26.05.2009.
Autors: Ināra Mūrniece.
Krievijas informatīvā ietekme Baltijā turpina pieaugt, un Baltijas valstīm jādomā, kā stāties tai pretim. Par to Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) rīkotajā seminārā sprieda Ukrainas, Igaunijas un Latvijas eksperti.
Lai palielinātu savu ietekmi postpadomju telpā, Krievija sākusi izmantot jaunus un netradicionālus paņēmienus, uzsver Georgijs Počepcovs, Ukrainas Nacionālās publiskās administrācijas akadēmijas profesors. Piemēram, paredzēts, ka galvenais tiecienspēks būs nevis kādam notikumam (teiksim, nemieriem par bronzas Aļošas pārvietošanu), bet gan šā notikuma pasniegšanai sev izdevīgā gaismā un attiecīgā viedokļa tiražēšanai informatīvajā vidē. “Mūsdienās par terorismu var uzskatīt arī informatīvo darbību, un tieši tā ir būtiskāka par praktisku rīcību,” saka G. Počepcovs. Tāpat arvien biežāk tiekot arī meklēti valsts nozīmes un simboliski objekti, kuriem uzbrukt. Krievijas arsenālā informatīvās ietekmes palielināšanai parādījušies arī tādi instrumenti kā ekonomiskā ietekme, filmu, seriālu un izklaides raidījumu izmantošana un dažādi netradicionāli projekti. Līdz ar to postpadomju valstīm, kurām tie adresēti, jāmeklē jauni aizsardzības veidi.
Pēc G. Počepcova domām, jādomā arī par to, kāda ir Krievijas “izklaidējošā jauda” noteiktās valstīs, ar to saprotot filmas, ziepju operas, televīzijas programmas, humora šovus un tamlīdzīgi. Ilgtermiņā iedzīvotāji tiekot mudināti pārņemt citas valsts vērtības, citu domāšanas un dzīves stilu.
APPC valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis secināja, ka Latvijā arvien intensīvāka un arī efektīvāka kļūst tā sauktā Krievijas tautiešu politika. Krievijas informatīvajai telpai iespiežoties Latvijā, vienlaikus pieaug krievu valodas pašpietiekamība, tiek izvirzīts moto “Kur ir krievu valoda, tur ir Krievija!”. Tas Latvijā kavē sabiedrības saliedēšanos, jo savā starpā sacenšas divas integrācijas politikas – Latvijas un Krievijas, teica A. Lerhis.
Latvijai jārēķinās, ka situāciju valstī centīsies ietekmēt ar tādu projektu kā “Krievu pasaule” palīdzību. Bet, kā saka G. Počepcovs, to ietekmi arī nevajag pārspīlēt, jo “jūs paši savā valstī arī daudz ko varat izdarīt”.
Tā saukto Latvijas krievvalodīgo viedokli būtiski ietekmē Krievijas televīzija un daudz mazāk – Krievijā izdotie laikraksti, ko abonēt Latvijā ir sarežģīti un dārgi, uzsver Dmitrijs Petrenko, portāla “Politika.lv” galvenais redaktors. “Krievijas medijos Latvijas krieviskā sabiedrība tiek parādīta kā vienota krievu kopiena, kurā viens otru atbalsta, visi domā līdzīgi, cilvēkus vieno daudzi diskriminācijas gadījumi. Viņi ir atsvešinājušies no Latvijas, bet opozīciju veido Latvijas varai, nevis latviešiem. Bieži izskan apgalvojumi, ka viņi ir otrās šķiras cilvēki, viņu statuss esot “unikāls” un “apkaunojošs”. Tajā pašā laikā tiek uzsvērts, ka Latvijas krievi it kā cenšas mācīties latviešu valodu un iekļauties nācijā,” teic D. Petrenko. Krievijas valsti Krievijas mediji atkal atainojot kā “ietekmīgu un nozīmīgu”, kas var atļauties to, ko nevar Latvija vai ES, netieši norādot – šāda Krievija ir vajadzīga Latvijas krieviem!
Igaunijas drošības policijas komisārs Andress Kahars uzskata, ka Krievija ir sapratusi, cik efektīvi var izmantot “vēstures karus” etnisku konfliktu izraisīšanai – 2007. gadā, kad tika pārvietots bronzas Aļoša, situācija neesot bijusi tālu no asiņaina konflikta. Pēc 2004. gada, kad Igaunija uzņemta ES un NATO, esot vērojama Krievijas vēlme Igauniju atainot kā “problemātisku valsti”, kur “pārkāpj cilvēktiesības”. Šim nolūkam tiekot izmantotas Krievijas “tautiešu” organizācijas un krieviskās partijas, lai Krievijai vēlamajā virzienā ietekmētu Eiropas Parlamentu un citas starptautiskās organizācijas un ar to palīdzību “koriģētu” Igaunijas iekšpolitiku. Krievijas “tautiešu” kustība kļuvusi labāk organizēta, tāpat tiek izvērsti “vēstures kari”, un ne bez politiskās un drošības dienestu aizmugures. A. Kahars min piemēru, ka 2008. gadā Krievijā tika rīkots FSB (Krievijas federālā drošības dienesta) un Krievijas vēsturnieku apaļais galds “Problēmas, kas saistītas ar Lielā Tēvijas kara dokumentu publicēšanu. Centieni viltot vēsturi”.
Kā vajadzētu rīkoties valstij, kā pretoties šādiem uzbrukumiem? A. Kahars iesaka: “Mums jānāk klajā pašiem ar saviem stāstiem un paziņojumiem, kas apgāž citas valsts izteiktos, un jāatrod netradicionāli, negaidīti paņēmieni.” Būtiski ir strādāt rietumvalstu virzienā – informēt un pārliecināt rietumvalstu iedzīvotājus.