Baltijas valstis un Polija NATO pārvērš par ‘agresoru’ , maldina dezinformatori

Marika Petrovska

Krievijas attiecības ar ES un NATO šobrīd atrodas to zemākajā punktā. ASV prezidenta Džo Baidena un Krievijas prezidenta Vladimira Putina asā vārdu apmaiņa, kā arī Briseles nostāja Krievijas neseno pārkāpumu kontekstā šķietami darbojās kā katalizators, izraisot vēl asāku Krievijas attieksmi pret Rietumiem. Notikumu virpulī prokremliskie dezinformatori izlēma iesaistīt arī, viņuprāt, rusofobās Baltijas valstis, lai vainotu tās pie šī brīža trauslajām Rietumu un Krievijas attiecībām.

Vai Baltijas valstis vada NATO?

Prokremliskajos medijos arvien biežāk vērojami vēstījumi par to, kā rusofobās Baltijas valstis it kā veicinot Rietumu un Krievijas attiecību pasliktināšanos. Jau iepriekš “Atmaskots.lv” skaidroja, kas slēpjas aiz Krievijas dezinformatīvajiem vēstījumiem par Baltijas valstu lomu, runājot par ES un Krievijas attiecību pasliktināšanos un sankcijām. Šoreiz dezinformatori ir gājuši vēl tālāk un norāda, ka Baltijas valstu rusofobija nu jau vainīga arī pie NATO agresīvās nostājas un uzskatiem par to, ka Krievija ir drauds.

Šajā kontekstā jāmin portāla RT 23. februārī publicētais viedokļa raksts “ How Polish wargame where it loses to Russia could become a self-fulfilling prophecy” , kurā tika vēstīts par Polijā notikušajām militārajām mācībām “Winter 20”. Tās noritēja simulācijas formā, kur, izmantojot jaunākos ieročus cīņā pret Austrumu ienaidnieku, Polija piedzīvoja neveiksmi. Tomēr rakstā šis notikums ir atspoguļots no skatpunkta, ka tā apzināti esot centusies panākt zaudējumu simulācijā, lai pierādītu NATO Polijas vājumu un nepieciešamību pēc papildu bruņošanās.

Raksta autors skaidro, ka Polijas un Baltijas valstu rusofobiskā nostāja esot par pamatu tam, ka NATO no kolektīvās aizsardzības alianses pārvērtusies par agresoru, kas mērķtiecīgi izvietojot militāros spēkus pie Krievijas robežas, lai veicinātu konfrontāciju ar Krieviju.^[1] Turklāt jānorāda, ka šāds vēstījums apzināti tiek izplatīts starptautiskai auditorijai angļu valodā, tādējādi veicinot Eiropas valstu un starptautiskās sabiedrības neuzticēšanos Baltijas valstīm.

Attiecīgais naratīvs sastopams arī portāla “Baltnews” latviešu versijas 17. marta rakstā, kurā tiek kritizēta NATO alianse. Proti, tā esot novecojusi ASV vadīta Aukstā kara atbalss, kas Eiropai vairs neesot nepieciešama un darbojas, balstoties uz “iedomāto Krievijas draudu”. Arī šajā rakstā pausts, ka atsevišķas ES valstis, tostarp Polija un Baltijas valstis, ļoti cenšoties izraisīt konfliktus starp Eiropu un Krieviju. Tāpat tiek norādīts, ka šo “pret Krieviju vērstā noskaņā” vadīto valstu dalība ES un NATO esot liela kļūda un Eiropai, it īpaši Vācijai, būtu izdevīgi draudzēties ar Krieviju.^[2]

Šāda retorika tiek izplatīta apzināti, lai veicinātu sašķeltību NATO un ES valstu starpā. Tādējādi tiek veicināta neuzticība ASV, portretējot to kā agresoru un Eiropai neizdevīgu partneri (kas korelē ar neseno ASV un Krievijas attiecību saasinājumu). Tāpat vienlaikus kā agresores tiek atainotas arī Baltijas valstis, kas, balstoties jau pieminētajā izpratnē par “iedomāto Krievijas draudu”, it kā rada rusofobisko noskaņojumu Eiropā un tādējādi veicinot tās konfrontāciju ar Krieviju. Tiek radīts iespaids, ka Baltijas valstis ir tās, kas dzen Eiropu iznīcībā, un Eiropai bez Baltijas valstīm būtu bijis daudz labāk.

“Iedomātais Krievijas drauds”

Latvijas, tāpat kā jebkuras citas valsts, ārpolitika un ārējā apdraudējuma jēdziens izriet no tās attiecībām starptautiskajā vidē un citu valstu uzvedības. Krievija ar savu uzvedību (piemēram, anektējot Krimu, pastāvīgi destabilizējot situāciju Ukrainas austrumu reģionos, veicot militārās mācības pie Baltijas valstu robežām un neievērojot starptautiskās tiesību normas) un līderu retoriku ir parādījusi, ka valstīm, sadarbojoties ar to, ir jāievēro piesardzība. Latvijai šī piesardzība vērojama tās ārpolitikā un drošības politikā pret Krieviju.

