Kāpēc Latviju turpinās saukt par “otrā ātruma valsti”

www.delfi.lv

Kristīne Skujiņa-Trokša, Austrumeiropas politikas pētījumu centra asociētā pētniece
Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Līdzīgi kā citas Krievijas kaimiņvalstis, Latvijas sabiedrība un politiskā elite jau vairākus gadus kalpo par mērķi un auditoriju Kremlim labvēlīgai, taču Latvijas demokrātijai kaitīgai dezinformācijas plūsmai, nonievājot ne vien valsts iekšējos procesus, bet arī apdraudot tās suverenitāti un nākotni. Kritisks atskats uz ļaundabīgas informācijas plūsmu ilgākā laika posmā sniedz iespēju apjaust dezinformācijas apjomu, tendences un kaitīgumu.

Rutīnas dezinformācija

Dezinformāciju par Latviju pēdējā gada griezumā iespējams dalīt divejādi. Daļa kaitīgas dezinformācijas ieguvusi regularitāti, tādēļ ir viegli piemērojama dažādiem Latvijas iekšpolitikas un ārpolitikas procesiem, neatkarīgi no pašu procesu intensitātes. Otra daļa maldīgas informācijas atkārtojas, taču nav regulāra. Šīs dezinformācijas daļas ietvaros nepatiesas informācijas virzītāji aktīvi reaģē uz specifiskākiem notikumiem un procesiem Latvijā.

Regulārās dezinformācijas ietvaros skatāmākie naratīvi pēdējā gada griezumā ir saistīti ar Latvijā it kā pastāvošo rusofobiju attiecībā ne vien uz krievvalodīgajiem valsts iedzīvotājiem, bet arī tās klātesamību Latvijas attiecībās ar Krieviju. Minoritāšu pārstāvniecības kontekstā Latvija prokremliskos medijos tiek skatīta kā krievvalodīgiem iedzīvotājiem radikāli nelabvēlīga un diskriminējoša valsts. Ārpolitikas griezumā dezinformatori vaino Latviju savstarpējās diplomātiskajās nesaskaņās ar Krieviju. Latvija tiek pozicionēta kā Krievijai naidīga kaimiņvalsts, kurai nav neatkarīgas ārpolitikas, tādējādi uzsverot arī Latvijas it kā nelabvēlīgo sadarbību ar ASV un citām rietumu lielvalstīm. Rusofobija nereti tiek minēts kā iemesls Latvijas it kā nesekmīgajai pozīcijai ekonomikas un politikas kontekstā, jo īpaši, uzsverot ekonomisko saikņu  mazināšanos ar Krieviju tranzīta nozarē. Vēl jo vairāk, uz šo ziņu fona tiek pastiprināta Krievijas un Baltkrievijas loma Latvijas ekonomiskajā attīstībā, tādējādi uzsverot Latvijas it kā nespēju sadarboties. Liels rusofobijas naratīva īpatsvars dezinformatīvās publikācijās par Latviju saskatīts divos mēnešos – 82 raksti novembrī un 98 maldinošas publikācijas decembrī, liecina DebunkEU domnīcas apkopotie dati.

Atceroties M. Gorbačova laiku, kad Krievija centās pretnostatīt rietumvalstis Latvijai, var secināt ka šī tendence nav zudusi un aizvien ir regulāri novērojama.. Dezinformatori turpina maldināt lasītājus par Latvijas lomu NATO un ES. Šajos rakstos pēdējā gada laikā Latvijai visbiežāk nepamatoti piedēvēta “vasaļa” vai ES gadījumā – “otrā ātruma dalībvalsts” loma. Tādējādi tikusi uzsvērta ideja, ka Latvija it kā tiekot aizmirsta un, piemēram, NATO dalības ietvaros, netikšot pasargāta no ārējiem draudiem. Tiesa, šis pats naratīvs nereti nonāk pretrunā ar pārmetumiem, ka Latvija esot viena no ārpolitikas virzītājām Rietumos, un attiecīgi Rietumvalstu rusofobiskā attieksme esot tiešs pierādījums Latvijas rusofobijas ietekmei. Minētais liecina, ka pat skaidri redzamas un regulāri izskanošas pretrunas dezinformatoriem savu vēstījumu izplatīšanā ne cik netraucē.

