Mācības no Latvijas centieniem krīzes laikā saglabāt kritisko pakalpojumu darbību

Ukrainas pretošanās Krievijas agresijai ir parādījusi svarīgu mācību par nacionālo aizsardzību – tā prasa iesaisti no sabiedrības visos līmeņos. Nepietiek arī ar vienkāršu reaģēšanu krīzes situācijā – ir jābūt gataviem pirms krīzes situācijas.

Pamatojoties uz šo pieeju, Latvija pēdējos gados ir ieviesusi Visaptverošas valsts aizsardzības modeli, balstoties uz izpratni, ka ikvienai valsts struktūrai un sabiedrības daļai ir sava loma civilās un militārās aizsardzības sistēmas tīkla izveidē. Šāda pieeja radās nepieciešamības rezultātā: Latvija ir maza valsts ar ierobežotu stratēģisko dziļumu, un robežojas ar Krieviju – lielu, agresīvu militāro varu, kas uzbrukusi valstīm savā tā sauktajā tuvējā pierobežā.

Latvijas pieeja, līdzīgi kā citām Ziemeļvalstīm un Baltijas reģiona valstīm, ir veidota pēc vienkārša principa: valsts civilās un militārās aizsardzības sistēmas var sasniegt lielāku atturēšanas un aizsardzības efektu, ja tās sadarbojas un abas puses ir tam sagatavotas. Lai to panāktu, Latvija kopš 2014. gada ir koncentrējusies uz visu sabiedrības grupu integrēšanu savā aizsardzības stratēģijā. Praksē tas nozīmē, ka ir pieliktas pūles pie tā, lai pašvaldības un publiskās un privātās kritiskās infrastruktūras pārvaldniekus, piemēram, enerģētikas, komunikāciju, finanšu pakalpojumu un medicīnas sniedzējus, integrētu gatavības veicināšanas tīklā.

Lai gan šiem integrācijas centieniem vēl ir krietns ceļš ejams, Latvijas līdzšinējā pieredze sniedz vērtīgas mācības citām valstīm, kas vēlas celt savu gatavību paaugstinātu militārā un hibrīddraudu laikā. Latvijas piemērs ietver attiecīgo tiesību aktu bāzes sagatavošanu, valsts un privātā sektora sadarbības veicināšanu, pašvaldību koordinācijas lomas paplašināšanu, kā arī mācību un vingrinājumu veikšanu.

Kritisko pakalpojumu nepārtrauktības un krājumu pieejamības veicināšana

Latvija savā krīzes pārvaldības domāšanā ir mainījusi veidu, kā tiek uztverta kritiskā infrastruktūra. Ja iepriekš vairāk uzsvars tika likts tieši uz valsts nozīmes infrastruktūras fizisko aizsardzību, tad tagad uzmanības centrā ir kritisko pakalpojumu un funkciju nepārtrauktības nodrošināšana. Lai gan pieejas maiņa rada papildu problēmas plānotājiem, tās pamatā ir izpratne, ka kritiskā infrastruktūra nevar darboties izolēti no citiem valsts aizsardzības elementiem.

Lai šo izpratni ieviestu darbībā, Latvija 2021. gadā ieviesa grozījumus Nacionālās drošības likumā un Mobilizācijas likumā. Šo grozījumu rezultātā tika izveidota jauna, nozaru kritiskās infrastruktūras D kategorija, – statuss, kas ļauj atbrīvot no mobilizācijas personālu, kurš ir atbildīgs par kritiskās infrastruktūras un finanšu pakalpojumu uzturēšanu. Krīzes situācijā šiem darbiniekiem ir pienākums turpināt veikt savu darbu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu nepārtrauktu kritiski svarīgo pakalpojumu un nozaru darbības nepārtrauktību.

Darbs pašvaldību līmenī

Pašvaldībām ir svarīga loma visas sabiedrības gatavības un noturības kultūras veidošanā. Krievijas agresija pret Ukrainu 2014. un 2022. gadā dziļi rezonēja ar Latvijas sabiedrību un radīja impulsu rīcībai. Iedzīvotāji pieprasīja, lai viņu pašvaldības nevis sniegtu deklaratīvus ārkārtas rīcības plānus, bet gan proaktīvi skaidrotu krīzes plānus saviem vēlētājiem.

Uz šo dienu ir pieņemta nepieciešamā likumdošanas bāze: 2023. gadā apstiprinātā Valsts aizsardzības koncepcija paredz, ka Latvijas pašvaldībām jānodrošina kritiskie pakalpojumi krīzes vai kara gadījumā un jāattīsta gatavības un noturības kultūra sabiedrībā. Pašvaldību civilās aizsardzības plāni, kas saistīti ar karu, tiek izstrādāti ciešā sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), un šie plāni jātestē mācībās vismaz reizi gadā sadarbībā ar NBS.

