Izglītībai ir būtiska nozīme sabiedrības integrācijā, un tā var veidot saliedētu tautu, kas Latvijā gan līdz šim, diemžēl, nav izdevies. Dalītā izglītība nav mūsu veiksmes stāsts un nākotnē jādomā par citu risinājumu. Šādi un citi ar Latvijas izglītības sistēmu, integrāciju un sabiedrības vienotību saistīti secinājumi izskanēja 7. septembrī notikušajā konferencē “Izglītība, kas vieno”, kas pulcēja ekspertus, lai uzsākt profesionāļu diskusiju par vienotas un dalītas izglītības sistēmas ietekmi uz sabiedrības saliedētību nacionālā valstī.
Konferencē uzstājās dažādu zinātņu nozaru pārstāvji un vadošie viedokļu līderi, starp tiem LU profesore Dr. Ruta Ināra Kaņepēja, Austrumeiropas politikas pētījuma centra (APPC) izpilddirektors Andis Kudors, komunikācijas risku analītiķe Rita Našeniece, sociolingviste un LR Saeimas deputāte Dr. Vineta Poriņa, jurists Dmitrijs Trofimovs un pedagoģe, publiciste Ludmila Sočņeva.
Par pasaules pieredzi vienotas izglītības sistēmas attīstībā stāstīja ārvalstu eksperti: Berlīnes Brīvās Universitātes profesors Ulrihs Brukners un Stokholmas Universitātes emeritētā profesore Baiba Metuzāle-Kangere. Konferenci atklāja LR kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende.
Sakot konferences ievadvārdus, Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāve Dace Mažeika uzsvēra, ka valodas prasme vien nenodrošinās lojalitāti valstij. Lai tas notiktu, vajadzīgs vienots izglītības saturs un patriotiska audzināšana. Tas arī strādātu pret Krievijas sagrozītās informācijas spiedienu, norādīja Mažeika.
Krievijas ietekmes kaitīgo ietekmi uz Latvijas procesiem, tostarp izglītību, uzsvēra arī APPC pētnieks Andis Kudors un sociolingviste Vineta Poriņa. Latvija nav slēgta sistēma, kur darbojas tikai iekšējie elementi, robežas vairs nespēlē tādu lomu kā senāk. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj valstīm ietekmēt situāciju kaimiņvalstīs, un tas notiek gan netīši, gan tīši, sacīja Kudors, atgādinot, ka lielā Krievijas mediju ietekme Latvijā nav sakritība un komercprojekts vien, bet gan daļa no Krievijas ārpolitikas. Galvenā problēma šajā jautājumā ir konfrontējošās vērtības, kas izskan caur Krievijas medijiem. Proti, Krievijas mediji ir vērsti pret ES un NATO, kamēr Latvija ir šo organizāciju dalībvalsts, skaidroja pētnieks.
Arī V. Poriņa uzsvēra nepieciešamību aizsargāt Latvijas informācijas telpu no Krievijas ietekmes un vedināja nopietni attiekties pret draudiem, kas rodas no Krievijas centieniem ietekmēt Latviju ar maigās varas stratēģiju un tautiešu programmu izmantošanu. Poriņa arī skaidroja, ka mazākumtautību izglītība Latvijā nav sevi attaisnojusi, jo tās rezultātā nav izaudzināti valstij lojāli cilvēki, tāpēc turpmāk izglītībā būtu jāmeklē citi risinājumi.
Valodniece Baiba Metuzāle-Kangere, balstoties uz Austrālijas un Zviedrijas izglītības sistēmas piemēriem, skaidroja – lai veidotos vienota sabiedrība, visiem bērniem skolā jāsaņem vienota izglītība, un nav pamata, lai tāda netiktu ieviesta arī Latvijā. Neviens neiedomājas, piemēram, Zviedriju dēvēt par ultranacionālu valsti tādēļ, ka tur visiem izglītība tiek piedāvāta vienā – zviedru valodā. Tieši pretēji – Zviedrijā tiek uzskatīts, ka cilvēkiem nedrīkst atņemt cilvēktiesības, nemācot viņiem vietējo valodu un kultūru. Tas tiek darīts, lai viņi veiksmīgi iekļautos vietējā vidē un neveidotos sašķelta sabiedrība, kāda patlaban vērojama Latvijā, norādīja Metuzāle-Kangere.
Savukārt jurists un studentu korporācijas „Fraternita Arctica” vadītājs Dmitrijs Timofejevs kā galvenos izglītības mērķus izcēla socializāciju, izglītošanu un audzināšanu, uzsverot, ka tieši audzināšana paredz noteiktu vērtību iemācīšanu un izkopšanu, lai rezultātā skolēni izveidotos par savas zemes patriotiem. Kamēr pirmajā vietā skolēniem būs tikai materiālās lietas, uz mīlestību pret savu zemi un valsti diemžēl nav lielu cerību.
Konferences ietvaros tika izstrādāta virkne ieteikumu izglītības sistēmas uzlabošanai un sabiedrības saliedētības veicināšanai. Tie, kā arī konferences video ieraksts, tiks publiskoti tuvākajā nākotnē.
Konferenci atbalstīja LR Kultūras ministrija, Pasaules brīvo latviešu apvienība un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs. Tā bija Kultūras ministrijas un sadarbības partneru sagatavoto – 2012.–2018. gada Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu rosināts pasākums.