www.delfi.lv

Beāte Livdanska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece

Jautājums par krievu valodas statusu Latvijā ir īpaši sensitīvs. Šobrīd tas prokremliski noskaņoto mediju dienaskārtībā atgriezies pēc tam, kad jūnija beigās saņemts Eiropas Padomes Venēcijas komisijas atzinums par 2018. gada mazākumtautību skolu reformu.

Prokremliskie mediji ziņojuma kontekstā apgalvo, ka, pārkāpjot minoritāšu tiesības Eiropas Savienībā (ES), Latvijas valdība apzināti no sabiedrības cenšoties “izstumt krievu valodu”, bet šāda politika esot nesekmīga, jo krievu valoda nekur nepazudīšot. Ņemot vērā lielo krievu valodā runājošo īpatsvaru Latvijā, it sevišķi Rīgā un citās lielākajās pilsētās, krievu valodas jautājums ir kļuvis ne tikai par centrālo diskusiju izglītības jomā, bet arī par instrumentu, ar kuru, to izmantojot dezinformācijas vēstījumos, tiek šķelta Latvijas sabiedrība.

Šajā kontekstā ļoti zīmīgs ir Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina paustais tikšanās laikā ar Krievu valodas padomi 2019. gada 5. novembrī. Putins norādīja, ka valstis, kurās dominē “rusofobija” un “agresīvi noskaņotu” nacionālistu politika, izvērš karu pret krievu valodu. Putins savā retorikā norādījis, ka, pārkāpjot cilvēktiesības, šīs vārdā neminētās valstis cenšoties iznīcināt krievu kultūru un tās vēsturisko atmiņu. Šāds paziņojums norāda ne tikai uz centieniem stiprināt krievu valodas lomu valstīs, kur ir procentuāli augsts krievu valodā runājošo skaits, bet tiešā veidā norāda uz agresīviem centieniem, politizējot valodas jautājumu, palielināt Krievijas ietekmi konkrētajās valstīs, tajā skaitā Latvijā.

Vai ES un Latvija patiešām pārkāpj minoritāšu tiesības?

Jautājums par Latvijā it kā pastāvošo krievvalodīgo diskrimināciju periodiski izskan no dažādiem Krievijas ruporiem. Parasti Krievija agresīvi reaģē uz tādām iniciatīvām, kas stiprina latviešu valodas lietojumu un samazina iespējas ietekmēt Latvijas sabiedrību. Šoreiz prokremliskajiem medijiem saausīties licis Eiropas Padomes Venēcijas komisijas atzinums. Proti, 19. jūnijā tā sniegusi atzinumu par 2018. gadā uzsākto mazākumtautību skolu reformu.

Ziņojumā teikts, ka īstenotā mazākumtautību skolu reforma vērtējama atzinīgi: “Latvijas valsts valodas lietojuma proporcijas regulējums valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, ir atbilstošs.”

Nepagāja ilgs laiks, līdz ziņojumu savā dienaskārtībā “analizēja” arī Krievija. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova radio intervijā, kas 9. jūlijā sniegta “Sputnik News Latvia” žurnālistam, norādījusi, ka Krievija ļoti rūpīgi sekojot līdzi Eiropas Komisijas lēmumiem, kas saistīti ar nacionālo minoritāšu jautājumu.^[1]

Zaharova gan nemin, ka diskriminācija saistīta tieši ar krievvalodīgo diskriminēšanu Latvijā, bet gan vispārīgi lieto terminu “minoritātes”. Pēc Zaharovas teiktā, būtu jāapstrīd Venēcijas komisijas ziņojuma leģitimitāte, jo komisijas locekļi cenšoties attaisnot krievu valodas diskrimināciju Latvijā attiecībā pret citām minoritātēm, kuras runā ES oficiālajās valodās. Tas, pēc Zaharovas domām, “ir īpaši satraucoši”. Šķiet, ka Krievijas Ārlietu ministrija līdz galam nemaz nav iepazinusies ar visu Venēcija komisijas ziņojuma saturu. Tā raksturs, lai arī ar pozitīvu tendenci centienos stiprināt valsts valodu, pēc komisijas ieteikumiem, būtu rūpīgi jāizvērtē, pilnveidojot mehānismus kā reforma tiks īstenota praksē. Mazākumtautību valodu lietojums un tā izmantošana bērnudārzos un valsts augstskolās būtu jāpārskata, aicinot domāt par konkrētiem un veiksmīgiem mehānismiem, kā realizēt 2018. gadā uzsākto reformu virzību tālāk. Bērnudārzos būtu jāpaplašina mazākumtautību valodas izmantošana, tāpat tas būtu nepieciešams arī valsts augstskolās. Komisija norāda, ka veiksmīgai reformas īstenošanai, būtu nepieciešams arī domāt par atbilstošu metodiku un materiālu nodrošinājumu mazākumtautību skolotājiem.

Kad izdevīgi, kažoku met otrādi

Krievijas nostājā par Venēcijas komisijas ziņojumu akcentēta svarīga tendence Krievijas stratēģijā attiecībā pret valodas jautājumu un minoritāšu politiku kopumā. Krievija aktīvi piedalās gan Eiropas Padomes, gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) darba grupās, novērtējot situāciju Latvijā un izstrādājot rekomendācijas.

Parasti Krievija piedalīšanos EDSO un EP parlamentārajās sesijās izmanto kā platformu, lai kritizētu Latviju un citas valstis krievu valodas jautājumā. Kā piemēru var minēt 2018. gada EDSO Parlamentārās asamblejas ziemas sesiju Vīnē. Krievijas delegācijas pārstāvis Artjoms Turovs izteica kritiku Latvijai, ka ar 2021./2022. mācību gadā plānoto pāreju uz vidējās izglītības ieguvi latviešu valodā tiks pārkāptas vienas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju, nacionālo minoritāšu, tiesības uz savas dzimtās valodas attīstīšanu un saglabāšanu.

Latvijas delegācijas vadītājs Edvīns Šnore toreiz atbildēja, norādot, ka pašā Krievijā attieksme pret minoritātēm ir kritiska, jo miljoniem Krievijā dzīvojošo ukraiņu netiek sniegta iespēja mācīties ukraiņu skolās un ir slēgta pēdējā ukraiņu valodas bibliotēka Krievijā. Tāpat Latvijas delegācijas vadītājs uzstājās ar runu par Krievijas pārkāpumiem minoritāšu jautājumā pret tatāriem, baškīriem un citām mazākumtautībām, jo tiek samazināta šo mazākumtautību valodu apmācība Krievijas nacionālo republiku skolās. Līdzīgi Krievija rīkojusies arī Ukrainas gadījumā.

Pēc tam, kad šī gada sākumā Ukrainas parlaments pieņēma jauno izglītības likumu, Krievijas Ārlietu ministrija to nosodīja. Krievijas Ārlietu ministrija publiskoja paziņojumu, kurā EDSO, EP un arī ANO tika izteikts aicinājums “adekvāti novērtēt” Ukrainas valdības darbības. “Sputnik News Latvia” 19. janvārī Krievijas sašutumu atspoguļoja raksta virsrakstā – “Ukraina joprojām vajā krievu valodu: Krievijas ĀM vēršas pie starptautiskajām organizācijām”.^[2]

Līdz ar to var secināt, ka te vērojama tendence – Krievija labprāt iesaistās gan EP, gan EDSO darba grupās, lai izmantotu iespēju kritizēt Latviju, taču brīdī, kad kāda no starptautiskajām organizācijām vai to komisijām situāciju Latvijā krievvalodīgo kontekstā vērtē atzinīgi, met kažoku uz otru pusi un šīm pašām institūcijām pārmet neobjektivitāti.

Ierobežojot iespējas runāt krievu valodā, apspiežam paši sevi?

Covid-19 pandēmija kļuva par vēl vienu akmeni, ko dezinformatori meta Latvijas dārziņā, pārmetot, ka krievvalodīgajiem neesot bijis iespējas saņemt informāciju par notiekošo valstī. Šajā kontekstā dienaskārtībā tika izvirzīts vēl viens svarīgs jautājums, to iztirzājot portāla “Baltnews” 28. maijā publicētā rakstā. Tajā tika runāts par to, kāda loma krievu un krievvalodīgo dzīvē ir robežu “aizslēgšanai” pandēmijas ierobežošanai informācijas ieguves un apguves kontekstā. Raksta autors norāda, ka, pretēji gaidām, Latvijas valdība spērusi bezprecedenta soli: gandrīz visi plašsaziņas līdzekļi saņēmuši valsts atbalstu, ieskaitot tos, kas strādā krievu valodā un bieži kritizē pastāvošo valdību.^[3] Šāds autora apgalvojums šķiet pozitīvs un pat raisa cerību, ka tālāk rakstā varbūt būs iespējams lasīt, ka informācijas ieguves ziņā valstī viss ir kārtībā, tomēr cerības netiek attaisnotas.

Rakstā tiek minēts, ka globalizācijas kontekstā Latvijas valdības politika, ierobežojot krievvalodīgo iespējas apgūt izglītību krievu valodā un bloķējot dažādus medijus, esot bezspēcīga.

Lai kā “valdība censtos izspiest” krievu valodu no Latvijas, globalizācijas rezultātā to neesot iespējams izdarīt un neesot pat vērsts censties izvērst šo “naida politiku”. Minētā raksta autors aicina domāt par to, kā Latvijā veidotu saturu padarīt pievilcīgāku, lai cilvēkiem būtu interese to lasīt un sekot līdzi.

Kāda ir šīs “Baltnews” publikācijas morāle? Latvijas politika krievu valodas jautājumā nav vērsta pret krievu valodas ierobežošanu, apspiežot krievu valodā runājošos Latvijā. Šī ir politika, kas savā būtībā ir pietiekami komplicēta, taču, uzsverot, cik lielā mērā it kā tiekot ierobežots krievu valodā pieejamais saturs, arī šī raksta autors aicina uz sabiedrības šķelšanu divās daļās, diskreditējot ne tikai Latvijas valsti, bet noniecinot Latvijas tiesības uz tās nacionālajām vērtībām un akcentējot, ka Latvijā pieejamais saturs nav pietiekami “pievilcīgs”.

Stāsta morāle: atcerēsimies par Krievijas patiesajiem mērķiem

Krievu valodas statusa jautājums skatāms kā daļa no plašākas integrācijas politikas, kas savā būtībā ir pietiekami sarežģīta. Vēsturiskais konteksts, sabiedrības un kulturālie faktori, kā arī Krievijas aktīvā rīcība integrācijas procesu kavēšanai apgrūtina šīs politikas ieviešanu un pilnvērtīgi vienotas sabiedrības izveidi.

Bez latviešu valodas statusa nostiprināšanas izglītībā ir sperami tālāki soļi, lai virzītos uz pilnvērtīgāku integrāciju, un ikviens no šiem soļiem, visticamāk, tiks sagaidīts ar negatīvu Krievijas reakciju. Šajā kontekstā atkal jāatgriežas pie Putina 2019. gada 5. novembrī paustajiem izteikumiem par valstīm, kuras izvērš karu pret krievu valodu. Kopumā vienmēr der paturēt prātā, kādi ir Krievijas patiesie mērķi un intereses Latvijā kā kaimiņvalstī, kas ir bijusi un joprojām atrodas Krievijas interešu zonā, un kā tās tiek sasniegtas ar valodas politikas jautājumu. Dezinformācijas mērķis ir sabiedrības polarizācija, lai tādējādi vājinātu valsti. Dezinformatori meklē tematus, kuriem ir potenciāls veidot plaisas sabiedrībā. Tāds ir arī valodas jautājums.