www.delfi.lv

Kristīne Skujiņa-Trokša, Austrumeiropas politikas pētījumu centra asociētā pētniece

ASV un citviet pasaulē notiekošās protesta akcijas pret rasismu un policijas brutalitāti ir izraisījušas plašu rezonansi sabiedrībā un medijos. Krievijas informācijas platformas “Federālā ziņu aģentūra” 16. jūnijā publicētā rakstā un video notiekošie nemieri tiek apzīmēti kā “Mazākuma diktatūra” – Rietumu tehnoloģija ar mērķi iejaukties citu valstu iekšpolitiskajos procesos.^[1]

Detalizētāku šī termina skaidrojumu, savukārt snieguši politiķi un aktīvisti mediju grupas “Patriot” un tajā iekļautās “Federālo ziņu aģentūras” video – visa vaina esot meklējama “krāsu revolūcijās”, “liberāļu tusiņos”, vēstures pārrakstīšanā un neīsto varoņu glorificēšanā, kas rodoties un zeļot kaitīgās Rietumu ietekmes rezultātā. Tiek piedāvāts arī atvērt Krievijas dibinātus reģionālus institūtus un starptautiskas tiesas, kas izmeklētu citās valstīs, tostarp Latvijā, pret krievvalodīgajiem izvērsto “genocīdu”.

“Atmaskots.lv” komandas papildus ieinteresētību par rakstu vairoja minētās mediju grupas un tajā iekļautās informācijas platformas darbība. Kā vēsta raidsabiedrības BBC krievu valodas versija, mediju grupas līdzfinansētājs un “morāls atbalstītājs” ir Jevgēņijs Prigožins, uzņēmējs, kurš tiek dēvēts par “Putina pavāru”, jo savulaik viņa ēdināšanas bizness apkalpojis Kremli.^[2]

Prigožins, kā uzskata pētnieciskie žurnālisti, ir arī tā sauktās Krievijas privātās militārā kompānijas “Vagner”, saukta arī par “Vāgnera grupa”, galvenais sponsors un formālais īpašnieks.^[3]gadā tika atklāta uzņēmēja līdzdalība Krievijas slavenākajā troļļu fabrikā – “Interneta pētījumu aģentūrā”, kura izplatīja propagandu dažādās sociālo tīklu platformās, ar mērķi iejaukties un ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanās. 2018. gadā ASV Federālais izlūkošanas birojs ir apsūdzējis un ASV Valsts kase uzstādījusi ekonomiskās sankcijas desmitiem šādu Krievijas projektu, ieskaitot “Federālo ziņu aģentūru”, kura ir iepriekš minētās troļļu fabrikas līdzgaitniece.^[4]

Finansiāla rakstura sankcijas šķiet leģitīms veids kā mazināt “aģentūras” darbību, ņemot vērā, ka tās 2018. gada ienākumi bija 159 miljoni rubļu, kas ir aptuveni divi miljoni eiro. Šie skaitļi rāda, ka dezinformācijas izplatīšana Krievijā un ārpus tās, izmantojot komerciālus papildinājumus vietnē, var būt pelnošs bizness.^[5] Interesanti, ka vienā no redzamajām platformas reklāmām tiek piedāvāta iespēja noformēt Eiropas pilsonību 180 dienās, samaksājot vien 2850 eiro. Tomēr Eiropai simpatizējošas reklāmas ir vienīgi bizness, kurš neietekmē platformas saturisko darbību. Rakstos “Rietumu sistēma” un Latvija tiek nonievāta.

Rietumu vērtību demonizēšana – bailes no pārmaiņām

Kas ir “mazākuma diktatūra” un kā tā ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi? Uz šiem jautājumiem atbildēja iepriekš aprakstītās informācijas platformas “Federālā ziņu aģentūra” tiešsaistē pieaicinātie viesi un tās galvenais redaktors Jevgēņijs Zubarevs un žurnālists Artēmijs Galicins.

Krievijas politiķis Ruslans Balbeks, kā pirmais tiešsaistes diskusijas dalībnieks, paskaidroja, ka “mazākuma diktatūra”, viņaprāt, ir dažāda ekstrēmisma un nacionālisma virzība un kontrole ar mērķi iejaukties citu valstu iekšpolitikā. Respektīvi, t.s. “diktatūras” centrs, atrodoties ārpus teritoriālajām robežām, pilnvaro citu valstu indivīdus sacelties pret pastāvošo varu un to graut. Kā piemēru viņš min “krāsu revolūcijas”, kuras, piemēram, ir tikušas realizētas Ukrainā, Gruzijā vai Ķīnā. Vēl viena no metodēm, lai ideoloģiski ietekmētu citu valstu sabiedrības esot arī vēstures pārrakstīšana un neīstu varoņu glorificēšana. Vēl jo vairāk, geju protesti Krievijā un citi, kā diskusijā minēts, “liberāli tusiņi”, ir acīmredzama Rietumu stratēģiskā darbība praksē. No teiktā izriet, ka, izskaužot Rietumu ietekmi Krievijā, tiktu izskaustas arī valstī dzīvojošās seksuālās minoritātes.

Tas, par ko runā Krievijas politiķis, starptautiskajās attiecībās tiek apzīmēts kā starpvalstu un to iedzīvotāju socializācijas process – dabiska un stratēģiska informācijas aprite starp valstīm un to pilsoņiem. Kādēļ tas rada bažas Krievijai? Jānorāda, ka autoritāras un totalitāras valstis no šī procesa labprāt atsakās un to ierobežo. Vēsture rāda, ka šāds process spēj kalpot par katalizatoru valstu režīma maiņai vai transformācijai.

Piemērs tālu nav jāmeklē –  ideju par to, kāda ir brīva un neapspiesta demokrātijā, jaunieši Padomju Savienībā smēlās no Rietumu rokmūzikas, veicinot ideoloģisku pretestību pret pastāvošo varu vēl pirms tās sabrukuma. Krievijai un tās autoritārajai varai, jo īpaši pēc Krimas anektēšanas 2014. gadā, varētu būt zināmas bažas par valsts līdzšinējā kursa stabilitāti, tādēļ ar it kā tradicionālo un nacionālo vērtību saglabāšanu tiek slēpta vēlme valstī maksimāli stingri noturēt visu tā, kā tas bijis līdz šim. Pirmkārt, vairāki Krievijas “draugi” ir zaudējuši uzticību šai valstij kā “partnerim”, bažās, ka liktenis, kāds piemeklēja Ukrainu, taču varētu skart arī citas kaimiņvalstis. Otrkārt, liela daļa Krievijas teritorijas ir izvietota Eiropā, tādēļ Eiropas valstis Krievijas iedzīvotājiem ir viegli sasniedzamas, tātad tik pat ērti sasniedzama ir arī to izpratne par cilvēktiesībām, brīviem medijiem un progresīvu ekonomiku.

Kā uzskata Balbeks, Rietumu perifērijas marginālās sabiedrības, virzot savus “instrumentus”, destruktīvi sagrauj citu civilizāciju tradicionālās vērtības. Krievijas politiķis min, ka viens no variantiem, kā cīnīties pret šo “diktatūru”, ir krievu valodas saglabāšana un uzturēšana – tas ir elements, kas stiprina un vieno valsti, vēl jo vairāk, stiprina vienotību starp valstī dzīvojošiem etnosiem – sabiedrības grupām, kuras apzinās savu eksistēšanu paralēli citām sabiedrības grupām. Jāpiezīmē, ka Latvijā šādu praksi – nacionālās valodas stiprināšanu –  nereti apzīmē kā cilvēktiesību pārkāpumu. Īpaši uz to norāda krievvalodīgo interešu pārstāvji, apgalvojot, ka krievu valodas ierobežojumi Latvijā norāda uz valsts nedemokrātisko raksturu.

Valodas un tradicionālo vērtību saglabāšana, ko uzsver Balbeks, ir viens no maigākajiem variantiem kā veicināt Krievijas iedzīvotāju vienotību pret Rietumiem un liberālu normu vairošanu Krievijā. Cits variants būtu vardarbīga seksuālo minoritāšu apspiešana un spīdzināšana, kā tas notika Čečenijā 2017. gadā, kad valdības pārstāvji sevi “autorizēja” fiziskai “geju šķīstīšanai”.^[6] Vēl viens veids ir slepkavnieciska norēķināšanās ar neatkarīgiem žurnālistiem, kā tas kopš 1992. gada noticis jau ar 58 korespondentiem.^[7] Kā arī trumpis, kurš spētu ietekmēt valsts nākotni – neīstu it kā opozicionāru ievēlēšana “fasādei” un reālo pretinieku apspiešana un ieslodzīšana, kā tas notika ar Alekseju Navaļniju, kurš pat būdams apcietinājumā, turpināja sludināt, ka nepieciešams “iznīcināt feodālu valsti, par kādu ir kļuvusi Krievija un iznīcināt valdības sistēmu, kurā 83 procenti valsts bagātības pieder pusprocentam iedzīvotāju”.

 “Genocīds” Krievijas tiešsaistē

Savu artavu ēteram sniedza arī Latvijas krievu aktīvists Aleksandrs Gapoņenko, taču viņa skatījums par diskusijas galveno jēdzienu atšķīrās. Aktīvists atzīmēja, ka “mazākuma diktatūra” tiek realizēta, lai pārdalītu valsts resursus un varu, un Latvijas gadījumā to praktizē “fašistiskā Latvijas elite” pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, nevis liberālu vērtību pārstāvošām minoritātēm.

