Impērija dod atbildes triecienu jeb Krievijas sašutums par to, ka pārkāpumam seko sods

www.delfi.lv

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Pēdējo gadu laikā Krievija ir piekopusi agresīvu ārpolitiku, tai skaitā pārkāpjot starptautiskās normas un vienošanās, kas Rietumu sabiedrībai ir radījis nepieciešamību izmantot sankcijas kā soda mēru par Krievijas rīcību starptautiskajā arēnā. Lai gan sankcijas ir diplomātiskā kompromisa rezultāts – un tas reizēm ir redzams pašu sankciju stiprumā –, tās kopumā ir spēcīgs līdzeklis. Tā ir iespēja sūtīt Kremlim signālu, ka attiecībās ar rietumvalstīm visatļautībai nav vietas, kā arī izdarīt reālu spiedienu uz Krievijas varas vertikāli un ekonomiku, lai piespiestu pārskatīt lēmumus.

Vienlaikus ierasta ir Krievijas oficiālā pozīcija par sankcijām kā it kā kārtējo rietumvalstu sazvērestību ar mērķi pazemot Krieviju, turklāt – bez jebkāda pamatojuma. Šobrīd informatīvajā telpā Kremlis tiecas radīt tieši tādu priekšstatu – rietumvalstis pēc jau iepriekš sagatavota scenārija it kā mēģina Krieviju padarīt par grēkāzi visās pasaules problēmās.

Rietumi vajā Krieviju?

Reaģējot uz šī gada augustā notikušo pamanāmākā Kremļa opozicionāra Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājumu, Eiropas Savienība (ES) vienojās piemērot sankcijas sešām Krievijas amatpersonām un vienai pētniecības iestādei, balstoties uz to iesaisti uzbrukuma īstenošanā.^[1] Saprotams, tas izraisīja tūlītēju viļņošanos Krievijas informatīvajā telpā, kurā ar Navaļniju notikušo reizēm sauc par “incidentu”.^[2]

Par spīti tam, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija ir apliecinājušas, ka Kremļa opozicionāra organismā ir atrastas “Novičok” grupai piederošas vielas pēdas^[3], Krievija oficiāli ieņēma agresīvu nostāju, apelējot pie pierādījumu trūkuma un Krievijas politiskās vajāšanas. Taču tam informatīvajā telpā sekoja eskalācija. Tika izmantoti vairāki argumenti, lai publiskajā telpā pamatotu apsūdzības Krievijas vajāšanā, kā arī ieņemta asa nostāja attiecībā uz turpmākajām sadarbības iespējām.

Sākotnējā reakcija bija ierasti stingra. Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka sankcijas esot kārtējais nedraudzīgais solis pret Krieviju, kas kaitē Krievijas un ES attiecībām, un Krievija uz situāciju reaģēs atbilstoši savām interesēm. Savukārt Krievijas Federācijas padomes locekle Olga Kovitidi izteikusies, ka sankcijas esot nepieļaujamas un pārkāpj abu iesaistīto pušu likumīgās intereses. Papildus tam Krievijas Iekšlietu ministrija jau gatavojot atbildes sankcijas.^[4] Savukārt Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Čepa norādījis, ka Krievija vienkārši netiekot uzklausīta, proti, Rietumi neatsaucoties Krievijas informācijas pieprasījumiem saistībā ar notiekošo, līdz ar to sankciju piemērošana esot jāuztver kā provokācija.^[5]

Krievijas patstāvība – pamats uztraukumam?

Līdzīgu nostāju pauda arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, norādot, ka Krievija no savas puses ir veikusi izmeklēšanu, savukārt pārējie fakti atrodoties Rietumu rokās, ar kuriem tie turklāt nedaloties ar Krieviju.^[6]

Tas gan konfliktē ar Krievijas varas iestāžu nostāju, kas norādījušas, ka notikušajā trūkstot nozieguma sastāva pilnvērtīgas izmeklēšanas veikšanai, līdz ar to ierosināt krimināllietu neesot pamata.^[7] Lavrovs, uzstājoties ar savu ziņojumu Valdajas diskusiju klubā, jau pauda viedokli, ka Krievijai var nākties pārtraukt attiecības ar rietumvalstu pārstāvjiem, jo tie nesaprotot abpusējas cieņas izrādīšanas nepieciešamību.

