Kā Krievija izmanto Latvijas demokrātiju savu interešu realizēšanai

www.tvnet.lv

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Šī gada janvārī Krievija publicēja jauno tautiešu politikas īstenošanas dokumentu, kas iezīmē galvenos paredzētos pasākumus laika posmā no 2021. – 2023. gadam. Tautiešu politika ir jēdziens, kas nereti izskan sabiedrībā kontekstā ar dažādām Krievijas aktivitātēm publiskajā telpā, kuras visbiežāk ir vērstas uz sabiedrības aktīvu iesaisti politiskās norisēs ārpus Krievijas robežām. Raugoties no attāluma, tautiešu politika var šķist vienkāršs iniciatīvu kopums, caur kuru Krievija cenšas palīdzēt saviem tautiešiem saglabāt kultūras, etnisko vai lingvistisko sasaisti ar Krieviju. Taču tautiešu politikas jēga sniedzas tālāk par ikdienišķiem zemās politikas jautājumiem. Mērķis ir nodrošināt Krievijas politisko ietekmi ārpus tās robežām. Tautiešu politikas kontekstā šķietami ikdienišķiem jautājumiem ir vistiešākā ietekme uz starptautisko politiku.

Krievijas valsts politikas īstenošanas plāns attiecībā uz ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem 2021. – 2023. gadam (Комплексный план основных мероприятий по реализации государственной политики Российской Федерации в отношении соотечественников, проживающих за рубежом, на 2021–2023 годы, turpmāk tekstā – plāns) paredz īstenot virkni dažādu pasākumu tautiešu atbalstam. Ir iecerēti kultūras, sporta un izglītojoši pasākumi, kā arī juridiskā un finansiālā atbalsta nodrošināšana. Taču plāns iezīmē arī vairākus būtiskus jaunumus, kurus Latvijai noteikti ir jāņem vērā un kurus pavadīs spiediens gan informatīvajā, gan politiskajā telpā.

Tautiešu loma ģeopolitikā

Oficiālā līmenī tautiešu politika ir vērsta uz humanitāru pasākumu īstenošanu un maigās varas izplatīšanu. Starptautiskajā politikā ar jēdzienu maigā vara tiek saprasta valstu pievilcība. Pretstatā stingrajai varai (hard power), kas raksturo spēju izmantot spēku vai spēka draudus, lai piespiestu citas valstis rīkoties savās interesēs, maigās varas koncepta būtība ir spēja būt pievilcīgai citām valstīm. Attiecīgi maigās varas pamatelementi ir kultūra, politiskās vērtības un principi, ko valstis ievēro ārpolitikā. Tautiešu politikas mērķis, vismaz oficiāli, ir palīdzēt ārpus Krievijas dzīvojošajiem tautiešiem saglabāt un attīstīt savu saikni ar Krieviju un tās valodu, kultūru un tradīcijām. Tiesa, Krievija izmanto tautiešu politikas pamatnostādni arī ar mērķi saglabāt diasporu, proti, lai kavētu tās integrāciju mītnes valstīs. Saglabājot diasporu, tas ir, iedzīvotāju sasaisti ar Krieviju, paveras iespēja diasporu izmantot politiskiem mērķiem. Tas nozīmē, ka tautieši kļūst par nosacītiem Krievijas vērtību izplatītājiem, ar oficiāli traktēto mērķi – veidot draudzīgas attiecības ar citām valstīm. Politikas ietvaros ārvalstīs regulāri tiek rīkoti dažādi kultūras, sporta un izglītojošie pasākumi, kā arī sniegta juridiskā un arī finansiālā palīdzība tautiešiem, lai aizsargātu viņu intereses. Būtiska tautiešu politikas īpatnība, kas nav radusies nejauši, ir paša tautieša jēdziena abstraktums. Proti, tautieši ir cilvēki, kuri nes Krievijas kultūru, valodu un vērtības^[1]. Attiecīgi tautieša jēdziens jau pašos pamatos nav cieši sasaistīts ar personas etnisko izcelsmi vai pilsonību.

Attiecīgi oficiālā līmenī tiek radīts iespaids, ka tautiešu politika savā būtībā ir faktiski bezgalīgi plašam cilvēku lokam paredzēta informējošu un izglītojošu pasākumu kopums, lai palīdzētu saglabāt sasaisti ar Krieviju ārpus tās robežām. Taču prakse liecina, ka aiz kultūras, vērtību un tradīciju eksporta slēpjas mēģinājums leģitimizēt un attaisnot savu iejaukšanos citu valstu iekšlietās, izmantojot tautiešus kā ietekmes instrumentu. Krievijas ilgtermiņa ģeopolitisko stratēģiju dēvē par Jauno Jaltu vai Jaltu 2.0, velkot paralēles ar 1945. gada Jaltas konferenci, kuras ietvaros ASV, PSRS un Lielbritānija lēma visas pasaules likteni. Šīs stratēģijas mūsdienu versija paredz atgriešanos pie lielvaru dominētas starptautiskās politikas, kurā pasaules kārtību noteiktu šaurs lielvaru loks ar katrai piederošu ģeopolitisku bloku jeb ekskluzīvo ietekmes sfēru^[2]. Saprotams, ka Krievija būtu viena no sistēmu veidojošajām lielvarām ar privilēģijām attiecībā uz tās ietekmes sfēru, kurā ietilptu arī Baltijas valstis. Tas Krievijai ne tikai piešķirtu rīcības brīvību savā saimniecībā, bet arī veicinātu režīma neaizskaramību. Jebkādi soda mēri, piemēram, sankcijas, būtu nepamatoti, jo pasaule balstītos lielvaru politikā, kurā dominē intereses un aprēķins, nevis vērtības. Turklāt nevienam nebūtu tiesību Krievijai ko pārmest, kamēr vien Krievija nepārkāpj savas ietekmes sfēras robežas.

