Drošības kopiena, par kādu tiek runāts Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pasākumu ietvaros, var izveidoties un pastāvēt tikai tad, ja visas valstis tiešām atteiksies no spēka pielietošanas savu mērķu sasniegšanā un būs gatavas savas nacionālās intereses pieskaņojot kopīgajām vajadzībām, secināja eksperti 31. maijā tiekoties starptautiskā konferencē „EDSO Drošības kopiena no Vankūveras līdz Vladivostokai: realitāte vai ilūzija?”. Galvenā uzmanība konferencē tika veltīta pārnacionālajiem draudiem, jaunajiem izaicinājumiem un nemilitārajai drošībai Eiroatlantiskajā telpā.
Konferences gaitā tās dalībnieki apsprieda EDSO spēju sasniegt tās formulētos mērķus drošības vairošanā un drošības kopienas izveidi EDSO telpā, ņemot vērā atsevišķu valstu specifiskās intereses. Politologi un vēsturnieki atzīst, ka viens no būtiskiem šķēršļiem tik plašas drošības kopienas izveidei ir valstu atšķirīgais vēstures skatījums.
LU SZF Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa pauda viedokli, ka viens no EDSO nākotnes uzdevumiem varētu būt līdzsvarot visu valstu tiesības un pienākumus EDSO ietvaros. Patlaban, skatoties uz EDSO, nav iespaida, ka valstīm tur būtu vienāds svars. Krievija zināmā mērā ir monopolizējusi šo organizāciju, norādīja Ozoliņa. Līdz ar to ir mazas iespējas EDSO pozitīvai transformācijai. Piemēram, 2008. gada beigās Krievija caur EDSO nāca ar ideju veidot jaunu drošības arhitektūru kā alternatīvu NATO. Pārējām EDSO valstīm ir jāspēj saliedēties un stāties pretī Krievijas vēlmei dominēt, sacīja politoloģe.
Vēsturnieks, LU profesors, Latvijas – Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas Latvijas puses līdzpriekšsēdētājs Antonijs Zunda norādīja, ka vērtīgs EDSO ieguldījums Latvijas-Krievijas dialoga veicināšanā un izlīguma panākšanā par vēstures jautājumiem būtu reāls un objektīvs 20. gadsimta abu totalitāro režīmu un to pastrādāto noziegumu starptautisks izvērtējums. Piemēram, būtu lietderīgi sarīkot 2. Nirnbergas procesu, lai izvērtētu komunistiskā režīma sekas.
Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis uzsvēra, ka svarīgs priekšnoteikums vēsturiskam izlīgumam ir arhīvu atvērtība. Nav pieļaujama situācija, kad kādu valstu vēsture tiek rakstīta, izmantojot un “izraujot no konteksta” atsevišķus dokumentus, un to raksta politiski angažēti vēsturnieki, kuriem ir piekļuve ierobežotas pieejamības dokumentiem, bet citi pētnieki nevar ar tiem iepazīties, norādīja vēsturnieks.
Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors Krievijas un Latvijas atšķirīgo skatījumu vēstures jautājumos analizēja Krievijas realizētās politikas ietvarā. Viņš norādīja – pašlaik nekas neliecina, ka Krievija būtu gatava izlīgumam vēstures jautājumos. Kudors arī uzsvēra, ka specifiskas vēstures interpretācijas popularizēšana Baltijas valstīs ir Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļa. Ar tautiešu politikas palīdzību vēstījums, kas būtiski atšķiras no mūsu valsts nostājas, iet pāri robežām, ietekmējot daļu Latvijas sabiedrības, līdz ar to arī Latvijas iekšpolitiskos procesus un kavējot sabiedrības saliedēšanos, norādīja politologs.
Savukārt EDSO Parlamentu asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja, Saeimas deputāte Vineta Poriņa uzsvēra, ka īpaši Latvijas segregētais izglītības un mediju lauks šobrīd ir Krievijas maigās varas poligons, kas veicina sabiedrības sašķeltību un līdz ar to drošības riskus.
Eksperti norādīja, ka drošība iespējama, ja sabiedrība ir vienota. Savukārt integrēta ļaužu grupa veidojas uz kopīgu vērtību pamata. Šobrīd ne Latvijā, ne EDSO valstu starpā tā nav realitāte. Tāpēc var teikt, ka EDSO Drošības kopiena, kas plestos no Vankūveras līdz pat Vladivostokai, pagaidām tomēr drīzāk ir ilūzija.
Konferences dalībnieki atbalstīja nepieciešamību turpināt aktīvu darbu Eiropas Parlamentā un EDSO Parlamentārajā Asamblejā, lai sekmētu valstu samierināšanos uz taisnīguma un atbildības bāzes. Šī mērķa sasniegšanai svarīga ciešāka sadarbība starp Saeimu, Eiropas Parlamentu un valdību. Savukārt Latvijas pētniecības centri un akadēmiskā kopiena gatava dot savu ieguldījumu vēsturiskās samierināšanas procesā, atbalstot Eiropas Parlamentā un EDSO Parlamentu Asamblejā ritošo darbu.
Noslēgumā Vineta Poriņa uzsvēra, ka Latvijai jāveic mājas darbs – jārada apstākļi, jāuzlabo un jāaktivizē sadarbība starp Saeimu, Tieslietu, Ārlietu ministriju un Prezidenta Vēsturnieku komisiju, Latvijas-Krievijas vēsturnieku komisiju, Eiropas Parlamentu, kā arī visu ieinteresēto akadēmisko aprindu pārstāvjiem, lai kopīgā darbā apliecinātu Latvijas valsts tiesiskās pēctecības principu, kuru apšauba ar maigās varas izpausmēm. Ir vajadzīgs aktīvāks kopējs darbs, regulāras diskusijas, atkārtotas konferences, balstoties uz šodienas konferences pozitīvo piemēru, norādīja deputāte.
Konferenci organizēja Saeimas deputāte, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentu Asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja Vineta Poriņa, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere ar Eiropas Parlamenta ETP grupas atbalstu un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs.