Baltijas valstis ‘šauj sev kājā’? Ekonomiskā drošība un sadarbība

www.delfi.lv

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Gada sākumu ik reizi pavada spriedumi par aizgājušajā gadā paveikto. Tā ir iespēja distancēti izdarīt secinājumus par notikušo un skatīties uz to kontekstā, lai secinātu, kas ir izdevies, pie kā jāturpina strādāt un ko nepieciešams apņemties īstenot jaunajā gadā. Tiesa, šo pašu formātu tiecas izmantot arī dezinformatori, lai gada griezumā demonstrētu it kā ieilgušās problēmas. Arī 2021. gada sākums nav izņēmums, un dezinformācijas vietnes mēģina radīt vispārēja pesimisma auru par pērnā gada norisēm Baltijas valstīs, lai demonstrētu to it kā nožēlojamo stāvokli Rietumu pasaulē.

Jauns gads, vecas likstas?

Kā vēsta vietne “Baltnews.ee”, Baltijas valstīm kopumā ES klājoties ļoti grūti, proti, Eiropā ir lokomotīves un valstis, kuras ir nepieciešams vilkt, un Rietumeiropas iedzīvotājiem neesot skaidrs, kāpēc viņu naudai būtu jāaizplūst uz svešām valstīm.^[1]

Tas arī faktiski tiekot īstenots praksē – Baltijas valstīm esot uzstādītas arvien stingrākas prasības, piemēram, enerģijas ražošanas jautājumos, tajā pašā laikā nesaņemot būtisku atbalstu no ES. Piemēram, sekojot ES diktātam par nepieciešamību attīstīt atjaunojamās enerģijas ieguvi, gan Igaunija, gan Lietuva esot spiestas atteikties no jau pārbaudītiem “netīrās” enerģijas ieguves veidiem, kas turklāt tikai pasliktinot valstu ekonomisko stāvokli un attīstības potenciālu.^[2] Tiek secināts, ka ES prasot daudz, taču nesniedzot palīdzību tiem, kam tā esot nepieciešama.

Tā rezultātā, kā norāda vietne, vienīgais lietderīgais rīks Baltijas valstu attīstībai esot anti-krieviskās histērijas monetizācija, tai skaitā NATO ietvaros.^[3] Ar to tiek saprasta it kā rusofobisku pasākumu ieviešana, pat, ja tas nozīmē faktiskus zaudējumus Baltijas valstīm, ja vien tas ļauj saglabāt attiecības un finansējumu no Rietumvalstīm.

Tieši tādā veidā tiek skaidrota Baltijas valstu enerģētikas politika  pārtraukt sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju un tērēt līdzekļus atjaunojamās enerģijas ražošanā, it kā, lai tikai dabas resursi nebūtu jāpērk no naidīgās Krievijas.^[4]

Savukārt citos jautājumos, piemēram, kravu pārvadājumu jomā, Eiropas Savienība faktiski esot apstiprinājusi pret Baltijas valstīm vērstu politiku, kas vistiešākajā veidā diskriminējot kravu pārvadātājus.^[5] Līdz ar to ES esot parādījusi, cik ļoti tai tiešām rūpot Baltijas valstis. Turklāt globālā pandēmija situāciju esot sarežģījusi vēl vairāk, jo nu Eiropas lokomotīves cenšas glābt savas ekonomikas, un nevienam neesot laika pat aizdomāties par perifērijas valstu nedienām.

Attiecīgi Baltijas valstis šobrīd nevienam nerūpot, un tām arī neesot izdevies monetizēt rusofobiju. Kā norāda vietne, šī gada laikā Baltijas valstis sagaidot palielināta bēgļu plūsma, jo citas valstis kategoriski atsakoties viņus pieņemt.^[6] Līdz ar to Latvijas vieta šajās varas attiecībās ar ES esot pilnībā skaidra – Baltijas valstīm jāuzņemas pabērnu loma.

Grābekļi uz ekonomikas sliedēm

Turklāt Baltijas valstis nespējot pat monetizēt rusofobiju, un nemitīgi kāpjot pašas uz saviem grābekļiem. Tā tiek pozicionēta Baltkrievijas dzelzceļa kravu pārorientēšana prom no Baltijas valstu ostām, reaģējot uz Baltijas valstu izvirzītajiem iebildumiem pret notiekošo Baltkrievijā.

Tā rezultātā Baltijas valstis, akli sekojot nacionālistiskiem un netālredzīgiem uzstādījumiem, esot iešāvušas sev kājā. Saprotams, tas tiek izmantots kā arguments, lai demonstrētu, ka sadarbība ar Krieviju ir izdevīga, proti, Baltkrievijas kravu tranzīts caur Krieviju ļauj pašai Baltkrievijai piedalīties jaunu infrastruktūras projektu īstenošanā. Šie piemēri tiek izmantoti ar mērķi parādīt, ko Baltijas valstis it kā esot palaidušas garām.

