Kristīne Skujiņa-Trokša, Austrumeiropas politikas pētījumu centra asociētā pētniece
“Rusofobiska politika” un “okupācijas doktrīna” – šādi un citi nievājoši termini saistībā ar Latviju un valsts nostāju jautājumos, kas saistīti ar vēsturi un ārpolitiku, regulāri atkārtojas rakstos par Latviju. Ar mākslīgajā intelektā balstītu rīku izanalizējot vairāk nekā 2000 jūlijā tapušu publikāciju, projektā “Atmaskots.lv” konstatēts, ka Krievijas finansētos medijos Latvija lielākoties tiek minēta negatīvā vai neitrālā kontekstā. Tikai 6% no visiem rakstiem tika publicēti pozitīvā tonī, un tie visbiežāk saistījās ar Latvijas sportistu panākumiem olimpiskajās spēlēs un laiku, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā.
“Atmaskots.lv” rubrikā publicētie raksti, kuros tiek skaidroti dezinformācijas gadījumi, tās izplatīšanas motivācija un ietekme uz sabiedrību, ir tikai daļa no ikdienas darba, kuru veic eksperti, cīnoties ar viltus ziņu izplatību Latvijā. “Atmaskots.lv” projekta ietvaros eksperti no Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) un Lietuvas organizācijas “Debunk EU” jūlijā ir apskatījuši 2116 rakstus, kuros pieminēta Latvija.
Pateicoties lielāko tiešsaistes ziņu organizāciju Baltijā “Google DNI” un “Delfi” finansējumam, “Debunk EU” komanda ir izstrādājusi mākslīgajā intelektā balstītu rīku, kurš spēj analizēt vairāk nekā 30 000 rakstu dienā, pamanot tajos ietvertās viltus ziņas vien divas minūtes pēc to publicēšanas.
Balstoties uz sistēmas aprēķinu un tālāku analītiķu pārskatu, no visiem jūlijā apkopotajiem rakstiem par Latviju 249 raksti iekļāva maldinošu informāciju, kura, kā aprēķināts rīka sistēmā, sasniegusi aptuveni 5 miljonus lasītāju.
Ievērojamākās un aktīvākās informācijas platformas, kuras izplata maldus par Latviju, ir “Sputniknews.ru”, “Sputniknewslv.com” un “Baltnews.lv”. Visbiežāk raksti tiek veidoti krievu valodā. 15,7 procenti tikuši publicēti latviski. Zemāk tabulā ir atspoguļots, kā kategorizētas Latviju aprakstošās un iekļaujošās publikācijas.
Kā redzams, šīs platformas ir aktīvas, publicējot ne vien dezinformāciju, bet arī neitrāla satura rakstus. Jāatzīst, ka, neskatoties uz faktu neitralitāti, rakstu tonis bija lielākoties negatīvs lielā daļā publicēto rakstu. Visbiežāk platformas izmantojušas selektīvu, konkrēti atlasītu saturu un pārspīlētu informāciju par realitātē notiekošajiem procesiem, notušējot un slēpjot patiesos faktus. Papildus platformas nereti ietver šaubīgu tā saukto “ekspertu” viedokļus un faktus, kuri it kā pastiprina ticamību dezinformācijai un maldinošiem izteicieniem.
Ieskatoties konkrētāk tematikā, lielākā daļa dezinformāciju iekļaujošo rakstu, kopsummā 102, tikuši saistīti ar it kā naidīgu un negatīvu attieksmi pret Krieviju, kas dezinformācijas rakstos tiek arī atspoguļota kā “rusofobija”. Visbiežāk Latviju apraksta kā naidīgumu un rusofobiju vairojošu valsti, kurā krievu valodā runājošā iedzīvotāju daļa tiek apspiesta un iznīcināta.
