Karā visi ieroči ir labi: Krievijas informatīvās manipulācijas par teroristu uzbrukumiem “Crocus City Hall”

Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece

Šī gada 22. martā Maskavas koncertzālē “Crocus City Hall” notikušais terorakts ir kalpojis kā informācijas manipulācijas un maldināšanas līdzeklis Krievijas politiskās un informatīvās dienaskārtības virzībai. Uzreiz pēc notikušā Krievijas amatpersonas un tiesībsargājošo institūciju pārstāvji nāca klajā ar paziņojumiem par Ukrainas saistību ar teroraktu, savukārt pēcāk veiktā Krievijas izmeklēšana deva “skaidras norādes” par ASV līdzdalību. Turklāt, kā ierasts, informācijas manipulācijas aktivitātes, kas ir viens no Krievijas biežāk pielietotajiem instrumentiem, tika piedēvētas kolektīvajiem Rietumiem. Izvērstās informācijas manipulācijas aktivitātes ir kalpojušas Krievijai raksturīgo vēstījumu uzturēšanai par kolektīvajiem Rietumiem kā ārējo ienaidnieku, kura mērķis ir sagraut Krieviju.

Vainīgs! Pat ja nav pierādīts

Jau pirmajās stundās pēc terorakta Kremļa naratīvā kā primārais vaininieks tika minēta Ukraina, atsevišķi uzsverot arī Volodimira Zelenska un viņa administrācijas iesaisti. Šī informācija tika pasniegta gandrīz kā pašsaprotami fakti, bez nepieciešamības to pārbaudīt vai pierādīt.

Krievijas naratīvs par Ukrainu kā uzbrukumu pasūtītāju tika pastiprināts ar selektīvu “pierādījumu” izlasi. Tika izplatīti apgalvojumi par it kā izveidotām islāmistu vienībām Ukrainas izlūkdienestos, kā arī video ar aizturēto atzīšanos, kuros tiek apstiprināts Ukrainas “pasūtījums”^[1], – tas līdzās viņu telefonos atrastajiem attēliem ar Ukrainas karogu kalpoja kā apliecinājums Krievijas sākotnēji izteiktajām tēzēm.

Šī dezinformācijas un Krievijas pusē iegūto pierādījumu kombinācija savukārt ir veidojusi labvēlīgus apstākļus pēcāk nākt klajā ar oficiāliem apgalvojumiem, pasludinot Ukrainu par teroristisku valsti^[2], kura ir atbildīga ne tikai par šo, bet arī citiem teroraktiem Krievijas teritorijā^[3].

Viens no šādu apgalvojumu un izmeklēšanas rezultātu mērķiem ir attīstīt un uzturēt Ukrainas apdraudējuma Krievijai ideju. Aprīļa sākumā Krievijas Aizsardzības ministrijas izplatītais paziņojums^[4] liecina par to, ka kopš terorakta vairāk nekā 16 tūkstoši karavīru pieteikušies armijā, šo aktivitāti saistot ar vēlmi aizstāvēt Krieviju Ukrainā un atriebt teroraktu “Crocus City Hall”. Līdz ar to “Ukrainas režīma” vainošana teroraktā ir paredzēta iekšējai sabiedrības mobilizācijai ofensīvā pret Ukrainu kā Krievijas ienaidnieku un teroristisku valsti, novirzot kritiku tai sabiedrības daļai, kurai varētu rasties kārdinājums notikušajā vainot pašas Krievijas drošības institūcijas.

Sazvērestība pret Krieviju

Ar pieaugošu intensitāti ir ticis izplatīts un uzturēts naratīvs par ASV (un cita starpā arī Lielbritānijas) iesaisti notikušajā uzbrukumā. Šo informatīvo “realitāti” cenšas pamatot ar Ukrainas specdienestu pakļautību ASV, kā arī kolektīvo Rietumu darbībām Ukrainā, kas esot novedušas pie tā, ka valsts pēdējo desmit gadu laikā esot kļuvusi par “terorisma perēkli”. ASV kontrole pār Kijivu tiek pasniegta kā vispārzināms fakts,^[5] tāpat kā tas, ka ASV esot izveidojušas teroristiskās organizācijas, tādas kā ISIS-K. Tādā veidā tiek rasta nepieciešamā saikne abu “konspiratoru” – ASV un Ukrainas – sasaistei. Informatīvā telpa tiek piesārņota arī ar citiem atklājumiem, kas “liecina” par to, ka ISIS-K nebija galvenais atbildīgais par paveikto. Kā piemērs tiek minēts tas, ka teroristi nav uzspridzinājušies un ir bijuši ar atklātām sejām.

Savukārt aprīlī Krievijas atbildīgās institūcijas nāca klajā ar oficiālām apsūdzībām par terorakta finansēšanu pret Ukrainas enerģētikas uzņēmumu “Burisma Holdings”, kas iepriekš tika saistīts ar ASV prezidenta Džo Baidena dēlu. Tādā veidā Kremļa informatīvajā kampaņā tiek būvēta “likumsakarību” ķēde par ASV, kā arī Ukrainas it kā kopīgi realizēto uzbrukumu. Oficiāli KF Ārlietu ministrija līdz šim ir noraidījusi ASV iesaisti izmeklēšanā, tādā veidā nododot visu “pareizo secinājumu” izdarīšanas varu Kremļa un tam pakļauto institūciju rokās.