Tiek mēģināts ilustrēt, ka mēs, Baltijas valstis, varējām būt Krievijas sadarbības partneri, ja nebūtu tik tuvredzīgi. Tāpat netiek aizmirsts, ka Baltijas valstu panākumi kravas tranzītā ir bijuši iespējami, pateicoties PSRS dāvātajām ostām.^[7] Papildus tam, kā norāda vietne, Baltijas valstu vēlēšanās izvairīties no Krievijas kravu tranzīta mudinājusi Krieviju strauji attīstīt savu infrastruktūru, lai garantētu pilnīgu neatkarību no Baltijas valstīm kravu tranzītā. Attiecīgi Baltijas valstu spītība, pat krīzes laikā neizmantot biznesa loģiku peļņas gūšanai, esot novedusi pie faktiskas ekonomiskas izolācijas. Tā rezultātā Baltijas valstīm atliekot vien paļauties uz Rietumvalstu žēlību ekonomiskā atbalsta saņemšanā, apmaiņā pret to izrādot gatavību spēlēt pēc citu valstu noteikumiem.^[8]

Kā norāda vietne “Lentaruss.ru”, rusofobiskā un tuvredzīgā valsts politika nozīmē arvien jaunas problēmas Latvijai. Saskaņā ar datiem par 2019. gadu, starp apgrozījuma ziņā lielākajiem uzņēmumiem valstī ierindojas arī vairāki ar Krieviju cieši saistīti uzņēmumi. Šis fakts pats par sevi tiek izmantots, lai auditorijai atgādinātu ierosināto izmeklēšanu par prokremlisko žurnālistu sadarbību ar ES sankciju sarakstā iekļauto Dmitriju Kiseļevu. Taču uzmanība galvenokārt tiek fokusēta uz to, ka, valsts neizdarības dēļ, Krievijas uzņēmumi grasās aiziet no Latvijas tirgus, kas, ņemot vērā to ekonomisko ietekmi vietējā mērogā, smagi skars Latvijas ekonomiku.

Vienlaikus jautājumā tiek piesaukta rusofobija, proti, valsts apzināti apgrūtinot ārvalstu kapitāla ieplūšanu, tādā veidā bremzējot ekonomikas attīstību, lai tikai principa pēc neļautu Krievijas “netīrās naudas” nonākšanu valstī.^[9] Tas tiek izmantots kā signāls, ka ekonomisko neveiksmju cēlonis esot rusofobija. Proti, Latvija varētu lieliski attīstīties ar Krievijas kapitāla palīdzību, taču principiāla ieciklēšanās uz “agresorvalsts” kapitāla izspiešanu no valsts tieši rada problēmas valstī.^[10]

Kā ekonomika ietekmē mūsu drošību

Lai gan minētie piemēri skar dažādus notikumus, tie visi ir daļa no viena lielāka vēstījuma. To mērķis ir parādīt Latvijas (un Baltijas valstu kopumā) it kā neaizsargātās pozīcijas un nenozīmīgo lomu Eiropā. Norādot, ka ES mūsu reģions esot vienaldzīgs, Latviju mēģina pozicionēt kā attīstītās Eiropas piedēkli, kam neviens nevēlas palīdzēt.

Tajā pašā laikā Latvijai tiekot uzspiestas svešas intereses, kuras jāīsteno par saviem resursiem pat gadījumos, kad tas it kā nesakrīt ar pašas valsts interesēm. To papildina ideja par visaptverošu rusofobiju, kas iedzīvināta valsts pārvaldes principos un interesēs pat par spīti tam, ka tas Latvijai esot klaji neizdevīgi. Tādas spītīgas rusofobijas nolūkos tiekot liegtas Krievijas kapitāla sniegtās iespējas Latvijai, lai gan tas radot it kā nepārprotamas, turklāt smagas sekas vietējai ekonomikai. Līdz ar to šie vēstījumi Latviju parāda kā mazu, nevarīgu valstiņu, kura nevienam nemaz īsti nerūp.

Tajā pašā laikā visi gadījumi satur piemērus tam, kāpēc Krievija Latvijai ir savdabīgs labais tēls. Krievijā esot pieejami dabas resursi par krietni izdevīgākām cenām, tāpat draudzīgas attiecības ar Krieviju nodrošināšot arī stabilus ieņēmumus Latvijas budžetam, nemaz nerunājot par infrastruktūras attīstības projektiem. Savukārt kā sadarbības izjukšanas cēlonis tiek norādīta tuvredzība un rusofobija, pretdarbojoties vispārēji saprotamām biznesa un peļņas interesēm.

Taču šādā kontekstā tiek aizmirsta Krievijas prakse izmantot investīcijas un it īpaši dabas resursus kā politiskās ietekmēšanas līdzekli. Krievija ir vairākkārt demonstrējusi, kā enerģētikas jautājumi kļūst par ietekmēšanas instrumentiem attiecībās ar mazākām valstīm. Papildus tam, izmaiņas Baltijas jūras reģiona valstu enerģētikas politikās ir saistītas ne tikai ar nepieciešamību sekmēt atjaunojamās enerģijas ražošanu, bet arī stiprināt enerģētisko neatkarību, proti, dažādot enerģijas piegādes avotus.

Tas ir nepieciešams, lai nepieļautu tādas situācijas izveidošanos, kurā vienas valsts priviliģētās pozīcijas enerģētikas jautājumos var vistiešākajā veidā apdraudēt Latvijas drošību. Plašākā kontekstā šis pats princips ir svarīgs arī ekonomiskās drošības pilnveidošanā, nepieļaujot atkarības veidošanos no viena vienīga partnera. Dažādi Baltijas valstīs īstenot projekti var mainīt infrastruktūras ģeogrāfisko virzienu, kas vēsturisku apstākļu rezultātā ir ticis strikti orientēts Maskavas virzienā. Savukārt energoresursu piegādes diversifikācija un dzelzceļu tīkla modernizēšana ļauj pārorientēties uz Rietumiem. Šādā griezumā gada kopsavilkuma formāts var tikt izmantots, lai ietekmētu sabiedrības viedokli par Latvijai stratēģiski svarīgām norisēm šajā un turpmākajos gados, kam ir nepieciešams pievērst vērību.