B.Livdanska: “Pēdējā Eiropas diktatora” strīds ar Maskavu: Rietumu iespēja tuvināt sev Baltkrieviju

www.delfi.lv

Beāte Livdanska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece

Kopš 2014. gada Aleksandrs Lukašenko reti tiek dēvēts par “Eiropas pēdējo diktatoru”, kā tas bija ierasts ap 2005. – 2007. gadu, kad Eiropā daudzi cerēja, ka tūlīt, tūlīt notiks fundamentālas pārmaiņas un Baltkrievijā sāksies straujš tranzīts demokrātijas virzienā. Kad cerības samazinājās vai izgaisa, daļa rietumvalstu pārtrauca publiski karināt birku pie A. Lukašenko portreta. Vienlaikus Vladimirs Putins ir darījis daudz gan valsts iekšienē, gan ārvalstīs, lai konkurētu cīņā par minēto titulu. Baltkrievijas un Krievijas valstu vadītāju samocītie smaidi divpusējās tikšanās jau sen rāda, ka Borisa Jeļcina valdīšanas laikā iecerētā divu bijušo brālīgo padomju republiku integrācija jaunajā projektā buksē. Esošais attiecību saspīlējums starp Baltkrieviju un Krieviju, nespējot vienoties par izdevīgām naftas piegāžu cenām, ir kļuvis par politisku jautājumu, kura centrā ir nespēja vienoties par integrācijas scenārija turpmāku attīstību. Šķiet, ka šoreiz varētu paiet ilgāks laika periods līdz Maskava atkārtoti apliecinās mīlestību pret “mazo māsu” Minsku. Reizē attiecību saspīlējums  varētu kļūt par Rietumvalstu iespēju mainīt pret Baltkrieviju vērsto līdzšinējo ārpolitikas stratēģiju.

Viena valsts, divi prezidenti?

Pēdējā gada laikā Maskava ļoti uzstājīgi centusies panākt vienošanos par abu valstu ciešāku integrāciju. Par pamatu tam ir 1999. gadā noslēgtais līgums par valstu savienību (Treaty on the Union). Tas paredz koordinētu ekonomisko reformu ieviešanu, kopīgu transporta un enerģētikas sistēmas izveidi.^[1] Neskatoties uz to, ka teorētiski abu valstu integrācijas jautājuma juridiskais ietvars būtu pietiekams, lai to varētu uzskatīt par pamatojumu abu valstu ciešākai integrācijai, praksē tā īstenošana būtu sarežģīta. Abu valstu gadījumā ciešāka integrācija nozīmētu daļēju atteikšanos no suverenitātes. Sensitīvāks gan šķiet jautājums, kurš no abiem līderiem kļūtu par prezidentu? Analizējot Vladimira Putina šī brīža politiskos manevrus, būtu pamats domāt, ka pēc šī brīža prezidentūras termiņa beigām tieši viņš varētu kļūt par vienotās valsts prezidentu. Lūkojoties no prezidenta Aleksandra Lukašenko perspektīvas, šāds scenārijs nozīmētu viņa autoritātes mazināšanos.

Baltkrievijas nevēlēšanās atbalstīt ciešāku integrāciju ar Krieviju, akcentē prezidenta Lukašenko nevēlēšanos zaudēt savu varu. Tas varētu liecināt arī par savas pozīcijas stiprināšanu starptautiskajā sistēmā un nepiekāpšanos Krievijai, lai Rietumu acīs Baltkrievija kļūtu pievilcīgāka. Krievijas centieni panākt Baltkrievijas ciešāku integrāciju varētu liecināt par to, ka Krievija ir nogurusi subsidēt Baltkrievijas ekonomiku.^[2] Būtiski, ka vienotas valsts izveide varētu izslēgt Baltkrievijas iespējas sadarboties ar Rietumiem.

Baltkrievija jaunu sadarbības partneru meklējumos

Nespēja panākt konkrētu vienošanos integrācijas jautājumā abas valstis novedusi pie ierastās savstarpējo attiecību “sakārtošanas tehnikas”. Krievija palikusi uzticīga ekonomiskā arsenāla izmantošanai – naftas un gāzes piegāžu ierobežošanai uz Baltkrieviju,^[3] tādējādi izdarot pamatīgu politisku spiedienu uz prezidentu Lukašenko. Šis paņēmiens iepriekš ir bijis pietiekami efektīvs, lai panāktu vēlamo rezultātu. Abu valstu ekonomika ir tik cieši saistīta, ka Baltkrievija ir tiešā veidā atkarīga no Krievijas subsīdijām enerģētikas sektorā,^[4] padarot Krievijas pozīcijas pret Baltkrieviju stabilākas.

Arī Baltkrievijai ir sava taktika, kā panākama Krievijas labvēlība. Brīžos, kad pasliktinās Minskas un Maskavas attiecības, politiskajam dialogam esot strupceļā, Baltkrievija izmanto ierasto paņēmienu – jaunu stratēģisko partneru meklēšanu. Parasti šī taktika tiek papildināta ar skaļu retoriku un norādēm uz iespējamu attālināšanos no Krievijas. Šeit gan īpaši jāuzsver, ka ar attālināšanos tiek saprasta jaunu ekonomisko partneru meklēšana. Gada sākumā, atbildot uz ierobežotajām naftas un gāzes piegādēm no Krievijas, Baltkrievija vienojās ar Norvēģiju par jēlnaftas iepirkšanu.^[5] Tas kalpoja par pirmo signālu Kremlim – A. Lukašenko ir gatavs iepirkt naftu par dārgākām cenām, taču ne pilnībā integrēties Krievijā. Būtiski, ka Baltkrievijas prezidents atkārtoti uzsvēra divpusējo attiecību nozīmību ar Ķīnas Tautas Republiku. Tika akcentēts, ka Ķīnas Tautas Republika ir kļuvusi par nozīmīgu ekonomiskās sadarbības partneri, atverot tirgu Baltkrievijai.^[6] Nozīmīgs politiskais faktors ir februāra sākumā notikusī ASV Valsts sekretāra Maika Pompeo (Mike Pompeo) vizīte Minskā. ASV piedāvājums piegādāt Baltkrievijai naftu ir vairāk nekā ekonomisks žests – tas ir politisks vēstījums, ka ASV ir gatava, ne tikai sadarboties ar Baltkrieviju, bet arī mainīt starptautiskās sistēmas esošo politiku attiecībā pret “Eiropas pēdējo diktatoru”.^[7]

Lūkojoties no A. Lukašenko pozīcijām, šķietamā manevrēšana starp potenciālajiem sadarbības partneriem izskatās pēc labi atstrādātas taktikas. Tās mērķis – uzlabot pozīcijas sarunās ar Krieviju. Proti, lai kā Baltkrievija izrādītu interesi par citiem potenciāliem sadarbības partneriem, ekonomiskā un politiskā atkarība no Krievijas ir liela. Taktikas mērķis drīzāk ir A. Lukašenko centieni “sadusmot” V. Putinu. Tādējādi cenšoties panākt vēlamo rezultātu – pieņemamas naftas cenas un nemainīgu suverenitāti. Lai izpildītos visi nosacījumi, kas ļautu Baltkrievijai mainīt ārpolitisko kursu uz Rietumiem, turklāt samazinot atkarību no Krievijas ietekmes, būtu nepieciešams demontēt pastāvošo režīmu valstī, ieviest demokrātisku valsts pārvaldi, kā arī pāriet uz atvērtu tirgus ekonomiku. Šī brīža situācija Baltkrievijā, tostarp attiecības ar Krieviju, pierāda, ka par šādu ārpolitiskā kursa maiņu spriest tomēr varētu būt pāragri.

 Maskava – Vašingtona 0:1

Maika Pompeo vizīte un ASV gatavība sadarboties ar Baltkrieviju pēc 20 gadu gara atsaluma perioda abu valstu attiecībās^[8] ir būtisks faktors, kas varētu noteikt tālāku Baltkrievijas likteni attiecību veicināšanā ar Rietumvalstīm. Šāds ASV solis varētu liecināt par jaunu stratēģiskā mehānisma pielietošanu. Esošā Rietumvalstu ārpolitiskā stratēģija attiecībā pret Baltkrieviju bijusi izteikti normatīva, proti, ja demokrātiskas reformas netiek īstenotas, sadarbības iespējas neseko. Šobrīd varam vērot pārmaiņas iesaistes ārpolitikas (engagement foreign policy) virzienā. Ierasts, ka iesaistes ārpolitika parasti tiek pielietota pret Krieviju. Ārpolitiskās stratēģijas mērķis attiecībā pret Baltkrieviju vienmēr bijis vērsts uz demokratizācijas veicināšu un cilvēktiesību problemātikas mazināšanu. Prakse rāda, ka ne sankciju mehānismi, ne sadarbības iesaldēšana nav spējusi sniegt efektīvu rezultātu, kas pāraugtu stabilā un ilgtspējīga sadarbībā. Te gan svarīgi atzīmēt, ka ne visas Rietumvalstis izmantojušas šādu pieeju. Piemēram, Latvija jau ilgus gadus efektīvi veicina sadarbību ar Baltkrieviju, pielietojot iesaistes pieeju.

ASV ārpolitiskās stratēģijas maiņu nedrīkstētu uzlūkot kā signālu tam, ka gatavība sadarboties ar Baltkrieviju ir pārāka pār cilvēktiesībām. Tām joprojām ir fundamentāla nozīme. Drīzāk tā būtu uzlūkojama kā pretimnākšana ar potenciālu uzlabot cilvēktiesību un politisko situāciju Baltkrievijā nākotnē.

Krievijas un Baltkrievijas esošais attiecību saspīlējums vēsta par diviem būtiskiem signāliem. Pirmkārt, izskatās, ka Baltkrievija un Krievija tuvākā laikā nespēs vienoties par ciešāku integrāciju, panākot abām pusēm izdevīgus nosacījumus. Un otrkārt – attiecību saspīlējums starp abām kaimiņvalstīm ir kļuvis par “logu” jeb iespēju Rietumvalstīm – īstenot efektīvāku iesaistes ārpolitiku attiecībā pret Baltkrieviju.