17.08.2015. www.delfi.lv, www.lsm.lv
„Antiteroristisko operāciju zonā (ATO) dzīvojošie ļaudis bieži nomirst, pat nebūdami slimi, vienkārši it kā viņiem būtu beidzies spēks dzīvot.” Šī frāze no kāda raksta man burtiski iekrita acīs. Nevaru nepiekrist, jo viss ir tieši tā – šeit ļaudis no stresa un briesmām, kas uzglūn ik brīdi, noveco un izsīkst ātrāk. Paldies raksta autoram – profesionālam psihologam par šo novērojumu. Karš, kas turpinās jau otro gadu, iedarbojas uz emocionāli – psiholoģisko stāvokli (daudziem ir hroniska depresija, paaugstināta trauksmes sajūta), domām (no „drīz viss beigsies un iestāsies miers” līdz „mūs te pameta, nevienam neesam vajadzīgi un tas nekad nebeigsies”) un paradumiem (piemēram, satiekoties ar kaujiniekiem, slēpt emocijas aiz neitrālas sejas maskas, ar ātru skatienu piefiksējot detaļas, ģērbties neuzkrītoši).
Tomēr svarīgi pastāstīt ne tikai par to, bet arī kā pilnīgi nepazīstami ļaudis viens otru atbalsta, kā izglābj humors. Kad kaujinieku veiktās pilsētas apšaudes kļuva par realitāti (dažkārt tā ir savstarpējo rēķinu kārtošana starp grupējumiem, bet citreiz viņi šauj it kā ukraiņu armijas „vārdā”), pastāvīga lādiņa gaidīšana, tādas domas kā „kur likties gulēt, lai pēc iespējas mazāk ķertu šķembas?” runā par ķermenī iestrēgušu stresu. Bet kad nakts vidū artilērijas apšaudes pamodinātajiem doņeckiešiem frāze „guli, tas ir prom lidojošais”, izsauc smieklus – tas nozīmē, ka organisms tomēr pretojas stresam, ka cilvēki ir pielāgojušies dzīvot šajā ieilgušajā situācijā.
Vēl palīdz civilizācijas labumi – mobilie sakari, internets, sociālie tīkli, kas dod pastāvīgas saziņas iespēju ar tuviniekiem un līdzīgi domājošajiem, pieeju Ukrainas un pasaules portāliem. Kad notiek intensīva karadarbība, pilsētas iedzīvotāji ievieto sociālajos tīklos informāciju par postījumiem, tādējādi sastādot apšaudīšanu un upuru kopsavilkumu, brīdina, kādā rajonā šobrīd ir bīstami. Un, lai kā DTR un Krievijas mediji neizkropļotu informāciju, ir liecības par viņu noziegumiem.
Vispār patriotiskā aktivitāte piespiedu kārtā ir pieņēmusi virtuālu formu. Bieži sarakstoties sociālajos tīklos, cilvēki atceras 2014.gada Ukrainu atbalstošos mītiņus pret karu un separātismu, īpaši milzīgo Ukrainas karogu virs pasākuma dalībniekiem, kas gandrīz pilnībā nosedza visu Ļeņina laukumu. Un no tā sirdī paliek gaišāk. Bet daudzi jau ir sagatavojuši Ukrainas simboliku un nepacietīgi gaida atbrīvošanu, lai ar to izrotātu pilsētu, kas taps iztīrīta no Doņeckas tautas republikas (DTR) un rašistu sārņiem; bieži apspriež, ko iesākt ar asinīm slacīto Ļeņina laukumu, bet galvenais, kā atbrīvot daudzu novadnieku prātus no Krievijas TV meliem, kas tos pārņēmuši.
Nesen nāca piedāvājums sarīkot virtuālo zibakciju – nopublicēt savas vai savu bērnu fotogrāfijas ukraiņu tautastērpā, lai parādītu, ka izšūtie krekli nav nodeva pārejošai modei (kā dažkārt var dzirdēt), bet, ka šeit bija, ir un būs Ukraina. Daudzās mūsu ģimenēs bija izšūtie tērpi, ja ne pašiem, tad bērniem noteikti. Veikals „Ukraiņu suvenīri” bija iecienīts kā vietējo, tā pilsētas viesu starpā. Tur vienmēr varēja atrast sev vai bērnam kā tautastērpu, tā mūsdienīgu apģērbu ar tautisku izšuvumu elementiem. Veikals atrodas tieši pretī Doņeckas apgabala administrācijas ēkai, kuru ieņēmuši kaujinieki. Protams, viņi šādu kaimiņu būšanu nespēja paciest un novāca no veikala vārdu „ukraiņu”, baidoties pat no tā.