Vēl jo vairāk, Latvijas valdība it kā nepatiesi apvainojot Krievijas medijus saistībā ar neseno RT kanālu apraides pārtraukšanu Latvijas teritorijā. Šis aizliegums apzīmēts kā nedemokrātiska valsts prakse alternatīvas informācijas izskaušanai. Tāpat rusofobija tika skaidrota ar valsts it kā nacionālistisko politiku un lēmumiem, kuri tieši vai netieši skar krievu valodā runājošo sabiedrības daļu.
Otrā izplatītākā dezinformācijas tematika jūlijā ir Latvijas kā “neizdevušās valsts” atspoguļojums (grafikā – “Failed State”), kur 51 raksts iezīmē maldinošu informāciju par valdības it kā neveiksmēm un nespēju koordinēt savu politisko un ekonomisko darbību patstāvīgi, nereti minot, ka Latvijas ostu darbība un dzelzceļa tranzīta samazinājums tieši saistās ar valdības it kā “rusofobisko politiku”, jo liedz sadarboties ar Krievijas Federāciju.
Savukārt trešais visbiežāk saskatītais dezinformācijas naratīvs saistās ar Baltijas un Krievijas attiecībām vēsturiskā perspektīvā (grafikā – “Anti-Baltics”). Piemēram, 26 raksti norādīja uz Baltijas valstu it kā brīvprātīgo iekļaušanos PSRS, bieži atzīmējot, ka “okupācijas doktrīna” Latvijā ir tikai valsts politisks projekts, kurš veicinot iespējas iegūt papildu līdzekļus no tā sauktajām donorvalstīm.
Tāpat novērojams, ka Krievijas finansētos plašsaziņas kanālos nepatiesu informāciju iekļaujošo publikāciju autori nereti Baltijas valstis raksturo kā ASV un NATO vasaļus, minot, ka lielvalstis izmanto mūsu reģionu kā placdarmu, lai realizētu uzbrukumu Krievijai tās agresijas vai citu faktoru iespējamā rezultātā (grafikā – “Anti-NATO”, “Anti-EU”). Tāpat nereti tiek izplatītas maldīgas idejas par Latvijas atkarību no ASV un ES, uzsverot, ka valsts nespēj patstāvīgi pieņemt lēmumus un darbojas vienīgi pēc vadlīnijām, kuras diktē lielvalstis un ES.
Tendences jūlijā
Jūlija dezinformācijas apskats iezīmē vairākas interesantas tendences. Galvenokārt Krievijas finansētās informācijas platformas aktīvi reaģē uz Latvijā notiekošajiem iekšpolitikas procesiem, jo īpaši tiem, kuri jebkādi attiecināmi uz Krieviju vai krievu valodu. Vislielākā reakcija no to puses jūlijā saskatāma attiecībā uz Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu līdzdalību referendumā par izmaiņām Krievijas konstitūcijā.
Krievijas finansētos medijos aktīvā līdzdalība tika pasniegta kā paaugstināta krievvalodīgo iedzīvotāju iesaiste Krievijas politikā un valstī notiekošajos procesos. Šie notikumi Krievijas ārpolitikas kanāliem ir iemesls, lai Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem pastiprinātu gaišo attēlojumu par Krievijā pastāvošo “demokrātiju”, parādot, ka iekšpolitikas procesi kaimiņvalstī ir leģitīmi.
Tāpat arī aktivitāte saskatāma jautājumos, kuri attiecas uz valodu. Latvijas vēlme virzīt mācību procesus skolās un citās iestādēs vienīgi latviešu valodā vienmēr tikusi aprakstīta kā nedemokrātiskas valsts prakse, kura pārkāpj starptautisko normu robežas. Realitātē Krievijai – kas, protams, šajos rakstos netiek pieminēts – nav izdevies šo jautājumu risināt augstākās instancēs, saprotot, ka krievu valodas ierobežošana skolās un citās mācību iestādēs Latvijā nekādi nepārkāpj cilvēktiesību normas.