Dažas pašvaldības ir bijušas proaktīvākas nekā citas. Piemēram, Jelgavā, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir ceturtā lielākā Latvijas pilsēta, jau 2011. gadā tika izveidots pašvaldības operatīvais informācijas centrs, apsteidzot daudzas citas pašvaldības Latvijā. Miera laikā šis centrs kalpo kā pašvaldības atbalsta tālrunis bojātai infrastruktūrai, bet krīzes situācijā tas kalpo kā pašvaldības agrīnās brīdināšanas sistēma.

Cerības uz publiskā un privātā sektora sadarbību

Tāpat kā daudzās citās valstīs, arī Latvijā kritiskās infrastruktūras īpašniekiem un tiesiskajiem valdītājiem ar likumu ir noteikts pienākums izstrādāt plānus un standarta darbības kārtību savu pakalpojumu nepārtrauktībai (kaut samazinātā apjomā) krīzes laikā. Tomēr tiek arī sagaidīts, ka uzņēmumi aktīvi ieguldīs savā kapacitātē un spēju attīstīšanā, kā arī meklēs piemērotu ekspertīzi, lai uzlabotu savu gatavību. Tomēr zināšanas un pieredze attiecībā uz kritiskās infrastruktūras nepārtrauktību ir ļoti specifiska un var būt atkarīga no konteksta, tāpēc tas var būt kā iespējams šķērslis noturības veidošanas centienos.

Daži uzņēmumi proaktīvi cenšas mācīties no citu pieredzes. Viens piemērs ir Latvijas elektroenerģijas sadales pakalpojumu uzņēmums Sadales tīkls, kas organizēja atklātas praktiskas mācības tehniskajiem speciālistiemdarbam apstākļos, kādos nākas darboties kolēģiem Ukrainā.

Tomēr aizsardzības ministrija un NBS saglabā galveno lomu Visaptverošās valsts aizsardzības plānošanā, kas, iespējams, atspoguļo gan fundamentālo nepieciešamību cieši integrēt militārās un civilās plānošanas apsvērumus visaptverošā aizsardzības sistēmā, gan tradicionāli augsto sabiedrības uzticības līmeni NBS. Tādējādi pat privāto uzņēmumu darbības nepārtrauktības plāni tiek izstrādāti ciešā sadarbībā gan ar konkrētās nozares ministriju, gan Aizsardzības ministriju. Tas nodrošina, ka valsts apzinās resursus civilajā sektorā, spēj nodrošināt ekspertīzi un pieredzi, kā arī var uzraudzīt, kā kritisko pakalpojumu sniedzēji iekļaujas plašākā valsts noturības sistēmā. Turklāt industrijas pārstāvji piedalās mācībās ar konkrētās jomas ministriju un Aizsardzības ministriju vismaz reizi četros gados.

Valsts un privātā sektora sadarbība ir arī galvenais elements pārtikas, ūdens un veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā. Zemkopības ministrija plāno un koordinē atliktos pārtikas krājumu iepirkumus sadarbībā ar pašvaldībām, uzdodot pārtikas ražotājiem būt gataviem nodrošināt pārtiku ārkārtas situācijās. Lai gan atbildība par gatavību atkal gulstas uz uzņēmumiem, pašvaldībām savos civilās aizsardzības plānos ir jāapzina industriālās lauksaimniecības un pārtikas ražotāji, un vairumtirgotāji ar gatavās produkcijas uzglabāšanas noliktavām.

Skaidras naudas un sakaru pieejamības nodrošināšana

Spēja nodrošināt naudas plūsmu apmaiņā pret precēm un pakalpojumiem ir vēl viens kritisko pakalpojumu elements. Sabiedrības nemieri, krīzes un kari bieži vien grauj spēju funkcionēt maksājumu sistēmām, kas darbojas miera laikā, par ko liecina Ukrainas pieredze. Mācoties no šīs pieredzes, Latvijas Banka ir izstrādājusi skaidras un bezskaidras naudas krīzes maksājumu risinājumus. Piemēram, Latvijas Banka sadarbībā ar lielākajām komercbankām izstrādā bezsaistes risinājumus, lai nodrošinātu iespēju norēķināties par pirmās nepieciešamības precēm ar banku kartēm, pat ja banku sakari tiktu traucēti. Tāpat krīzes vai kara laikā bankām ir jāuztur nepārtraukta iepriekš noteikta bankomātu tīkla darbība ar vismaz vienu darbspējīgu bankomātu uz katru valstspilsētu. Kritisko bankomātu karte ir pieejama Latvijas Bankas mājaslapā.