Izdevību izmantošana

Ieskatoties ne tik regulāro, bet reaktīvo naratīvu klāstā, var konstatēt, ka dezinformatori aktīvi sekojuši un atsaukušies notikumiem Latvijā visa gada griezumā. Visbiežāk naratīvs par Latvijā it kā notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem saskatīts tieši gadījumos, kad Latvija pārtrauksi kāda Krievijas kanāla retranslāciju vai drošības dienesti uzsākuši prokrievisko žurnālistu un sociālo aktīvistu pārbaudi. Krievijas žurnālistu pārbaude Latvijā un to iespējama saistība ar ES sankcijām pakļauto fizisko personu sarakstā iekļauto mediju holdinga Rossiya Segodnya ģenerāldirektoru Dmitriju Kiseļovu izraisīja ievērojamu dezinformācijas pieaugumu janvārī – 102 publikācijas aprakstīja Latviju kā valsti, kas pārkāpj cilvēktiesības, vēsta organizācija DebunkEU.org. Šāds stāstījums dezinformatīvās vietnēs turpinājās februārī, mēnesī, kad Latvija pārtrauca 16 Krievijas kanālu retranslāciju – 152 maldinoši raksti attēloja Latviju kā cilvēktiesības pārkāpjošu valsti un šāds vēstījums sasniedza aptuveni 122 miljonus lasītāju visā pasaulē.

Savukārt, ieskatoties ārpolitikas tematikā, dezinformatori aktīvi kritizējuši Latvijas amatpersonu interesi un atbalstu 2020. gada augustā notikušajiem protestiem Baltkrievijā, kā arī Krievijas režīma opozicionāram Aleksejam Navaļnijam. Kā liecina domnīcas  DebunkEU apkopotie dati, Baltkrievijā notiekošo protestu kontekstā augustā Latvija maldinoši aprakstīta 105 rakstos. Šo gadījumu ietvaros maldīgas informācijas virzītāji centušies Latviju attēlot kā valsti, kuras ārpolitika ir nesekmīga un iracionāla, cenšoties atainot  Latviju kā  “histērisku”valsti, kas it kā iejaucas citu valstu iekšpolitikā.

Protams, Covid-19 izraisītā globālā veselības krīze un mainīgie cilvēku ikdienas paradumi attiecībā uz aktīvāku mediju un sociālo tīklu patērēšanu atnesusi pastiprinātu dezinformācijas plūsmu. Līdz ar Krievijas vakcīnas “Sputnik V”  izstrādi un sākotnējām rietumvalstu bažām par šīs vakcīnas drošumu, dezinformatori aktīvi nonievājuši ne vien ES kopējo vakcinācijas kampaņu, bet arī Latvijas, kā ES dalībvalsts, izvēli izmantot Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) rekomendētās vakcīnas. Prokremliski mediji, neminot reālo Krievijas progresu vakcinācijas kampaņā un novērotās Covid-19 vakcīnas blaknes, pirmkārt, uzsvēruši Latvijas vakcinēšanās kampaņas trūkumus un, otrkārt, norādījuši ES it kā negatavību Latviju atbalstīt. Šādas ziņas attiecīgi radījušas vēlamo augsni prokremlisku autoru iespējām slavināt Krievijā izstrādāto vakcīnu.

Visbeidzot, ieskatoties prokremlisku mediju pielietotajās dezinformācijas tehnikās aizvadīto mēnešu griezumā, top skaidrs, ka dezinformatori izvairās lietot klaji nepatiesus un viegli pārbaudāmus apgalvojumus un faktus. Tā vietā maldīgas informācijas izplatītāji lieto pārspīlējuma tehniku, vispārinot rakstā iekļautos apgalvojumus vai informāciju, atlasot vien selektīvus datus vai faktus, kā arī cenšas visādiem veidiem izraisīt savā auditorijā emocijas. Cita plaši pielietota dezinformācijas tehnika prokremlisku mediju vidū bijusi asociatīvā metode, kur ar it kā “uzticamu” ekspertu skaidrojumiem vai Kremlim labvēlīgu Latvijas aktīvistu vai Krievijas amatpersonu viedokļiem dezinformācija tikusi pastiprināta. Tādējādi autori tiekušies dezinformācijai piešķirt ticamību.