Krievijas ārlietu ministrs uzskata, ka ES neesot ieinteresēta vai spējīga veidot konstruktīvas attiecības ar Krieviju, par ko liecinot arī ES nepieņemamā uzvedība saistībā ar Navaļnija “incidentu”.^[8] Lavrovs krāsas sabiezinājis vēl vairāk, sakot, ka Krievijai būtu jāpārtrauc izmantot rietumvalstu kolēģus kā mērauklu savam pašvērtējumam,^[9] tādējādi šķietami norādot, ka Krievija līdz šim it kā būtu mēģinājusi sekot rietumvalstu uzvedības piemēram. Viņš arī norādījis, ka Krievijai esot jāsaprot, vai vispār vairs iespējams uzturēt attiecības ar ES.^[10]

Savukārt tīmekļvietne “RuAN”, atsaucoties uz Lavrova teikto, norāda, ka ES zaudēs partneri, jo Krievijai esot apnicis klausīties Rietumu murgos par “Novičok” un iejaukšanos vēlēšanu procesos.^[11] Līdz ar to vietne skaidri nosaka varas pozīcijas, proti, ES vajagot Krieviju, kura ilgstošās necieņas izrādīšanas dēļ uzņemsies iniciatīvu, lai ierādītu vietu Rietumiem.

Neviļus šo pašu Krievijas pārākuma ideju medijs sasaista ar rietumvalstu pārmetumiem Krievijas importa aizvietošanas izmantošanā. Reaģējot uz Krievijai piemērotajām importa sankcijām par Krimas aneksiju un Malaizijas aviokompānijas lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas, Krievija uzsāka importa aizvietošanas politiku, aizstājot importētās preces ar Krievijā vai Eirāzijas Ekonomiskajā Savienībā ražotajām. Kā norāda “RuAN”, šī politika esot vainagojusies ar panākumiem, proti, Krievija esot spējīga stimulēt ekonomikas izaugsmi un darbvietu veidošanu, it īpaši mūsdienās tik aktuālās nozarēs kā elektronika un programmnodrošinājums. Kā skaidro vietne, rietumvalstu pārmetumi esot balstīti neizpratnē, kāpēc sankcijas darbojas Krievijas labā, turklāt radot zaudējumus pašām rietumvalstīm, kuras nu esot zaudējušas piekļuvi Krievijas tirgum.^[12]

Putins sastop Ņūtonu jeb pretdarbība Krievijai

Abus minētos gadījumus vieno vēstījums – rietumvalstis agresīvi cenšas nospiest Krieviju uz ceļiem un to nepelnīti pazemot, taču Krievija nav ar pliku roku ņemama. Krievija esot spējīga parūpēties pati par sevi, kā rezultātā rietumvalstīm par savu muļķību, proti, sankciju piemērošanu, ir dārgi jāmaksā. Un nu Krievija attiecības ar Rietumiem var pārtraukt, lai reizi pa visām reizēm parādītu, kurš ir noteicējs. Tik asai retorikai pret Rietumiem ir izceļami divi iemesli.

Pirmkārt un galvenokārt, kopš 2014. gada Rietumos kopumā ir mainījusies izpratne un attieksme par iespēju ar Krieviju veidot stabilas un uzticamas attiecības. Krievijas ārpolitiskā rīcība, piemēram, Krimas aneksija un karš Ukrainā, aktīvi izvērstā dezinformācija Rietumu pasaulē, kā arī uzbrukumi Skripaļiem un Navaļnijam, ir palīdzējusi rietumvalstīs nostiprināties viedoklim, ka Krievija nav uzticama sabiedrotā. Un viena no šādas izpratnes pazīmēm ir aktīvāka un izlēmīgāka Rietumu vēršanās pret Krieviju, kas liek tai nonākt neērtā situācijā, proti, no Krievijas tiek prasīta atbildība par tās rīcību.