Latvija ir centusies uzlabot savu sakaru sistēmu integritāti nodrošinot, lai kritiskie dati, tostarp sensitīvie veselības aprūpes, aizsardzības, drošības un ekonomiskie dati, neaizplūstu ārpus Latvijas teritorijas un lai kritiskās informācijas tehnoloģiju sistēmas turpinātu funkcionēt bez pārtraukuma arī tad, ja tiek traucēts pieslēgums internetam pasaulē. Lai to panāktu, likums prasa, lai valsts un pašvaldību iestādes, uzņēmumi, kā arī kritiskās informācijas tehnoloģiju infrastruktūras īpašnieki un apsaimniekotāji savām datu plūsmām izmantotu valsts vienoto interneta apmaiņas punktu jeb GLV-IX – valsts mēroga un valsts pārvaldītu lokālā interneta ekosistēmu – gadījumā, ja tiek apdraudēts elektronisko sakaru ārējais perimetrs.

Risinājumi izplatītām problēmām

Visbeidzot, Latvija ir centusies risināt divus izaicinājumus, kas kopīgi valstīm, kas strādā pie gatavības veicināšanas: kā valstij sekmīgāk komunicēt gatavības prasības? Un kas maksās par noturības veidošanu? Mūsdienās daudzas valstis arvien vairāk uztraucas par to, kā pašvaldībām un industrijai skaidrot savus gatavības un noturības mērķus, kas saistīti ar militārajām krīzēm un karu. Tādi soļi kā informācijas izplatīšana un tiesību aktu izdošana ir jāpapildina ar pasākumiem, kas veicina pārdomātu plānošanas procesu, prasību patiesu izpratni un zināšanu attīstību.

Latvijas pašvaldības ir sūdzējušās par līdzekļu trūkumu civilās aizsardzības pasākumu īstenošanai vai uzstājušas, ka par gatavību ir jārūpējas valsts līmenim. Pat lielas un labi finansētas slimnīcas nav spējušas izpildīt prasību par zāļu uzglabāšanu trīs mēnešu patēriņam, savukārt mazākām slimnīcām vienkārši nav finansējuma šādam mērķim.

Latvija ir centusies risināt šos jautājumus, veicot izmaiņas likumdošanā, precizējot pienākumus un uzdevumus, kā arī pieprasot regulāru krīzes mācību organizēšanu. Ar laiku nepārtraukta sadarbība un regulāras mācības iesaistītajām pusēm var arī sniegt labāku izpratni par vispārējo aizsardzības sistēmu, katra dalībnieka lomu tajā un līdz ar to – ko sagaidīt no saviem partneriem.

Regulāras mācības var nākt par labu Latvijas gatavībai visās nozarēs, testējot izstrādātos plānus, attīstot zināšanas un informējot mācību dalībniekus par potenciālajiem izaicinājumiem, ar kuriem krīzes vai kara gadījumā var nākties sastapties. Piemēram, ikgadējās valsts mēroga mācībās Namejs pašvaldības ir iesaistītas dažādu scenāriju izspēlēšanā līdzās NBS. Vietējā līmenī mācības Pilskalns tiek organizētas kopš 2020. gada, lai pārbaudītu pašvaldību plānošanas un praktiskās reaģēšanas spējas pēc kara laika scenārija, iesaistot valsts un vietējās iestādes, NBS un vietējos uzņēmumus. Tomēr galu galā privātajiem uzņēmumiem ir jāfinansē sava krīzes laika plānošana un šādu plānu ieviešana.

Latvija ir ieviesusi visaptverošu valsts aizsardzības pieeju, kas integrē visus sabiedrības līmeņus un akcentē proaktīvu sagatavošanos. Tiesību aktu izstrāde veicina privāto un publisko partnerību, kas savukārt prasa un dod iespēju pašvaldībām, kritisko pakalpojumu sniedzējiem un kritiskās infrastruktūras īpašniekiem izstrādāt savus krīzes rīcības plānus, lai nodrošinātu nepārtrauktu darbību krīžu laikā. Savukārt regulāri treniņi kalpo kā instruments plānu testēšanai un paškontrolei, lai plāni būtu ieviešami un izmantojami, kā arī ļauj dalībniekiem gūt pieredzi to īstenošanā un gūt labāku izpratni par visu aizsardzības sistēmu. Tomēr nozarei specifisko zināšanu par nepārtrauktību finansēšana un pilnveidošana var kalpot par potenciālu vājo vietu.

Latvija piedāvā šīs svarīgās mācības; tas ir sabiedroto un partneru pienākums un iespēja mācīties no tām.

Šis raksts ir tapis kā daļa no “Atlantic Council” un Austrumeiropas politikas pētījumu centra sadarbības projekta “Latvijas aizsardzības un drošības politikas attīstība noturības stiprināšanā”, kuru finansē Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija.