www.delfi.lv
Kristīne Skujiņa-Trokša, Austrumeiropas politikas pētījumu centra asociētā pētniece
Paralēli tam, ka Krievijas valdība oficiālā līmenī aktīvi izplata savu vēsturisko notikumu interpretāciju, kas parasti atbilst vēl PSRS propagandas apgalvojumiem, dezinformācijas laukā populārs žanrs ir nostalģiski stāstīt, cik gan skaista dzīve patiesībā esot bijusi totalitārajā impērijā. Šoreiz apskatām vienu no šādiem piemēriem.
“Padomju Savienība nodrošināja Latvijas nācijas plaukumu!” – šāds nosaukums tika piedēvēts vienam no Krievijas finansētās informācijas platformas “Sputnik” rakstiem, kuru apskatījuši vairāk kā 34 000 lasītāju. Interesanti, ka pie šāda secinājuma nenonāca platformas žurnālisti, bet gan tika pārpublicēti bijušā uzņēmēja un ceļotāja Aināra Kadiša ieraksti portāla “Pietiek.com”.[1]
Šīs personas uzskatus “Atmaskots.lv” aprakstīja jau iepriekš, kad iztirzājām dezinformatoru pamanītās tēzes par to, ka Latvija “mirst un agonē”.[2] Rodas jautājums, kādēļ tieši Kadiša paša pasludinātā ideoloģija regulāri tiek pasniegta kā Latvijas vispārināta realitāte un kādēļ viņa idejas atkal ir ieinteresējušas Krievijas, nevis Latvijas vai citu zemju informācijas izplatītājus?
Nostaļģija pēc padomju “zelta bedres”
Kadiša raksts portālā “Pietiek.com” tika publicēts vien pāris dienas pirms ar viņa uzskatiem dalījās un tos tulkoja Krievijas mediju grupai “Rossiya Segodnya” piederošā un finansētā informācijas platforma “Sputnik”.[3] Garajā un plašajā Kadiša publikācijas oriģinālā uzskaitīti mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju okupācijas laikā, respektīvi, pacilāti uzslavēta Padomju Savienības kārtība un realizētā politika, kas pretstatīta Latvijas šī brīža situācijai.
“Sputnik” iztulkojis pāris viegli uztveramas idejas, kurās pat neiedziļinoties, lasītājam rodas iespaids par mūsdienu Latviju kā neizdevušos valsti. Proti, tika atzīmētas atšķirīgas tendences modē, jo Padomju Savienībā vīriešiem šorti bija “tabu” un tikai bērni tos ģērba. Tāpat Padomju Savienībā prostitūcijas līmenis bijis zems, bet Latvijā mūsdienās šīs profesijas pārstāvēm nemaz neesot ko darīt, jo lielākā daļa potenciālo klientu, piemēram, NATO karavīri, esot netradicionālas orientācijas pārstāvji, kuri sniedzot priekšroku savam dzimumam, teikts publikācijā.
Uzsvērtas arī nedaudz nopietnāka rakstura idejas – atšķirībā no Padomju Savienības, Latvijā mūsdienās cilvēkiem esot atņemtas tiesības un nepieciešamības gadījumā tiem neesot pie kā vērsties pēc palīdzības un neesot kur meklēt taisnīgumu. Savukārt, bezdarbnieki tiek nozākāti par “parazītiem”, bet birojos nodarbināti cilvēki raksturoti kā “žurkas”. Tādejādi, novērtējot pāris mainīgās sabiedrības tendences un atzīmējot zemo bezdarba līmeni Padomju Savienībā, “Sputnik” situāciju Latvijā novērtē kā daudz nepateicīgāku, nekā pirms PSR sabrukuma.
Stāstu par sadzīviska līmeņa neveiksmēm “Sputnik” papildina jau ar iepriekš virzīto naratīvu par to, ka Latviju esot pārņēmuši “ierēdņi-parazīti”, kuri barojot savu valsts “mafiju”. Citiem vārdiem sakot, Latvija vēl joprojām esot nebrīva, “mafijas” ielenkta valsts.