Tautieši kā varas instruments

Šādā kontekstā atklājas tautiešu politikas ģeopolitiskā nozīmība. Lai arī daļa no tautiešu politikas ietvaros realizētajiem pasākumiem tiešām ir vērsti uz kultūras un izglītojošu pasākumu organizēšanu, tautiešu politika kopumā ir asās varas izpausme. Asā vara (sharp power) izmanto maigajai varai līdzīgas metodes, taču ar krasi atšķirīgu mērķi. Izmantojot valsts tēla popularizēšanu un mediju darbību, notiek mēģinājumi sašķelt un maldināt sabiedrību, īpaši tēmējot uz politisko un informācijas vidi.^[3] Asā vara pēc savas būtības ir paredzēta, lai izmantotu demokrātiju atvērtās sabiedrības, tajās izplatot maldinošu un šķeļošu informāciju. Izmantojot politiski piesātinātus vēstījumus, ar tautiešu politikas palīdzību tiek mēģināts gatavot kopienu politiskajai aktivitātei. Nepieciešamības gadījumā šāda tautiešu kopiena var tikt mobilizēta, lai ar tās starpniecību tiktu veidots atbalsts Krievijas ārpolitikai un vērtībām. Tā ir būtiska asās varas iezīme, proti, sabiedrība tiek izmantota kā ietekmes instruments, slēpjot aiz tās stāvošās valsts intereses. Tādā veidā valsts organizēta kampaņa tiek uzdota par pilsoniskās aktivitātes izpausmi, kam demokrātijās ir tiesības pastāvēt. Autoritārām valstīm īpaši izdevīgi ir izmantot atvērtas mediju telpas, lai tajās izplatītu sabiedrību šķeļošus vēstījumus. Tas savukārt paver iespēju izmantot mediju telpu emociju sakāpināšanai, lai uzkurinātu nesaskaņas sabiedrības iekšienē. Svarīgi norādīt, ka pērn pieņemtie grozījumi Krievijas konstitūcijā iekļāva papildinājumu, ka Krievija izrāda aktīvu atbalstu ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem, lai piedalītos to tiesību un interešu pārstāvēšanā, kā arī Krievijas kultūras identitātes saglabāšanā.^[4]

Iespējams, svarīgākā novitāte jaunajā plānā ir Krievijas informatīvās ietekmes palielināšana postpadomju telpā, tai skaitā Latvijā, liekot uzsvaru uz alternatīvajām platformām, proti, Interneta vietnēm, blogiem un sociālajiem tīkliem.^[5] Lai maskētu rīcības motīvus, par vēstnešiem parasti tiek izmantoti alternatīvi noskaņoti eksperti, kas savus apšaubāmos izteikumus pamato ar tiesībām paust alternatīvu viedokli. Lai gan šāda rīcība pati par sevi nav jaunums arī Latvijas informatīvajā telpā, tās oficiāla iekļaušana valsts rīcības plānu arsenālā ir jāņem vērā. Domājams, tā ir atbildes reakcija uz Latvijas (un Baltijas valstu kopumā) centieniem ierobežot prokremliskās propagandas izplatīšanu, piemēram, liedzot translēt propagandas kanālus.^[6] Izplatot saturu Internetā, tiek būtiski apgrūtinātas iespējas liegt tā izplatību. Papildus jāņem vērā, ka digitalizācija un tautiešu politikas aktivitāšu migrācija uz interneta platformām un sociālajiem tīkliem var tikt veikta ar mērķi piesaistīt jauniešus, kuri ir vairāk integrējušies savās mītnes zemēs un neizjūt tik ciešu sasaisti ar Krieviju un tās kultūru. Galu galā, šobrīd balsstiesīgi jau ir jaunieši, kuri ir dzimuši 21. gadsimtā. Viņi nav piedzīvojuši nedz PSRS, nedz Krievijā daudz zākātos 20. gs. 90. gadus, un tāpēc daudzi mūsdienu Krievijas vēstījumi par atgriešanos pie PSRS varenības un izvairīšanās no Jeļcina laika haosa šai sabiedrības daļai neko nenozīmē. To papildina arī vairākas citas aktivitātes, piemēram, izglītojoši, sporta un kultūras pasākumi, kas ir paredzēti tieši gados jaunajiem tautiešiem.^[7]

