Latvijas valdības diskreditācija – vai Latvijas patiesais drauds ir tās vara?

www.delfi.lv

Marika Petrovska, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs

Prokremliskajā retorikā nemainīgi aktuāla ir Latvijas valdības diskreditācija gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā. Arvien tiek pausti vēstījumi par to, ka Latvija ir neizdevusies valsts un tās neveiksmju cēlonis ir valdība. Tādējādi tiek veicināta sabiedrības neuzticēšanās valdībai un tās darbībām. Arī Covid-19 krīze, dažādu Krievijas atbalstīto mediju naratīvā, veiksmīgi tiek interpretēta un pasniegta kā valdības destruktīvās rīcības sekas.

Manipulējot ar faktiem, vaino iedzīvotāju apspiešanā

Kremļa atbalstītie mediji Covid-19 krīzes laikā pastiprināti izplata maldinošus vēstījumus par Latvijas valdības darbu krīzes mazināšanai. Covid-19 un infodēmijas (dezinformācijas pandēmijas) laikā ar spilgtiem virsrakstiem aktīvi tiek aizrādīts Latvijas varasiestādēm, ka tās cīņā ar esošo “propagandu” noliedzot t.s. īsto patiesību un iebiedējot tos iedzīvotājus, kas neticot valsts izplatītajām ziņām, jeb, kā tas tiek pasniegts, – valdības meliem.^[1] Tāpat arī tiek nopelti politiskie līderi un to veikums krīzes mazināšanā, tādējādi veicinot sabiedrībā apjukumu un polarizāciju.

Šeit var pieminēt 12. decembrī notikušās protesta akcijas pret dažādiem ierobežojumiem, kas tika plaši atspoguļotas arī portāla “Sputnik” 14. decembra raksta latviešu un krievu valodas versijās. Valdībai tika aizrādīts par patiesā protesta mērķu sagrozīšanu, bet tajā pat laikā rakstā vairākkārt uzsvērts, ka sabiedrība esot protestējusi pret pastāvošo valdību un tās realizēto iedzīvotāju apspiešanu. Autors ir norādījis, ka valdība šo protestu esot dēvējusi par hibrīdkaru un apgalvo, ka “tieši šādas apsūdzības varai nes vislielākos draudus, turklāt šajā ziņā vainīgi ir paši ministri un citi valdības pārstāvji, kuri uzskata, ka ar “hibrīdkaru” varēs piesegt visu.”.^[2]

Šajā kontekstā jānorāda, ka Latvijas politiskā elite ļoti ieturēti reaģēja uz notikušajiem protestiem un nedēvēja tos par hibrīdkaru. 10. decembrī portālam “Sargs” Latvijas valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka viens no hibrīdajiem ieročiem pret sabiedrību šobrīd ir pastāvīgi izskanošie aicinājumi neievērot sejas masku valkāšanu un citus ierobežojumus.^[3] Jāuzsver, ka valsts prezidents aicina iedzīvotājus nepakļauties dezinformācijai, līdz ar to retorika par “hibrīdkaru” tiek attiecināta nevis pret indivīdiem, kas maldīgu ziņu iespaidā izvēlas nenēsāt maskas, bet gan pret šo ziņu veidotājiem un izplatītajiem.

Tāpat informācija tikusi sagrozīta arī portāla “Sputnik” krievu valodas versijas 15. decembra rakstā. Tur tika publicēts Krievijas imunologa Vladislava Žemčugova viedoklis, kurā  pausta kritika Latvijas valdības ieviestajiem ierobežojumiem Covid-19 apkarošanai. Proti, tie esot neefektīvi un nepamatoti no medicīniskā viedokļa. Piemēram, pulcēšanās ierobežojumu kontekstā viņš teicis, ka ziemā ierobežojošiem pasākumiem ārtelpās praktiski nav jēgas, jo viegls sals vīrusu uzreiz iznīcinot.^[4]

Domājams, ka šī retorika tika mērķēta nesen notikušo protestu aizstāvībai. Tomēr šajā kontekstā jāatzīmē, ka arī Latvijas valdība jau kopš pandēmijas sākuma aicina iedzīvotājus uzturēties svaigā gaisā, ievērojot distanci. Līdz ar to atliek secināt, ka apzināti tiek izplatīti sagrozīti fakti (selektīvi kādu vienu fakta daļu izraujot no konteksta un ievijot sev izdevīgā vēstījumā), kas veicina maldinošas informācijas pārbagātību publiskajā telpā. Tas noved pie sabiedrības polarizēšanās un veicina valdības izstrādāto ierobežojumu nepildīšanu, kas savukārt var novest pie epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās valstī.

Atkārtošana – zināšanu māte. Arī dezinformācijas izplatīšanā

Vēstījumi par Latvijas varasiestāžu aplamām un destruktīvām darbībām tiek izmantoti bieži un korelē ar dezinformatoru nerimstoši publiskajā telpā uzturēto naratīvu par to, ka Latvija, tāpat kā citas bijušās PSRS republikas, esot neizdevusies valsts, kā arī Rietumu varas paspārnē to ekonomikas tikai degradējas.

Tā, piemēram, Krievijas Zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta Starptautisko attiecību centra vecākais zinātniskais darbinieks Vladimirs Oļenčenko nesenā intervijā norādījis, ka Baltijas valstīs pastāvot nopietna pretruna starp politisko eliti, kas ieņem Krievijai nedraudzīgu pozīciju, un nacionālo biznesu, kas vēsturiski ir ieinteresēts sadarbībā. Tāpat viņš apšauba Baltijas valstu nepieciešamību pēc dalības ES, jo visa tirdzniecība esot saistīta ar Krieviju.^[5] Proti, tiek izvirzīti apgalvojumi, ka valdība, pretēji sabiedrības vēlmēm, iestājas par dažādām Rietumu sankcijām un ar rusofobiskiem ieganstiem vēršas pret Krieviju, apgalvojot, ka paši nodokļu maksātāji esot vairāk ieinteresēti ekonomisko saišu veidošanā ar kaimiņvalsti.