Kadišs šo ideju savā oriģinālajā rakstā pastiprināja arī ar lozungu “Kurš nestrādā, tas neēd”. Kā izrādās, mūsdienu Latvijā tie, kuri nestrādā esot bagāti, jo “viņi sūc, zog vai mahinē no budžeta, un ar biznesu tiem ir vien attāls sakars. Arī treknie ierēdņi”. Kadiša skatījumā vienīgi fizisks darbs ir vērtējams augstu – tieši tā kā tas bija Padomju Savienībā, kur “biroja darbs nebija cieņā”. Vispār Kadišam pastāvošā sistēma izraisa “dziļu pretīgumu jau sen”, jo tā “pazemo cilvēku un mēģina pakļaut naudai, iemantojot pār to varu”. Autors savā rakstā apgalvo, ka Padomju Savienības ideoloģija to nepieļāva, vēl jo vairāk, “tā bija cilvēkam labvēlīga un draudzīga”.
Latvijas demagogu vēlme noslēpt nepatīkamo
Jāatzīmē, ka spriedums par to, vai “Latvija” Padomju Savienībā sajūtu līmenī, piemēram, sadzīves un sabiedriskajos procesos, bija labāka par to, kāda tā ir kā neatkarīgā un suverēna valsts ir samērā subjektīvs. Protams, ar subjektivitāti šie raksti arī rēķinās. Laiks iet un mainās ne vien cilvēki, taču katram ir tiesības uz savu viedokli. Taču vairākas autora oriģinālajā rakstā un “Sputnik” publikācijā ietvertās frāzes rada nesaprašanu un pretrunas.
Latvija, atšķirībā no sacītā, ka “treknie ierēdņi vien sūc no budžeta” un ka “cilvēkiem nav tiesību”, ir demokrātiska valsts. Tās ierēdniecība ir pakļauta uzraudzībai un kontrolei. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veic valsts amatpersonu darbības kontroli, realizējot interešu konfliktu novēršanu to darbā, piemēram, pārbaudot vai deklarācijā norādītie ienākumi atbilst realitātei. Vēl jo vairāk, uzraudzības un citu dienestu “kļūdas” uzrauga necenzēti un brīvi masu mediji, pildot tā sauktā “sargsuņa” funkciju un, popularizējot valstī pastāvošas, vitālas problēmas, kuras tiek tālāk atrisinātas.
Bēdīga un autora neminēta realitāte ir tāda, ka salīdzinoši augstais korupcijas līmenis Austrumeiropas valstīs lielā mērā Padomju Savienības autoritārā režīma “mantojums”, tādēļ korupcijas apkarošana ir kļuvis par vienu no centrālajiem jautājumiem politikas realizētāju dienas kārtībā ne vien Latvijā, bet arī Ukrainā vai Armēnijā, respektīvi, bijušajās PSRS dalībvalstīs.[4]
Vēl 1970. gadā padomju kriminologs atzīmēja, ka kukuļošana un piesavināšanās sastāda vienu ceturtdaļu no visiem noziegumiem Gruzijā.[5] Līdzvērtīgi neskaitāmas valstu amatpersonas piesavinājās publiskus līdzekļus, lai tos realizētu savam personīgam labumam, lielākoties, no iedzīvotāju un darbinieku mājokļu trūkuma. Piemēram, Jekaterina Furcova, Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāre piesavināja sev 60 000 rubļu kas bija ekvivalents vidējā padomju strādnieka algai 40 gadu garumā. “Parazīti” un “žurkas”, kā to aprakstītu Kadišs, veicināja šīs pret ideoloģiju vērstās pretrunas. Tika uzturēta sabiedrības morāles graušana un “apātija” – politiskā un informācijas cenzūra, kā arī ideoloģija par gandrīz sasniegto komunisma “slavas brīdi” . Viss šis kalpoja par rīku šī stāvokļa uzturēšanai. Cilvēki nezināja un nebija informēti, bet korupcija, nevienlīdzība un beztiesība pastāvēja.
Kas aiz tā slēpjas?
