iespaids, ka NATO ir agresors un izmanto Baltijas valstis. Tās sacenšoties rusofobijā, lai pasargātos no Krievijas draudiem, un aizvien vairāk militarizējoties, tiecas izdabāt sabiedroto aliansei un tādējādi apdraud Krievijas militāro drošību. Fonda “Osnovaņije” prezidents vienā no intervijām Krievijas informācijas kanālam “Sputnik”  ir izteicies, ka “Tā ir tāda ierindas šausmene, ka tūlīt notiks vai nu Baltijas aneksija, vai tās pakļaušana kādā citā veidā. Ar šo ieganstu Pentagonā tiek izdalīta nauda, notiek mācības, kas saistītas ar ASV karaspēku pārvietošanu uz Eiropu.”^[1]

Latviju, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, prokremliskie mediji tiecas attēlot kā neizdevušos valsti, kas spēj par sevi pastāvēt tikai NATO sabiedroto aizsegā. Tiek norādīts, ka Latvijas dalība NATO neesot bijusi efektīva, Nacionālie bruņotie spēki joprojām esot zemā līmenī. Vienlaikus tiek pausta atziņa, ka Latvijas militārie tēriņi (2% no IKP kopš 2018. gada) un sadarbība ar sabiedrotajiem rada iespaidu, ka tā “uzstājīgi gatavojoties vērienīgam militāram konfliktam”.^[2]

Jāmin arī portāla “Sputnik” lietuviešu versijas 27. jūnija intervija ar Krievijas Raķešu un artilērijas zinātņu akadēmijas prezidenta vietnieku Konstantīnu Sivkovu, kurā tika diskutēts par projekta “Rail Baltica” militāro nozīmi. Tajā tika pausts, ka “Rail Baltica” jau sākotnēji esot bijis plānots kā militārs projekts, kas kalpotu arī civiliem mērķiem^[3].

Tomēr patiesībā tā ir tikai spekulācija, jo par šī projekta potenciālu drošības dimensijā tika uzsākts runāt tikai pēc Krievijas agresīvajām darbībām Ukrainā 2014. gadā. Ar šādu retoriku mērķtiecīgi tiek veicināta sabiedrības šķelšanās Baltijas valstīs un neuzticība NATO aliansei.

Der atcerēties, ka Latvijas piesardzīgā attieksme pret Krieviju un tās ārpolitiku nav nepamatota. Latvijas Nacionālās drošības koncepcijā Krievija ir norādīta kā apdraudējums valsts drošībai, to pamatojot ar Krievijas regulārajām militārajām aktivitātēm un hibrīdapdraudējumiem Baltijas reģionā, kā arī tās attieksmi pret ieilgušo konfliktu Austrumukrainā.

Krievijas motivācija – pasargāt sevi vai atgūt lielvaras statusu?

Ģeogrāfiskā ziņā lielu daļu Krievijas robežas veido dabiskās barjeras. Līdz ar to, tieši Rietumu robeža ir uzskatāma par tās vājo punktu. Rietumos tā robežojas ar vairākām NATO dalībvalstīm, kas ar savām aktivitātēm it kā radot draudus tādiem Krievijas stratēģiskajiem punktiem kā Sanktpēterburga un Maskava. Tādēļ Krievija, 2014. gadā anektējot Krimu, uzstājot uz militāro bāzu izvietošanu Baltkrievijā (kas sniegtu Krievijai īpašu priekšrocību ierobežot NATO rīcībspēju Baltijas valstu reģionā) un principā ignorējot starptautiskās tiesību normas un līgumus, tiecas radīt spēcīgās lielvaras tēlu un atgūt savu ietekmi Krievijas interešu reģionos.

Paradoksālā kārtā Krimas aneksija no Kremļa skatu punkta ir tikusi skaidrota pat kā palīdzība Ukrainai pret Rietumu ekspansiju (Rietumu pārvaldes modelis esot novedis Ukrainu līdz “failed state” stāvoklim). Varētu domāt, ka NATO un Krievijas netiešā konfrontācija pie tās rietumu robežas, kā arī ASV un Krievijas draudi un izstāšanās no tādiem bruņojuma kontroles līgumiem, kā Tuva un vidēja darbības rādiusa līguma, varētu veicināt Aukstā kara scenārija atkārtošanos (turklāt tam īsti nav ideoloģiska pamata, jo tehniski Krievija ir demokrātija). Retorika par NATO kā agresoru šajā gadījumā tiek izmantota ar mērķi veicināt ārējā apdraudējuma sajūtu, ar ko tiek pamatota Krievijas ietekmes ekspansija.

Vai NATO ir agresors?