Savukārt, ja Krievija atbildību negrasās uzņemties, tiek sākta diskusija par soda mēriem, piemēram, sankcijām vai pat iespējām ierobežot projekta “Nord Stream 2” īstenošanu un izmantošanu, lai samazinātu Eiropas atkarību no Krievijas dabas resursiem, vienlaikus apdraudot Krievijas budžeta ieņēmumus.

Tas savukārt noved pie otrā iemesla. Tiek kultivēts ārējā ienaidnieka vēstījums, izmantojot informatīvo fonu, ka sliktu vēlošās rietumvalstis ir sazvērējušās pret Krieviju, tādējādi noskaņojot visas dzirdīgās ausis, lai censtos pārliecināt, ka Krievija ne pie kā nav vainīga.

Tiek mēģināts veidot izpratni, ka Rietumi pie pirmās izdevības apvaino Krieviju vai pat piemēro tai sankcijas, līdz ar to Krievijai vairs neesot citu variantu, kā vien distancēties no Rietumiem. Ar to tiek radīts priekšstats, ka Krievija ir vadošajā lomā un no šādas attiecību pārtraukšanas ciestu tikai rietumvalstis.

Iepriekš piespriesto sankciju piesaukšana šādā kontekstā nebūt nav nejauša, tas ir, ar tām tiek šķietami argumentēta Krievijas spēja pretoties un izdzīvot par spīti nelabvēļiem. Arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pērn norādīja, ka sankcijas un to dēļ uzsāktā importa aizvietošanas politika atsevišķās nozarēs esot nostrādājusi Krievijas labā, ļaujot attīstīt kapacitāti valsts iekšienē, taču kopumā samazinātā tirdzniecība esot neizdevīga visām iesaistītajām pusēm.^[13]

Kā norādīts APPC rakstu krājumā “Krievijas ekonomika: Putina 4. prezidentūras scenāriji”, lai arī Krievija ir spējusi novērst tūlītējus sankciju izraisītus draudus ekonomikai, sankcijas visvairāk ietekmē ilgtermiņa attīstības perspektīvas, samazinot piekļuvi investīcijām.^[14]

Papildus tam importa aizvietošanas politika Krievijā praksē bieži nozīmē nespēju pašu spēkiem attīstīt un ražot augstas tehnoloģijas, kuras ir nepieciešams iegādāties ārvalstīs,^[15] līdz ar to trūkst iepriekšminētās spējas attīstīt kapacitāti valsts iekšienē. Lai gan importa aizvietošana īstermiņā var palīdzēt stiprināt atsevišķas nozares, piemēram, aizsardzības un drošības nozari, Krievijas nespēja nodrošināt sevi ar augstajām tehnoloģijām būtiski iegrožo ilgtermiņa attīstības iespējas.

Nobeigumā jāsecina, ka Krievija aktīvi strādā pie tā, lai nodalītu sankciju piemērošanu no to piemērošanas iemesla. Proti, tiek uzsvērts, ka sankciju piespriešanas patiesais iemesls esot tas, ka Krievija esot pārāk varena un rietumvalstis, nespējot ar to samierināties, mēģinot iegrožot Krieviju.

Tādā veidā tiek ignorēts patiesais sankciju piemērošanas mērķis, kas arī skaidro vēlmi pierādīt savu izdzīvošanas spēju par spīti sankcijām. Tiesa, sankciju piemērošanai ir zināmi rezultāti. Līdz šim piemērotās sankcijas Krievijas ekonomiku ir ietekmējušas aptuveni 0,5% apmērā no tās IKP, turklāt sankcijām ir arī potenciāli kvalitatīvs efekts. Samazinot kapitāla pieejamību un eksporta iespējas, tiek izdarīts spiediens uz politisko eliti, kura, mēģinot samazināt savus zaudējumus, var sākt izdarīt spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem^[16], kas palīdz panākt sākotnēji iecerēto mērķi – likt Krievijai pārskatīt savus lēmumus.