Latvijā, neskatoties uz šiem ierobežojumiem attiecībā uz krievu valodu, vēl joprojām tiek nodrošināta mazākumtautību pārstāvība izglītībā. Papildus vairākas Krievijas finansētas platformas, iespējams, rēķinoties ar krievu valodā runājošu Latvijas iedzīvotāju auditoriju, nereti apspriedušas Rīgas domes vēlēšanas, noniecinot nacionāli noskaņotās partijas, bet, uzsverot krievu valodā runājošu iedzīvotāju aktīvos aizstāvjus un partijas, piemēram, visbiežāk publicēts ekonomista un politiķa Vjačeslava Dombrovska viedoklis, kā arī aprakstīta Latvijas Krievu savienība.
Sava veida izmisums, kur saskatāms, ka Krievijas finansēto informācijas platformu un pašas valsts ārpolitikas vienīgais līdzeklis ir sabiedrības domas ietekmēšana un realitātes sagrozīšana, izteikti pamanāms pēc RT kanālu aizlieguma Baltijas valstīs. Jūlija sākumā publicētajos rakstos aktīvi pausta ideja, ka Baltijas valstu lēmums aizliegt šos Krievijas kanālus ir nepamatots, un valstu valdības atkārtoti tika aicinātas pārdomāt šo lēmumu.
Aktīvi viedokļu paudēji, kuri pastiprināja informācijas platformās teikto, bija Miroslavs Mitrofanovs un Vladimirs Lindermans – aktīvi Latvijas Krievu savienības biedri, kuru sniegtos komentārus par attiecīgo tēmu Krievijas finansētās platformas prezentējušas kā Latvijas politiķu pretestību RT kanālu aizliegumam valstī.
Saprotot, ka pārvērtēšana nenotiks, Krievija piesaistīja Krievijas Federācijas Padomi šo lēmumu apspriešanā, draudot ar Krievijas pretreakciju Baltijas valstīm. Šīs diskusijas tika atspoguļotas arī publikācijās. Tālāk pārmetumi tika izvirzīti Eiropas Savienībai (ES), uzsverot, ka ES attiecībā uz RT kanālu aizliegumu ir Baltijas valstu pusē. Šis ES lēmums neatbalstīt Krieviju ticis interpretēts kā Rietumu kopējais plāns Krievijas mediju darbības ierobežošanā.
Tālāk RT kanālu jautājums jau tika virzīts Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO), kur Krievijas Federācijas Padomes Informācijas politikas komisijas priekšsēdētājs Aleksejs Puškovs aktīvi cīnījās par šī jautājuma aktualizēšanu EDSO Parlamentārajā asamblejā un Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, taču veltīgi. Saprotot, ka lēmumu aizliegt RT kanālus Baltijas valstīs neatbalsta vienīgi pati Krievija, tās finansētie mediji tupināja publicēt rakstus, kuri atkārtoti iedragāja ideju par Latviju kā demokrātisku valsti un norādīja uz Krievijas vēlmi ieviest sankcijas pret Baltijas valstīm.
Citiem vārdiem sakot, “brēka” no Krievijas mediju puses par RT aizliegumu bija liela, taču tā nesniedza nekādus rezultātus kanālu apraides atjaunošanas ziņā. Notušējot reālos faktus – aizlieguma saistību ar Dmitrija Kiseļova iesaisti RT kanālu darbībā –, viens no šo rakstu mērķiem bija realitātes sagrozīšana par Baltijas valstīs notiekošo.
Maldināšanas piemērs nr. 1 – ASV ir Baltijas valstu “saimnieks”
Jūlija sākumā Krievijas finansētā informācijas platforma “Sputniknewslv.com” publicēja rakstu, kurā Krievijas politologs Oļegs Matvejčevs skaidro Baltijas valstu it kā patieso motivāciju aizliegt Krievijas RT kanālu translēšanu Latvijas teritorijā. Tika norādīts, ka šis aizliegums parādot Baltijas valstu divkosību, kur, no vienas puses, valstis “daudz pļāpā” par izpausmes un vārda brīvību, bet, no otras puses, “vienīgi viņu vārds ir brīvs”. T.i., Baltijas valstis cenšoties izskaust alternatīvu viedokļu reprezentāciju savā informācijas telpā. Tiek atzīmēts, ka tās baidās no patiesības, norādot, ka informācija par Latviju un Lietuvu RT kanālos tiekot translēta reti, taču Krievijas korespondenti nereti runā par notiekošo ASV un Eiropā. Līdz ar to Baltijas valstis uztraucot, ka to iedzīvotāji redzēs realitāti, ka “karalis [ASV] ir kails”, un “saimnieka [ASV] gaišais tēls var izgaist”.