Vēl viens nozīmīgs notikums ir Stokholmā šogad plānotā un Krievijas organizētā konference par godu Nirnbergas tribunāla 75. gadskārtai par tēmu Nacisma, neonacisma, rusofobijas un ar tiem saistītās neiecietības riski mūsdienās. Lai gan iestāšanās pret neiecietību pirmajā acu uzmetienā nešķiet peļama, tādas autoritāras valsts kā Krievijas stāšanās taisnīguma sardzē nenotiek nejauši. Pastāv iespēja, ka šo pasākumu pavadīs arī krietna deva egoisma, cīnoties ar it kā pastāvošu neiecietību pret Krieviju nevis neiecietību kā tādu. Krievijas Ārpolitikas koncepcija nosaka, ka Krievija uzskata par savu pienākumu pretdarboties jebkāda veida neiecietībai un diskriminācijai universālo demokrātisko vērtību aizsardzības vārdā.^[8] Domājams, šis pasākums kļūs par vēl vienu mēģinājumu attaisnot savu iejaukšanos citu valstu iekšlietās, pamatojoties ar nepieciešamību aizsargāt demokrātiskās vērtības. Krievija pret Baltijas valstīm regulāri izvirza apsūdzības nacisma un rusofobijas veicināšanā ar mērķi diskreditēt gan vietējos politiķus iekšpolitiski, gan Latvijas vārdu starptautiski. Attiecīgi tautiešu politika Krievijas ārpolitikā kļūst par instrumentu, kā attaisnot savu iejaukšanos citu valstu iekšlietās, maskējot to kā savu tautiešu aizstāvību. Savukārt iejaucoties citu valstu iekšlietās, Krievijai paveras iespēja savas ietekmes palielināšanai ceļā uz savu stratēģisko vīziju. Krievijai trūkst starptautiskās pievilcības, lai piesaistītu valstis, savukārt piespiešana ir pārāk uzkrītoša un pamanāma rīcība. Asā vara caur tautiešu politiku rada pilsoniskās iniciatīvas priekšstatu, ko ir sarežģīti nošķirt no īstas pilsoniskās aktivitātes.

Komunikācijas nozīme

Kopumā Krievijas nesen izplatītais plāns ir uzskatāms par zināmu ceļa karti tuvākajā nākotnē gaidāmajām Krievijas aktivitātēm. Kā nemainīga iezīme saglabāsies tas, ka tautiešu politika būs politiskās ietekmes rīks. Ar tās palīdzību tiks mēģināts mobilizēt tautiešus sensitīvos jautājumos, lai tie izdarītu spiedienu uz valstīm Krievijas ārpolitisko mērķu vārdā. Saprotams, jebkādi valstu mēģinājumi pretdarboties Krievijas destruktīvajai ietekmei tiks interpretēti kā uzbrukumi tautiešu kopienai, kā rezultātā Krievija nekavējoties nostāsies kopienas aizstāvja lomā, atsaucoties uz savu Ārpolitisko koncepciju. Tādā veidā mēģinājumi ietekmēt iekšpolitisku diskusiju var ātri pārcelties starptautiskā līmenī, kur priekšrocības ir Krievijas pusē – mobilizētā sabiedrība atbalsta Krievijas centienus, kamēr citām valstīm ir jāstājas pretī sabiedrības, tai skaitā starptautiskās sabiedrības, spiedienam. Latvijai ir jāņem vērā, ka Krievija mēģinās attaisnot iejaukšanos Latvijas iekšlietās, it īpaši sensitīvos jautājumos, kas skar mazākumtautību izglītības, valodas un kultūras jautājumus. Papildus risks neapšaubāmi ir arī informācijas aprite Internetā, kur valstīm ir ierobežotas iespējas pretdarboties dezinformācijas izplatīšanai.

Šādas tautiešu politikas izpausmes nav jaunums, taču tik un tā valsts pārvaldei ir nepieciešams turpināt aktīvu pretdarbību šādiem mēģinājumiem šķelt sabiedrību un iejaukties iekšlietās. Nepārprotami svarīgākais jautājums ir par sabiedrības integrāciju, kas jau pašā saknē mazinātu iespējas nostiprināties Latvijai nedraudzīgiem vēstījumiem. Taču tajā pašā laikā svarīga ir stratēģiskā komunikācija gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Ir jārada nepārprotami skaidrs vēstījums, ka integrācijas mērķis nav liegt mazākumtautībām to vēstures, kultūras un valodas mantojumu, lai dezinformatori nevarētu šo tematiku turpināt ekspluatēt savos ziņojumos. Operatīva stratēģiskā komunikācija ļautu arī reaģēt uz informācijas vakuumu uz ad hoc bāzes, skaidrojot norises valstī, lai nepieļautu nepatiesību izplatīšanos. Visbeidzot, Latvijai kopā ar Baltijas valstīm nepieciešams skaidrot savu nostāju Eiropas Savienības ietvaros, gan tāpēc, lai kopīgi meklētu efektīvākus risinājumus, gan arī tāpēc, lai Latviju diskreditējošie vēstījumi nesasniegtu savu mērķi.