www.delfi.lv
Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks
2020. gads ir nesis daudzus izaicinājumus Krievijas ārpolitikai. Politiski satricinājumi tai draudzīgajās valstīs un ietekmes zonās, uzbrukums visvairāk pamanāmajai Kremļa opozīcijas figūrai, kā arī jaunas bažas par nedemokrātisku principu iedzīvināšanu Krievijas likumdošanā šī gada referendumā.
Tāpēc ir pavisam loģiski no valsts augstāko amatpersonu puses sagaidīt konceptuālu vīziju par to, kā valsts grasās reaģēt uz dažnedažādākajiem izaicinājumiem. Taču Krievijas prezidents pats ir gatavs mest izaicinājumu saviem nelabvēļiem, uzsverot Krievijas nelokāmo un lepno dabu un no tā izrietošo nenovēršamo cīņu ar saviem nelabvēļiem.
Putins novelk sarkanās līnijas
22. oktobrī Putins uzstājās diskusiju klubā “Valdajs”, kurā vērsa klātesošo uzmanību uz Krievijas pašreizējiem izaicinājumiem un turpmākās attīstības scenārijiem. Visu Putina runu caurvij ideja, ka Krievijai ir jākļūst pašpietiekamai un rietumvalstis vairs nevar būt tās vērtību mēraukla, tādā veidā turpinot ārlietu ministra Sergeja Lavrova teikto diskusiju klubā 13. oktobrī.
Piemēram, Putins norādījis, ka neesot nozīmes tam, vai citas valstis Krieviju uzskatot par demokrātiju. Nozīme esot tikai tam, lai sabiedrība un pilsoņi uzticētos valstij, deleģētu tai varu un iesaistītos lēmumu pieņemšanā. Taču Krievijas pilsoniskās sabiedrības aktivitāte, Putina skatījumā, var kļūt par ārējas ietekmes instrumentu.
Putins vērš uzmanību uz to, ka daļa pilsonisko aktivitāšu esot ārvalstu angažēta operācija ar mērķi izdarīt spiedienu uz valsti, aizstāvot šauras cilvēku grupas vai pat kādas ārvalsts intereses. Līdz ar to Krievijas prezidents skaidri novelk sarkano līniju, ka ārvalstu iejaukšanās Krievijas iekšlietās netikšot paciesta.
Tikpat stingru nostāju Putins pauda arī attiecībā uz valsts ārpolitiku. Viņš norādījis, ka starptautiskajā sistēmā vairs neeksistējot ne saistības, nedz spēles noteikumi, proti, rietumvalstis nemitīgi piemērojot dubultos standartus. Putina skatījumā, rietumvalstīm pat neesot nepieciešami pierādījumi, lai apsūdzētu un sodītu valsti par kādu it kā pastrādātu noziegumu, piemērojot sankcijas.
Vienlaikus viņš arī nekavējoties identificējis šādas rīcības iemeslu, proti, Krievija tiekot uzskatīta par konkurentu, kura ietekmes pieaugums neesot pieļaujams. Lai iebiedētu savus nelabvēļus, Putins izteicies, ka “Krievija uztraucoties tikai par to, kā nenosalt savu pretinieku bērēs”.
Krievijas pazemošana – Rietumu ikdiena?
Un pēc nelabvēļa Krievijai nav tālu jāmeklē. Kā norāda vietne “Tsargrad”, sankcijas tādā vai citādā formā pret Krieviju esot tikušas piemērotas jau kopš vēlajiem viduslaikiem, Krievijas kaimiņiem mēģinot aiz bailēm iegrožot Krieviju. Vietne apgalvo, ka citas valstis, visbiežāk tieši rietumvalstis, mēģinājušas iegrožot Krievijas attīstību un nospiest to uz ceļiem visdažādākajos veidos.
Nereti kā oficiālais iemesls esot tikusi izmantota ideja par demokratizācijas veicināšanu, lai gan patiesais iemesls, kā apgalvo autors, esot Krievijas pazemošana un savu ekonomisko interešu apmierināšana. Turklāt mūsdienu Krievijai nākoties karot veselās divās frontes, proti, ne vien diplomātiskajā, bet arī informatīvajā telpā, reaģējot uz rietumvalstu izplatītajiem meliem.