Kā atspoguļots portāla “Baltnews” latviešu versijas 22. marta rakstā, Latvijas Zemessardzes vienībām noritējušas mācības pret it kā neeksistējošajiem Krievijas “zaļajiem cilvēciņiem”. Tiek skaidrots, ka Latvijas armijā mākslīgi tiekot uzturēta militārā paranoja par to, ka valstī kāds tūliņ varētu iebrukt.^[3] Attiecīgie vēstījumi iet roku rokā ar bieži sastopamo maldinošo naratīvu par to, ka Baltijas valstis, izmantojot NATO līdzekļus, gatavojas karam ar Krieviju.^[4]

Tajā pašā laikā Kremlis joprojām tiecas pierādīt, ka Krimas aneksija nav notikusi un tam nekas nav zināms par “zaļo cilvēciņu” eksistenci un iesaisti aneksijā. Raksts rāda, kā prokremliskie mediji apzināti diskreditē Latvijas drošības institūciju darbu, skaidrojot, ka tās balstoties uz emocionāliem pamatojumiem un neeksistējošiem draudiem. Jāmin, ka arī Krievijā regulāri norit mācības. Lai gan nav publisku apkopojumu par mācību norisi, pēc pieejamajiem datiem, šogad martā Krievijas militārie spēki bija iesaistīti aptuveni 21 dažāda līmeņa un intensitātes mācībās.^[5]

Līdz ar to, balstoties uz Krievijas agresīvo ārpolitiku, Latvijas un pārējo Baltijas valstu uzskats par Krieviju kā draudu nacionālajai drošībai ir pamatots. Tas nenozīmē, ka valstis nevar turpināt veidot savstarpēji izdevīgas un atvērtas attiecības. Taču, veidojot attiecības ar Krieviju, ir jāpatur prātā Krievijas ārpolitikas specifika un jāuztur valstu drošība tādā līmenī, lai izvairītos no nevēlamiem, pieredzē balstītiem scenārijiem, atturētu Krieviju no potenciālām drošību apdraudošām darbībām un nepieciešamības gadījumā spētu laicīgi uz tām reaģēt.

Duāla pieeja gan NATO, gan dezinformatoriem

Vēstījumi par it kā rusofobo Baltijas valstu izšķirošo lomu NATO un citu Eiropas institucionālo ietvaru lēmumu pieņemšanas procesos ir viens no naratīviem, kas mērķēts Baltijas valstu starptautiskās diskreditācijas virzienā. Vienlaikus “Atmaskots.lv” rubrikā jau vairākkārt ir aplūkots arī naratīvs ar pretēju ideju – tie ir dezinformācijas gadījumi, kuros izplatīta informācija, kā NATO un ES ierobežojot Baltijas valsis un uzspiežot tām savu ārpolitiku. Abi naratīvi tiek pielietoti pamīšus atkarībā no tā, kad dezinformatoriem kurš no tiem ir izdevīgāks.

Jāsaprot, ka NATO kā kolektīvās drošības alianse darbojas pēc konsensa jeb vienprātības principa. Proti, NATO viedoklis ir visu 30 dalībvalstu viedoklis, jo tās pieņem lēmumus sarunu, konsultāciju un vienošanās procesa rezultātā, uzklausot katras valsts pozīciju attiecīgajā jautājumā.^[6] Līdz ar to arī NATO nostāja attiecībā pret Krieviju ir nevis Baltijas valstu ietekmes galaprodukts, bet visu NATO dalībvalstu viedoklis, balstoties uz faktisko apdraudējuma līmeni no Krievijas.

Var minēt, ka NATO attiecību uzturēšana ar Krieviju gan patlaban, gan arī nākotnē balstās tās duālajā pieejā. NATO kā alianse tiecas veidot konstruktīvu dialogu ar Krieviju un vienlaikus piekopj atturēšanas politiku. NATO par būtisku uzskata politisko vienotību, mērķtiecību un saskaņotību, atbildot uz Krievijas draudiem un naidīgām darbībām.^[7] Visas alianses dalībvalstis demonstrē vienotu un skaidru pozīciju, norādot Krievijai, ka NATO neakceptē Krievijas līdz šim piekopto agresīvo uzvedību starptautiskajā vidē.

Protams, Kremlim ir izdevīgi vainot Baltijas valstis NATO kopējās nostājas veidošanā. Šo vēstījumu pamatmērķis ir radīt destabilizāciju aliansē, tādējādi paverot iespēju turpināt īstenot savu līdzšinējo revizionistisko ārpolitiku. Baltijas valstīs kopš 2014. gada atrodas NATO paplašinātā kaujas grupa, un, ņemot vērā pastāvīgos draudus no Krievijas, NATO ārējā robeža ir viens no alianses fokusa punktiem, kur regulāri notiek militārās mācības, kā arī veikti tēriņi Baltijas valstu drošības veicināšanai. Kremlis, izplatot šos dezinformatīvos vēstījumus, tiecas panākt sabiedrības neuzticību aliansei un pašas alianses destabilizāciju, tādējādi arī vājinot pašreizējo drošības situāciju Baltijas valstīs.

Rusofobija un prokremlisko dezinformatoru izteikumi par it kā “iedomātajiem Krievijas draudiem” ir tipisks un pastāvīgi kultivēts naratīvs attiecībā pret Baltijas valstīm. Attiecīgie vēstījumi skaidro, ka Baltijas valstis it kā izmanto savu dalību NATO un caur to tiecas īstenot savus personiskos “rusofobijā balstītos” mērķus, vienlaikus veicinot Rietumu un Krievijas attiecību pasliktināšanos. Proti, trīs mazās “rusofobiskās” Baltijas valstis spējot padarīt rusofobisku visu NATO aliansi, lai tā vienoti cīnītos pret Baltijas valstu “iedomāto Krievijas draudu”. Tādējādi Baltijas valstis tiek diskreditētas starptautiskajā vidē – Baltijas valstis NATO nākot par sliktu, jo šo “rusofobo” valstu ārpolitika u