Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece
Potenciālās miera sarunas starp Krieviju un Ukrainu ir publisko diskusiju centrā nu jau vairākus mēnešus. Kamēr Rietumu informatīvājā telpā, kā miera iniciators tiek uzlūkota Ukraina, Krievijas pusē, tiek veidota gluži pretēja aina. Krievijas informācijas manipulācijas taktikas veido noteiktu uztveri par Ukrainu kā agresīvu valsti, kas noraida miera sarunas, kamēr Krievija pozicionē sevi kā racionālu un miermīlīgu sarunu partneri, kurš cita starpā nāk klajā ar saviem piedāvājumiem un iniciatīvu.
Kurš patiesībā vēlas mieru?
Vasaras sākumā V. Putins nāca klajā ar paziņojumu par nosacījumiem, pie kuriem būtu gatavs uzsākt miera sarunas. Kremļa saimnieka piedāvājums ietvēra virkni nosacījumu, tostarp, Ukrainas spēku izvešanu no Hersonas, Zaporižjas, Luhanskas, Doņeckas teritorijām un to atzīšana no Kijevas puses, apgabalu administratīvo teritoriju robežās nevis tikai tajās ko faktiski kontrolē KF armija. sankciju atcelšana kā arī Ukrainas atteikšanās no ieceres iestāties NATO.
Tolaik, Ukrainas puse šādus nosacījumus noraidīja. Kamēr Kremļa informatīvajā telpā tie tiek pasniegti kā saprātīgi un, kas svarīgi – dāsni pret Ukrainu un godīgi – realitātē tie nozīmē Krievijas puses uzvaru tās uzsāktajā karā pret kaimiņvalsti.
Šo “godīgo un dāsno” nosacījumu noraidījums tiek izmantots, lai veidotu pret Ukrainu vērstu naratīvu, kura ietvarā Kijeva tiek uzskatīta par nesaprātīgu un uz konfliktu vērstu pusi. Izvēloties, šādās mediju publikācijās, neiekļaut faktu par to, ka arī Ukraina skaidri iezīmējusi pārrunu nosacījumus, kas tostarp ietver valsts teritoriālās suverenitātes ievērošanu, Krievija manipulē ar informatīvajā telpā pieejamo informāciju, lai veidotu sev labvēlīgu, uz mieru virzīta spēlētāja tēlu, kurš vienlaicīgi neatkāpjas no saviem mērķiem.
Taču Krievija vienlaicīgi ir gatava piedāvāt savus argumentus un versijas, kāpēc Ukraina atsevišķos gadījumos un kontekstos noraidījusi piedāvājumus par miera sarunām. Kā viens no biežāk minētajiem argumentiem ir Ukrainas it kā pieņemtais likums, kas aizliedz vest tiešas miera sarunas ar Krieviju. Šeit gan būtu svarīgi atzīmēt, ka prezidenta V. Zelenska 2022. gada oktobrī izdotais dekrēts runā par tiešu sarunu vešanu ar KF prezidentu V. Putinu, nevis Krieviju kopumā. Šāda “neprecizitāte” likuma traktējumā slēpj faktu, ka no sarunu vešanas procesa tiek izslēgts Kremļa saimnieks, lai neveidotu priekšstatu par viņu kā persona non grata.
Vienlaicīgi tas parāda varas personifikācijas klātesamību Krievijā, kad valsts vadītājs tiek pielīdzināts valstij un otrādi.
Vienlaicīgi, Krievija cenšas radīt iespaidu, ka tās nosacījumi miera sarunām kļūst arvien stingrāki, pamatojoties uz notikumiem frontē, piemēram, Ukrainas ofensīvu Kurskā. Šo taktiku var redzēt arī starptautiskajos mēģinājumos risināt konfliktu, kur Krievija atsakās piedalīties formātos, kur tiek virzīti tai nelabvēlīgi nosacījumi. Atsaucoties uz ekspertu vērtējumu, Kurska esot apliecinājums tam, ka Ukraina nevēlas miermīlīgas Krievijas iniciatīvas un esot acīmredzams, ka Krievija virzoties turpmāk uz miera sarunām darīs to no daudz stingrākām pozīcijām.1
Krievijas informatīvajā telpā aktīvi tiek veidots priekšstats, par Ukrainas risinājumu nekompetenci no vienas puses, un slēptiem nolūkiem un spiedienu uz Krieviju no otras puses. Diskreditējot Ukrainas piedāvājumu un nosacījumus Krievija atstāj tikai vienu iespējamo alternatīvu – Kremļa izvirzīto nosacījumu pieņemšanu. Tas tiek pastiprināts radot netiešu apdraudējuma naratīvu par iesaistīšanos sarunās, kas varētu novest pie Krievijai nelabvēlīga iznākuma.