Turklāt no šādas kaitnieciskas attieksmes neesot pasargāti arī pret Krieviju draudzīgi noskaņotie. Vietne apgalvo, ka jau pirms 1. novembrī notikušajām prezidenta vēlēšanām Moldovā bijušas manāmas krāsaino revolūciju iezīmes. Ņemot vērā, ka Krievijas informatīvajā telpā jēdziens “krāsainā revolūcija” ir ar ļoti negatīvu nozīmi, jo ietver konspirācijas teorijas par it kā ārvalstu rīkotiem apvērsumiem, lai ieriebtu Krievijai un tās sabiedrotajiem, paralēļu vilkšana ar agrākajiem notikumiem Ukrainā un Gruzijā uzreiz veido konkrētu emocionālo fonu.
Autors norāda, ka pašreizējā prokrieviskā prezidenta galveno konkurenti, eiropeiski noskaņoto Maiju Sandu, finansiāli un loģistiski atbalstot Rietumi. Būtiski norādīt, ka šādu nostāju pauž ne tikai konkrēti autori vai tīmekļvietnes, bet pat Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR).
Tā priekšnieks Sergejs Nariškins nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka ASV turpinot iejaukties Maskavai draudzīgo valstu iekšlietās gar visu Krievijas pierobežu. Attiecībā uz notiekošo Moldovā Krievijas specdienesta vadītājs norādījis uz ASV darbībām vēl vienas krāsainās revolūcijas sagatavošanā, lai nodrošinātu proamerikāniskas prezidentes ievēlēšanu, ko pavadot vietējo masu mediju informatīvā ofensīva.
Papildus tam tiek piesaukta arī Sorosa fonda Moldovas filiāles līdzdalība notiekošajā. Līdz ar to opozīcija prokrieviskam politiķim tiek augstā līmenī ierāmēta kā ārvalstu specdienestu operācija, krasi devalvējot tās kā patstāvīga un leģitīma politiska spēlētāja nozīmi.
Mūžīgie kavēkļi Krievijas attīstībai
Šo vēstījumu kopējais vadmotīvs turpina konsekventi ieturēto līniju par nerimstošo ārējo apdraudējumu, kas tiek pausts divos dažādos veidos. Pirmkārt, nemitīgi tiek uzsvērtas Krievijas konkurentu vai ienaidnieku bailes no pašas Krievijas, kā rezultātā jau kopš viduslaikiem Krievija it kā saskaras ar dažāda veida sankcijām un soda mēriem. Otrkārt, šis vēstījums tiek atspēkots ar Krievijas iekšējo spēku, proti, par spīti neskaitāmiem nelabvēļiem, Krievija tomēr spējusi izdzīvot un tikt galā ar tai mestajiem izaicinājumiem.
Iekšpolitiski šo vēstījumu lietderība ir acīmredzama. Paužot šķietamu vienaldzību pret starptautiskajā sabiedrībā pastāvošo izpratni par demokrātiskas iekārtas nepieciešamību valstī, Krievija signalizē par valsts nelokāmo mugurkaulu.
Tas ļauj veidot izpratni, ka Krievija negrasās klanīties citu valstu priekšā, lai izpelnītos to atzinību. Šo pašpietiekamību netieši pastiprina arī atsaukšanās uz valsts vēsturisko attīstību, proti, velkot paralēles ar Krievijas vēsturisko varenību. Tas uzjunda ne tikai imperiālismu, bet arī emocionālā līmenī pastiprina Krievijas kā varenas tautas tēlu, ja reiz tā spējusi izdzīvot par spīti visam.
Būtiski ir ņemt vērā arī šī gada kontekstu. Notikumi Baltkrievijā, Kirgizstānā un Kalnu Karabahā, kā arī valsts reakcija uz globālo pandēmiju iekšpolitiski var radīt jautājumus par valsts kompetenci. Uzjundot nacionālo pašlepnumu, tiek mēģināts stiprināt iedzīvotāju pārliecību par valsts spējām.