Vispār aktīvs ukrainisks protests ilga visu 2014.gada pavasari – Starpkonfesiju lūgšanu maratons, mītiņi pret karu un separātismu, Kultūras iniciatīvu fonda ukraiņu literatūras festivāls „Izolācija” ar aktuālo tēmu „valoda un vardarbība” ar satriecoši augsta līmeņa dalībniekiem, lapiņu un plakātu izlīmēšana, reklāmas vairogu uzstādīšana „Par mieru un vienotu Ukrainu”, Ukrainas karogu izkāršana augstās vietās un simbolikas izvietošana pa visu pilsētu.
Šajā laikā pat par tradicionāli izšūta krekla vai jebkādas ukraiņu simbolikas nēsāšanu varēja nokļūt DTR pagrabos, tikt piekautam vai pat nošautam.
2014.gada 20.martā tolaik izveidotā Donbasa patriotisko spēku komiteja veica akciju – pilsētā pa nakti tika izkārti Ukrainas karogi un dzeltenzilās lentītes. Protams, tas bija bīstami, taču vēl tagad ir prieks atcerēties cilvēkus, kas no rīta brauca uz darbu. Daudzi pēc tam atzinās, ka sev par pārsteigumu atklājuši, cik tomēr mūsu ukraiņu karogs ir skaists – agrāk par to nebija iedomājušies. Protams, pusdienlaikā mūsu karogi un lentītes tika norautas, taču galvenais vēstījums tika nodots: „Šeit ir Ukraina un tā nepadodas!”
Šobrīd kaut ko tādu sarīkot ir praktiski neiespējami, taču pilnībā okupētajā pilsētā ir iespējams nopirkt izteikti ukrainiskas izcelsmes preces un, tās pērkot, novērot „vatņiku” (t.i. „krievu pasaules” atbalstītāju) panisko reakciju. Ar šādu atgadījumu stāstiem savstarpēji dalās kā ar dziedinošu balzamu. Arī manā pūrā ir šāds stāsts.
Pirms pāris nedēļām es iegāju lielveikalā „Obžora”. To ir iecienījuši kaujinieki plašā kulinārijas klāsta dēļ. Pašā veikalā kā vienā no pirmajiem parādījās liels daudzums Krievijas preču, kas gandrīz pilnībā izspieda Ukrainas ražojumus. Ārā vasara, uz ielas karsti un ļoti gribas saldējumu. Starp Krievijā un Doņeckā ražoto saldējumu šķirnēm (pēdējo mēs neēdam kopš pagājušās vasaras, kad kaujinieki cieta tādus zaudējumus, ka visi pilsētas morgi bija pārpildīti un līķus sāka izvietot „Herkulesa” un „Vintera” aukstumkamerās) es piepeši atrodu ukraiņu saldējumu „Lasunka”. Tas, protams, bija izgatavots pēc Baltkrievijas pasūtījuma, cauri Krievijai nogādāts uz Doņecku, taču izgatavots Ukrainā (!), Dņepropetrovskā (!) (pilsētā, kas pēc būtības visus šos mēnešus bija agresijas atvairīšanas atbalsta punkts, par ko īpašs paldies bijušā Dņepropetrovskas apgabala gubernatora Igora Kolomoiska komandai), bet galvenais – iesaiņojums saldējumam ir dzeltenzils – Ukrainas karoga krāsās, augšpusē uzdrukāts ukraiņu ornaments un nosaukums uzrakstīts ukrainiski, turklāt vēl kāds – „īsts ukraiņu plombīrs”!
Ne mirkli nedomājot, paņemu divas „Lasunkas” un eju pie kases. Veikals ir gandrīz tukšs, kases meitene miegaini ievada pirkumu un tikai pēc brīža viņai izgaismojas smadzenēs ienākošais signāls. Nespējot slēpt pārsteigumu, viņa atkārto nosaukumu:
– „ Īsts ukraiņu plombīrs”?! Pie mums?
– Nuja, jūsu, – es atbildu.
Viņa saņemas un mēģina nogludināt situāciju:
– Garšīgs? Esat pamēģinājusi?
– Protams, „Lasunka” vienmēr labi garšo.
Varbūt tā bija sagadīšanās, bet, kopš tā laika, patriotisko plombīru vairs neesmu redzējusi…
Tāda ir šodienas realitāte teroristu un Krievijas okupētajā ukraiņu pilsētā.
Veronika
Šis ir trešais apraksts sērijā „Vēstules no Doņeckas”, kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, kuras īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam, no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.