Jāatzīmē raksta autora un “Sputnik” vēlmi idealizēt un izvērtēt vienīgi selektīvus faktus, izmantojot “toreiz un tagad” perspektīvu un akcentējot sadzīviskas un sabiedriskas atšķirības. Piemēram, “Sputnik” atteicās publicēt Kadiša teikto par vairāku produktu nepieejamību veikalu plauktos vai par veikalu garajām un ilgajām rindām. Līdzvērtīgi gan autoram, gan Krievijas finansētai platformai ir nevēlēšanās minēt problēmas, kuras veicināja iekļauto valstu neapmierinātību ar režīmu un noveda pie PSRS sabrukuma.
Principā Kadiša Latviju nonievājošie izteikumi, ar kuriem daļa sabiedrības varētu asociēt savas emocijas, ir “loms” citu valstu propagandu virzošiem portāliem un platformām.
Melnbalta, kontrastējošu faktu pozicionēšana ir viena no dezinformācijas izplatīšanas tehnikām. Izplatītā informācija vai idejas ne vienmēr ir meli, bet nereti tās ir mērķtiecīgi atlasītas un virzītas, lai sagrozītu pastāvošo kārtību un realitāti. Šādu tehniku izmantoja “Sputnik”, izvērtējot un atzīmējot daļu no Kadiša idejām un ar pāris rindkopu palīdzību pozicionēja šī brīža situāciju Latvijā kā neizdevušos, salīdzinājumā ar to, kāda tā bijusi PSRS laikā.
Šāda rakstura informācijai ir izrietošas negatīvas sekas. Pirmkārt, tik vienkārši pasniegta informācija, kura saistīta ar sabiedriski sadzīviskiem procesiem – nodarbinātību, pensijām un medicīnu – pastiprina cilvēku atsaucību rakstam un informācijai, kuru raksts iekļauj.
Tādā veidā tiek palielināta iespēja, ka propagandas vēstījums nonāks līdz cilvēkiem, ietekmēs tos un sagrozīs viņu attieksmi. Otrkārt, nostaļģiju veicinoša informācija, kura gremdē cilvēku domas padomju laikos, ir sociāls fenomens. Ir pagājuši 30 gadi, bet liela daļa iedzīvotāju Baltijas valstīs norāda uz vilšanos Padomju Savienības sabrukumā, jo īpaši atbalstoši ir vecāka gadagājuma cilvēki.[6] Arī tādējādi tiek pastiprināta cilvēku emocionalitāte pret pastāvošo kārtību Latvijā, kā arī veicināta ticamība tam, ka valsti, piemēram, sagrābusi “mafija” un, ka ofisa darbs patiesībā nemaz īsts darbs nav.
Tiem, kas vaicā
“Atmaskots.lv” rubrikas mērķis ir izgaismot nepatiesas vēstis un idejas kas mērķtiecīgi tiek izplatītas, lai sagrozītu iedzīvotāju uztveri par savā valstī notiekošajiem procesiem. Publicējot un atmaskojot propagandu, vēl jo vairāk, paskaidrojot, kāda motivācija to pavada, “Atmaskots.lv” komanda vēlas uzturēt Latvijas informatīvo telpu no to kropļojošām informācijas platformām un tajās publicētajām vēstīm.
Krievijas valdībai kalpojošas informācijas platformas, kuras aktīvi darbojas Latvijā, regulāri izmanto “vietējos resursus”, lai pastiprinātu virzītās propagandas leģitimitāti un ticamību Latvijas iedzīvotāju acīs. Nereti tiek iekļauti no konteksta izņemti teikumi, komentāri vai idejas no Latvijā atpazīstamiem aktīvistiem un politiķiem, lai tālāk attīstītu nepatiesu realitāti par Latvijā notiekošiem procesiem un kārtību, respektīvi, veicinātu cilvēku sacelšanos, idejisku vai reālu, pret savu valsti. Tieši šādu taktiku izmantoja “Sputnik” platforma šoreiz, publiskojot Kadiša ideoloģiskās nostādnes savā rakstā.