Stratēģiskais aprēķins

Krievijas Ārpolitikas koncepcijas gan 2013.,^[1] gan 2016. gadā^[2] nosaka, ka viens no Krievijas ārpolitiskajiem mērķiem ir iekļaušanās jaunā – multipolārā – starptautiskās politikas sistēmā. Pēc Aukstā kara faktiski eksistēja vienpolāra sistēma, kurā bija viena spēcīgākā valsts pasaulē, proti, ASV. Taču laika gaitā ir novērojama pakāpeniska virzība uz multipolāru sistēmu, kurā ir vairākas spēcīgas centra valstis, kas ap sevi pulcē mazākas un vājākas valstis. Krievija tās ārpolitiskajā redzējumā sevi redz kā vienu no šiem varas pievilkšanās poliem. No tā izriet Krievijas galvenais ģeopolitiskais mērķis – Krievija vēlas atgriezties globālas lielvaras statusā, kas to nostādītu vienā līmenī ar ASV, tās sabiedrotajiem un citiem augošiem varas poliem, piemēram, Ķīnu. Krievijas informatīvajā telpā šis redzējums tiek dēvēts par Jauno Jaltu vai Jaltu 2.0, velkot paralēles ar Jaltas konferenci pēc Otrā pasaules kara, kurā spēcīgākās pasaules valstis sadalīja savas ietekmes sfēras.

Caur to iezīmējas Krievijas ārpolitikas otrais virsmērķis, kas ir pakārtots pirmajam – ietekmes saglabāšana un palielināšanā tā dēvētajās tuvās pierobežas valstīs jeb bijušajās PSRS teritorijās. Krievijas vēlme ir nostiprināt valstu bloku savā tuvumā, pār kurām Krievijai būtu tieša kontrole stratēģiskajos jautājumos, līdzīgi kā tas bija Aukstā kara laikā starp PSRS un Varšavas bloka valstīm. Mūsdienu Krievijas redzējumā, PSRS sabrukums bija traģēdija ne tikai ģeopolitiskās ietekmes zaudēšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka savu neatkarību atguva vai ieguva daudzas mazākas valstis, kuras guva tiesības brīvi īstenot neatkarīgu politiku, atstājot nu jau bijušo superlielvaru Krieviju vienu pašu. Saprotams, vēsturisko attiecību dēļ daudzas mazās valstis nekavējoties uzņēma kursu uz Rietumiem, cenšoties atrauties no Krievijas ietekmes.  Cenšoties glābt zūdošo varenību, tika izveidota, piemēram, Neatkarīgo valstu sadraudzība, lai Krievijai būtu iespēja saglabāt ietekmi pār nu jau bijušajām “brālīgajām republikām”. Lai Krievijas situāciju sarežģītu vēl vairāk, Aukstā kara uzvarētājas – ASV – vadītā starptautiskā sistēma ar starptautiskajām institūcijām nosaka principu, ka mazām valstīm ir suverēnas tiesības izvēlēties savu attīstības kursu, nebaidoties no nepieciešamības to saskaņot ar kādu lielāku reģiona valsti. Attiecīgi Krievijai vairs nebija leģitīmu iemeslu diktēt noteikumus mazākām valstīm. Tieši to Krievija tiecas mainīt, liekot uzsvaru uz multipolāru pasauli ar konkrētām ietekmes sfērām. Respektīvi starptautiskajā sistēmā Krievija ir uzskatāma par revizionistisku valsti, kura vēlas mainīt pastāvošos spēles noteikumus par labu sev.

Ja valstis mēģina attālināties no Krievijas ietekmes, Krievijas ārpolitiskā stratēģija nosaka, ka ir nepieciešams kavēt šo procesu, lai nodrošinātu Krievijas interešu pārstāvniecību. No tā izriet pret Latviju vērstās dezinformācijas būtība – Kremļa dezinformācijas mērķis ir palielināt savu ietekmi, vienlaikus saduļķojot ūdeņus tiktāl, lai kavētu jebkādu lēmumu pieņemšanu, kas nesaskan ar Krievijas interesēm. Tādā veidā Krievija praksē cenšas panākt bijušo PSRS teritoriju palikšanu Krievijas ietekmes sfērā vai vismaz kavēt virzīšanos prom no tās.

Dezinformācija kā paliekošs instruments

Šādā kontekstā Krievijas dezinformācijas darbības principi kļūst saprotamāki. It visi notikumi, kas skar Krieviju, tiek atspoguļoti Kremlim izdevīgā gaismā, lai demonstrētu, ka sadarbība ar Krieviju un palikšana tās ietekmes sfērā ir laba un vēlama. Turpretī notikumi, kas nesaskan ar Krievijas interesēm, tiek nostādīti negatīvā gaismā, lai apgrūtinātu virzīšanos prom no Krievijas. Tāpēc vietējiem politiķiem nereti tiek pārmesta nekompetence, tuvredzība vai mugurkaula trūkums. Tas tiek darīts ar mērķi mazināt uzticību valstij kā tādai, lai sabiedrības iekšienē saasinātu domstarpības, kuras savukārt tiešā veidā bremzē lēmumu pieņemšanu. Ja Krievija nespēj nodrošināt kādas valsts palikšanu Krievijas interešu sfērā, vienīgā alternatīva ir iekšējās situācijas sarežģīšana tiktāl, lai iespējami vairāk apgrūtinātu tālāka prorietumnieciska kursa uzturēšanu. Noniecinātas tiek Rietumvalstis, ES un NATO, lai diskreditētu valsts uzņemto kursu uz integrāciju Rietumos. Saprotams, plašākā kontekstā Krievija ir ieinteresēta diskreditēt starptautiskās organizācijas, lai mazākām valstīm nebūtu, kurp tiekties.