Publiskajā telpā lasāmi apgalvojumi par to, ka NATO alianse izmanto Latviju un citas Baltijas valstis, nodrošinot tās ar militāro tehniku un sabiedroto spēkiem, lai gatavotos potenciālam karam ar Krieviju. Tāpat arī NATO apmācības, Krievijas un NATO dialoga trūkuma dēļ, esot provokatīvas, kā arī tajās tiekot izspēlēti Krievijai naidīgi scenāriji. Šādi ziņojumi nostāda Krieviju šķietama upura lomā un veicina neuzticību alianses dalībvalstu starpā.

Kritika tikusi veltīta arī pēdējām NATO mācībām Baltijas valstīs “Ramstein Alloy 20.2”, kas noslēdzās 1. jūlijā. Tās bija paredzētas NATO un “Partnership for Peace” (partnerība mieram) programmas partnervalstu koordinācijas, kā arī attiecību starp gaisa spēkiem reģionā uzlabošanai.

Kā norādīts portāla “Sputnik” latviešu versijas 6. jūlija rakstā, mācībās ar abstraktiem uzbrukumu algoritmiem esot tikusi izspēlēta sadarbība militārā operācijā pret tādu tehnoloģiski attīstītu pretinieku, kāda šajā reģionā ir tikai Krievija. Vienlaikus, it kā nejauši, Krievijas Rietumu kara apgabala armijas aviācijas brigāde veica grupu lidojumus ar treniņelementiem, reaģējot uz notiekošajām NATO apmācībām. Tādējādi sabiedrībā tiek veicināta pārliecība, ka Krievija ir militāri spēcīga un spējīga stāties pretī it kā agresīvajam NATO. Kremlis apzināti lieto šo spēcīgas valsts tēlu kā vienu no instrumentiem, lai veicinātu pastāvošās valdības popularitāti iekšēji un tiektos pēc savām globālajām ambīcijām.

Baltijas valstīm un NATO nereti tiek aizrādīts par necaurspīdīgumu, straujo bruņošanās pieaugumu un militārajām inovācijām, taču faktiskais spēku sadalījums pierobežā, Krievijas militārās aktivitātes un bruņojumu kontroles līgumu neievērošana norāda uz pretējo. Lai gan NATO kā aliansei kopumā ir augstāka militārā kapacitāte nekā Krievijai, pie Baltijas valstu robežas tomēr vērojams pretējs spēku sadalījums, liecina aplēses. Turklāt sabiedroto spēku pastiprinātai dislokācijai Baltijas valstīs ir pamatots iemesls – NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas 2014. gadā tika izvietotas, reaģējot uz Krimas aneksiju. Jāmin, ka NATO militārās mācības nav tēmētas pret kādu konkrētu valsti, to mērķi ir publiski pieejami organizācijas mājaslapā.

Portāls “Baltnews” 3. augustā pauda nievājošu kritiku par NATO Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā komandiera ģenerāļa Jorga Follmera viedokli. Ģenerālis atzina, ka Baltijas valstīm ir nepieciešami lielāki ieguldījumi to infrastruktūrā, lai atturētu Krieviju no iebrukuma Baltijas reģionā, ņemot vērā Krievijas centienus militarizēt Arktiku. Tomēr Politiski militārās analīzes biroja eksperts medijam ir norādījis, ka NATO vienkārši esot nepieciešams kaut kā attaisnot savus militārās infrastruktūras tēriņus un Krievijas iebrukšana Baltijas valstīs (lai gan Krievija nevienam uzbrukt negrasoties) tam esot labs iegansts.^[4]

Protams, NATO kā Krievijai nedraudzīgas militārās alianses klātbūtne pie tās robežām var šķist kā  apdraudējums, īpaši ņemot vērā tās vēsturiskās attiecības ar ASV. Tomēr ir būtiski apzināties, ka NATO galvenais uzdevums ir aizsargāt tās dalībvalstis. Krievijas agresīvā ārpolitika un uzvedība gan tās interešu reģionos, gan globālajā vidē, kā arī  starptautisko normu un līgumu neievērošana kalpo par loģisku iemeslu nepieciešamībai pēc pastiprinātas NATO klātbūtnes Baltijas valstu aizsardzībai.

Kremlim ir izdevīgi izplatīt NATO nicinošu retoriku publiskajā telpā ne tikai, lai nostādītu sevi cietēja lomā, bet arī, lai radītu negatīvu noskaņojumu un šķelšanos sabiedrībā. NATO ne tikai tiek raksturota kā agresors, bet arī tiek radīts iespaids, ka tā izmanto Baltijas valstis saviem ekspansionistiskajiem mērķiem. Ar šādu retoriku no Krievijas puses tiek veicināta sabiedrības neuzticēšanās NATO un pašas alianses šķelšanās – kā viens no Krievijas instrumentiem, lai īstenotu savas ambīcijas pēc lielvaras statusa.