Gapoņenko skaidro, ka Latvijā ir palikuši vien 8000 ebreju, tādēļ fašisms tiek realizēts pret krievvalodīgo sabiedrības grupu. Pēc viņa minētā, “krievu tiesībām un dzīvībai Latvijā nav nozīmes”. Apzināti vai neapzināti, bet, lai pastiprinātu sevis teikto, aktīvists diskusijā norāda neprecīzus datus, minot, ka Latvijā dzīvo 40 procenti krievu, taču, pat salīdzinot ar 1989. gada statistiku, skaitlis ir pārspīlēts –  realitātē tie ir nedaudz vairāk kā 25 procenti^[8]. Tāpat Gapoņenko maldinoši izteicās arī par nesen ieviesto totalitāras simbolikas lietošanas aizliegumu, diskusijā ar galveno redaktoru un žurnālistu, norādot, ka, neskatoties uz aizlieguma attiecināšanu uz visu totalitāro režīmu simboliku, Latvijā vēl joprojām tiekot valkātas nacistiskās formas.

Izrādās, ka arī Gapoņenko ir saskāries ar t.s. “Latvijas mazākuma diktatūru”, tiekot apsūdzēts par nacionālā naida kurināšanu valstī.^[9] Balstoties uz savu bēdīgo pieredzi un apzīmējot pret sevi realizētās apsūdzības kā “genocīdu”, aktīvists vērsās pie starptautiskajām cilvēktiesību institūcijām. Negūstot pietiekamu atbalstu, Gapoņenko uzsvēra nepieciešamību pēc Krievijā dibinātiem un vadītiem reģionāliem institūtiem un starptautiskām tiesām, kas izmeklētu šādus incidentus, ar kādu saskāries pats aktīvists.

Sanāk, ka Latvijas nacionālo tiesību aizstāvība un cīņa pret naida kurināšanu valsts iekšienē un sabiedrības škelšanu ir prettiesiska darbība, kuru, kā minēja krievu aktīvists, ir Latvijas elites realizēts “genocīds”. Jāatzīmē, ka Latvijas valsts realizētā politika cilvēktiesību jomā ir suverēna līdz noteiktam brīdim. Ja šo nacionālo interešu aizstāvība kāptu pāri starptautiski noteiktām cilvēku fundamentālām tiesībām, politikas uzraudzība pārietu desmitu organizāciju rokās, lai novērstu rīcību, kas būtu vērsta uz kādas sabiedrības grupas apkarošanu vai iznīcināšanu.

Domājams, ka arī jaundibinātas Krievijas institūcijas nebūtu veiksmīgs scenārijs, kā cīnīties pret Gapoņenko minētajām “prettiesiskajām” elites darbībām, ņemot vērā, ka kaimiņvalstij vēl joprojām pašai neizdodas respektēt savas valsts minoritātes, likvidēt cenzūru un atļaut progresēt konkurētspējīgai ekonomikai un politikai. Tādēļ kārtējie izteikumi, kuri atkārtoti nonievā Latvijas valsti, ir nekas vairāk kā propaganda, naida kurināšana un sabiedrības šķelšana.

Baļķi savā acī neredz

“Minoritāšu diktatūra” Eiropā ir maldinošs apzīmējums un labs kārtējais iegansts, lai autoritāras valstis spētu slēpt robus savas valsts realizētajā politikā, kura nekādi neveicina godprātīgu cilvēktiesību aizstāvību. Viens no lielākajiem apdraudējumiem Krievijas valdošajam spēkam ir minētās “krāsu revolūcijas” un citi no valsts iekšienes izrietoši apvērsumi. Krievija izvēlas ignorēt savas sabiedrības izvēli, tādēļ jebkāda opozicionāra vai revolucionāra darbība ātri vien tiek nospiesta un “norakstīta” uz Rietumu motivāciju un vēlmi ietekmēt Krievijas iekšējos politiskos un sociālos procesus. Vēl jo vairāk, idejas par t.s. “Rietumu instrumentiem” ir virzītas tam, lai nedemokrātiski valsts pārvaldes režīmi vēl vairāk ierobežotu savu iedzīvotāju fizisko un morālo brīvību.

Tāpat Latvijas aktīvista un krievvalodīgo tiesību aizstāvja norādītā informācija ir apšaubāma. Aktīvi cīnoties par minoritāšu tiesībām Latvijā, Gapoņenko aicina autoritāru valsti nodibināt institūtus un starptautiskas tiesas, lai tās nākotnē izvērtē pret cilvēkiem vērstas apsūdzības ar kādām it kā nonācis saskarsmē pats. Ņemot vērā Krievijas nespēju progresēt cilvēktiesību jomā rodas jautājums, vai tā spēs mūs pasargāt, ja tiks realizēti šie nodibinājumi?

Šaubas rada neskaitāmās sabiedrības grupas un indivīdi, kuri Krievijā saskaras ar režīma represijām, brīvības ierobežojumiem un ideoloģisko spiedienu. Jāatzīst, ka Rietumu cilvēktiesību organizācijas ir informētas un ik dienu cīnās, lai Krievija vairotu progresīvu cilvēktiesību likumdošanu un praksi. Mums jāapzinās, ka kaimiņvalsts nesekmīgā pārvalde un minoritāšu pārstāvniecība ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropu un Latviju nonievājošs tēls regulāri tiek virzīts gan masu informācijas, gan sociālajos medijos.