Kristīne Skujiņa-Trokša, Austrumeiropas politikas pētījumu centra asociētā pētniece
Kungi un vasaļi – šādi apzīmējumi par it kā pastāvošām nevienlīdzīgām varas attiecībām nereti tiek izmantoti dezinformācijas vēstījumos par Baltijas valstu, ES un ASV attiecībām. Par to, kādēļ šādi apzīmējumi jau vairākus gadus tiek aktualizēti un to lietošana ir izdevīga tieši prokremliskajiem dezinformācijas kanāliem, lasiet šajā rubrikas “Atmaskots.lv” rakstā.
Feodālisms kā sabiedriska iekārta pastāvēja viduslaiku Rietumeiropā. Tolaik pastāvošajā sociālajā sistēmā vasaļi, saņemot no zemes īpašniekiem jeb kungiem militāras un tiesiskas aizsardzības solījumu vai saņemot lietošanai vai īpašumā zemi, sniedza pretim noteiktu samaksu – tā sniedzās no militārā dienesta līdz regulārai produkcijas vai naudas izsniegšanai. Jānorāda, ka feodālisma sabiedrības sistēmā gan kungs, gan vasalis bija brīvs cilvēks, taču sistēmas uzbūve bija ļoti hierarhiska. Caurlūkojot dezinformācijas vēstījumus, manāms, ka viduslaiku apzīmējumi naski tiek izmantoti arī mūsdienās.
“Vasalis” kā mantra
Vien pirms dažām dienām prokremliskā dezinformācijas vietne “Nation News” publicēja rakstu, kura virsraksts norādīja – “Polija parādīja Baltijas valstīm, kā saglabāt neatkarību un nezaudēt suverenitāti”.[1] Šajā publikācijā Nikolajs Meževičs, kas tiek pieteikts kā galvenais Krievijas Zinātņu akadēmijas Eiropas institūta pētnieks, sniedz savu redzējumu, ka Baltijas valstis it kā upurējušas savu suverenitāti Eiropas Savienībai un ASV, lai arvien tālāk attālinātos no “Krievijas draudiem”.
Turpmāk rakstā tiek norādīts, ka “pavisam nesen Latvija un Igaunija atzīmēja nozīmīgu notikumu – 1991. gada 3. martā notika referendums, kurā nolēma par “neatkarību” un izstāšanos no PSRS. Pēc 30 gadiem “neatkarīgu valstu” statusā baltieši parādīja, ka nomainīja vienus saimniekus pret citiem. Atklāti sakot, pie padomju varas viņiem bija lielāka ietekme nekā pakļautībā Briselei”.
Tālāk rakstā Meževičs paskaidroja, ka “ir viena valsts pie Baltijas jūras krastiem, kurai izdevies iegūt patiesu neatkarību, tā ir Polija”. Viņaprāt, šīs valsts ārpolitika izraisot vairākus jautājumus, taču neesot iespējams neatzīt tās suverenitāti. Atšķirībā no Varšavas Viļņa, Tallina un Rīga esot izvēlējušās kļūt par paklausīgiem ES, NATO un ASV kalpiem, maksimāli attālinoties no Maskavas.
Jāatzīst, ka tā sauktais eksperts tā arī nepaskaidroja, kādēļ Polijai tā veicies suverenitātes saglabāšanā, bet Baltijas valstīm it kā ne. Tāpat jānorāda, ka citās prokremliskās vietnēs Polijas neatkarīgais statuss iezīmējas pavisam citādi. Kā norāda “EUvsDisinfo”, vēl šā gada janvāra vidū “Sputnik” poļu valodas versijā klāstīja, ka Polijas un Krievijas attiecības esot pasliktinājušās, jo Polija pakļaujoties ASV interesēm un realizējot ASV izdevīgas iniciatīvas.[2] Īsumā, Polija šajā rakstā tiek atspoguļota apmēram tāpat kā Baltijas valstis iepriekš minētajā Meževiča “ekspertīzē”.