Kremļa atbalstītajos medijos, kopš ES sankciju ieviešanas 2014. gadā, īpaši tiek uzsvērts, ka Baltijas valstu ekonomiskā stabilitāte ir atkarīga no šo valstu attiecībām ar Krieviju. Nereti novērojama paralēlās ekonomiskās realitātes veidošana, kurā Krievija kā ekonomiskais partneris ieņem galveno, noteicošo lomu.^[6] Turklāt, piemēram, ES sankciju kontekstā, jāmin, ka valdība nepieņem sabiedrībā nepopulārus lēmumus, jo pastāv diezgan plurālistisks viedoklis un vismaz puse no iedzīvotājiem atbalsta sankciju ieviešanu.^[7]

Vai galvenā Latvijas neveiksmju vaininiece patiešām ir rusofobija?

Baltijas valstis un Latvija, tāpat kā jebkura cita globālās pandēmijas skartā valsts, šajā gadā saskārusies ar virkni pārvaldes problēmu, tostarp krasa iedzīvotāju skaita samazināšanos un ekonomisko lejupslīdi. Šīs tendences izdevīgi tiek apspēlētas arī prokremliskajos medijos, lai pamatotu  problēmu cēloņus ar rusofobiju un centieniem iznīdēt PSRS mantojumu.

Var pieminēt “New Eastern Outlook” žurnālā 15. novembrī publicēto rakstu, kurā tiek vēstīts, ka Baltijas valstis, īpaši Latviju un Lietuvu, drīzumā sagaida demogrāfiskā katastrofa. Baltijas valstis, salīdzinājumā ar citām ES valstīm, statistiski tērējot vismazāk līdzekļu labklājības veicināšanai (Latvija tērējot vidēji 14,5%), jo rusofobiskās propagandas iespaidos tēriņi prioritāri arvien tiekot palielināti valsts aizsardzībai.^[8]

Pie vainas esot Baltijas valstu pēkšņā pāreja uz “Krievijas pretinieku” nometni, jo, atrodoties PSRS sastāvā, tai esot bijusi labi attīstīta ekonomika, kas tagad faktiski esot iznīcināta. Jāuzsver, ka depopulācija ir tipiska bijušo PSRS republiku tendence pēc Aukstā kara beigām. Tomēr nevar apgalvot, ka Latvijas ekonomikai šobrīd klājas sliktāk nekā Padomju laikos, jo kopš tās atvēršanās starptautiskajam tirgum, Latvijas IKP ir palielinājies vismaz 7 reizes.^[9] Šis ir gadījums, kad atkal apzināti tiek izplatīta maldinoša informācija ar mērķi diskreditēt Latvijas un tās politiskās elites veikumu valsts ekonomikas un citu jomu attīstībā.

Līdzīgi arī tiek uzsvērts, piemēram, portāla “Baltnews” 12. novembra rakstā. Tas vēsta par Baltijas valstu labklājības līmeņa straujo krišanos un norāda, ka, lai gan statistiski labklājības līmenis ir augstāks nekā Krievijas Federācijā, faktiski stāvoklis esot daudz sliktāks. Turklāt jau esošā labklājība valstī esot viens no Padomju laiku mantojumiem, ko valstis tagad cenšoties iznīcināt.^[10]

Caur šo vēstījumu ir novērojams paradokss – prokremliskie mediji savu naratīvu spēcināšanai nereti izmanto statistikas datus, tomēr, tiklīdz statistikas rādītāji vēlamā vēstījuma virzīšanai ir neizdevīgi, statistika tiek noliegta, apgalvojot, ka patiesībā tomēr ir citādi. Ar šādiem vēstījumiem prokremliskie mediji tiecas panākt iedzīvotāju neuzticēšanos to valdībai, sabiedrības polarizāciju un piesliešanos Krievijai, kura tiek atainota kā glābiņš, vienmēr stabilais un izdevīgais partneris.

Protams, pēdējā gada laikā Covid-19 krīze medicīnas, ekonomikas, labklājības un citās jomās apgrūtina valdību darbību visās valstīs, tostarp arī Krievijā. Tomēr to prokremliskie mediji gan neuzsver. Tie izmanto esošo situāciju,  lai sagrozītu faktus par valdības izstrādātajiem ierobežojumiem vīrusa izplatības mazināšanai, kā arī ekonomisko un demogrāfisko lejupslīdi.

Turklāt tiek izmantota šī brīža nestabilā situācija Latvijas publiskajā telpā, kas ir pārbagāta ar viltus ziņām – valdībai tiek aizrādīts, ka tā pati izvirza nepatiesu informāciju. Sabiedrība tiek apzināti mulsināta, tiek veicināta iedzīvotāju neuzticība pastāvošajai politiskajai elitei un apjukums par to, kura informācija galu galā ir patiesā. Rezultātā dezinformatoriem izdodas pietuvoties vēlamajam efektam – tiek kavēts ierobežojumu mazināšanas un ekonomisko rādītāju uzlabošanas process. Ja situācija pasliktināsies, būs radītas jaunas iespējas apgalvot, ka Latvija ir neizdevusies valsts un tās valdība ir destruktīva.