Atsevišķi būtu jāizceļ pārmetumi rusofobijā, kas ir daļa no plašākiem Kremļa centieniem izmantot krieviski runājošos iedzīvotājus. Viens no Krievijas ārpolitikas instrumentiem attiecībā uz ietekmes saglabāšanu un palielināšanu bijušajās PSRS teritorijās ir tā dēvētā tautiešu politika. Tās ietvaros ar tautiešiem tiek saprasti bijušajās PSRS teritorijās dzīvojošie, kuri sevi identificē ar Krieviju, un kuri, dzīvojot savās mītnes zemēs, pārstāvētu un aizstāvētu Krievijas politiskās intereses. Respektīvi, Krievijas ārpolitiskajā domāšanā tautieši ir visai aptuveni definēta iedzīvotāju grupa, kuri kalpotu kā Krievijas ietekmes instrumenti un atļautu Krievijai iejaukties citu valstu iekšlietās.^[3] Papildus tam, Krievija savā ārpolitikas koncepcijā ir nostiprinājusi principu, ka Krievijas pienākums ir nodrošināt tautiešu tiesību aizsardzību.^[4] Caur to Krievija sevi pozicionē kā aizgādni pār visiem cilvēkiem, kuri sevi saista ar Krieviju. Attiecīgi, pārmetot rusofobiju, faktiski tiek pārmesta negodīga vai pat diskriminējoša attieksme pret Krievijas tautiešiem, caur ko Krievija mēģina panākt divus politiskus mērķus. Pirmkārt, tas tiek darīts ar mērķi mobilizēt tautiešus politiskajai aktivitātei, lai viņi iesaistītos Krievijas interešu pārstāvniecībā. Otrkārt, Krievija nereti pārmetumus rusofobijā saista ar cilvēktiesību jautājumiem, un šāda sasaiste nav nejauša. Cilvēktiesības ir visā pasaulē universālas, un pārmetumi par cilvēktiesību pārkāpumiem ir ārkārtīgi nopietni. Tas Krievijai dod iespēju personīgi iejaukties citu valstu iekšējās lietās, aizbildinoties ar savu tautiešu aizsardzību. Tiesa, cilvēktiesību ievērošana ir būtiska problēma pašā Krievijā, kur notiek aktīva vēršanās pret politisko opozīciju un neatkarīgajiem medijiem, kā arī tiek ierobežotas etnisko un seksuālo minoritāšu tiesības^[5], pat neminot aizdomas par ķīmiskiem uzbrukumiem pret opozicionāriem. Līdz ar to top skaidrs, ka Krievijas ārpolitiskajā domāšanā cilvēktiesības ir politiskās ietekmes rīks, kas tiek maskēts kā rūpes par cilvēku dzīves apstākļiem vai tiesībām kopt savu kultūras mantojumu.

Nobeigumā jāsecina, ka šobrīd nav pamata pieņemt, ka Krievijas ārpolitika varētu piedzīvot straujas pārmaiņas un mainīt prioritāros uzstādījumus, līdz ar to mainot arī veidus, kā tos tiek mēģināts sasniegt. No tā izriet, ka dezinformācija ir un arī paliks kā svarīgs Krievijas ārpolitikas arsenāla instruments. Un tas nozīmē, ka šajā jomā pārredzamā nākotnē mums nebūs iespējas atslābt. Projekta Atmaskots ietvaros varam novērot, ka gada griezumā izmantotās dezinformācijas tēmas mēdz atkārtoties, vienlaikus Krievija cenšas arī pielāgot dezinformāciju konkrētiem brīžiem un notikumiem, kā arī variē tās izplatīšanas taktikas. Tieši tāpēc ir svarīgi turpināt darbu pie dezinformācijas novērošanas un atmaskošanas ne tikai, lai atbildētu uz manipulācijām, bet arī izsekotu dezinformācijas transformācijām. Tas pilnveidos priekšstatu par draudiem, kas savukārt sniegs iespēju veidot jaunus risinājumus pretdarbībai.