Realitātē RT kanālu aizliegums nav saistīts ar Latvijas–ASV divpusējām attiecībām. Kā jau iepriekš tika aprakstīts vienā no “Atmaskots.lv” rakstiem, šo kanālu aizliegums ir attiecināms uz Eiropas Savienības piemērotajām sankcijām Dmitrijam Kiseļovam, kuram ir tieša saistība ar šo TV kanālu darbību Latvijā. Tāpat arī Latvijas un ASV divpusējo saskarsmi nebūtu ētiski raksturot kā “saimnieka un kalpa” attiecības. Protams, Latvija rēķinās ar lielvalsts atbalstu, taču starpvalstu attiecības tiek realizētas uz starptautisko normatīvu un cieņas bāzes, ne uz Krievijai izdevīgu metaforu un aprakstu pamata.
Maldināšanas piemērs nr. 2 – “Rusofobiska politika” pabalstiem
10. jūlijā Krievijas valdībai piederošā ziņu aģentūra TASS publicēja interviju ar Aleksandru Diņkinu, Jevgeņija Primakova Nacionālā pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību pētniecības institūta prezidentu. Savā intervijā Diņkins norādīja, ka “Eiropā pastāv “priekšējās frontes” valstis, kurām patīk pašu pret Krievijas vērstais statuss”. Minētās valstis esot “josta no Bukarestes līdz Tallinai”. Kā minējis pētniecības institūta prezidents, šīs valstis par to “saņem finanšu, politiskās, militārās un citas investīcijas”. Citiem vārdiem sakot, šīs, tostarp Baltijas, valstis mērķtiecīgi vairojot pret Krieviju vērstu politiku, kuras rezultātā tiekot apbalvotas ar dažādām investīcijām.
Rakstā minēto valstu politika netiek realizēta ar mērķi nonievāt kādas trešās valsts iekšpolitiku vai nostādnes. Rietumu mērķis visādi demonizēt Krieviju, kā to pasniedz Diņkins, nav patiess. Katras valsts primārais uzdevums ir tās suverenitātes nosargāšana un drošība, tādēļ to reakcijas uz Krievijas ārpolitisko darbību ir pamatotas – lai nosargātu savu un reģiona iedzīvotāju drošību. Vēl jo vairāk, Latvijas realizētās politikas mērķis sadarbībā ar Krieviju nekādi nesaistās ar papildu labuma ieguvumiem no citām lielvalstīm vai iesaistītajām pusēm.
Maldināšanas piemērs nr. 3 – “Rusofobija”
27. jūlijā Krievijas atbalstītā informācijas platforma “News Front” publicēja rakstu par Baltijas valstu ostu tranzīta kritumu, notikušo raksturojot ar frāzi “Rusofobija izspēlēja ļaunu joku”. Informācijas platforma pārpublicēja portāla “Baltnews” komentārus, kuru autors ir publicists Aleksandrs Levins, kurš norādīja, ka tranzīta kritums tieši saistāms ar rusofobiju Baltijas valstīs un ka “Krievija pārāk ilgi pieņēmusi šādu attieksmi un izvēlējusies būvēt savas ostas kā atbildes reakciju valstu nedraudzīgajām nostādnēm”.