Krievijas secinājumi, ar kuriem atbildīgie pārstāvji nākuši klajā izmeklēšanas gaitā, ir tiešā veidā mērķēti uz ASV demoralizāciju un ienaidnieka, apdraudējuma un galvenā pretinieka tēla uzturēšanu Krievijas sabiedrībā. Pieņemt vispāratzīto versiju par ISIS-K kā vienīgo atbildīgo teroraktā Krievijai ir neparocīgi, ņemot vērā, ka plašākai publikai ir zināms, ka tika ignorēti vai vismaz nepietiekami nopietni uztverti ASV brīdinājumi par terora draudiem. Novelt vainu uz Rietumu–Ukrainas sazvērestību ir vieglāk, jo tas veido attaisnojumu tam, kāpēc Krievijas iekšējās struktūras nebija spējīgas novērst uzbrukumu. Turklāt tas turpina barot Krievijas naratīvu par ASV un sabiedroto sazvērestību, kuras mērķis ir sagraut Krieviju no iekšienes. Šai draudīgajai mijiedarbībai ar Rietumiem tiek pretstatīta partnerība ar Ķīnu, kura tikusi pasludināta par galveno sabiedroto Krievijas cīņā ar terorismu, “ievietojot” šo sadarbību kastītē, kur zem šī idejiskā piesega Ķīna var turpināt atbalstīt Krievijas karadarbību Ukrainā, kā arī realizēt savas ekonomiskās intereses Krievijā. Tas palīdz kliedēt raizes par Krievijas ciešo sadarbību ar Ķīnu iekšpolitiski un veido vēl vienu saskares punktu ārpolitiskajā fasādē.

Rietumu sabiedrības cilvēcības mēraukla

Emocionālā informācijas manipulācijas daļa ir vienlīdz nozīmīga, lai arī tiek replicēta tālāk no oficiālās retorikas. Cenšoties parādīt Rietumu sabiedrības necilvēcību kontrastā ar izteikto atbalstu un līdzjūtību Krievijā notikušajai traģēdijai, publiskajā telpā tikuši izplatīti vairāki stāsti.

Viens no tiem – Rietumu mediju manipulācija jeb apgalvojums par aizliegumu paust līdzjūtību par notikušo vai atspoguļot terorakta “patiesos apstākļus”, tā vietā nostiprinot naratīvu par ISIS-K vainu, neņemot vērā Krievijas veiktās izmeklēšanas secinājumus^[6] par “Ukrainas islāmistu” vai Rietumu izlūkdienestu saistību ar notikušo, vienlaicīgi mēģinot diskreditēt Krievijas izmeklēšanu un veicināt sazvērestības teoriju izplatību par it kā Krievijas specdienestu iesaisti.

Atsevišķi pārmetumi tiek mērķēti arī uz Baltijas valstīm, tostarp Latviju, uzsverot Baltijas valstu un to oficiālo pārstāvju vienaldzību, kas tiek pretstatīta “pārējās pasaules” līdzjūtībai.^[7] Tika norādīts, ka Latvijā esot aizliegts izteikt līdzjūtību teroraktā bojā gājušajiem,^[8] kas savukārt apliecinot, ka Latvija zina, kas ir organizējis uzbrukumu un atbalsta šo pusi. Rietumi gan esot mainījuši savu attieksmi un daudz aktīvāk sākuši izteikt līdzjūtību, jo neesot vēlējušies “palikt aiz borta” – pēc tam, kad pārējā pasaule esot solidarizējusies ar Krieviju saistībā ar tās zaudējumiem.^[9]

Ar faktu, ka teroristiskā organizācija ISIS-K ir uzņēmusies atbildību, šajā informācijas līnijā tiek manipulēts, ļaujot domāt, ka ASV un sabiedrotie noveļ vainu uz islāma teroristiem, tādā veidā mēģinot traucēt Krievijas Federācijas izmeklēšanai. Turklāt ir ticis atdzīvināts naratīvs par teroristiskām organizācijām, tai skaitā ISIS-K, kā ASV veidotām un finansētām, kuras tiek noskaņotas pret Krieviju un tās sabiedrotajiem Centrālāzijā. Šāda manipulācija ar informāciju tiek veikta ar mērķi attaisnot Krievijas nespēju novērst uzbrukumu, neskatoties uz saņemtajiem laicīgajiem brīdinājumiem no ārpuses par to iespējamību. Vienlaicīgi tas dehumanizē Rietumu sabiedrību kopumā, parādot it kā pastāvošo naidīguma pakāpi pret Krieviju.

Viena no Kremļa dezinformācijas izplatīšanas taktikām ir informācijas apspiešana, kurā informatīvā telpa tiek pārpludināta ar dažādām savstarpēji pretrunīgām vai faktoloģiski neatbilstošām notikušā versijām, “aprokot” patiesību un īstenojot vairākus informatīvos mērķus vienlaicīgi. Piemēram, lai arī Putins ir apstiprinājis ISIS-K kā vainīgo teroraktā, tas nav traucējis veidot vairākas informatīvās plūsmas, kur kā īstie vainīgie tiek noteikti ASV un sabiedrotie vai Ukraina. Vienojošais mērķis informācijai, kas tikusi izplatīta pēc terorakta publiskajā telpā, ir uzsvērt Rietumu vēlmi graut Krieviju un tās vienotību, motivēt Krievijas iedzīvotājus mobilizācijai karam Ukrainā un vēlreiz apliecināt Krievijas cilvēcību iepretim Rietumu sabiedrības vienaldzībai, kas ir daļa no Kremļa ārējā ienaidnieka tēla.