Sarunu partnera deleģitimizēšana
Kā faktors miera sarunu iespējamībai, vai drīzāk kā to šķērslis tiek izmantots arguments par V. Zelenska, kā Ukrainas prezidenta leģitimitāti, ņemot vērā, ka Ukrainā šī gada pavasarī būtu vajadzējis norisināties prezidenta vēlēšanām, kas nebija iespējams, valstī izsludinātā kara stāvokļa dēļ. Krievijas pārstāvji, piemēram, D. Peskovs un S. Lavrovs, norāda, ka sarunas ar pašreizējo Ukrainas vadību nav iespējamas, pamatojoties uz šo faktu. Tas arī tiek izmantots plašāk Kijevas vadības kritizēšanai un pamatojumam Krievijas “specoperācijas” vajadzībai kopumā.
Tā, piemēram, D. Medvedevs, kurš šobrīd ieņem Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu norādīja, ka cilvēki, kuri šobrīd pārstāv Ukrainu, nav pilnvaroti izteikties par miera sarunām, līdz ar to tā esot “tukša muldēšana”2.
Savukārt, D. Peskovs norādīja, ka no juridiskā saktupunkta V. Zelenskis esot zaudējis savu leģimitāti pirms vairākiem mēnešiem. Lai arī D. Peskovs atzina, ka Ukrainas konflikts ir ārkārtīgi komplicēts, tomēr viņa iemesls ir saprotams – no Ukrainas mēģināja izveidot anti-Krievijas centru.3 Krievija gan kopumā iestājoties par mieru, taču pie noteikuma, ka tiek nodrošināta valsts drošība un izpildīti tie uzdevumi, kas izvirzīti “specoperācijai” – nesasniedzot šos mēŗkus piespiest Krieviju uz mieru nebūšot iespējams,4 savukārt, V. Zelenskis esot apzināti veicis konflitka eskalāciju, pārejot ofensīvā Kurskā, lai kompromitētu pārrunu iespējamību.
Kopumā Krievijas konstruētais Kijevas vadības koptēls, kura priekšgalā ir prezidents V. Zelenskis tiek veidots kā par neleģitīmu pārvaldes režīmu, kura gan pirmskara, gan tagadējās darbības ir vērsta uz konflikta eskalāciju, rusofobiju un Krievijas un tās tautiešu apdraudējumu. Kremlis tādā veidā mēģina apvienot divas sevis izveidotā informācijas naratīva daļas.
Viena no tām, attaisno specoperācijas uzsākšanu ar mērķi paglābt tautiešus no represīva V. Zelenska iekšpolitiskā režīma. Un otra tā daļa vēsta par neleģitīmu līderi, kurš turklāt, iziet uz konflikta eskalāciju, nevis meklē risinājumus tā izbeigšanai. Šāda informācijas manipulācija no Kremļa puses vērsta gan uz Ukrainas izvirzīto miera sarunu noteikumu diskreditāciju, gan arī attaisno Krievijas izskanējušos atteikumus tajā piedalīties, lai neizskatītos pēc nepiekāpīgās puses, bet gan varētu uzturēt “miera nesēja” tēlu.
Trešais liekais
Attiecībā uz potenciālajām miera sarunām, debates informatīvajā telpā skar ne tikai to norisi un noteikumus, pie kuriem tās varētu notikt, bet arī to vai un kas būs potenciālo miera sarunu vidutājs. Lai arī šķietami publiskā informācija liecina par principiālu nepieciešamību pēc mediatora, kā neatņemamas miera sarunu sastāvdaļas, kuru vēlas abas puses, tomēr tuvāk apskatot Krievijas informatīvo telpu, trešās puses klātbūtnes jautājums kļūst daudz neviennozīmīgāks, īpaši ja runa ir par mediatoru no rietumiem.