Krievijas neatkarīgā sabiedriskās domas pētījumu centra “Levada” aptaujas dati šī gada jūlijā liecina, ka Putinam uzticas vien 23% Krievijas pilsoņu. Nacionālo jūtu uzsvēršana ir izdevīgs instruments, lai vairotu sabiedrības uzticību arī prezidentam, preventīvi atbildot uz iespējamu kritiku par prezidenta atbildību valsts nespējā sekmīgi reaģēt uz izaicinājumiem.
Savukārt uzmanības vēršana uz pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm lieku reizi diskreditē Kremļa opozicionārus. Ārvalstu kaitnieku piesaukšana faktiski kalpo kā trumpja dūzis – ik reizi, kad savu balsi paceļ kāds neērts konkurents vai opozicionārs, viņu iespējams diskreditēt ar apsūdzībām sadarbībā ar ārvalstu specdienestiem.
Attiecībā uz Krievijas ārpolitiku Putina paziņojums būtiskas novitātes neievieš. Krievijas rīcība starptautiskajā arēnā ir vairākkārt parādījusi tās neieinteresētību veicināt demokratizāciju vai ievērot starptautiskās politikas spēles noteikumus.
Vienlaikus visaugstākajā līmenī tiek atbalsots jau iepriekš izskanējušais viedoklis, ka rietumvalstu piemērotās sankcijas esot netaisnīgas un neesot balstītas realitātē. Līdz ar to Krievija turpina pati sevi izolēt no starptautiskās sabiedrības, izvairoties no atbildības uzņemšanās un apsūdzot tos, kas mudina Krieviju rīkoties samērīgi.
Laikā, kad Krievijas kā reģionālā hegemona pozīcijas liek apšaubīt notikumi Baltkrievijā un Kalnu Karabahā, Rietumu sazvērestību piesaukšana Moldovas kontekstā nav pārsteidzoša. Vēlēšanas Moldovā nozīmē iespējamu prokrieviska prezidenta aiziešanu no amata, kas vistiešākajā mērā var atsaukties uz Moldovas ārpolitisko kursu.
Lai gan Moldovas nozīme starptautiskajā politikā ir maza, šādu mazu satelītvalstu aiziešana no Krievijas ietekmes sfēras nozīmē Krievijas kā reģionālā varas centra prestiža zaudēšanu. Saprotams, valstij ar imperiālistiskām ambīcijām ir nepieciešamas satelītvalstis. Tas informatīvajā telpā ir pat izraisījis specdienestiem neraksturīgu iziešanu prožektoru gaismā, lai ne tikai diskreditētu opozīciju, bet arī savlaicīgi sagatavotu paskaidrojumu publiskajai telpai, kāpēc valstis, kuras lūkojas pēc sadarbības ar spēcīgāku spēlētāju, tomēr izvēlas netuvināties ar Krieviju.
Nobeigumā vērts norādīt, ka šādas informācijas pieejamība informatīvajā telpā, lai arī nemudina uz konkrētu sabiedrības rīcību, ir daļa no plašāka varas monologa ar sabiedrību. Ar šādiem paziņojumiem tiek pastāvīgi uzturēta un kontrolēta sabiedrības uzmanība tajos jautājumos, kuros tas ir nepieciešams.
Putina asais izteikums par nenosalšanu citu bērēs kalpo par simbolisku atgādinājumu sabiedrībai, ka vairāku gadsimtu laikā nevienam neesot izdevies Krieviju nospiest uz ceļiem. Pat otrādi – tiek atgādināts, ka, par spīti neskaitāmajiem ārvalstu garo roku centieniem, Krievija esot izdzīvojusi un pat pārdzīvošot savus nelabvēļus. Lasot starp rindām, veidojas priekšstats, ka Krievija tādā veidā apliecina savu gatavību turpināt neievērot starptautiskās normas, cik vien ilgi tas būs iespējams.