Seminārs – diskusija

„Latvijas un Krievijas attiecības pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām”

(Rīgā, 2008. g. 12. aprīlī)

Uzstāšanās tēzes.

Konferences pirmā daļa „Politiskā sadarbība starp Latviju un Krieviju: attiecību uzlabošanās vai ilūzija?”.

Leonīds Karabeškins (Baltijas kluba prezidents, Sanktpēterburga, Krievija).

Komentārs par L.Karabeškinu – parasti pauž Kremlim lojālu nostāju Baltijas valstu jautājumos. Līdz Latvijas un Krievijas pēdējo gadu attiecību uzlabošanos, arī L.K. mainīja reoriku uz pozitīvi neitrālu. Regulāri apmeklē Igauniju, bieži Latviju. Lasa lekcijas kā vieslektors Rīgas Stradiņa universitātē. Cieši sadarbojas ar Borisu Kuzņecovu – CIRP direktoru (www.cirp.ru).

Ja Latvija kritiskāk vērtētu savu politiku attiecībās ar Krieviju, tad būtu labāk. Uzskata, ka pret Baltiju Krievijai nekāda ārpolitiska līnija nav. Situācija Igaunijā 2007. g. aprīlī. Ar Igaunijas palīdzību Igaunijas – Krievijas konflikts tika internacionalizēts.

Par attiecību perspektīvām. Negatīvā stabilitāte.

Tagad ir konjunktūras „siltināšana” (potepļeņije) Latvijas – Krievijas attiecībās.

Laikā kopš 1991. gada Krievija centās izmantot visas iespējamās stratēģijas pret Baltijas valstīm:

1) piespiešanas jeb sankciju stratēģija (1991.–1994., 1998.–2002. g.). Tranzīta jautājumos. Ekonomiskās grupas spēja saasināt starpvalstu attiecības, jo tas tām bija izdevīgi.

2) pieejas diferenciācija – ka starpvalstu attiecību problēmas atkarīgas no nacionālo minoritāšu situācijas valstī, Latvijai pienācās ne pati labākā loma.

3) engagement of assurance – reģionalizēt drošību Baltijā, 1995.–1997. g. bija daudzpusējo drošības garantiju ideja.

4) marģinalizācijas stratēģija – ka Baltijas valstis ir sliktās valstis: fašisma atdzimšana, vēstures pārrakstīšana u.c. Šīs stratēģijas efektivitāte bija apšaubāma.

5) pragmatizācijas elementi (pašlaik). Cer, ka labāka ekonomiska bāze radīs politisko virsbūvi. Pašlaik Krievijas ārpolitikā īstenojas šī līnija. Krievijas biznesa atbalsts ārvalstīs. Krievija pārgāja uz līdztiesību, atsakoties no spiediena. Atteikšanās no spiediena nacionālo minoritāšu jautājumā. Latvijas – Krievijas robežlīguma noslēgšana bez politisko attiecību deklarācijas pieprasīšanas no Krievijas puses.

Ekonomikas iesaiste projicējas uz enerģētikas sfēru. Gāze ļoti svarīga. Ignalinas AES otrā bloka slēgšana tuvākajos gados ir reāla – pastāv tikai 5% varbūtība, ka Lietuva ar ES varētu vienoties par Ignalinas AES neslēgšanu.

Arī Igaunijai nākotnē varētu būt energoapgādes problēmas – Igaunija ES spiediena ietekmē varētu būt spiesta atteikties no degslānekļa izmantošanas elektrības ražošanai.

Baltijas valstu ekonomiku veicināt būtu svarīgi arī Gazpromam.

Latvijas – Krievijas attiecības risināt caur Briseli iepriekšējos gados nebija auglīgi.

Daudzi Krievijā kritizē Krievijas ieinteresētību atjaunot ekonomisko ietekmi Baltijā. Lai neatrautu Latvijas resursus no postpadomju telpas – tāpēc bija šāds Krievijas piedāvājums. Vajag starpvalstu attiecību dienas kārtību – bez tā „augšu” vēlme nepāraugs stabilā vidē. Pašlaik starpvalstu attiecību „konjunktūras siltināšana”.

Beidzas latviešu identitātes veidošana uz pretkrievu noskaņas pamata. Pieprasījums pēc kritikas pret Krieviju izsīcis. Krievijas – Rietumvalstu attiecībās daudz citu problēmu, Rietumvalstis arvien atkarīgākas no Krievijas energoresursu jomā.

Konkurence Krievijas kritiķu vidū ir liela, bet kritikas efektivitāte zūd.

Biznesa intereses arvien vairāk konkurē ar veco ārpolitisko nostāju. Nacionālajam biznesam Baltijas valstīs paliek šauri Baltijā, tāpēc iet uz austrumiem (Krievija – vispievilcīgākais tirgus).

Valsts kompānijām Krievijā ir izdevīgi sadarboties ar Baltiju.

Vai attiecību „siltināšanās” būs stabila? Krievijai jāatturas no lielām cerībām. Jo Latvijas kritiskais viedoklis pret Krieviju nav izzudis. Politiskās un ekonomiskās elites, paustie mīti ir saglabājušies tie paši. Transformācija aizņems lielu laiku. Neizmantot Krievijas faktoru Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē.

Ja šos nosacījumus izturēs un būs lieli projekti, tad Latvijas – Krievijas attiecības gaida nekonfrontatīva stabilitāte.

Krievijas – Latvijas attiecības pašlaik ir asimetriskas. To parāda, piemēram, tas, ka drīz slēgs Rīgas staciju Maskavā. Krievijas faktoram Latvijā ir lielāka nozīme nekā Latvijas faktoram Krievijā.

Ļevs Šlosbergs (Nevalstiskā organizācija „Sociālās projektēšanas centrs Vozroždeņije”, Pleskava, Krievija).

Komentārs par Ļ. Šlosbergu. Ļ.V. tika uzaicināts uz semināru pēc Sorosa Fonda-Latvija ieteikuma. Ļ.V. daudzos jautājumos ir opozīcijā Kremļa politikai. Labi pārzin pārrobežu sadarbību ar Latviju, jo dzīvo Pleskavā. Vēlas iegūt Latvijas gada vīzu, lai darbotos Daugavpilī.

Izsaka viedokli, ka dalībnieku lomas šodienas diskusijā jau ir sadalītas. Novērtējot plānoto semināra programmu, izsakās, ka tikai 1.daļas virsraksts atbilst formulētajai konferences tēmai, tālākajās daļās (2. un 3.) formulēto konferences tēmu neattīsta. Tas varbūt izskaidrojams ar to, ka neviens nezina, kādas būs Latvijas – Krievijas attiecības pēc Medvedeva stāšanās amatā.

KF prezidenta vēlēšanas bija smagas. Varas pārdale, lai nebūtu nekādu sistēmisku pārmaiņu. Krievijā faktiski Putins ir ievēlēts uz trešo termiņu. Iespējams, ka Putins piekritīs vadīt partiju „Vienotā Krievija” – līdz ar to Putins kontrolēs lielāko KF partiju, izpildvaru, faktiski arī likumdevēju varu.

Par izmaiņām KF ārpolitikā. Medvedeva pirmā intervija bija britu izdevumam „Financial Times”, bet ne Krievijas žurnālistiem. Intervijā Medvedevs faktiski nepateica neko.

Putins teicis, ka Medvedevs nebūs sliktāks Krievijas nacionālists kā viņš.

Savulaik Minhenē Putins pateica, kā Krievija uzvedīsies vairākus gadu desmitus. Nezinām, kāda būs Krievijas varas konfigurācija vidējā perspektīvā. Medvedeva izvēle tika izdarīta, vadoties no tā, ka Putins nekur neaiziet.

Pēdējos 5–7 gados notiek intensīva diskusija par Krievijas nākotni.

Tā Krievijas dienaskārtība, kas beidzās līdz ar ES paplašināšanu 2004. gadā, ir sevi izsmēlusi. Jauna dienaskārtība nav izstrādāta. Pašlaik ir liels lauks diskusijām.

Krievijai jārēķinās, ka Latvijas politiskais vektors pārskatāmā nākotnē būs orientēts uz Rietumiem. Krievija sevi pozicionēs kā patstāvīgu politisko spēku starptautiskajā politikā. Krievija negrib asociētu dalību ar kādu citu varas centru. Jautājums paliek – vai pati Krievija varēs atbilst šai koncepcijai.

Agrāk četras „ceļa kartes” izgāzās – jo nevarēja neko piedāvāt.

ES – Krievijas attiecībās bija diskusija par vērtībām. Galvenais neatrisinātais jautājums ir dažādā izpratne par vērtībām. Krievijas iekšienē nenotiek diskusijas par to, ko nozīmē attiecības ar Eiropu.

Diskusijas notiek tikai šaurā ekspertu lokā.

Vai referents atbalsta Krievijas integrāciju? Tagad galvenais ir izrādījies enerģētikas jautājums.

Grūti prognozēt, kā būs pēc 20 gadiem. Tikai tad būs skaidrs, vai Krievijā autoritārā modernizācija būs izrādījusies veiksmīga.

Daudzas problēmas ir arī ES ietvaros, to skaitā drošības problēma, liels valstu skaits, iekšējā infrastruktūra. Tagad atdalīt Latviju no Eiropas Savienības Krievijā notiekošajās diskusijās nevar. Arī Eiropas Savienībai drīz vajadzēs sevi identificēt – tas būs sarežģīti.

Kas var pēkšņi mainīt situāciju Krievijā? Patlaban, tuvojoties Krievijas prezidenta vēlēšanām, varēja izveidoties daudzi varas centri. Tika izvēlēts šis Putina – Medvedeva variants. Zināmā mērā improvizācija. Putins kā valsts prezidents līdz šim neatbildēja ne par vienu no sarežģītajiem jautājumiem. Tāpēc bija iespējams stāvoklis, ka Krievijas sabiedrība kritizē daudzas Krievijas iekšpolitikas un ekonomikas u.c. sfēras, bet Putinam bija 80% atbalsts. Ja autoritārā modernizācija neizdosies, tad Krievijas politiskā elite būs pēkšņi spiesta pieņemt citu lēmumu.

Krievijā norisinās interesanti procesi. Interesanti, ka Maskavas apgabalā 80% no ārvalstu investīcijām ir Latvijas investīcijas. Darbojas daudzi Latvijas – Krievijas jauktie uzņēmumi.

Latvijas konsulāts Pleskavā vīzas izdod arvien vairāk. Piemēram, regulāri tiek rīkotas abu valstu bērnu sporta komandu vizītes. Aug jaunatne, kurai nav „robežas kompleksa” – atšķirībā no vecākās un vidējās paaudzes, kura pieredzēja pēkšņu robežas novilkšanu starp Latviju un Krieviju. Dzīve un ekonomiskās sadarbības jautājumi pakāpeniski gūs savu ietekmi.

Diskusijas konferences 1. tēmas noslēgumā:

Romāns Dobrohotovs (laikraksts „Novije Izvestija”, Krievija).

Komentārs par R.Dobrohotovu. R.D. vada Kremlim opozīcijā esošu NVO – „Mi” („Mēs”) Maskavā. Bieži tiek aizturēts „Marš nesaglasnih” mītiņos. Ir plašasas zināšanas un sakari ar pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem. Kritiski vērtē Kremļa iekšpolitiku un ārpolitiku.

Krievijā veikalos jau kritušās cenas Putina portretiem. Nav iespējamas labas starpvalstu attiecības, kamēr pastāv dažādi autoritāri projekti. Būs jāizdara izvēle starp Krievijas valsts interesēm un Gazprom interesēm.

L.Karabeškins – nevajag skatīties uz procesiem melnbaltās krāsās. Pasaulē enerģētikas sfērā darbojas tirgus likumi, tomēr enerģētikas nozare arvien vairāk nonāk valstu kontrolē.

Igors Pavlovskis (Krievijas – Baltijas mediju centra prezidents, Sanktpēterburga, Krievija).

Komentārs par Igoru Pavlovski. I.P. agrāk strādāja Krievijas Prezidenta administrācijā Starpreģionālo un Kultūras sakaru pārvaldē, kuru vadīja Modests Koļerovs. Arī pašlaik ir cieši saistīts ar M.Koļerovu. Pirms darba prezidenta administrācijā abi strādāja portālā „Regnum”. I.P. administrācijā darbojās Baltijas valstu jautājumos. Nebija augstos amatos. Kad M.Koļerovui atlaida no darba, arī I.P. aizgāja. Pašlaik darbojas mediju centrā, ko dibināja uz CIRP bāzes. Līdz ar to uztur kontaktus ar CIRP direktoru Borisu Kuzņecovu. I.P. labāk pārzin situāciju Igaunijā nekā Latvijā.

Krievija necīnās pret citu valstu demokratizāciju. ASV tika publicēta atskaite par kiberuzbrukumiem Igaunijai 2007. g. pavasarī – tur esot minēts, ka mazs procents nāca no Krievijas, bet vairāk nekā 50% kiberuzbrukumu nākuši no ASV.

Boriss Kuzņecovs (Starptautiskās un reģionālās politikas centra (CIRP) direktors, Sanktpēterburga, Krievija)

Komentārs par B.Kuzņecovu. B.K. daudzkārt bijis Latvijā, agrāk sadarbojās ar NVO – LATO. Parasti pauž neitrālu – mērenu pozīciju starpvalstu jautājumos. Cieši sadarbojas ar Modestu Koļerovu. Lai gan saka, ka starpvalstu attiecības jāuzlabo, uz saviem rīkotajiem pasākumiem bieži aicina prokremlisku organizāciju pārstāvjus (piemēram – NVO „Naši”, „Molodaja gvardija”)

Latvijas un Krievijas kontaktu intensitāte ir pieaugusi, līdzīgi arī pieauguši arī, piemēram, Polijas – Krievijas kontakti. Izsaka domu, ka Medvedevs būs arvien neatkarīgāks savā darbībā.

Ļ.Šlosbergs – mēs vēl neesam redzējuši Krievijas varas galīgo konfigurāciju. Portretu situācija veikalos var izmainīties vienas nakts laikā.

Krievija nenodarbojas ar ekonomikas strukturālu reformu. Krievijā faktiski nav privāto kompāniju. Kaut kur bija izteikums, ka Gazprom ir labākais Krievijas ārlietu ministrs.

2007. g. pavasarī sakarā ar Tallinas notikumiem Pleskavā aktīvi darbojās jauniešu organizācija „Pervij rubež” – pirka zārkus, novietoja tos pie Igaunijas konsulāta Pleskavā utt. Par ļoti simpātisku rīcību uzskatāms tas, ka šādā situācijā Latvijas konsuls uzņēmās nepateicīgo misiju un skaidroja Igaunijas situāciju naidīgi noskaņotiem cilvēkiem, daudzi no kuriem neko negribēja dzirdēt.

Bijis jūtams, ka ir doti kaut kādi norādījumi Krievijas pārstāvjiem Tallinā. 2007. g. pavasara notikumi gan Krievijai, gan Igaunijai atstāja sliktas sekas. Igaunijas notikumu dēļ tāpēc Krievija iedeva plusus Latvijai.

L. Karabeškins – Krievijas prezidenta amata mantiniekiem vajag leģitimāciju. 1999. gadā Putins izteicās par tobrīd notiekošajām Krievijas – ES sarunām par Kaļiņingradu. Pašlaik, izmantojot Latvijas piemēru, Krievija var Eiropas Savienībai parādīt, ka Krievijai var būt konstruktīvas attiecības ar ES.

Krievu un latviešu civilizācijas (mentalitāte) esot līdzīgas.

2007. gadā Latvijas tirdzniecības apjoma 40% pieaugums ar Krieviju ir uz tranzīta samazinājuma rēķina no Krievijas caur Igauniju.

Konferences otrā daļa „Latvijas un Krievijas sadarbības enerģētiskā dimensija”.

Mihails Zigars (laikraksta „Kommersant” komentētājs, Maskava, Krievija).

Komentārs par M.Zigaru. Kopā ar otru autoru V.Paņuškinu ir sarakstījis grāmatu „Gazprom – novoje russkoje oružije”. Kritizē Kremļa politiku. Ir labās attiecībās ar „Novie Izvestie” korespondentu R.Dobrohotovu.

Tas esot mīts, ka Gazprom vada Krievija. Bet Gazpromam ir tikai ekonomiskās intereses, bet valstij ir politiskas intereses. Medvedevs ir bijis Gazprom padomē, bet ar Gazprom operatīvo vadīšanu nekad nav nodarbojies.

Izsaka uzskatu, ka Jaungada gāzes karš ar Ukrainu tika apzināti provocēts. Lai parādītu Eiropai, ka Ukraina ir slikts partneris energoresursu tranzīta jomā. Tas izsauca pārdomas ES dalībvalstīs par to, kas notiktu, ja Ukrainas vietā Krievijas sankcijas tiktu vērstas pret kādu citu valsti.

Uzskata, ka „gāzes karš” izgāzās, t.sk. Baltkrievijas virzienā. Arī Krievijas gāzes eksporta Vidusāzijas virzienā pastāv neskaidrības. Transkaspijas gāzes vada ideja – uzbūvēt vadu, apejot Krieviju. Par šiem jautājumiem spriedīs Azerbaidžānas un Turkmenistānas prezidenti, ka viņi tuvākajā laikā tiksies.

Gazpromam loģiskāk būtu investēt savā infrastruktūrā, jo ir problēmas Krievijas iekšienē. Gāzes ieguves apjoms Krievijā krītas. Avārijas cauruļvados. Avāriju statistika ir noslepenota. Avāriju arvien vairāk. Tā ir liela, bīstama problēma.

Krievijas valdības politiskās intereses – ja Rietumu kompānijas ļoti daudz investēs Gazprom infrastruktūrā, tas tiks uzskatīts par bīstamu, ka Krievija būs atkarīga no eiropiešiem. Tāpēc vajag iegūt „pienācīgu daļu no eiropiešiem” (resp. cauruļvadu infrastruktūru – īpašumus Eiropas valstīs).

Pretrunas starp Gazpromu politikā un Gazpromu biznesa interesēs. Politiskais faktors tomēr ir pieņemts par galveno. „Nord Stream” projekts esot politisks projekts – to autoram esot teikuši Gazprom topmenedžeri.

Gāzes cenas Krievijas iekšzemes tirgū var augt neprognozējami. Diez vai Krievija saraus finansiāli izdevīgos kontraktus ar ES, lai tā vietā apkurinātu tālos ciemus Krievijā. ES bažas par Gazproma piegāžu nākotni ir nepamatotas.

Pāvels Prohorovs (žurnāla „Ekspert Severo-Zapad” komentētājs, Krievija).

Komentārs par P.Prohorovu. P.P. pauž Kremlim lojālus uzskatus. Paziņoja, ka Krievijas TV kanāli bauda brīvību. Ļoti emocionāls. Uz semināru tika uzaicināts pēc B.Kuzņecova iniciatīvas.

2007. gadā Latvijas – Krievijas tirdzniecības apjoms pieauga par 40%. Bet Latvijas gadījums nav uzskatāms par izņēmumu. Krievijai tirdzniecības apjomi aug arī ar citām Eiropas valstīm. Jo mazāk politizācijas, jo vairāk biznesa, jo varētu būt labākas starpvalstu attiecības.

Ap Gazprom ir daudz mītu. Pagaidām gāzes ieguve Krievijā nekrītas. Gazprom būtu jāveido „caurspīdīgāks”, tas būtu vērtīgi arī Krievijas iedzīvotājiem. Gazpromu ir sākuši labāk vadīt. Daļa no Gazprom akciju ir Vācijā – varbūt tāpēc Vācija baidās kritizēt Gazpromu.

Vajadzīgi saprotami energo „spēles noteikumi” starp ES un Krieviju. ES atbild, ka Eiropas Savienības ietvaros ir smagnēji pieņemt lēmumus, jo vajag visu ES dalībvalstu konsensusu.

Nesen daļēji ir publiskots divu ES komisāru ziņojums – tajā prognozēts, ka ledāju kušana varētu saasināt attiecības starp piecām „arktiskajām valstīm” – Dāniju (Grenlandes sala), Kanādu, Krieviju, Norvēģiju un ASV. Prognozēts, ka Dānija nākotnē valdīs pār Ziemeļpolu. Dānijas vēstnieks gan šādas prognozes noraidījis un izteicis uzskatu, ka visi jautājumi jārisina starptautiskā juridiskā ceļā.

Referents pauž izskatu, ka Ignalinas AES tiks slēgta. Polija un Baltijas valstis ir par vēlu sapratušas, ka energoresursu deficīts tuvākajos gados ir reāls.

Latvijā daudz ir atkarīgs no Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes. Izņemot situāciju pavasarī, Latvija ir energodeficīts reģions – Latvija pērk elektrību no Igaunijas, Lietuvas un Krievijas.

Latvija varētu riskēt, uzceļot „energo tiltus” ar Zviedriju un Poliju. Bet problēma ir tā, ka arī Skandināvijas valstis ir energodeficīts reģions! Skandināvijas tirgū Krievijas energoresursu piegādēm ir sava loma. Norvēģijas gāzi Skandināvijā var nomainīt Krievijas gāze. Norvēģija pašlaik intensīvi ekspluatē esošās atradnes. Bet ir jautājums – vai Norvēģija vispār atradīs jaunas atradnes? Krievijai ir atradnes Barenca jūrā.

Divas tēzes: 1) ES – Krievijas partnerattiecību līgumā būtu jāiekļauj līgums par sadarbību energo jomā, tas novērstu bailes par piegāžu pārtraukšanu un energoresursu trūkumu (t.sk. arī par „Nord Stream”; būtu vēlams, lai tranzītvalstis, piemēram, Ukraina, arī šādu līgumu parakstītu);

2)Latvijai būtu izdevīgāk iesaistīties „Nord Stream”, bet būt atkarīgai energo resursu ziņā no Krievijas uz stingri noteikta līguma pamata.

Konstantīns Simonovs (Nacionālās Enerģētikas drošības fonda direktors, Maskava, Krievija).

Komentārs par K.Simonovu. K.S. pauž Kremlim lojālus uzskatus Uz semināru tika uzaicināts pēc B.Kuzņecova iniciatīvas.

Eiropā klejo mīti, ka Krievija ar energo politikas palīdzību gatavojas iznīcināt Eiropu. Pastāv vairāki mīti. Autors ir sarakstījis grāmatu par ES enerģētiku. Krievijas gāzei vienīgā alternatīvā gāze ir Irānas gāze. 8–9% ogļu Eiropā ir Krievijas ogles. 27% urāna tirgus Eiropā ir Krievijas urāns.

Biodegvielu Eiropā nevar ražot, jo trūkst pietiekami lielas brīvas teritorijas. To var ražot tikai Brazīlijā, Austrālijā un Krievijā. Bizness – jūs iegūstat Krievijas gāzi, mēs iegūstam ES naudu. Eiropas biznesmeņiem ir cits viedoklis nekā Eiropas Parlamenta deputātiem.

Kritizē t.s. „enerģētiskās salas” koncepciju. Agrāk Latvijas vīzu bija grūti dabūt. Igaunijā 2006. gadā energo kabelis „Estlink” (Igaunijas – Somijas kabelis). Jābūt Latvijas – Zviedrijas energo kabelim. Bet – kas notiek, kad savieno divas mājas, kurās abās ir bads?

Norvēģijā 8–9 gadus būs ieguves pieaugums, pēc tam būs kritums. 2014. gadā būs 100 miljardu m3 ieguves deficīts. Centrālāzijas valstu gāze ies uz Ķīnu nākotnē. Latvijā nav celtas sašķidrinātās gāzes stacijas. Lukašenko Baltkrievijā apgalvo, ka vedīšot gāzi pat no Venecuēlas. Latvija jau sen ir „gazpromizēta” – viena roka (100% Krievijas gāzes, Latvija 64% gāzes importē no krātuvēm), otra roka (gāzes transporta sistēma atrodas Gazprom un Ruhrgas rokās), trešā roka (krātuves Latvija līdz 2017. gadam kontrolē kopīgi ar Gazprom). Nav piemēru, ka Krievija žņaugtu Latviju ar Gazprom gāzi. Bez Eiropas kompāniju ieguldījumiem infrastruktūrā gāzes ieguves Krievijā nebūtu. Latvijā Gazproms jau dabūjis to, ko gribētu dabūt arī visā Eiropā. Iegūto Krievija nav izmantojusi pret Latviju.

Kritizē, ka Latvijas viesnīcu telefona grāmatās neesot telefona kodu. Kritizē Latvijas „suverēno demokrātiju”. Latvijai nevajadzētu ieslēgties vienotā ES energo politikā – tas varētu radīt Latvijai lielas problēmas.

Diskusijas konferences 2. tēmas noslēgumā:

R.Dobrohotovs – Gazprom liberalizācija nebūšot – to viņam teicis Medvedevs.

P.Prohorovs – viņam nekad nav izsvītrojuši teikumus no viņa publicētiem rakstiem, redakcijas saskaņo ar autoriem. Gribētos, lai Gazprom atbilstu starptautiskajiem „caurspīdīguma” standartiem.

K.Simonovs – Latvijai ir iespējas meklēt energo piegāžu diversifikāciju, bet reālas diversifikācijas iespējas Latvijai tik un tā reāli nepastāv. Vienalga pa kurieni plūstu gāze, no tā gāzes vairāk nekļūs. Gazprom pieder 25% pasaules gāzes rezervju.

Eiropai ir jāizvēlas, vai gāzi ņemt no Krievijas vai Irānas. Nebūs tā, ka uzbūvēs Nabuko gāzes vadu, un tad Kazahstāna, Turkmenistāna u.c. valstis dabūs peļņu. No 2009. gada Krievija piegādās lētāku gāzi Centrālāzijai. No Nabuko gāze nebūs lētāka. Interesanti, kāpēc ASV lobē Nabuko gāzes vada projektu, ja gāze uz ASV neies? Vai ASV sadarbība ar Turkmenistānu nozīmētu sadarbību ar demokrātisku režīmu?

I.Pavlovskis – vai gāze dārga tāpēc, ka nav drošs tranzīts?

Tatjana Moskaļkova (NVS un krievu diasporas jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietniece, KF Valsts Dome, Maskava, Krievija).

Komentārs par T.M. Lai gan darbojas attiecīgā komitejā Krievijas parlamentā, tomēr neko īsti nezin par reālo situāciju Latvijā mazākumtautību jautājumos. Ilgadēja Krievijas Iekšlietu struktūru darbiniece, juriste, milicijas ģenerāle. Kritizēja Latviju ar formālām frāzēm par nepilsoņu problēmu.

Vai tikai viens piegādātājs, cenas pieaugs? Kādu alternatīvu varētu piegādāt?

K.Simonovs – nav alternatīvas Krievijas gāzei.

Ukraiņi ilgu laiku uzskatījuši, ka: esam slāvu brāļi, tāpēc par gāzi nemaksāsim. Piegāžu pārtraukšana Mažeiķiem bija politisks lēmums, jo politisku motīvu dēļ Lietuva „Mažeiķu Naftu” pārdeva poļiem, kas gāzi ņems arī no Venecuēlas. Krievija ieinteresēta, lai gāzes infrastruktūras uzņēmumu aktīvi būtu tās rīcībā. Latvijā trīs lielas ostas. Kas traucēja Baltijas valstīm visus šos gadus izveidot normālu tranzītu ar Krieviju? Kad tas nenotika, tad Krievija uzcēla savas ostas. „Nord Stream” ir dārgs projekts, bet ko var darīt, ja Baltijas valstis biedē ar Maskavas spiedienu („kostļavaja ruka”)? Informē, ka J.Timošenko (Ukraina) esot atzinusi, ka Ukrainai ir liels gāzes parāds Krievijai, „pie Janukoviča mēs to nezinājām”. Ukrainas politiķu rīcība bija saskaņota ar Maskavu (kaut kādas vienošanās pastāvēja).  Krievijas – Ukrainas tirdzniecības shēma referentam šķietot dīvaina.

P.Prohorovs – uz Mažeiķiem joprojām ved naftu no Pēterburgas ar tankeriem.

Naftas vadu avārijas bijušas Ukrainā, Rietumsibīrijā (bet Rietumsibīrijā ātri salabo). Vēsturiski Baltija ir bijusi „piesieta” pie Krievijas energotīkliem. Eiropā pastāv Rietumeiropas un Skandināvijas energotīklu apļi. Vajag būvēt energotiltus. Cits jautājums – cerēt, ka ar Zviedrijas elektrību varēs atrisināt savas energo problēmas, nevar. Igauņi uzskata, ka Krievijas elektrība ir „netīra”, un tāpēc ir jāuzliek nodevas.  Bet Baltijai līdz 2015. gadam jaunas enerģijas nebūs. Jaunā AES vēl nebūs uzcelta.

Konferences trešā daļa „Krievijas ārpolitikas humanitārās dimensijas ietekme uz etniskās integrācijas procesu Latvijā”.

Prof. Tatjana Moskaļkova (NVS un krievu diasporas jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietniece, KF Valsts Dome, Maskava, Krievija).

Līdz šim konferencē bija dzirdams tikai tas viedoklis, kas Latvijas – Krievijas attiecību „pasiltināšanos” uzskata par iluzoru. Krievijas – Gruzijas attiecības patlaban saspīlētas. Krievijas – Latvijas attiecības „vajag glabāt kā lielu brīnumu”.

Krievijas – Latvijas attiecību pamatā ir ap 50 divpusēju līgumu, kas noslēgti kopš 1991. gada. Starpvalstu attiecību aktīvākā daļa ir pēdējo 3 gadu laikā. Bijis iespējams konsensuss par tik sarežģītu jautājumu kā robežjautājumu. 2007. g. ir ratificēts Latvijas – Krievijas līgums par pārceļotājiem. Sagatavoti daži citi Latvijas – Krievijas līgumi: sociālās nodrošināšanas līgums, karavīru apbedījumu līgums u.c.

Starpresoru līmenī ir panāktas vairākas vienošanās: muita, iekšlietu jautājumi, par nelegālo imigrāciju, auto caurlaides punktiem u.c. 2007. gadā abu valstu tirdzniecības apgrozījums bijis 3 miljardi dolāru, kas nes ekonomisko efektu abām valstīm. Pašlaik abu valstu eksperti saskaņo ap 20 līgumu: par tūrismu, diplomātisko nekustamo īpašumu u.c. Nevar piekrist, ka starp abām valstīm pašlaik būtu vāji politiskie kontakti. „Glāzi redzu nevis pustukšu, bet puspilnu”.

Šodien, 12. aprīlī Rīgas Dome pieņem Maskavas Domes delegāciju. Šodien konferencē redzējām polārus viedokļus par ekonomisko sfēru. Taču humanitārā dimensija – šeit jautājums ir par cilvēcisko faktoru. Nepilsoņu jautājums ir ļoti jūtīgs – daudz pūļu būs vajadzīgs, lai atrisinātu šo jautājumu. Rētas pastāv līdz pat šai dienai. Pēc PSRS sabrukuma daudzi izrādījās sveši tur, kur bija dzimuši. Masveida bezpilsonība Latvijā ir tāda, kas ir Eiropā bez precedenta (vairāk nekā 380 000 cilvēku). 2004. gadā 15 000 nepilsoņu naturalizējās, 2006. gadā – 6800.

Iesniegumi naturalizēties samazinājās, jo ieviesa bezvīzu ceļošanas tiesības nepilsoņiem. Pašreizējie naturalizācijas tempi nozīmētu vairākus gadus. Kopš 1991. gada no Latvijas uz Krieviju aizbraukuši ap 50 000 cilvēku, bet ap 45 000 cilvēku ieguvuši Krievijas pilsonību. Izskatās diskriminējoši. ES pilsoņi var balsot pašvaldību vēlēšanās, bet tie, kas ilgi dzīvojuši Latvijā, nevar. Nepilsoņiem nav arī virkne citu tiesību.Latvijā bezdarbnieku vidū nelatviešu ir vairāk nekā par 30% vairāk nekā latviešu. Deputāte izsaka cerību, ka Latvija atrisinās nepilsoņu jautājumu. Atsaucās uz EDSO vērtējumu par nepilsonību Latvijā un atzinumu, ka Latvijā ir „demokrātijas deficīts”.

Izsaka izpratni, ka nepilsonības jautājumu nevar atrisināt ātri. Ierosina atgriezties pie 1999. gadā pieņemtās Latvijas integrācijas koncepcijas. Piemin, ka Eiropas Parlamenta komisija atbalstījusi T. Ždanokas priekšlikumus par jautājumiem, kas saistīti ar nepilsoņu pieņemšanu darbā. Krievijai tautiešu ārzemēs aizstāvība ir prioritāte ārējā politikā.  Svarīga būtu Latvijas un Krievijas sadarbību kultūras un izglītības jautājumos. Būtu ieteicams, lai Latvija ratificētu līgumu par kultūras un informācijas centriem.

Izsaka cerību, ka stāvam uz labu attiecību sliekšņa. Diez vai var teikt, ka Vešņakovs kļuva par Krievijas vēstnieku Latvijā sakarā ar viņa deklarēto nostāju KF prezidenta vēlēšanu jautājumā. Informēja, ka top t.s. „Moskaļkovas – Ņikitina projekts” par ES – Krievijas bezvīzu režīmu apatrīdiem.

Igors Pavlovskis (Krievijas – Baltijas mediju centra prezidents, Sanktpēterburga, Krievija). Krievi Latvijā neuzskata sevi par diasporu. Enciklopēdijās varam izlasīt vairākus atšķirīgus traktējumus par to, kas ir diaspora. Latvijā veidojas divkopienu sabiedrība, bet vēsturiski ir izveidojušies aktīvi kontakti starp abām kopienām. Ne vienmēr krievvalodīgo (Baltijā) un Krievijas intereses sakrīt.

Tas ir mīts, ka „5. kolonna” skatās uz Maskavu (ka nekārtības Igaunijā provocēja Kremlis). Krievijā arī par tautiešiem aiz robežām saka, ka „tur dzīvo mūsējie”. Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji – lojāli Latvijai, atbalsta Krieviju, lai gan Krievijā varbūt nav nemaz bijuši.

Piemin piemēru, ka līdz Pirmajam pasaules karam arī baltvācieši bija Krievijas patrioti. Latvijai arī bija iespējas integrēt krievvalodīgos iedzīvotājus par Latvijas patriotiem. Tēze – ka Krievija iedarbojas uz prātiem. Lasījis „Anda grāmatu” (acīmredzot, domāts APPC pētījums par ārvalstu ietekmi uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā). Krievijā nebūs speciāla propagandas kanāla pret Igauniju un Latviju. Jautājums būs par Baltijas valstu un Krievijas televīziju konkurenci. Baltijas valstis būs Krievijas internacionālās ietekmes telpā tik un tā.

Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju bizness un cilvēciskie kontakti ir vērsti uz Krievijas pusi. Krievijā nav mērķa veidot „5. kolonnu” Latvijā.

Prof. Nikolajs Meževičs (Sanktpēterburgas Valsts universitātes Starptautisko attiecību fakultātes direktors, Krievija).

Komentārs par Nikolaju Meževiču. N.M. ir labs zinātnieks. Pauž centriskus, neitrālus uzskatus. Pieiet jautājumiem bez emocijām – no zinātnes pozīcijām.

Pēterburgas universitātes Baltijas pētniecības programma ir vienīgā, kas Krievijā nodarbojas ar Baltijas problēmu pētniecību akadēmiskā līmenī. Pēdējos 10–20 gadus viņš ir sekojis attīstībai Baltijā. Kopumā Baltijā ir notikusi strauja attīstība. Tomēr transformācijā, kas notika kopš 1991. gada, Latvija tagad jau ir izsmēlusi savas attīstības potenciālu. Vajag papildus resursu – to varētu ņemt no ārienes. Krievu inteliģence Latvijā un Igaunijā 1991. gadā bija gatava atbalstīt šo republiku neatkarību, zināmā mērā nostājoties pret Maskavu. Latvijai vairs nebūs tik liels ES atbalsts. Valsts efektīva attīstība varētu prasīt jaunus resursus. Varētu būt Krievijas politisko un ekonomisko resursu piesaiste. 1993. gadā Ļeņingradas apgabalā ieradās pārceļotāji no Igaunijas un Latvijas. 1994. gadā ieceļotāju plūsma izbeidzās. Kopš 1995. gada Krievijā ieceļo tikai atsevišķas personas.

Tie, kuri neaizbrauca, ir vairāk vai mazāk lojāli Latvijas valstij.  Šodien katras valsts resursi ir cilvēki. Latvijā un Igaunijā ir izšķērdība pret cilvēkiem. Konkurence ES vidē pieaugs, bet trūks cilvēku.  Tas, ka Latvijas iedzīvotāji zina krievu valodu, ir resurss.

43% Polijas iedzīvotāju 1939. gadā Polijā neesot gribējuši Poliju aizstāvēt pret Sarkano armiju. 1939. g. rudenī Polijā Sarkanā armija zaudēja tikai ap 400 karavīru, jo nebija pretošanās, Sarkano armiju sagaidīja kā atbrīvotājus.

Pie Igaunijas robežas Krievijas pusē ir plānots celt slānekļa rūpnīcu – to cels 1000 ķīniešu, kas ir jau kontraktēti (noslēguši darba līgumus). Tātad darbaspēka trūkuma dēļ ķīnieši jau ir pie Igaunijas robežas.

Krievijas interesēm nav ārkārtas raksturs. Latvijas nepilsoņi varētu piedalīties kaut vai pašvaldību vēlēšanās.

Ja Krievijas attīstība nākotnē būs strauja, tad Krievijas pievilcība kļūs tik liela, ka krievvalodīgie atgriezīsies Krievijā. Bet tādā gadījumā tas būs Krievijas cilvēku kapitāla pieaugums, un Latvijas cilvēku kapitāla samazinājums.

Diskusijas konferences 3. tēmas noslēgumā:

I.Pavlovskis – pa KF ĀM līniju tiek finansēta tikai viena rubrika avīzē „Molodjož Estoņiji”.

P.Prohorovs – atsaucās uz Šveices, Beļģijas pieredzi. Daudzi pilsoņi šajās valstīs nemaz nezina visas 2–3 valsts valodas. Varbūt arī Latvijā valsts valodas zināšanas nav reāli prasīt. Kaļiņingrada prasa 330 000 cilvēku – vienkāršāk varētu ņemt viņus no Baltijas. Šeit jau pieminēja ES un Krievijas diskusijas par politiskajām vērtībām. ES neatzīst Krievijas vērtības. Krievija uzskata, ka uz 2004. gadu Eiropas Savienības paplašināšanos liktās cerības (vērtības) attiecībā uz ES atbalstu cilvēktiesību ievērošanu Igaunijā un Latvijā neattaisnojās. Igaunijā nepilsoņiem vismaz ir pašvaldību vēlēšanu tiesības, Latvijā šajā ziņā nekas nav mainījies.  Krievijas laikrakstā „Komsomoļskaja pravda” 40% ir norvēģu kapitāls. Laikraksts pārstāv dzelteno presi.

T.Moskaļkova – Krievijas tautiešu atgriešanās programmu nevar piemērot attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, jo viņi uzskata Latviju par savu dzimteni. No viņiem 50% ir gados veci cilvēki. Šeit jau ir daudzas piederīgo kapa vietas. Ja atrisinās nepilsoņu problēmu, tad būs atrisināts veselas paaudzes jautājums. Piemaksas Lielā Tēvijas kara veterāniem. Uz Kaļiņingradu nebrauks vecie cilvēki.

Jāskatās diferencēti. Kaļiņingradai nauda ir piešķirta. 2007. gadā uz Kaļiņingradas apgabalu pārcēlās tikai 500 ģimenes. Nākotnē varētu būt vairāk. Daudz būs atkarīgs no tā, vai atbraucējiem tiks nodrošināta apdzīvojamā platība.

Jānoskaidro situācija ap nelegālo darbaspēka kustību.