Krievijas medijos bieži izskan pārmetumi potenciālo konflikta mediatoru virzienā. Šeit var izcelt kolektīvos Rietumus, Lielbritāniju, ASV un Vāciju. Konsekventi tiek kritizēta V. Zelenska “miera formula” raksturojot to kā ultimātu, ko Ukraina un Rietumi mēģina uzspiest Krievijai.5 Savukārt rīkotie miera samiti tiek raksturoti kā “anglosakšu un viņu ukraiņu marionešu krāpniecības izpausme”, kuru mērķis esot virzīt Ukrainas “miera formulu”, kas neesot dzīvotspējīga. Šādu skatījumu papildina arī, piemēram, S. Lavrova paustais, ka rietumi nepieļaušot taisnīgas pārrunas ar Krieviju, balstītas ANO principos6 un publiska Kijevas gatavības mieram apšaubīšana un vispār atļauja tā panākšanai no “kuratoriem”7.
Šāds situācijas un konteksta raksturojums tikai uztur jau iepriekš izveidotu naratīvu, kurā Ukrainas integrācijas centieni Rietumu institūcijās tiek raksturoti caur ASV un Rietumu centieniem manipulēt un pakļaut Ukrainu, lai gūtu stratēģisko uzvaru pār Krieviju. Tas ierāmē miera pārrunu iespējamību plašākā Krievijas-Rietumu konflikta kontekstā, novēršot uzmanību no Ukrainas piedāvātajiem nosacījumiem un izslēdzot viņu kā patstāvīgu spēlētāju.
Līdzīgā veidā tiek diskreditētas arī citas Rietumvalstis, kuras izteikušas publisku apņemšanos veicināt miera procesu. Pēc O. Šolca paziņojuma par gatavību iesaistīties miera pārrunu procesā, Vācijas it kā pēkšņā vēlme izbeigt konfliktu tiek saistīta ar kanclera partijas zaudējumu federālo zemju vēlēšanās valsts austrumos.8 Tiek apgalvots, ka O. Šolcs vēlas noregulēt konfliktu, lai iegūtu pārsvaru pār vēlēšanās guvušajiem politiskajiem spēkiem, AfD un BSW, kuri tostarp uzskatāmi par pro-Kremliskiem. Tiek diskreditēta arī kanclera ārpolitiskā ietekme norādot, ka atšķirībā no A. Merkeles, kancleram nav personīgu kontaktu ar V. Putinu un ir sarežģītas attiecības ar V. Zelenski un amerikāņu vadību.
Līdz ar to tiek nonākts pie secinājuma, ka pašreizējā politiskajā stāvoklī nav spējīga efektīvi risināt miera sarunas starp Kreiviju un Ukrainu.
Visbeidzot, kā saturiska komponente publiskajā retorikā par miera sarunām tiek piesauktas 2022. gadā Stambulā notikušās miera pārrunas. Reaģējot uz R.T. Erdogana apgalvojumu, ka noteiktas lobistu grupas nav vēlējušās lai Stambulas pārrunas noslēgtos veiksmīgi,9 krievu medijos šis publiskais komentārs tika izmantots, lai atdzīvinātu Kremļa naratīvu par it kā panāktu vienošanos ar Ukrainu. Taču kā iemesls, kāpēc vienošanās nestājās spēkā netiek norādīts Krievijas karaspēka pastrādātais tā agresīvā un vardarbīgā ofensīva pret civiliedzīvotājiem. Kā cēlonis tiek minēts Lielbritānija, kura it kā sistemātiski esot kavējusi Ukrainas konflikta regulāciju, atbalstot iniciatīvas kuras kompromitē miera centienus Ukrainā. Tiek norādīts, ka tieši B. Džonsona vainas dēļ tika pārrautas Stambulas pārrunas 2022. gadā, piedāvājot Ukrainai miera vietā karot ar Krieviju, uz ko Ukraina ir piekritusi.10
Krievijas publiskajā telpā nepieciešamība pēc miera sarunu mediatora, galvenokārt, tiek veidota norādot uz potenciālo mediatoru nekompetenci vai nevēlēšanos panākt mieru – ja vien potenciālā trešā puse ir Rietumvalsts. Savukārt, pret Krieviju “labvēlīgi noskaņotās” valstis tiek slavētas un to politiskā retorika attiecībā uz pārrunām atbalstīta un izmantota Kremļa naratīva pastiprināšanai. Caurvijas elements šajā kontekstā gan ir nemainīgs – Ukrainas nevēlēšanās panākt mieru un nespēja to izdarīt patstāvīgi, tādējādi arī pārceļot diskusiju par pārrunām plašākā Krievijas-Rietumvalstu pretdarbību kontekstā.