Vēl viens spilgts piemērs dezinformācijas griezumā, rakstot par Baltijas valstu it kā vasaļu lomu, ir šā gada februāra otrajā pusē publicēts raksts dezinformāciju vairojošajā vietnē “Federālā ziņu aģentūra”, kuras mērķis ir atspoguļot “[Krievijas] federācijas ziņas”.[3]
Šajā rakstā savu “profesionālo” redzējumu sniedza laikraksta “Komsomoļskaja pravda” militārais eksperts Viktors Baraņecs. Viņš norādīja, ka “Igaunija un citas Baltijas valstis gatavas uz visu, lai apmierinātu savus saimniekus Vašingtonā”. Par Igauniju “eksperts” izteicās sekojoši: “Tallina jau sen ir zaudējusi savu patstāvību starptautiskajā politikā un uzvedas kā meitene, kurai ir zema sociālā atbildība, atplešot plati kājas amerikāņu karavīru priekšā.” Tāpat Baraņecs norāda, ka Igaunija “elš un stāv uz ceļiem, darot patīkami Vašingtonai”, lai tā [Vašingtona] padalītos ar naudu un ieročiem.
Saskatāms, ka rakstos tiek izmantoti feodālisma laiku aprakstoši, bet mūsdienu starpvalstu attiecības nonievājoši apzīmējumi. ASV un Baltijas valstu attiecības tiek skaidrotas demokrātiskām valstīm neraksturīgā, hierarhiskā sistēmā, kurā ASV ir “valdnieka” un Baltijas valstis “vasaļu” lomā – zaudējušas savu suverenitāti un izvēlējušās kalpot. Baltijas valstis dezinformācijas publikāciju griezumā “kalpo” un “dara patīkami” ASV, lai pretim saņemtu naudu un ieročus.
Atmaskojums, kurš ir citāds
Jāatgādina, ka dezinformācija nav tikai nepatiesu faktu vai apgalvojumu izplatīšana. Dezinformācijas tehnikas ir vairākas – no aplamiem faktiem līdz pat neētiski izvēlētiem apzīmējumiem. Viens no galvenajiem šīs rubrikas rakstu mērķiem ir atspoguļot to, kādēļ dezinformāciju virzošas vietnes izplata dezinformāciju, kādēļ šīs tā saukto mediju vietnes lieto konkrētās tehnikas, kā arī – kādēļ tās sliecas apzīmēt Latviju, kā arī vispārināt Baltijas valstis konkrētos naratīvos, kuri atkārtojas jau gadiem.
Tāpat ir iepriekš minētajos rakstos. Ir neiespējami mazināt kāda subjektīvu vēlmi šādi aprakstīt Baltijas valstu un ASV attiecības: “Varšava, Viļņa, Tallina un Rīga izvēlējās kļūt par paklausīgiem ES, NATO un ASV kalpiem, maksimāli attālinoties no Maskavas.”
Var norādīt, ka šādi aprakstīt ASV un Baltijas valstu savstarpējās stratēģiskās attiecības ir nekompetenti un neatbilst demokrātiskās valstīs lietotajiem žurnālistikas principiem, jo īpaši, ja šādus viedokļus pauž it kā eksperti un profesionāļi. Jautājums ir: kādēļ šīs dezinformācijas vietnes izvēlas publicēt nonievājošus it kā respektablu savas darbības pārstāvju viedokļus? Pirmkārt, šāda nievājoša retorika ir izdevīga šo vietņu nostādnēm un mērķiem – tādējādi pazemot Baltijas valstis un to iekļaušanos rietumvalstu saimē. Šādi nonievājot valstu savstarpējo sadarbību, Krievijas atbalstīti tā sauktie mediji cenšas parādīt, ka Baltijas valstu izvēle savulaik ir bijusi aplama un ka tām ar Krieviju sekmētos labāk. Rietumos izplatītās realitāti graujošās ziņas ir kodols prokremlisku vietņu dezinformācijai par Baltijas valstīm.[4]
Otrkārt, apzinoties, cik svarīga Baltijas valstīm bija neatkarības atgūšana un izkļūšana no Krievijas ietekmes sfēras, šādi vasaļu un lēņu kungu apzīmējumi attiecībā uz valstu stratēģiskajām attiecībām, saistot tās ar it kā suverenitātes zudumu, izraisa lasītāju emocionālu reakciju.