Nenoliedzami, Latvijas ostu un dzelzceļa tranzīta apgrozījumā ir manāms kritums, taču minēt Latvijas valdības “rusofobiju” kā iemeslu, vēl jo vairāk – vienīgo, ir aplams pieņēmums. Tranzīta apjomu samazinājums manāms jau vairākus gadus, un to ietekmējušas pašas Krievijas politikas pārorientācija uz savu ostu izmantošanu, tādi objektīvi iemesli kā vispārējais ogļu pieprasījuma samazinājums siltāku ziemu rezultātā, ģeopolitiskā situācija reģionā, Latvijas iekšpolitika, kā arī Covid-19 izraisītā veselības krīze. Citiem vārdiem sakot, tranzīta kritums ir vairāku faktoru mijiedarbības rezultāts.
Maldināšanas piemērs nr. 4 – Latvija interpretē vēsturi un izmanto to
Vēl viens raksts 27. jūlijā publicēts Krievijas finansētajā platformā “Baltnews”. Tajā apspriesta padomju okupāciju atgādinošo pieminekļu eksistence Rīgā. Kā norādīts rakstā, Krievijas Ārlietu ministrija katru mēģinājumu apgānīt šos pieminekļus dēvējot par “daļu politiskā projekta, kura mērķis ir falsificēt vēsturi”. Tāpat arī publikācijā tiek minēta Baltijas valstu it kā brīvprātīgā pievienošanās PSRS un to tendenciozitāte, “virzot savu vērtējumu par šiem notikumiem”. Tādējādi, kā norādīts rakstā, “oficiālā Viļņas, Rīgas un Tallinas “okupācijas doktrīna” ir vienīgi politisks projekts, lai virzītu pretenzijas pret Krievijas Federāciju un tā laika vēstures falsifikāciju”.
Tāpat kā tiek lietots termins “rusofobiska politika”, nereti minēta arī “okupācijas doktrīna”. Abi šie termini Krievijas finansētos medijos tiek lietoti kā apzīmējums Latvijas un citu Baltijas valstu it kā realizētajai politikai. Realitātē Latvijas oficiālā valsts pozīcija ir tāda, ka Baltijas valstis tika okupētas un neleģitīmi iekļautas PSRS sastāvā. Minot okupācijas faktu, Latvijas mērķis nav atsevišķu labumu guvums vai kāda maldinošas politikas realizācija.
Pirmkārt, netiek interpretēta vai falsificēta vēsture, bet tiek saglabāta visu šī totalitārā režīma upuru piemiņa. Otrkārt, Baltijas valstu okupācija ir atzīta arī starptautiskā mērogā, piemērām, 1940. gada Samnera Velsa deklarācijā, kur ASV atklāti noraidīja pieņemt Baltijas valstu iekļaušanos PSRS kā brīvprātīgu un leģitīmu procesu. Tādēļ atkārtota vēstures pieminēšana ir vienīgi veids, kā atgādināt arī Krievijai par vēstures reālajiem notikumiem. Savukārt Krievijas finansētiem medijiem šo nosodījumu un ažiotāžas publiskošana un reālo faktu noslēpšana ir kārtējais veids, kā attaisnot PSRS laikā realizētos noziegumus Latvijas un citu bijušo dalībvalstu teritorijās.
Latvijas tēls – neitrāls un negatīvs
Jūlijā tika analizēti ne vien dezinformāciju saturošie raksti, bet visas vārdu “Latvija” saturošās publikācijas. Jāatzīst, ka Krievijas finansētos medijos Latvijas tēls lielākoties tiek minēts negatīvā vai neitrālā kontekstā. Tikai seši procenti no visiem rakstiem tika publicēti pozitīvā tonī, un tie visbiežāk saistījās ar Latvijas sportistu panākumiem olimpiskajās spēlēs un laiku, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā. Vairums negatīvo publikāciju saistīts ar Latvijas iekšējo un ārējo politiku, kā arī ekonomiku. Liela daļa publikāciju, kas aprakstīja Latvijas iedzīvotājus, bija saistīta ar Covid-19 krīzi un tās izraisītajām sekām sabiedrībā.
