Māris Cepurītis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors, pētnieks

Pēc vairāk nekā 25 gadu būšanas pie varas Krievijā Vladimirs Putins ir nostiprinājies kā atslēgas persona Krievijas ārpolitikā. Putina un viņa administrācijas loma ārpolitikā aptver valsts ārpolitiskā kursa definēšanu un noteiktu atslēgas lēmumu pieņemšanu, piemēram, iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Putins ir arī viens no Krievijas ārpolitiku pamatojošās ideoloģijas vokalizētājiem, kā tas novērojams 2021. gada 12. jūlijā publicētajā rakstā “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”, kurā tiek apšaubīts Ukrainas valstiskums un teritoriālā integritāte.[1] Savu redzējumu par starptautisko politiku, norisēm citās valstīs un Krievijas nozīmi starptautiski Putins arī nevairījās izklāstīt, 5. jūnijā tiekoties ar 15 ārvalstu informācijas aģentūru pārstāvjiem.

Putina atbildēs uz jautājumiem iezīmējās pasaules valstu dalījums Krievijas sabiedrotajos, neitrālajās un svārstīgajās valstīs un Krievijas pretiniekos. Piemēram, kā vienas no ciešākajām tika raksturotas Krievijas attiecības ar Baltkrieviju[2], līdzīgā veidā uzteikta Azerbaidžānas un Uzbekistānas politika. Komentējot attiecības ar Krievijai tuvajām valstīm, primāri izcelts abpusējais ekonomiskais izdevīgums, īpaši daudzās iespējas, kas Krievijas kaimiņiem paveras, ja tie izvēlas sadarboties ar Krieviju, piemēram, izcelts potenciālais ziemeļu–dienvidu ekonomiskais koridors, kuru aktīvi tiecas attīstīt Azerbaidžāna un kas piedāvāšot ātrāku preču plūsmu nekā tad, ja tiek izmantots Suecas kanāls.

Runājot par Krievijas sabiedrotajām valstīm, izceļama Putina retorika par Ķīnas Tautas Republiku un tās prezidentu Sji Dzjiņpinu. Putins ne vien atzinīgi runā par Krievijas un Ķīnas arvien ciešākajām attiecībām, kur Ķīnas puse tiek saukta par “draugiem”, bet ar apbrīnu izsakās par Ķīnas ekonomisko modeli, kas, neskatoties uz Rietumu amatpersonu un ekspertu pausto kritiku, piedāvājot alternatīvu Rietumu modelim un pat noteiktās jomās esot brīvāks par Rietumu brīvā tirgus modeli. Kā piemērs tiek minēta Ķīnai veltītā kritika par automašīnu pārprodukciju, ko Rietumos vērtē kā tirgus konkurenci kropļojošu, bet, pēc Putina domām, ir tieša brīvā tirgus izpausme. Putina izteikumos Ķīnas ekonomiskās attīstības veiksme tiek personificēta ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu: “Prezidenta Sji Dzjiņpina prasmīgā un augsti profesionālā līderība virza valsts ekonomisko attīstību tempos, kas nepieciešami Ķīnai.”[3]

Šāda Krievijas un Putina pieeja savu tuvāko sabiedroto valstu un to līderu pozitīvajam vērtējumam skaidrojama ar vēlmi pasniegt šīs attiecības ne kā nepieciešamību, Krievijai atrodoties izolācijā no Rietumiem, bet kā Krievijas un tās kaimiņvalstu brīvu izvēli, ko diktē abpusējais izdevīgums. Tāpat attiecības tiek cildinātas ar mērķi parādīt, ka Krievijas attiecības ar tās sabiedrotajiem ir ciešas, šādi pretnostatot rietumvalstīm, kur, Krievijas redzējumā, vienotība ir virspusēja un izriet no ASV diktāta, nevis no šo valstu brīvas gribas.

Sava veida komplimentus Putins adresē svārstīgo un neitrālo valstu pārstāvjiem, piemēram, Turcijas, Dienvidkorejas[4] un pat Itālijas. Turcijas gadījumā tiek izcelta tās konstruktīvā loma centienos noregulēt situāciju Tuvajos Austrumos, kā arī atzinīgi novērtētas prezidenta Erdogana “pareizās” stratēģiskās izvēles, piesaistot Krievijas kompāniju “Rosatom” Turcijas pirmās atomelektrostacijas būvniecībai. Kā vienu no Dienvidkorejas līderu labajām īpašībām viņš izceļ “rusofobijas trūkumu”.[5] Līdzīgu “komplimentu” saņem arī Itālijas politiskā elite: “Mēs redzam, ka Itālijas valdība ir pieņēmusi rezervētāku pozīciju nekā citas Eiropas valstis, un mēs to attiecīgi novērtējam. Mēs redzam, ka Itālija neuzkurina neandertālo rusofobiju.”[6] Jāpiebilst, ka Dienvidkorejas un Itālijas gadījumā situācija mainījās dažu nedēļu laikā kopš Putina paziņojumiem, Itālijai paziņojot par palīdzības pakotni Ukrainai vairāk nekā 150 miljonu eiro vērtībā, bet Dienvidkorejai mainot savu nostāju par palīdzību Ukrainai, reaģējot uz Putina vizīti Ziemeļkorejā un aizsardzības pakta noslēgšanu starp abām valstīm, kas mazina Ziemeļkorejas starptautisko izolāciju un potenciāli ļautu tai piekļūt jaunām ieroču tehnoloģijām.

Attiecībā uz svārstīgajām un neitrālajām valstīm Putins savos izteikumos tiecas izcelt to praktiskos, primāri – ekonomiskos, ieguvumus, ko sniedz sadarbība ar Krieviju, nevis konfrontācija. Līdzīgs naratīvs novērojams arī Putina izteiktajā kritikā Krievijas primārajiem oponentiem – rietumvalstīm.

Komentējot rietumvalstu lēmumus, Putins nevairās izteikt komentārus par šo valstu iekšpolitisko situāciju un dažu līderu gadījumā arī apšaubīt viņu profesionālās spējas, piemēram, “to cilvēku, kuri pieņem lēmumus, tai skaitā Federatīvajā Republikā [Vācijā], profesionālās apmācības līmenis, manā skatījumā, liek cerēt uz ko labāku.”.[7] Eiropas valstu līderus Putins raksturo arī kā tādus, kuriem nav pārliecinātības, drosmes un kuri netiecas aizstāvēt valsts nacionālās intereses.

Viens no principiem, ko tiecas ievērot diplomāti un valstu augstākās amatpersonas saziņā ar citu valstu kolēģiem, ir izvairīties no personīga rakstura apvainojumu izteikšanas, jo tas parasti negatīvi ietekmē spēju rast kompromisus. Bet, ņemot vērā Putina pagātni drošības dienestos, diplomātiskā takta ievērošana tiek aizstāta ar aktīvo pasākumu īstenošanu. Šajā gadījumā, izceļot personīgos trūkumus un demonstrējot rietumvalstu līderus kā tādus, kas pat netiecas īstenot valstu nacionālās intereses vai nav kompetenti nodrošināt to īstenošanu, tiek mēģināts sasniegt vienu no Krievijas mērķiem attiecībās ar Rietumiem – plaisas veidošanu starp politisko eliti un sabiedrību. Tas tiek pastiprināts citos Putina izteikumos, kur vairāku rietumvalstu sabiedrības tiek attēlotas kā racionālas un saprātīgas, šādi pretstatot tās politiskajiem līderiem. Šādi izteikumi organiski iekļaujas populistisko politisko spēku diskursā, kur vēršanās pret postošo politisko eliti ir viena no šo spēku iezīmēm.

Plaisu veidošana Putina komentāros novērojama ne vien valstu iekšienē, bet arī starp valstīm. Komentējot Vācijas politiku, Putins uzsver Vācijas atkarību no ASV drošības un informācijas politikas jomā, piesaucot piemēru par Vācijas vadošo izdevniecību pakļautību ASV uzņēmumiem. Šādā veidā tiek mēģināts apšaubīt Vācijas neatkarību un parādīt to, kā ASV pakļautu spēlētāju, turklāt tas tiek darīts, izmantojot selektīvus piemērus un apzināti noklusējot faktus, kas liecinātu par pretējo. Šādi izteikumi tālāk var rezonēt ar labēji noskaņotiem politiskajiem spēkiem Vācijā, veicināt to vēlētāju mobilizāciju un vairot sabiedrības polarizāciju.

Intervijas kontekstā nav iespējams neminēt Putina izpratni par vārda brīvību un žurnālistu nozīmi. Pirmkārt, Putins izmanto iespēju kārtējo reizi kritizēt ierobežojumus vai aizliegumus Krievijas medijiem Rietumos kā vārda brīvības pārkāpumu, protams, neko neminot par mērķtiecīgo un ilggadīgo ārvalstu un vietējo neatkarīgo mediju apspiešanu Krievijā. Šāds arguments būtu pamatots, ja aizliegtie Krievijas mediji nodarbotos ar mediju darbību tās klasiskajā izpratnē. Tā vietā pats Putins medijus un to lomu vairāk pielīdzina valsts institūcijām un diplomātiem: “Vienīgā lieta, ko mūsu mediju pārstāvji, jūsu krievu kolēģi, dara, – pārstāv Krievijas skatpunktu par notikumiem pasaulē, mūsu valstī un Eiropā. (..) Pat ja tas ir Krievijas valdības viedoklis, kāpēc mēs nevaram nodot šo viedokli auditorijām un interneta lietotājiem citās valstīs? Vai tā nav informācijas brīvība…”[8] Šeit klaji novērojama ļoti “putinizēta” izpratne par medijiem un to darbu – ka tie nav nekas cits kā valsts “PR veidotāji”. Rietumu valstīs mediji, pat sabiedriskie mediji, par savu pamatuzdevumu neizvirza valsts interešu pārstāvēšanu un viedokļa skaidrošanu un daudzos gadījumos ir savas valsts un tās politikas lielākie kritiķi. Valsts viedokļa skaidrošana ir uzdevums, ko valstu gadījumos pilda diplomāti vai arī sabiedrisko attiecību uzņēmumi, kas nodarbojas, piemēram, ar valsts tēla veidošanu. Šāda funkciju jaukšana ir tā, ar kuras palīdzību Krievija tiecas izmantot rietumvalstu atvērtību, lai tiektos graut demokrātisko valstu pamatus, vairotu neuzticību starp sabiedrības grupām un starp sabiedrību un politisko eliti, kā arī vairotu plaisas starp rietumvalstīm, šādi atvieglojot Krievijas interešu sasniegšanu. Vienlaicīgi pēdējos gados, pateicoties arvien agresīvākai Krievijas rīcībai, ir pieaugusi izpratne par Krievijas “asās varas” instrumentu negatīvo ietekmi uz demokrātiju, attiecīgi liela daļa valstu jau ir veikusi un turpina veikt pretpasākumus Krievijas darbībām.

* Raksts oriģināli publicēts portālā Delfi.lv

* Faktu pārbaudes materiālu finansē Eiropas Mediju un informācijas fonds, kuru pārvalda “Calouste Gulbenkian Foundation”.

[1] СТАТЬЯ ВЛАДИМИРА ПУТИНА “ОБ ИСТОРИЧЕСКОМ ЕДИНСТВЕ РУССКИХ И УКРАИНЦЕВ” https://www.prlib.ru/statya-vladimira-putina-ob-istoricheskom-edinstve-russkih-i-ukraincev.

[2] Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223.

[3] Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223.

[4] Analizētie Putina izteikumi bija pirms prezidenta vizītes Ziemeļkorejā, pēc kuras Dienvidkoreja ir paziņojusi par atbalsta sniegšanu Ukrainai.

[5] Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223.

[6] Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223.

[7] Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223.

[8] Встреча с руководителями международных информагентств. 2024. gada 5. jūlijs, Sanktpēterburga, http://kremlin.ru/events/president/news/74223.