Ne vien subjektīvi, bet arī objektīvi šādi apzīmējumi ir aplami. Ņemot vērā, cik vispārīgi rakstos tiek minēti tā saukto ekspertu apgalvojumi par Baltijas valstu it kā “kalpojošo” pozīciju, tikpat plašs ir iespējams tā atspēkojums.
Jāsāk ar to, ka valstu lielumi un to resursu kapacitāte ir dažāda. Baltijas valstis ir nelielas un funkcionē kopējā kontinenta un ārpus tā sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā ekosistēmā. Neliela valsts – bez lielvalsts statusa – var būt neatkarīga un vienlaikus sadarboties ar lielvalstīm. Šādas attiecības starptautisko attiecību teorijā apzīmē kā asimetriskas, tās jau pamatā ir nevienlīdzīgas.[5] Taču nevienlīdzīgas attiecības nebūt nenozīmē, ka viena vai otra šo attiecību sadarbības daļa ir valdoša.
Protams, mazākas valstis sadarbībā ar lielvalstīm ievērojami vairāk pakļautas mijiedarbībai potenciāli mazāku resursu un atšķirību dēļ, taču šādas sadarbības rezultātā lielvalsts vairs nav spējīga diktēt noteikumus vienpusēji. Tieši šī iemesla dēļ šādas sadarbības dēvē par divpusējām. ASV un Baltijas valstu attiecības, piemēram, teritoriju un iedzīvotāju skaita ziņā, ir nelīdzvērtīgas, bet tās vēl joprojām ir savstarpēji neatkarīgas, vēl jo vairāk, stratēģiskas, piemēram, militārās aizsardzības partnerībā.[6]
Krievija – patiess saimnieka potenciāls
Krievija, būdama autoritāra režīma lielvalsts un lielākais mūsu reģiona agresors, ietver lielu potenciālu kļūt par savos medijos bieži pieminēto “kunga” amata pildītāju attiecībā uz mazākām valstīm. Kā savulaik izteicies kādreizējais ASV senators Korijs Gardners, “Krievijas galīgais mērķis ir nomainīt Rietumu vadīto likumu un iestāžu kārtību ar autoritāri vadītu kārtību, kura atzīst tikai saimniekus un vasaļus”.[7]
Divi no šādiem iepriekš pieredzētiem gadījumiem, kad kaimiņvalsts ir pārkāpusi mazāku valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti, ir Krievijas un Gruzijas bruņotais konflikts 2008. gadā un 2014. gadā realizētā Krimas pussalas aneksija.
Pētījumu holdinga “Romir” aptaujas, kurā 2019. gadā piedalījās ap 50 000 respondentu no vairāk nekā 50 pasaules valstīm, analīze liecina, ka 49% aptaujāto tic, ka Krievijas ārpolitika destabilizē situāciju pasaulē. Regulāri fiksējot dezinformācijas vēstījumus, var secināt, ka citas valstis nonievājoša dezinformācija ir viens no veidiem, kā mainīt cilvēku domas attiecībā pret Krievijas darbībām ārvalstīs. Jau šobrīd, nenotiekot radikālu scenāriju izpildei, Latvija jūt Krievijas ietekmes instrumentu ietekmi, kuri tiek izmantoti, piemēram, informatīvajā telpā, veicinot sabiedrības domu šķelšanos.
Aprakstītie dezinformācijas gadījumi ir tikai neliela daļa no šīs feodālās struktūras dezinformācijas naratīva piemēriem. Par citiem piemēriem Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieki ir klāstījuši arī iepriekš.[8]
Krievija, liekot lietā savus ietekmes instrumentus medijos, tiecas polarizēt Latvijas un citu Baltijas valstu sabiedrības, tādējādi cenšoties mainīt iedzīvotāju skatījumu uz Latvijas un citu struktūru un valdību sadarbību. Šādi, ar nonievājošu un emocijas raisošu apzīmējumu palīdzību, cilvēki tiek mudināti atminēties Baltijas valstu it kā ietekmīgo lomu PSRS un raudzīties uz to it kā zaudējošo pozīciju mūsdienās.
Prokremlisko dezinformatoru acīs Baltijas valstis ir vien Rietumu “vasaļi”, tikmēr Polija šoreiz izpelnījusies atzinību kā neatkarīga valsts.