Ievērojamu daļu no Krievijas informatīvajā telpā izvērstā naratīva par iespējamām miera sarunām Ukrainas konflikta regulācijai sastāda uzsvars uz V. Putina iniciatīvu piedāvāt mieru un gatavību iesaistīties miera sarunās. Tas tiek pretnostatīts Ukrainas it kā nestabilajai nostājai attiecībā uz kara izbeigšanu, kas izpaužas kā Krievijas traktēta konflikta eskalācija un iepriekšējā “neveiksmīgā pieredze”, kad Stambulas sarunu rezultātā netika panākta vienošanās. Tā piemēram portālā vedomosti.ru konsekventi tiek minēts, ka neskatoties uz to, ka Krievija uz jūnija miera samita tikšanos netika aicināta, KF prezidents V. Putins ir vairākkārtīgi runājis par savu gatavību piedalīties pārrunās.
Lai manipulētu ar informācijas telpā veidoto uztveri par potenciālām miera pārrunām, Krievijas medijos tiek izmantota selektīva faktu pielietošanas taktika, kas ietver faktu interpretāciju vai informācijas noklusēšanu, veidojot Kremlim nepieciešamo skatījumu uz miera iespēju – Krievija vēlas panākt mieru, bet Ukraina eskalē konfliktu.
* Raksts oriģināli publicēts portālā Delfi.lv
*Faktu pārbaudes materiālu finansē Eiropas Mediju un informācijas fonds (EMIF), ko pārvalda “Calouste Gulbenkian Foundation“.
1 Vedomosti.ru. Почему аннулирована инициатива Путина о переговорах с Украиной.
2 Telegram. https://t.me/medvedev_telegram/523
3 Vedomosti.ru. Песков: никакого мирного саммита по Украине с участием РФ пока не готовится. https://www.vedomosti.ru/politics/news/2024/08/01/1053391-nikakogo-mirnogo-sammita
4 Vedomosti.ru. В Кремле назвали позицию Зеленского по мирным переговорам фатальной ошибкой.
https://www.vedomosti.ru/politics/news/2024/09/25/1064480-pozitsiyu-zelenskogo
5 VKontakte.com. Совместная пресс-конференция С.В.Лаврова с Ш.Аль-Зиндани. https://vk.com/mid?w=wall-70034991_792388
6 TАСС.ru. Глава МИД РФ Сергей Лавров: Россия победит. https://tass.ru/interviews/21941245
7 Vedomosti.ru. Зеленский назвал окончание конфликта главной потребностью Украины.
https://www.vedomosti.ru/politics/news/2024/08/02/1053664-zelenskii-nazval-okonchanie
8 Vedomosti.ru. Канцлер ФРГ Олаф Шольц начал намекать на мирное решение для Украины. https://www.vedomosti.ru/politics/articles/2024/09/10/1061159-kantsler-frg-namekat-na-mirnoe-reshenie-dlya-ukraini
9 TACC.ru. Эрдоган: определенные лобби помешали разрешить конфликт на Украине в 2022 годy. https://tass.ru/mezhdunarodnaya-panorama/21930763?utm_source=yxnews&utm_medium=desktop
10 Vedomosti.ru. Полянский назвал Британию “главным противником мира” на Украине. https://www.vedomosti.ru/politics/news/2024/09/24/1064175-polyanskii-nazval-britaniyu